Kazhes pierakstu burtnīca

Ja es būtu čaklāks, rakstītu vāciski, taču šobrīd manī čakluma pūlēties rakstīt gari un sarežģīti svešās mēlēs nav itin nemaz, nezinu, kāpēc, bet nav. Jozefa Rota vārds man nav diez ko labi zināms, lai neteiktu, ka par tāda eksistenci uzzināju vienlaicīgi ar konkrētās grāmatas paņemšanu bibliotēkā. Taču izrādījās, ka J.R. nav gluži tādas kategorijas rakstnieks, kā biju gaidījis. Pirmkārt, Jozefs Rots ir zīmīgs ar to, ka viņš ļoti savlaicīgi saskatīja to, par ko Vācijā pēc 1. P.k. varēja pāraugt nacionālisms, jau savā debijas romānā (par kuru patlaban arī rakstu) aprakstot hitlerveida ļaužu nākšanu pie varas. Viņa galvenais varonis Teo ir 30 gadus vecs vācietis, kas strādā par privātskolotāju bagātas ģimenes ebreju zēnam. Pats Teo ir piedalījies pasaules karā, neko dižu tur nav sasniedzis, bet ļoti cieš no tā, cik vācieši tagad ir pazemoti (vai pareizāk - ka viņam pašam neklājas diez ko labi). Slepeni viņš iekāro sava skolnieka māti, taču saprot, ka viņš neko sasniegt nevar. Nejauši viņam sanāk iepazīties ar bijušās monarhiskās Vācijas princi, ar kuru viņam (ja pareizi sapratu) pat gadās stāties homoseksuālos sakaros. Taču galvenais ir tas, ka viņš tiek pieņemts slepenā nacionālistu organizācijā, kas viņam solās maksāt lielu naudu, līdz ar to viņš aiziet pateikt savam darba devējam, ka viņš pie ebreja vairs nestrādās. Izrādās gan, ka viņa darba devējs ir arī šo nacionāļu finansiāls atbalstītājs, bet tas jau nekas. Vispār tajā nacistiskajā grupējumā dažādu ebreju noteikti netrūkst, tai skaitā viens tips vārdā Benjamins ir tāds, kura darbību Teo ļoti apskauž, plus tur piedalās viens ebrejs-antisemīts žurnālists vārdā Pisks. Organizācija nodarbojas ar visādu kreisēji noskaņotu cilvēku uzmeklēšanu un likvidēšanu, ar ko Teo reizēm arī nākas nodarboties, tai skaitā viņam nākas nogalināt vienu savu draugu, taču domājot par karjeru ne tikai to vien cilvēks ir spējīgs izdarīt. Beigās tiek uztaisīts apvērsums un naciķi nāk pie varas. Hip, hip hurrā! Jozefs Rots, protams, pats bija ebrejs un no nacionāļiem ne bez pamata baidījās, taču viņam "paveicās" - viņš paspēja nomirt 1939. gadā Parīzē, pirms nacistu karaspēka ienākšanas. Kā tāda grāmata neko interesanta man nešķita, tā vairāk ir sava laikmeta aculieciniece, zīmīgs dokuments, bet noteikti ne saistoša literatūra.

Vor Stroszek habe ich schon zwei Filme Werner Herzog`s gesehen. Der Eine - "Kaspar Hauser" - hat mir sehr gefallen, den Andere - "Aguirre" - habe ich als langweilig empfunden. Der Dritte - "Stroszek" - liegt dazwischen. Es hat eine wichtige Gemeinsamkeit mit dem "Kaspar Hauser" Film - den Schauspieler in der Titel Rolle. Bruno S. (der den Bruno Stroszek spielt) ist kein gewöhnlicher Schauspieler. Eigentlich er ist überhaupt kein Schauspieler, aber Herzog einen aus ihn gemacht. Wenn das, was ich gelesen habe, stimmt, dann ist der Bruno S. in Wirklichkeit seinen Helden ganz ählich (und nicht besonders stark im Verstand). Seine Schauspielerei ist vielleicht deswegen keiner Anderen ählich - nicht nur der Stroszek, sondern auch der Bruno sind nicht ganz Normal. Der Film fängt mit der Entlassung Stroszeks aus einem Gefängnis. Der Gefängnisdirektor empfehlt Stroszek nie mehr Alkohol trinken, da er immer ins Gefängnis durch Alkohol Taten gekommen ist, und Stroszek gibt ein "Ungarisches Ehrenwort". Vielleicht ist er aber nicht ungarisch, da er gleich aus dem Gefängnis in eine Bar geht und dort Bier bestellt. Dann begegnet er Eva, eine Nutte, die ihre Luden (pimps) ständig prügeln, so zieht Eva zu Stroszek. Sein Geld verdient Bruno mit Musikspielen auf den Straßen. Vispār jau nu Bruno dzīve ir vairāk vai mazāk nožēlojama, laiku pa laikam pie viņa ierodas tie paši suteneri, lai iekaustītu gan Evu, gan Bruno. Vienā brīdī viņiem ir gana un šie izlemj piebiedroties Bruno pensionētam kaimiņam, kas grasās doties pie sava brāļadēla uz Ameriku. Tad nu Eva mazliet pastrādā savā senajā profesijā un savāc naudu ceļam. Šie dodas visi trīs uz Viskonsīnu, kur tas brāļadēls strādā par auto mehāniķi. Lai uzsāktu jaunu dzīvi, šamie paņem kredītu un iegādājas māju bez pamatiem - tādu treilerveida veidojumu, kas principā tomēr ir māja, tikai uzvietota uz kaut kādiem betona bluķiem. Taču ar Evas pārdevējas vietu ceļmalas ieskrietuvē un Bruno ienākumiem mehāniķa darbā nepietiek, lai varētu kredītu arī kārtīgi apmaksāt. Turklāt Bruno ne vārda nesaprot angliski. Vienā brīdī Evai tas viss piegriežas pavisam un šī izlemj doties prom kopā ar kaut kādiem tālbraucējiem, kas viņu, protams, atkal pataisa par prostitūtu. Tikām Stroszekam tiek atņemta māja, jo loģiski par to viņš neko nav maksājis. Seko visai interesanta epizode ar ūtrupi, kur tās vadītājs summas sauc tā kā jodelēšanas vai dziedāšanas stilā, tas ir jāredz, nevis jāapraksta vārdiem, bet Bruno ņem veco kaimiņu un ar to kopā mēģina atsākt savas noziedznieka gaitas. Tiesa jau pēc pirmās laupīšanas, kas ienesusi "veselus" 32 dolārus, vecis tiek arestēts un Bruno bēg projām. Filma beidzas kaut kādā indiāņu izklaides parkā, kur Bruno nošaujas panorāmas ratā, iepriekš iedarbinājis dejojošu vistu (neprasiet man, ko tas nozīmē). Vispār - skumja ir Hercoga Amerika, ne pārāk saistoša, kā jau to varētu gaidīt no filmas par pustraku atpalikušu tipu, kas īsti nesajēdz, kas ar viņu notiek. Kopumā filma, protams, ir laba, vienīgi nezinu, kas izņemot mani tādu gribētu skatīties un kas (ieskaitot mani) būtu gatavs tādu skatīties atkārtoti.

The Bloodhound Gang is a group of idiots who pretend to be musicians. This ain`t a particulary strong statement, it`s just a fact. But despite the fact that the band isn`t capable of any artistic messages it is capable of making some fun music. This album which is probably their best has quite a lot of strong tracks, which include "I Hope You Die", "Along Comes Mary", "The Bad Touch" and "Hell Yeah". Then there are songs that I find quite good but not really outstanding. Those include "The Ballad of Chaisy Lain" and probably "A Lap Dance is So Much Better When the Stripper is Crying". But other songs suck completely, especially "Magma Cum Nada" and "Yummi Down on This". When the guy named Jimmy Pop starts to rap you`re bound to think that a ton of hot gravy up his ass would probably improve his performance. When I was a wee bit younger I found this record particulary good but it was probably because the lyrics are cheeky and tended for teens, but as for musical value - it`s not a particulary strong point for this band.

Hiermit habe ich den zweiten Film aus der Fassbinders Trilogie "BRD" gesehen. Wie auch "Lola" erzählt dieser Film von einer Frau, die ihr Leben selber vom absoluten Null aufbauen muss. Maria Braun ist zwei Tage mit Hermann Braun verheiratet gewesen, bis er in den Krieg gegangen ist und noch immer nicht zurück gekommen ist. Jetzt ist der Krieg schon zu Ende und Maria geht mit ihrer Freundin jeden Tag zum Bahnhof in Hoffnung, daß vielleicht jemand etwas von ihren Männern weiß. Eines Tages kommt Bettis Mann zurück und sagt, daß Marias Mann Hermann tod ist. Damit sie im Leben nicht runterkommt fängt Maria eine Affäre mit nem schwarzen Amerikaner an, und wenn sie mit tem Amerikaner im Bett ist, kommt Hermann unerwartet zurück, und der ist lebendig. Und dann passiert was ganz unerwartetes - Maria erschlägt den Neger mit einer Vase und der stirbt. Hermann behauptet, er sei der Mörder und geht ins Gefängnis. Tikām Marija sev sameklē labu darbu kaut kādā francūžu kompānijā, kur viņa pamazām no sekretāres kļūst par bezmaz vai kompānijas vadītāju un (galvenokārt) kompānijas direktora mīļāko. Direktors gan mēģina viņu padarīt par kaut ko nozīmīgāku kā savu mīļāko - kaut ko līdzīgu sievai, bet Marijai ir viens mērķis - panākt,lai viņai ar Hermanu būtu vēlāk laba dzīve, līdz ar to viņa ne uz ko lielāku neparakstās. Kad Hermanis iznāk no cietuma, viņš uzreiz pie Marijas neatgriežas, jo vēlas vispirms kļūt atkal par cilvēku. Tikmēr Marijai turpinās sakars ar priekšnieku Ostvaldu un attīstās konflikts ar viņas māti. Tad kādu dienu Ostvalds mirst (viņam ir sūdīgas iekšas un tas nav nekāds pārsteigums) un apmēram tajā pat laikā atgriežas pie Marijas Hermanis. Izrādās, ka Ostvalds Marijai un viņas vīram atstājis visu savu īpašumu, tā ka viņi tagad varētu dzīvot vairāk nekā laimīgi, taču tad Marija nepiesardzīgi apietas ar gāzi, kā rezultātā gan viņai, gan Hermanim dzīve ir galā. Līdz ar to sanāk, ka Marijas Braunas laulības dzīve bijusi vienkārši grandioza - pāris dienas viņi bijuši kopā līdz Hermanis aizgājis karā, tad gadi vienam bez otra, Hermanis atgriežas, amerikāņu karavīra slepkavība, atkal gadi svešatnes, tikai reizēm tiekoties cietumā, tad - reizi mēnesī Marija saņēma no vīra pa vienai rozei un tad - dažas kopdzīves stundas un nāve. Vispār filma ir interesanta, forši uzfilmēta, ar labiem aktieriem, Fasbinders izpelnās arvien lielāku cieņu manās acīs.

(lasīšanas valoda - angļu). Nezinu, vai Maikls Kraitons būtu no tiem rakstniekiem, kuri būtu pelnījuši "otro iespēju". Andromedas celmu es atzinu par ne pārāk labu esam, tomēr sagadījās tā, ka tā nebija pēdējā reize, kad mēģināju lasīt šo autoru. Protams, galvenais iemesls tam, ka es izlasīju "A Case of Need", bija vienkārša nespēja mājās ātri atrast kaut ko interesantāku, ko paņemt lasīšanai pa ceļam uz darbu. Tomēr faktiski es arī nenožēloju, ka to izlasīju. Protams, Maikls Kraitons ir bestselleru autors. Grūti atrast tipiskāku nekā viņš šī žanra pārstāvi, tomēr bestselleriem parasti ir viena pozitīva iezīme - tie ir salīdzinoši vienkārši lasāmi (tiesa - ne vienmēr, Sola Belova piemērs apliecina, ka iespējams arī pretājais variants). Tomēr, kā lai arī nebūtu, es šo grāmatu izlasīju un varu mazliet padalīties iespaidos. Pirmkārt, tas ir detektīvs par mediķiem, kura galvenais varonis izmeklē, kas uztaisīja abortu un tā rezultātā nogalināja ietekmīgā ārsta JD Rendela meitu Karenu. Kā jau to varētu gaidīt, šajā stāstā netrūkst negaidītu pavērsienu, kā rezultātā par vainīgo izrādās personāžs, kas iepriekš nešķita ar to saistīts (Karenas draudzene Andžela, kas bija medmāsa). Vispār galvenais varonis Džons Berijs tajā padarīšanā visā iesaistās tikai tālab, ka viņa draugs Artūrs tiek apsūdzēts aborta liktenīgā veikšanā (un tā kā Artūrs patiešām abortus praktizē, bet ASV tie vismaz tobrīd ir aizliegti, viņam draud makteni sūdi). Vispār izrādās, ka tajā amerikāņu sabiedrībā ikviena PRECĒTA sieviete diezgan regulāri ir spiesta griezties pie "abortētāja", turklāt tur netrūkst dažāda veida narkānu, vispār - jautras aprindas. Protams, grāmata nav tāda, ka es šausmīgi justu līdzi kādam Artūram vai vēl kādam citam nevainīgam apsūdzētam noziegumā, jo identificēties ar Kraitona personāžiem man ir pagrūti. Pa brīžam autors cenšas demonstrēt, ka viņš savu "mājas darbu" ir veicis labi un iepin iekšā kaut kādus garlaicīgus medicīniskus terminus. Principā tā īsti saprast, kāpēc aborti ir labi, no šīs grāmatas nevar, turklāt šāda līmeņa grāmatas parasti nav par morāli, bet ir par krekliem. Maikls Kraitons patiešām ir īstens lubu rakstnieks ar ne pārāk izsmalcinātu rakstības manieri, vienveidīgu darbu struktūru (līdzības starp "A Case of Need" un "Andromeda Strain" ir vairāk nekā izteiktas), taču atkal jau varu atkārtot, ka viņš nav slikts lubu rakstnieks. Tāpat kā var būt neslikts tīņu pops, var būt neslikta lubu literatūra. Problēmas rodas tikai tajos brīžos, kad bestsellers tiek pasludināts par mākslas šedevru (kā tas, piemēram, bija ar "Da Vinči kodu"), taču Kraitons ne uz ko tādu nepretendē un tāpēc es viņu ar akmeņiem nomētāt negrasos.

Frank Zappa was one hell of a composer, and he was one hell of a guy. A man who looked like a hippie and made fun of hippies; a man who played rock music and despised rock music. A man so crazy that you could say: "Please pork the granite monkey" to him, and he would still have something to say in return. And he wrote a book, how strange it may sound to you. This book appears to be his autobiography or something similar to that, although just the first part of the book tells us facts from Zappas life - his poor family, the first steps towards the world of music, etc. In the latter part Zappa discusses his attitude to life, the universe and everything. Amazingly, not being a huge fan of a big part of Zappas music, I found that I could accept most of his ideas, which once again proved to me what an intelligent person - a phenomenon in the branch of rock music. Quote: "Some scientists state that hydrogen is the main construction material of the universe, for there`s much of it in everything. I don`t agree. I can bet that there`s more stupidity in the world than hydrogen, and IT really is the main construction material of the universe." Apart from that Zappa makes fun of the American government, every other government, the purist church, hell, he knows how to make fun. Still I gotta admit that not all chapters of the book are particulary interesting, but it was a thing worth to read.

Although this isn`t considered the best record by Sparks I do consider it their best. On this album we have a lot of superb tracks in the goofy pseudo-operatic pop-rock genre Sparks were so good at. While I find most songs on "Kimono my house" dull, it`s not the case with `Indiscreet`. My favourites are "Without Using Hands", "Get in the Swing" and especially "Tits". Yeah, "Tits" is one masterful song. But there`s not that easy to say what is a highlight and what ain`t. Because there ain`t even one track on this LP that I would rather skip than listen to. Mael brothers do have a weird approach towards singing but their approach isn`t bad at all. My favourite quote from the album: "For years tits were a source of fun and games at home/But now she says tits are only there to feed our little Joe."

Beidzot tas ir noticis - es esmu noklausījies 9. visu laiku pārdotāko mūzikas albūmu un ierakstu, kura dēļ daudzi cilvēki mūsdienās atceras grupu "Fleetwood Mac". Un noticis ir arī tas, ka es šajā ierakstā neko grandiozu saklausījis neesmu. Dziesmas, protams, ir labas, bet kāpēc tas būtu uzskatāms par mega šedevru, es nesaprotu. Apskatām dziesmas pa vienai.

(valoda: krievu). Kas pat tipiņu ir tas Džeimss Vodingtons, es tā īsti neesmu sapratis. Skaidrs ir tikai tas, ka viņš ir mazāk populārs nekā Džons Grišams un Dens Brauns, mazāk populārs nekā Salmans Rušdi, Ginters Grass, Viktors Peļevins, Milans Kundera un Kīrans Kārsons. Patiesību sakot viņš varētu būt tikai nedaudz populārāks par Ingu Ābeli. Vismaz tik populārs, lai būtu izpelnījies savu ierakstu Vikipēdijā, Vodingtons nav, līdz ar to mana informācija par šo rakstnieku ir praktiski neeksistējoša. Pamatā viņš rakstot lugas un šaurās avangardistu aprindās esot populārs, bet "Slikts līdz kaulam" esot viņa pirmais romāns. Patiesībā šis romāns noteikti nav no tiem, kas būtu viegli aizmirstami, gluži pretēji. Un ne jau tikai tādēļ, ka tā būtu laba grāmata. Pirmkārt, tas ir līdz šim pirmais romāns par velosportu, ko man ir nācies lasīt. Ņemot strikti, to varētu nosaukt par detektīvu par to, kas nogalina Tour De France dalībniekus. Taču ņemot konkrētāk, tas nav nekāds detektīvs. Jā, laiku pa laikam tur kāds velosipēdists ņem nelabu galu, turklāt kaut kādā mistiskā veidā, iepriekš kļuvis mazliet dīvains. Tā viens Tour de France līderis iet bojā, nokrītot no kraujas, ieraudzījis ceļa vidū vardi, bet kāds cits tiek atrasts piesists krustā. Mitoloģiskajā saturā es īpaši neiedziļinājos, bet skaitās, ka tur esot kāda līdzība ar Homēra Iliādu. Neesmu lasījis, līdz ar to neko nevaru pateikt. Romāna centrā ir pieckārtējs Tour De France uzvarētājs vārdā Akils un viņa komandas biedrs un palīgs Patruls, kurš vienlaicīgi ir arī Akila sievas mīļākais. Abi divi šie sportisti ir neticami saprātīgi, ievērojot to, ka viņi ir sportisti, it īpaši tas attiecas uz Patrulu, kurš turklāt nav īpaši slavas kārs un bez problēmām samierinās ar to, ka viņam mūžīgi tiek Akila uzticamākā ieroču nesēja loma. Vēl romānā aktīvi piedalās kāds ārsts, kas ir izstrādājis savas metodes, kā nodrošnāt velobraucējiem pārsteidzoši labus rezultātus (nav gan īsti skaidrs, kur viņa stratēģija balstās, bet gluži parasts dopings tas noteikti nav). Romāns beidzas ar Akila nāvi, bet Patruls paliek dzīvs, tā varētu teikt. Vispār grāmata ir kaut kāda dīvaina, brīžiem nesaprotama, brīžiem "tizla" (seksa aina starp Patrulu un Akila sievu tiek aprakstīta maksimāli detalizēti un diezgan pretīgi, vēl ir epizode, kur tā pati sieva atceras savu kaut kādu agrāko draugu, kurš sevi un viņu apmierinājis, izmantojot kaut kādu puķi, par seksīgu rakstnieku es Vodingtonu noteikti nenosauktu katrā ziņā). Visubeidzot varu teikt, ka šādu grāmatu ir vērts izlasīt un ir vērts neizlasīt, vispār man gribētos tagad kaut kur braukt ar velosipēdu, varbūt ne gluži Tour De France piedalīties, bet kaut vai uz darbu pabraukāt ar velo, taču saprotu, ka laikapstākļi tam nav sevišķi piemēroti. Kā man nepatīk mūsu garās rudens/ziemas sezonas!

Once again I`m not going for the obvious choice for the best Sparks albums. After having listened to few first songs of their debut selftitled album which is supposed to be groundbreaking, revolutionary, the epitomy of a whole of genres I found it badly listenable and unintersting. So I switched to one of their favourite records of mine- "Big Beat". This album definetely is musically much harder than "Indiscreet", both in terms of music and lyrics. There are such songs as "I want to be like everybody else", "I bought the Mississippi river" and "Everbody`s stupid" which leaves little doubt whether this is an in-your-face kind of record. Ok, Sparks still do the Queen-like glam stuff (which they already did before Freddy Mercury was born in Iraq in 1909 or wherever and whenever he was born). On this record you hear a lot more guitars and less piano work than on "Indiscreet", but that doesn`t mean that Sparks have turned into Jimmy Hendrix or whatever. "Screwed up" is one cool song. So is "I like girls". I`m not particulary fond of the closing "Gone with the wind" - which is weird, of course, but some parts of it seem to be a bit too goofy for a humble lad like meself. Still no other complaints can be addressed at this album.