Kazhes pierakstu burtnīca

(valoda: krievu) Džuliana Bārnsa vārds manā literatūras mīļa krājumā ir jauns, bet izskatās, ka drīzumā centīšos mūsu pazīšanos uzlabot. "Pasaules vēsture 10 ar pusi nodaļās" patiesībā gluži precīzi pasaules vēsturi neatspoguļo. Kā lasīju atsauksmēs, šo darbu pat ne visi kritiķi ir gatavi saukt par romānu, jo tas vienlaicīgi ir stāstu krājums, romāns, kā arī eseja. Atstāstīšu pa nodaļai. Pirmā nodaļa - "Bezbiļetnieks" - ir cilvēces lielākā piedzīvojuma - grēku plūdu atstāstījums no ķirmja skatu punkta. Brīžiem šausminošs, brīžiem šokējošs, brīžiem komisks tas ir stāstījums par to, kā Noass - ticīgs alkoholiķis - ar savu ne pārāk attīstīto primātu saimi tika Dieva izvēlēti, lai glābtu pasaules dzīvo radību no grēku plūdiem un ne pārāk veiksmīgi to izdarīja. Kā apgalvo ķirmis, kas uz kuģa nokļuvis nelegāli (jo Noass bija sastādījis vēlamo un nevēlamo izglābšanas ziņā dzīvnieku sugu sarakstus), gorilla būtu bijis daudz labāks pasākuma vadītājs par cilvēku. 2. stāsts jeb otrā nodaļa nosaukta "Viesi". Te mēs iepazīstam angļu vēsturnieku un gidu Frenklinu Hjūzu, kas vada ceļojumu ar kruīza kuģi pa Vidusjūru, kad kuģi pārņem musulmaņu teroristi, kas vēlas, lai apmaiņā pret ķīlnieku dzīvībām tiktu atbrīvoti viņu bieri cietumā, bet Franklins neviļus kļūst ja ne gluži par viņu sabiedroto, tad nedaudz uz to pusi - viņam tiek uzticēts paskaidrot pasažieriem, kādēļ tas ir tikai taisnīgi, ka viņi mirs (un kļūs par kārtējiem cionisma noziegumu upuriem). Labākais kas atgadās - šī stāstījuma beigās kuģi šturmē specvienība, bojā iet vairāki ķīlnieki un visi teroristi, kā rezultātā Franklins iegūst noziedznieku piekritēja imidžu, lai gan patiesībā viņš tikai centās izglābt savas draudzenes dzīvību. Trešā nodaļa - "Reliģijas kari" - ir absurda viduslaiku tiesas procesa pieraksts, kurā tiek apsūdzēti ķirmji, kuri sagrauzuši krēslu, kurā apsēdies bīskaps un pārsitis pieri, par ko ķirmjiem draud izslēgšana no baznīcas (kā apgalvo autors, par pamatu viņš izmantojis reālu procesu, kur par atbildētājiem bijušas žurkas). Patiesībā ļoti interesanti lasīt, kā tiek realizēts teoloģiski juridisks disputs šajā jautājumā. Numur 4 - "Izdzīvojusī" - ir stāsts par sievieti, kura bēg no sava vardarbīgā drauga un no tuvojošās kara, paglābjoties laivā ar diviem kaķiem (Noasa šķirsts numur 2), kur viņai sāk pamazām rādīties murgi, tā ka beigās nav vairs skaidrs - kurš ir traks - sieviete vai pasaule - un kur viņa atrodas - uz neapdzīvotas salas, kur kaķenei piedzimst kaķēni, vai slimnīcā. Nodaļa numur 5 - atkal vēsta par kuģošanu. Tas ir vairāk vai mazāk autentisks atgadījums par buru kuģi, kas cieta avārijā un kura pasažieru vairums nonāca uz milzīga plosta, uz kura tie pamazām viens otru cīņā par izdzīvošanu apslaktēja vai arī apēda. Otrajā šī stāsta daļā tiek stāstīts par to, kā kāds mākslinieks atainojis šo plosta traģēdiju. 6. nodaļa - "Kalns". Vēstījums par sievieti 19. gadsimtā, kas izlēmusi lūgt Dievam piedošanu par viņas tēva izteiktajiem zaimiem. Kopā ar savu ceļa biedreni viņa mēro ceļu līdz Araratam un kādā alā kalnā mirst. 7. nodaļa sastāv no 3 stāstiem. Pirmais - par kādu vīrieti, kas sievietes apģērbā izglābies no Titānika katastrofas (jo sievietēm bija augstāka prioritāte tikt izglābtām). Otrais - par to, vai Jonass būtu varējis izdzīvot vaļa iekšpusē un par to, kā gadījumi ar īslaicīgākām nokļūšanām vaļa vēderā un izdzīvošanām varētu uzlabot šī mīta ticamību. Pēdējā daļa - stāstījums par kuģi ar ebrejiem, kas glābās no fašistiskās Vācijas un kurus nekur negribēja pieņemt, kamēr beigās viņi atgriezās Eiropā un katra likteni izšķīra lielā mērā tas, kura Eiropas valsts viņu piekrita pieņemt - Francija, Beļģija, Nīderlande vai Anglija. 8. stāsts - "Augšup pa upi" - ir vēstījums par to, kā angļi uzņem filmu kaut kur Dienvidamerikā par diviem mācītājiem, kas strīdējušies par indiāņu kristīšanas nepieciešamību, un par indiāņu cilti, kas piedalās filmēšanā un beigās atļauj vienam no mācītāju atveidotājiem iet bojā. 9. daļa - projekts "Ararats" - stāsta par amerikāņu astronautu, kam uz Mēness balss pateikusi, ka viņam jāatgriežas uz Zemes un jāatrod Noasa šķirsts. Viņš tad saceļ lielu ažiotāžu, savāc līdzekļus un kopā ar vienu čomu šturmē Araratu, bet atrod nevis šķirstu, bet gan alu, kurā ir cilvēka kauli, par ko šis astronauts secina, ka tām jābūt Noasa mirstīgajām atliekām. Tikai izrādās, ka Noass miris 19. gadsimtā un bijis sieviete (skat. 6. stāstu). Visubeidzot 10., noslēdzošā daļa, vēsta par sapni, kurā cilvēkam rādījies, ka viņš ir pamodies. Un pamodies viņš ir - miris. Paradīzē. Paradīze šajā izpratnē ir vieta, kur piepildās visas tavas vēlmes. Tev ir tavas mīļākās drēbes, tāds ēdiens, par kādu esi tikai sapņojis, iespēja satikt slavenības un pat pārgulēt ar tām, neierobežoti finansiālie līdzekļi, turklāt tu vari skatīties televīzijā, kā uzvar tava mīļākā futbola komanda, kļūt par izcilu golfa spēlētāju un vispār - sasniegt visu. Bet ir tikai viens bet - tas turpinās bezgalīgi, un, kā izrādās, ikvienam cilvēkam šāda paradīze ar laiku piegriežas un viņš izvēlas nomirt vēlreiz (vai nu tālāk vai arī - pavisam, nav skaidrs). Kā tiek apgalvots, vislabāk mūžību pacieš zinātnieki un juristi. Pirmie - jo viņie ir iespēja atklāt to, ko nepaspēja atklāt iepriekš, otrie - tāpēc ka lietu, kuras atšķetināt, izpētīt utt. ir bezgala daudz. Bet beigās arī no Paradīzes jāaiziet. Starp citu, Paradīzē nokļūst visi - nekāda tiesāšana nenotiek un vienādas iespējas tur uzturēties ir Ādolfam Hitleram un Mātei Terēzai. Vispār - ļoti pārliecinoša un interesanta grāmata, kas ir vienlaicīgi dziļa un viegla. Noteikti gribu izlasīt vēl kaut ko no Bārnsa darbiem.

Since I didn`t like the first part of the film there was no real reason for me to watch the second one. But since I did watch, why can`t I write about it? First thing that strikes you in this film by Quentin Tarantino is how little it has to do with the first part in terms of style. While the first one was ultra-bloody this one is ultra-nothing-happening. To be frank, it`s a bit boring. Beatrice continues her mission of killing Bill, encountering his brother Budd and a one-eyed chick who`s name I have already forgotten. And in the end she also finds her daughter. Some of the stuff is, of course, unimaginable to happen, but I don`t really care about that. As much as I can tell this film reminds of Japanese movies which I have never seen and am not sure whether I want to see. What was bad, was the music. Tarantino was once famous for having a perfect soundtrack to his films, but in this one except for a cover version of "She`s not there" from the Zombies catalogue, there`s nothing to offer.

Let`s stick with the Coen brothers, shall we? Way back in 1991 they made this film, which most critics seem to be mad about. They claim that the film was mostly influenced by David Lynch. Probably they`re on to something, but to me it`s still much more a tribute to Woody Allen than anything else. First, the hero. He`s played by John Turturro and is a thirtyish Jewish writer who goes to Hollywood and signs a deal to write a film about wrestling. A goofy Jewish person with a nerdy behaviour is pretty much what I`d expect from Mr. Allen and certainly not what I`d expect from the Coen brothers. Not that the film is bad, but it can be hardly described as iteresting or something you can`t stop to watch. Ok, I didn`t fall asleep during this film but I also managed that with "Radio Days". Ok, this film is better than "Radio Days", since it`s surreal and weird, especially weird it becomes when the woman Barton has spend the night with happens to be murdered in his bed while he was sleeping. But it`s surely not a film I`m likely to watch ever again.

Beidzot noskatījāmies "Drugstore Cowboy", filmu, kura manā datorā parādījās vienlaicīgi ar "Naked Lunch" un "Requiem for a Dream" (kuru vēl neesmu saņēmies noskatīties atkārtoti). Patiesībā šī ir diezgan skaidra un saprotama filma par narkotikām. Mets Dilons ir Bobs, kurš vada 4 cilvēku bandu, kas specializējas uz aptieku apzagšanu, lai iegūtu narkotikas. Vēl viņa komandā ietilpst Diāna, viņa sieva, kuru viņš bezgalīgi mīl un kura bezgalīgi mīl narkotikas (citāts iz filmas sākuma), viņa čoms Riks un šamā draudzene Nadīne. Tā nu viņi četratā ņemas, visu laiku bēguļojot no policistiem, kuri to vien domā, kā viņus savākt aiz restēm. Bobam ir zināmās zīmes, no kurām jāizvairās, lai varētu narkodzīvē kaut ko sasniegt un viena šāda sliktā zīmē parādās, kad Nadīne nejauši ieminas, ka viņai un Rikam gribētos iegādāties suni, bet suņa pieminēšana nozīmē 30 dienas neveiksmju. Līdz ar to viņi pamet pilsētu un dodas ceļojumā pa reģioniem. Kad Bobs sakliedz uz Nadīnu, ka viņas dēļ viņiem nekas nesanāk (pēc tam, kad viņa sataisījusi troksni, kura dēļ nācies pārtraukt kādas neapsargātas aptiekas apzagšanu), šī sadusmojas un izdara pašnāvību pārdozējot, atstājot uz gultas cepuri, kas Boba pasaulē nozīmē vismaz 15 gadus neveiksmju. Šīs neveiksmes jau sākas, kad Bobs gandrīz tiek aizturēts, mēģinot apzagt slimnīcu. Viss beidzas viņam šajā reizē labvēlīgi, toties radušās problēmas, ko darīt ar Nadīnas līķi, jo konkrētajā štatā pārdozēšana tiek pielīdzīnāta slepkavībai. Un labākais ir tas, ka bandai ir jāatstāj savs viesnīcas numurs, jo tas ticis rezervēts šerifu sanāksmei. Ar pūlēm viņi līķi tomēr no viesnīcas izdabū, bet Bobs izlēmis mest mieru savai darbībai, tā kā tāpat veiksmes daudzus gadus nebūs un pierakstīties programmā, lai ārstētos no narkotikām. Šādā iestādē viņš satiek savu čomu, vecu mācītāju un narkomānu, kuru atveido pats William S. Burroughs, leģendārais bītņiku rakstnieks un atkarīgais. Beigās, kad pārītis jaunu narkomānu Bobu gandrīz nogalina un viņu ved "ātrajos", viņš domā par to, ka cepures lāstam vajadzētu tagad būt izpirktam. Līdz ar to, ja viņš izdzīvos, viņam būs iespējas atgriezties. Tomēr tikai ja. Vispār - laba filma, priekš narkotiku filmas pat ne gruzoniska, protams, tas nav "Trainspotting" vai "Requiem for a Dream", bet vismaz "Sweet Sixteen" līmenī tā noteikti ir. Turklāt Berouza personāžs - riktīga odziņa.

Vēl viens kārtējais pretendents uz visu laiku labākā albūma statusu ir Bītlu "Baltais albūms", kas gan patiesībā saucas "The Beatles", bet neviens jau viņu tā nesauc, tāpat kā Metalikas melno albūmu sauc par melno un nevis par "Metallica". Šajā ierakstā Bītli izlēmuši izjārēties uz nebēdu, līdz ar to nespēdami iekļauties viena diska ietvaros, līdz ar to radot vienu no agrīnajiem dubultalbūmiem, kurā iekļauta vesela virkne unikālas kvalitātes dziesmu un līdzās tām - vairākas mazāk izteiksmīgas kompozīcijas. Iespējams, te precīzākais veids novērtēšanai būtu sakārtot dziesmas pēc to kvalitātes manā izpratnē.

I don`t pretend to know much about this band, `cos I don`t. I`m only pretty aware of the fact that it`s quite a new one for sure (at least it wasn`t formed in 1964 by a younger brother Paul McCartney never knew he had). What FoW do is basically playing unoffensive college rock for teenies of 1990`s/2000`s. They don`t pretend to make any significant artistic statements, they don`t pretend to be the next Captain Beefhearts or whatever. They are capable of `Mexican Wine`, a poppy song that somehow reminds me of Weird Al Yankovic. They are cepable of writing memorable melodies and quite decent lyrics. But they aren`t really capable of rocking hard, and they certainly aren`t capable of breaking the formula of college rock. And at that they aren`t particulary different from your average "Busted", with the exception that they are much more talented and aren`t just dummies used by some corporate assholes. Yet apart from that teeny-weeny thing they are just like those silly "Busted" punk-wannabees.

Patiesībā Abbey Road bija jākļūst par pēdējo Bītlu albūmu, taču vēsture izdarījās savādāk un hronoloģiskajā sarakstā kā pēdējais viņu albūms skaitās "Let it Be", kas gan tika ierakstīts vēl pirms "Abbey Road". Un savā ziņā žēl, ka tā, jo iedomāties labāku grupas karjeras nobeigumu par "Abbey Road" patiesībā nemaz nav iespējams. It īpaši ievērojams tas ir albūma rašanās kontekstā: to ierakstījuši četri cilvēki, kas viens otru nevarēja ciest un nebija spējīgi ilgstoši uzturēties vienā telpā, nesākoties konfliktam. Un tomēr, tā kā viņi laikam jau zināja, ka tā ir pēdējā reize, tad Džons, Pols, Džordžs un Ringo pacentās, lai šī reize paliktu atmiņā visiem. Zināmā mērā albūms sastāv no divām absolūti pretējām pusēm - pirmajā daļā ir apkopota virkne no Bītlu visu laiku skaistākajām dziesmām, kamēr otrā puse vairāk raksturojama ar vārdu "eksperiments". Sāksim ar pirmo pusi: Lenons sāk ar vienojošo "Come Together", Harisons turpina ar dievīgo "Something", Makartnijs pārņem stafeti ar komiski briesmīgo un perfekto "Maxwell`s Silver Hammer", tas pats Makartnijs turpina ar dejojamo un nepretenciozo "Oh! Darling", tad savu vienīgo diezgan skaļo vārdu kā dziesmu autors saka Ringo un viņa bērnišķīgi kolosālais "Octopus` Garden", tad atkal pie stūres sēžas Lenons un ar "I Want You (She`s So Heavy)" piedāvā perfektu smagā roka dziesmu. Otro pusi aizsāk Harisons un optimistiskā "Here Comes The Sun", Lenons piedāvā hipnotisko "Because" un tad sākas tā saucamais "medley" (popūrijs). "You Never Give Me Your Money" pirmo minūti ir liriska balāde, tad tajā parādās kantrijīgas noskaņas, otrajā dziesmas pusē pāraugot par pavisam citādu kompozīciju. Vispār tā ir vēlīno Bītlu galvenā rakstura iezīme - ka viņi spēja būt vienlaicīgi visādi un piedāvāt pilnu emociju spektru, kaut kas tāds laikam gan nevienai citai popmūzikas grupai nav bijis pa spēkam. Bītli vienlīdz komfortabli jutās visās teritorijās un līdz ar to viņi spēja pārbīdīt praktiski visas robežas, kādas vien pastāvēja. Viņi spēja vienlaicīgi izpildīt tādas dziesmas kā "Something" un "Polythene Pam". Viena no galvenajām "Abbey Road" iezīmēm tomēr ir tajā, ka tas nu gan ir tipiskākais nekonceptuālais ieraksts, kuru var klausīties tikai un vienīgi pareizajā secībā, tā lai katrs ķieģelītis atrastos tieši tam ierādītajā vietā, tā lai pēc "Golden Slumbers" vienmēr skanētu "Carry That Weight" un pēc "Carry That Weight" - "The End". Vispār "The End" vispār ir kolosāls gadījums. Dziesma "The End", kas noslēdz pēdējo Bītlu albūmu, kurā gan nav vis triviālā stilā pateikts, ka "This is It", bet kurā visi grupas dalībnieki paspēj parādīt, uz ko viņi ir spējīgi, ieskaitot pat ļoti īsu bungu solo un vadmotīvu: "The love you take is equal to the love you make". Taču patiesībā tās nav nekādas beigas un vēl pēc brīža atskan 23 sekundes īsā "Her Majesty".

Šis romāns ir turpinājums Jirgam Reinhardam un vēl mazliet mazāk interesants par savu priekšteci. Šeit mēs izsekojam vairāku sieviešu attiecībām ar Jirgu Reinhardu, kas pamazām nodzīvojas līdz visai zemam līmenim, kā arī izsekojam pašam Jirgam Reinhardam. Patiesību sakot, baismīgi garlaicīgi un tā, ka man pat negribas ieslīgt detaļās, kālab tieši man šī grāmata likās garlaicīga, jo pietiek ar pašu garlaicības faktu, nekādi papildu komentāri tur nav nepieciešami.

When Shrek episode One first came out, it was a hit, and now it`s back and not in black. Shrek is a green ogre who rarely is in a good mood, which is no surprise for someone looking like him. He`s a mean bone crushing machine, but he has married a princess who has given up being pretty just for him. But everything isn`t that simple for princess Fiona has her parents that want to meet her newlywed husband but aren`t informed about his looks. Fiona`s father is played (or let`s say - spoken) by John Cleese. I totally adore him, but in this movie he`s nothing special. Probably, it`s because you never actually get a chance to see him (although the king does resemble Mr. Cleese`s appearance). And there`s a donkey in the film! And an evil fairy godmother! And Puss in Boots who sounds just like Antonio Banderas! What more can you want? Not that much. If this wasn`t a sequel and the funny usage of characters from different fairy tales wasn`t already a familiar thing to me, I would rate this thing higher, but you see - you can`t milk the same fairies more than once. Although I do like the fact that both leading characters don`t use the possibility to become good looking, `cos they don`t need that to be happy.

I guess not without a reason I consider myself quite a fan of Mr. Murakami`s writing style which bears very little from his Japanese culture and very much from everything else. As I read on the back cover of this book this novel was the one that brought Mr. Murakami recognision of the world. To be honest, I don`t agree with the world in that case. Vanatabe remembers the days of his youth, the time he knew Naoko. She was once the girlfriend of his very best friend, but after the friend died he sorta got the girlfriend from him. After they had sex the first and only time Naoko went to a rehabilitation hospital because her mind wasn`t quite right. Meanwhile Vanatabe met Midori - a completely perverse girl - at the university where he studied. They also had something like a relationship. Later on Vanatabe visited Naoko at the place of her curing and met Reyko - her roommate, another weird person. In the end Naoko died but Vanatabe couldn`t manage to stay together with Midori. After having read this do you know why I didn`t like the book? I don`t think so, because I didn`t mention it yet. The book is too "erotic" - description of genitalia, masturbation, oral sex, many different sex scenes, a woman of 31 getting wet when touched in her private parts by a girl of 13 - you name it. And I, despite being quite edgy sometimes on the outside, don`t like something like this in a book. I gotta admit that things like these can`t make a good book become a bad one. But if life is really like this I don`t have too much sympathy for life. At least the ending where Vanatabe and Reyko spend a night together just so she can "have practice" - damn is that imho nasty. (I still don`t rate this book particulary low because if Murakami hadn`t gone into details of love-making the book would be quite good)