Kazhes pierakstu burtnīca

Ar Revolver turpinās Bītlu transformācija. Narkotikas, narkotikas, kas gan cits? Uzreiz bagātinās dziesmu saturs, skaņa kļūst pilnīgi savādāka. Šis ir pirmais viņu albūms, kuru ievada Harisona sacerēta kompozīcija - un turklāt kāda - "Taxman"! Pirmkārt, te nav mīlestības, otrkārt tā ir visai pasmaga, treškārt tai pat ir aktuāls saturs, ceturtkārt - lielisks ģitāru skanējums, kas nerada nekādas retro sajūtas. Otro kompozīciju piedāvā Makartnijs - "Eleanor Rigby" - grūti iedomāties perfektāku dziesmu par mazajiem un nenozīmīgajiem un nelaimīgajiem. Zināmā mērā - Nowehere Man turpinājums. Apliecinājums tam, ka Bītlu dziesmās parādās stāsti un pazūd smukas vārdu virtenes meitenīšu auditorijai. Trešā kompozīcija - Lenons. "I`m Only Sleeping". Salda dziesma, kurā varētu parādīties arī narkotiku noskaņas, pilnīgi iespējams.

(valoda: krievu) Ja tā labi padomā, es īsti neatceros, kad iepriekšējo reizi skatījos kādu no Indianas Džonsa filmām. Noteikti - pasen. Ar garantiju - pamatskolā. Iespējams - sākumskolā. Pa televizoru. Varbūt videomagnetafonā, varbūt nē. Vismaz pašu šo filmu par svēto grālu pēc idejas atceros, vismaz dažas epizodes. Vienu - kur viņš ar tiem "sliktajiem puišiem" vilcienā ņēmās un vienu - beigās ar tiem daudzajiem grāliem. Tas laikam arī viss. "Pēdējais krusta karš" oficiāli tiek uzskatīts par vismazāk ievērojamo no filmām Indī triloģijā. Nezinu, kāpēc tā, varbūt - tāpēc ka pēdējā, varbūt - tāpēc ka tajā netrūkstot atkārtošanās no iepriekšējām filmām. Tā kā es pārējo divu saturu atceros vēl mazliet sliktāk nekā saturu šai filmai, mani atkārtošanās netraucē. Sižets filmai ir vairāk nekā vienkāršs: Indiana Džonsas tēvs (Šons Konorijs) ir pazīstams Svētā grāla meklētājs, kas nupat ticis nolaupīts, jo bijis jau ļoti tuvu sava sapņa sasniegšanai. Tagad Indijam ir jāatrod gan savs tēvs, gan svētais grāls, pirms to ieguvuši nacisti, kuri, protams, to arī alkst iegūt savā īpašumā. Lai to izdarītu, Indianam nākas pārgulēt ar vienu seksīgu austrieti, atminēt vairākas ne pārāk sarežģītas mīklas (apmēram Da Vinči koda sarežģītībā, ne vairāk, vismaz "Broken Sword`os" parasti tās ir grūtākas. Principā var teikt, ka šī ir ideāla piedzīvojumu filma - ne pārāk daudz romantikas, ne pārāk daudz teoretizēšanas, daudz cīņas ainu, milzīga dinamika, mazliet piparota humoriņa, Ādolfa Hitlera autogrāfs, ietiepīgais tēvs, kas Indianu sauc tikai un vienīgi par "junior", ļoti minimāla saikne ar realitāti, tipiski ļaunie nacisti, kuri varētu būt izvilkti no jebkuras citas filmas, amerikāņa patriotisms, man sāk aptrūkties vārdu. Protams, "Indiana Jones" ir un paliek Indiana Jones - tā nav filma, pēc kuras noskatīšanās tu kaut ko pārdomā, nezini, kā tālāk būt. Nē, tā ir filma, kas atbild uz visiem saviem uzdotajiem jautājumiem un pēc kuras noskatīšanās tu nemēģini pieprasīt atpakaļ zaudēto naudu, jo jūties gana gandarīts tāpat. Protams, ja tev vairāk nekā pēc 10 gadiem būs jāatceras, kas šajā filmā notika un cik lielā mērā tev tā patika, tu to izdarīt nevarēsi. Bet es varēšu - ja, protams, regulāri būšu taisījis rezerves kopijas savai faktoīda datu bāzei.

Since I had very low expectations I wasn`t even dissapointed. As for a stupid teen comedy, this one is not the worst choice - it`s a bit pervert, a bit romantic and has good music in it. Some of the so called jokes are totally silly and even disturbing but one does not expect high art from a film of this category. The dance in the gay bar was cool and so was the good-behaving Stiffler. A guilty pleasure? Quite so. So what?

Man, do you even know who David Lynch is? You should - he created some masterpieces and some pieces of shit like nobody else in Hollywood. One thing you can`t blame him for is too much conventionality - simply watch "Mulholland Dr." and you`ll know what I mean by that. But it doesn`t necesserialy state that "The Dune" is as strange as some of other Lynch`s works. Nope, it isn`t weird like "The lost highway"! It`s just a screen version for a Frank Herbert novel. There`s only a single place in the universe where the Spice can be found - and it`s a planet where gigantic desert worms live in the sand, and where people with glowing blue eyes surround them. The emperor of the universe with the help of some fat floating baron (not Munchausen) kills the governor of that planet, but his son Paul Atreidis (he`s Greek, judging by the name) becomes some sort of the messiah to free the universe from the evil, starting with the emperor. Sting of "The Police" plays in this movie, although he`s role isn`t extremely huge, and his acting is nothing extraordinary. But this still is a nice fantasy movie.

Once again I have read an essay. If this goes on soon I`ll be a total elitist. Since I`m not one yet, let`s hear what this essay can offer us. I don`t have any information of this Enzensberger fellow but I gotta admit that he has his points. The essay speaks of the civil war on the atomic level that happens everythere all the time. This war isn`t a social one - it`s mostly the rich against the rich, the poor against the poor, the black against the black. And the society has become even more violent than it was in the time of the Cold war, for then most of the fighting was done for some weird ideas, but now it`s done without any ideas at all. And the civil wars everywhere in the world have become even worse than they were before. Another aspect is that most people don`t feel guilty - like most Germans didn`t feel guilty for Hitler although it was them who let him get the power and it was them who let them keep it. But in the end every criminal is the victim himself - because of his poor family, violent father, bad neighborhood or something like that. A person never is considered bad as such. And that, according to Enzensberger, is wrong. And I don`t really see why I should disagree with him

Most people call this the best film about the man who wears a mast on the upper part of his face ever. They say that it`s more serious than anything ever to come out of Gotham city and that it leaves the story of comic books behind. Did I notice the difference? Partly yes and partly no. Yeah, there are several things about this film that make it less silly than some of the previous Batman flicks - at least there are no half-penguin like creatures or scientists that go crazy after some accident at an experiment. But there are several silly things as well - first, it`s the whole thing with those Tibetean ninjas or whatever they are called that happen to be a secret organisation called the "league of shadows" which has existed for several thousands of years (masons! masons! grab your sticks and kick them in the face!). Then there`s the whole thing with the idea that Batman can`t just let a villain die simply because Batman is sooo good. At least the whole thing with the part that requires a regular use of your handkerchief doesn`t developed particulary far. Surely this film is watchable and it probably goes smoothly enough to keep you interested, but as it almost always is with films like this it doesn`t stay in your memory for quite a long time. As a big screen adaptation of a comic book (which it partly remains even if the story isn`t written by whoever wrote that comic) it`s pretty solid. As solid cinematography - it`s not bad but surely not more than that.

Beidzot esmu sasniedzis šo brīdi - man ir radusies iespēja paziņot, ka Seržanta Pipara Vientuļo Siržu Grupa ir visu laiku sliktākais popmūzikas albūms, kura priekšā nobāl pat Kevins Federlains un "Las Ketchup". Žēl, bet es šo iespēju neizmantošu! Ir jābūt pilnīgi aptrakušam, lai nesaskatītu šī ieraksta fantastisko līmeni, kādu reti kam ir izdevies jebkad atkārtot, ja vispār ir izdevies. Kur tik tu nemēģini šajā ierakstā nospļauties, tu nospļausies uz satriecošo dziesmu ar interesantu melodiju, aranžējumu, tekstu, kolosālu dziedājumu un vispār - tā ir popmūzikas skaistuma esence, kas caurvij šo albūmu. Vispirms to ievada lieliskais trio - albūma tituldziesma, Ringo dziedātais narkotiku vēstījums "With a little help from my friends" (lai gan arī Džo Kokera versija ir ekselenta, man tomēr oriģināls patīk labāk) un pavisam izteiktā LSD dziesma "Lucy in the Sky With Diamonds", dievinu to. "Picture yourself in a boat on a river with tangerine treas and marmelade skies" - jau pirmās rindiņas liek saprast, ka tā nav reālā pasaule, ar ko mums ir šeit darīšana un Lenona narkotiskais dziedājums tikai vēl vairāk pastiprina šo sajūtu. Gluži tāpat kā agrīnie Pink Floyd albūmi šis varētu būt ieraksts, kura pavadījumā lieliski "lietojas". Starp citu, šonakt sapnī es uzņēmu heroīnu un domāju - nekas, no vienas reizes taču atkarīgs palikt nevar. Kad esi jau pavisam labā līmenī, ir īstais laiks pievērsties "Getting Better". Tā nu gan ir dziesma, kas man asociējas tikai ar vienu - ar Philips reklāmām iz deviņdesmitajiem, šīs reklāmas dēļ es arī domāju kādreiz, ka "Getting Better" ir bez maz vai Bītlu populārākā dziesma. "Fixing a Hole" visai labi varētu būt vēl viena narkotiku tēmas dziesma - vismaz tādas sajūtas man rodas, lai gan dziesma ir diezgan "straight" un no psihodēlijas tajā nav ne miņas. "She`s Leaving Home" ir stāsts par meiteni, kas aiziet no mājām, vai pareizāk, par viņas vecākiem, kas tur paliek. Starp citu, šajā dziesmā nepiedalās vairums grupas dalībnieku, jo vienīgie izmantotie instrumenti ir klasiski stīgu štrumenti, kurus noteikti spēlēja kādi citi ļaudis, nevis, teiksim Ringo Stārs. Albūma visoriģinālākā dziesma ir "For the Benefit of Mr. Kite", kura radusies no kāda 19. gadsimta cirkus plakāta, kuru Lenons bija iegādājies kādā antikvariātā un dziesmas skanējums ir diezgan tipiski karnevālisks un cirkisks ar tipisku karnevāla "break" dziesmas vidū. Harisona "Within You Without You" ir vēl viena viņa Indijas ietekmētā kompozīcija ar ļoti jūtamu sītaras klātbūtni, principā gan tā nav viena no manām mīļākajām dziesmām. Atšķirībā no patiesībā ļoti muļķīgās un optimistiskās Makartnija "When I`m Sixty-Four", kura ir daudz interesantāka. Visubeidzot noslēdzas albūms ar vienu no kritiķu izpratnē izcilākajām un savulaik skandālu sacēlušajām Liverpūles četrotnes dziesmām - "A Day in The Life", to pašu, kur "I`d love to turn you on" un to pašu, kur "4000 holes in Blackburn, Lancashire", ar kurām varētu piepildīt karalisko Albert hollu. Gribas tikai saukt - izcili! izcili! izcili!

Pirmā filma par Indiju Džonsu, protams, ir sava žanra leģenda un pelnīti ieņēmusi savu vietu Holivudas zelta fondā. Tomēr manā izpratnē vietai šai filmai tomēr ir ierādīta pārāk tuvu skatuvei. Es, protams, saprotu, ka Harisons Fords, kas zirgā cīnās ar nacistiem tankā, sniedz neatkārtojamas emocijas, tomēr 16. vieta IMDb visu laiku labāko filmu sarakstā (augstāk nekā "Pilsonis Keins", starp citu) - tas manā izpratnē ir jau par daud. Tipiskākā Indianas Džonsa filmu iezīme - nekāda ievada. Mums ir jau jāzina, ka Džonss ir arheologs un profesors, kas brīvajā laikā ar pletni dzenājas pakaļ dažādiem vēstures retumiem ar mērķi tos nogādāt muzejā. Tiesa, kas arī ir raksturīgs Indianas Džonsa filmu sākumiem, viņam ne vienmēr izdodas tās vērtīgākās lietas dabūt, jo viņam allaž atrodas kāds sliktais pretinieks, kas savāc Džonsa atradumu. Šajā filmā šis sliktais ir kaut kāds franču arheologs, kas Džonsam atņem maijiem piederošu statueti. Bet pēc tam Džonss, protams, viņam spēj par to revanšēties, kad viņu ceļi krustojas atkal. Šajā gadījumā izrādās, ka Hitlers šausmīgi grib iegūt arku, kurā uzglabāti 10 baušļi un kurā ir iekšā baigākais spēks. Protams, varētu rasties jautājums, kādēl Hitleram sagribētos iegūt īpašumā kaut kādu žīdu relikviju, bet tas gan šajā kontekstā nav tik būtiski. Kā izrādās, nacisti ir atraduši kaut kur Ēģiptē kaut kādu apraktu pilsētu, zem kuras kaut kur tai arkai ir jābūt, bet tās atrašanai nepieciešams kaut kāds disks, kuru atradis pirms vairākiem gadiem bijušais Džonsa skolotājs, kura meitu Džonss tolaik pavedis. Un tagad Džonsam jābrauc uz Nepālu, lai tur šo objektu no tās meitas dabūt. Pati Meriona (Karen Allen) Nepālā nodarbojas ar to, ka uzvar dzeršanas sacensībās ar vietējiem un vada krogu. Protams, vienlaicīgi ar Džonsu no viņas disku vēlas dabūt arī nacistu bandīti, bet ir jau zināms, kurš ir krutāks. Tad nu viņi dodas uz Ēģipti, sabiedrojas tur ar kaut kādu Džonsa čomu Sallahu un atrod arku. Tad viņiem to atņem franču arheologs un nacisti, kas pārbauda, kas tajā arkā ir iekšā. Izrādas, ka arka viņus visus nogalina (izņemot labos varoņus, protams). Secinājums: Džonsam vajadzēja arku vest uz Berlīni. Protams, ja iedziļināties mazliet vairāk, var secināt, ka šī filma ir mazliet propogandas gabals. Pirmkārt, skatāmies vēsturiski. Zināms, ka 30-to vidū, kad notiek filmas darbība, nemaz tik sliktas attiecības jeņķiem ar nacistiem nebija un par sliktajiem viņi tos neuzskatīja. Tāpat zīmīgi, ka franču arheologs ir nacistu draugs - tak tomēr sliktie eiropieši. Bet atkal jau atkārtošos, šādas filmas es nevērtēju pēc to sižeta ticamības un varoņu motivācijas skaidruma. Šādās filmās galvenais ir draivs, galvenais ir vietām iepītais humors, galvenais ir savlaicīgi aizbēgt no ripojošas lodes (starp citu, skatoties šo filmu neilgi pēc UHF, sākums likās vienkārši dramatiski sviestains). Interesanti, aizraujoši, bezjēdzīgi. Un vēl - 3. daļa ir totāls pirmās daļas rip-off. Bet laikam jau šāda stila filmās tas ir ok, riteni jau par jaunu neizgudrosi.

Macca wasn`t young back in 1991 when this set was recorded and it`s a thing you can surely tell. Among all those not so young musicians who love to perform songs they originally performed when they were much younger Paulie surely ain`t one of the best. Never having been a particulary great live performer he has only become worse over the time. He can`t sing that good anymore, which can be felt on tracks like "Blackbird", "And I love her" and others. Since all the material is performed in a somewhat unformal atmosphere one shouldn`t probably bother about the actual quality of all this stuff but man does he suck in comparison to Eric Clapton`s or even Nirvana`s unplugged.

Trīs dienu mini maratonā mēs piebeidzām Indiana Džonsas sāgu. Neteikšu, ka tas būtu īpaši sarežģīti, ievērojot to, ka tās tomēr ir tikai 3 divstundu filmas. Nobeigumā gan sanāk, ka skatījāmies triloģijas otro daļu, tomēr ievērojot to, ka izņemot kopīgu galveno varoni un filmas atmosfēru, nekā cita vienojoša šajā sāgā nav, nedomāju, ka šādā veidā mēs pieļāvām kādas kļūdas. Protams, varētu būt, ka pirmā daļa bija jāskatās kā pirmā, tomēr tā bija "revolucionāra", bet pārējās tikai atkārtojošas, bet no otras puses - kāpēc gan tā būtu jādara? "Temple of Doom" ir vienīgā salīdzinoši atšķirīgā filma triloģijā - tajā neparādās ne viens vienīgs nacists (pat ne kaut kur fonā kā statists, kuru Džonss nogalina ar vienu pātagas cirtienu). Vēl viena iezīme - šoreiz Indianam nav galvenā pretinieka, ar kuru viņš cīnās visas filmas garumā. Viss sākas ar to, ka Indiana ir kaut kur Šanhajā, kur viņš neveiksmīgi mēģina nokārtot darījumu ar kaut kādu aziātu bandītu (tā, lai vismaz filmas sākumā viņš vienu reizi tiktu apčakarēts), toties viņš veiksmīgi aizbēg no sliktajiem, pie reizes savācot tā bandīta draudzeni - aktrisi un dziedātāju Villiju. Līdzi viņam dodas arī viens ķīniešu sīkais ar iesauku Short Round, kuru Indiana kaut kad savācis no ielas. Viņi bēg ar bandīta lidmašīnu, taču izrādās, ka piloti arī ir sliktie, kas ņem un savācot izpletņus lidmašīnu pamet. Tā kā viņi ir arī atlējuši degvielu un Indiana nav pilots, nākas no lidmašīnas lekt laukā, izmantojot gumijas laivu izpletņa vietā. Tā kā viņi piezemējas ūdenī, nekas slikts varoņiem, protams, nenotiek (atkal varētu pavīpsnāt par to, cik tas viss ir reālistiski, bet lai nu būtu), toties viņi nonāk kaut kādā noplukušā Indijas ciematā, no kura sliktais maharadža (vai kā nu viņu tur sauc) savācis burvju akmeni un pēc tam vēl nolaupījis visus bērnus, kuri tagad strādā raktuvēs. Kā izrādās, šamais maharadža patiesībā ir tikai bērns - marionete kaut kāda traka Kalī dievieti pielūdzoša priestera rokās, kuram nav lielāka prieka kā upurēt cilvēkus, izraujot viņiem sirdis. Starp citu, tas kults man atsauca atmiņā totāli sviestaino Bītlu filmu "Help!", no kuras varētu būt, ka Lukass un Kaufmans, radot šo veidojumu, šo to pārņēmuši (varbūt gan arī nē, bet tā vismaz būtu interesanta versija). Šī filma arī ir zīmīga ar to, ka tieši šeit ir tā leģendārā epizode, kad Džonss pēdējā brīdī paķer savu cepuri, riskējot pazaudēt roku (ja nemaldos, šis elements ir daudzviet ticis parodēts). Vispār man ne pārāk patīk "stulbas" filmas, bet Indiana Džonss tomēr ir stulba filma, kas man patīk. Varbūt tāpēc, ka tā ir lieliska piedzīvojumu filma, kura necenšas izlikties esam kaut kas vairāk. Visāda tur vēsturiskā informācija par kaut kādiem kultiem, kas dara to vai dara šo, tas, protams, ir baigi stilīgi, bet Spīlbergs un Lūkass lieliski saprot, ka ne jau vēsturzinātnieki grib skatīties Indiana Jones filmas, bet gan tādi vienkārši ļaudis kā tu un es. Un man patīk!