Kazhes pierakstu burtnīca

Es būtu mega monstrs, ja es spētu, komentējot "Imagine" pateikt kaut ko jaunu. Un mega monstrs es būtu, ja es spētu ne reizi nepieminēt šī albūma tituldziesmu. Droši vien tā ir kompozīcija, kuras dēļ Džonu Lenonu atcerēsies vēl pēc simts gadiem, tāpat kā mūsdienās visi atceras Bēthovenu un viņa foršās MIDI melodijas mobilajiem telefoniem. "Imagine" ir dziesma, par kuru neko teikt nav nepieciešams, tā ir fakts, tā ir vērtība, tā ir vēstījums, tā ir melodija un tas ir Džons Lenons. Taču kas, lūdzu, tas būtu par albūmu, kas balstās uz venas vienīgas dziesmas? "Crippled inside" ar tās retro ritmiņu un kantrījisko dziedāšanas manieri un vēstījumu "One thing you can`t hide is when you`re crippled inside" ir viena no manām feivorītajām šī albūma dziesmām, lai gan vispār par kantrī fanu sevi dēvēt nemēdzu. Vēl te ir "Jealous Guy", kas pati par sevi ir šokējoša - kā gan var būt greizsirdīgs cilvēks, ja viņa mīļotās vārds ir Joko Ono? Cik saprotu, arī septiņdesmitajos viņa neskaitījās skaistuma etalons, patīkama personība vai kas tāds - drīzāk tāda pustraka japāniete, ne vairāk? Taču vai dziesma tādēļ nebūtu skaista un nebūtu piemērojama cilvēkiem, kuru mīlestības objekts nav Joko? Pievēršoties politiskajām tēmām, Lenons piedāvā "I Don`t want to be a soldier" - hipnotisku antimilitāru dziesmu ar visai haotisku, bet forši haotisku skanējumu. Vēl te ietilpst sasodīti dusmīgā "Just Give Me Some Truth", par kuru es kaut kāda sev pašam nezināma iemesla dēļ esmu pārliecināts, ka esmu to dzirdējis kaut kādu hārdkor panku izpildījumā, taču Lenona sirsnīgās dusmas, manuprāt, spēj būt spēcīgākas pat par "Dead Kennedys" agresiju. Taču, atšķirībā no tiem pašiem Kenedijiem, Lenonam nerodas nekādas grūtības nākamajā minūtē pēc šīs dziesmas pāriet pie "Oh My Love", klusas mantriskas mīlas dziesmas, kurā nekādas patiesības ne no viena Lenons pieprasīt negrasās. Un tad viņš atkal kļūst dusmīgs, vēršoties pie sava kādreizējā drauga Makartnija ar "How Do You Sleep", kas varētu būt uzskatāma par vairāk nekā aizvainojošu un kā to Maka arī uztvēra. Taču tas netraucē tai būtu arī ļoti labai dziesmai ar izteikti psihodēlisku skanējumu. Vēl viens "hits", ja tā var izteikties, šajā diskā ir dziesma "How", kas gan man ne visai patīk, tad es labprātāk klausos kārtējo Joko veltīto dziesmu "Oh Yoko!", kas, protams, tekstuāli nav īpaši baudāma, bet kurai ir lieliska melodija. Nezinu, vai "Imagine" ir Lenona visu laiku labākais ieraksts, bet uzskatīt, ka tas ir albūms, kas sastāv no "Imagine" un vēl dažām citām dziesmām, noteikti nebūtu pareizi. Tas ir lielisks albūms, kurā ir arī "Imagine". Bet "Imagine" tāpat ir izcila kompozīcija.

(valoda: krievu) Viljams Tērbers, ja var ticēt aprakstam uz grāmatas aizmugurējā vāka (kam, protams, ticēt nevar, tāpat kā nevar par elektroprecēm spriest pēc to ražotāju atsauksmēm), esot leģendārs amerikāņu satīriķis, karikatūrists un vispār unikāla humora tips. Ja var ticēt manam spriedumam (un tam, protams, ticēt nevar, jo zināms, ka mani ir noalgojuši tumšie spēki, lai es izsmietu jebkuru ASV radītu mākslas darbu, kā jau normālam interneta teroristam klājas), tad Viljama Tērbera humors ir visai otršķirīgs. Šajā grāmatā ir apkopoti viņa labākie darbi (nezinu pēc kādiem kritērijiem) no dažādiem stāstu krājumiem, kas tapuši vairāku gadu desmitu garumā. Pirmais, ko nevarēju neievērot, bija izteiktā līdzība ar Džeroma humoristiskajiem stāstiem - tā pati mazliet ironiskā un mazliet pamācošā noskaņa. Protams, varbūt pie vainas ir krieviskais tulkojums, taču Džeromu esmu krieviski lasījis ļoti antīkā tulkojumā, kamēr Tērbers krieviskots ticis salīdzinoši nesen, līdz ar to diez vai piestrādājis viens un tas pats tulks. Pirmais stāstu kopums nāk no stāstu krājuma "Mana dzīve grūtos laikos" (1933), kurā Tērbers pasniedz it kā smieklīgas epizodes iz savas (iespējams, izdomātas) bērnības. Ko smieklīgu iespējams saskatīt stāstos "Nakts, kad nokrita gulta" vai "Diena, kad pārrāva dambi", es patiešām nezinu, turklāt šie abi stāsti ir principā vienādi. Proti, ir kaut kāds notikums no kura visi baidās, bet kas reāli nenotiek, bet saceļas panika un notiek daudz visādu tizlumu, lai gan centrālais ļaunais notikums nemaz nav iestājies. "Suns, kurš koda" ir izteikti līdzīgs Džeroma stāstam par suni, kas ļoti mīlēja naudu un tiem abiem ir viena kopīga iezīme - tie nav smieklīgi. Nākamais stāstu kopums, kas nākuši no krājuma "Vīrietis vidējos gados uz lidojošas trapeces" (1935), šķiet labāks par pirmo. Stāsts "Misters Prebls atbrīvojas no savas sievas" par vīrieti, kas izlemj nogalināt savu sievu, aizvedot viņu uz pagrabu un klausās sievas lamāšanos par to, cik slikti viņš ir ieplānojis slepkavību, ir patiešām interesants, gandrīz vai Roalda Dāla kvalitātē. Stāsts par "Veiksminieku Džedu Pītersu", kuram allaž paticis stāstīt, kā viņam noveicies neiet bojā dažādās situācijās, bet kurš beigās pavisam stulbi nositās, arī ir ok. Daži stāsti gan atkal ir izteikti bāli, bet tādu vismaz nav vairums. "Mūsu laikmeta fabulas", kā es nojaušu, ir kalpojušas par iedvesmu mūsu pašu tautiešu pasakām par Jamuleju un Tupu, un līdzīgi kā SWH večiem, arī šeit kvalitāte ne vienmēr ir vienāda. "Princese un skārdene" ir klasiska fabula par princesi, kurai jāizvēlas labākais no preciniekiem ar paredzamu, bet perfekti nostrādātu iznākumu. "Vienradzis dārzā" labi izmanto skatu punkta maiņu. "Meitene un vilks" arī ir labs gabals. Tikām "Truši, kuru dēļ bija visas bēdas" ir tik bērnišķīgi realizēta situācija ar nacistiem un ebrejiem, ka pat 10 gadīgs bērns būtu spējīgs tādu uzrakstīt. Arī "Aitas vilku ādā" ir bezjēdzīgs audzinošs stāsts. Neapšaubāmi labākais stāsts atrodams krājumā "Mana pasaule. Laipni lūgti tajā!" un tam par godu nosaukta arī šī izlase. Tajā Šekspīra "Makbets" tiek interpretēts kā detektīvromāns un tajā tiek veiksmīgi (vairāk vai mazāk) atklāts īstais karaļa slepkava (kas, protams, nav Makbets, jo Šekspīrs tak nerakstītu tik stulbu detektīvu, ka slepkava ir acīmredzams). Krājumi "Tērbera valsts" (1953) un "Tērbera karnevāls" (1962) neko īpaši saistošu nesniedz. Papildu visam manā rīcībā nonākušajā krājumā iekļauta viena Tērbera pasaka bērniem "Baltā stirna". Patiesībā, vai tā ir īsti pasaka bērniem vai pieaugušajiem es nezinu. Sižets - mežā atkārtojas laiku pa laikam, ka balta stirna mednieku priekšā pārvēršas par princesi. Tā ir atkārtojošās burvestība, ka princese-stirna var palikt par cilvēku uz mūžu tikai tad, ja viņai nenākas vairāk nekā 2 reizes vilties cilvēku mīlestībā. Parasti viņai tā sanāk. Slinkums ieslīgt nopietnākās detaļās. Pasaka patiesībā ir pat diezgan amizanta ar zināmu humoriņu, tomēr novelkot svītru un savelkot visus saskaitāmos rezultāts nav Tērberam labvēlīgs. No aptuveni 40 stāstiem šajā krājumā kādi 10 ir patiešām veiksmīgi, vismaz 10 - katastrofāli bezcerīgi un pārējie - aizmirstībā grimstoši. Secinājums - zināms talants Tērberam, protams, piemita, bet ja jau viņa labāko darbu izlasē dominē neizteiksmīgi darbi, es labprātāk pat neiztēlošos, kādi ir pārējie stāsti viņa krājumos. Bet varbūt tomēr būtu vērts pārbaudīt?

Bunuel once again. This time he`s much more realistic than in the two other pictures by him I`ve seen, and it is not an advantage in my opinion. Somewhere between the two world wars a young woman named Celestine comes from Paris to a small vilage (or something similar to a village) to work as a maid for a half-crazy old man, his money saving daughter who doesn`t like the pain she gets from sex, and her sexually obsessed and still pretty cowardly husband. There also is another central person among the servants - a man named Joseph who participates in stupid nacionalistic stuff and who apparently rapes and kills a little girl. The ending is good for it shows that in real life it`s not the good that gets rewarded, but not the evil as well. Everything just stays the way it`s bound to stay, and no Deus or Satanus from a machine can make everything polar. The film was still no big shakes.

Action takes place in post-war Vienna where an American tries to discover everything about the death of his very best friend. Heroes are quite interesting and so is the action which isn`t really clear from the beginning. There is a love story present, of course, but it doesn`t get too sulky and sweet. I liked the film, it being one of the most classic pieces of the so called film-noir, but I didn`t fall for it. It may sound silly but the film just didn`t touch me, therefore I don`t admit that it`s one of the best pieces of cinema from the 20th century.

A rather strange book that sometimes isn`t entertaining but still is quite mysterious and thrilling. Basic plotline: three Irish children have power to enter a Van Eyck picture. The book is written in quite an interesting manner.

Trey Parker and Matt Stone (if I remember correctly their names) are two real weirdos, that are fighting for human rights and freedom of speech all the time. Or it`s what I think they do. Nevermind that what they do is creating South Park - one of the cartoon series with the crappiest kind of animation ever. Nevertheless this kind of animation has its share of charme, and the film has its value. Of course, the language in it is very foul. What else could you expect from a musicle which has the song "Uncle Fucker" in it? Not much. But, first - the music is really good. Songs like "What would Brian Boitano do" and others are very nice. About the plot - when the film "Asses of fire" by Terence and Philip - two Canadian comedians makes the children of South Park swear all the time, their mothers start a war on Canada. Alec Baldwin gets killed (if you have interest for that), but the little boys - Kyle, Cartman, Stan and Kenny (deceased) do everything to save Terence & Philip from being murdered as war criminals and from Satan and Saddam Hussein (who happen to be lovers) to come and claim power over the world. Although this film probably cost less than 10% of what "Team America" required, this stuff is certainly better, it has lots of social critique in it and bears a very clear and positive message.

Punk rock from early 80`s. Not particulary interesting melodies. Socially the record may have its value but as a merely musical experience it doesn`t sattisfy my needs. Song titles like "I Believe in Anarchy", "Sid Vicious was innocent", "Sex and violence" may have a word to say to you but musically I`d choose Dead Kennedys over those British freaks any day of the week.

(valoda: krievu; avots - diezgan labs skrīneris). Pirmais un būtiskākais šīs filmas trumpis ir nosaukums. Latviskojums "Sātans Pradas brunčos" ievērojami zaudē angliskajam sekojoša iemesla dēļ. "The Devil Wears Prada" ir apgalvojums, tikām "Sātans Pradas brunčos" - tikai personas raksturojums. Iespējams, ja ne nosaukums, es šo filmu būtu vispār noignorējis, bet tā sanāca, ka abi ar Lieni veltījām sestdienas vakaru šim vēstījumam par modi, darbaholismu un privātās dzīves likstām. Galvenā filmas premisa, protams, ir pilnīgi garām tradicionālās Holivudas pieejas dēļ. Proti, Andera Saksa (Anne Hathaway) ir jauna un talantīga žurnāliste, kura kļūst par modes žurnāla redaktores palīdzes palīdzi, taču viņa šajā vietā ne visai iederas - viņa ir "resna" un neko nejēdz no modes. Ok, par otro varbūt varētu piekrist. Bet c`mon - ikviena normāla skatītāja izpratnē arī Hetaveja pati ir gana kārna, lai būtu skaidrs, ka pietiek viņai uzvilkt kaut ko pieguļošāku un viņa pēkšņi pārtaps viskrutākajā filmas beibē. Vispār tas ir tik ļoti raksturīgi filmām, ka tā saucamās "nesmukās" beibes būtībā ir tievas, smukas un seksīgas, parasti pietiek noņemt brilles un pārsukāt matus, lai tā saucamā "neglītene" tāda pārstātu būt. Un šeit tā saucamā "resnā" beibe ir vienkārši parodija par resnumu. Ok, es saprotu, ka modes pasaulē ir citi standarti un citas prasības, bet whatever. Vispār vienīgais kaut cik interesantais personāžs filmā ir Andreas priekšniece Miranda Prīstlija (Merila Strīpa), kas ir viss tas, ko tu no nežēlīgas priekšnieces vari gaidīt un vēl mazliet vairāk. Visi pārējie personāži ir pilnīgi bezpersoniski un bāli. Kāda vella pēc Andrea vispār nonāca darba intervijā tajā modes žurnālā, ir pilnīgi neskaidrs, kur parādās viņas žurnālistes talants un lielais prāts, skatītājiem arī nav iespējams noskaidrot. Kaut kāds krutais redaktors, ar kuru viņa sapazīstas (un krāpj savu bojfrendu), ir kruts ar to, ka spārda kaut kādus "mega krutus" citātus un izskatās, ka viņam ir uzzīmētas uzacis. Vēl, protams, filmā ir plikpaurains gejs - modes darbinieks, ar kuru Andrea sadraudzējas un kas viņai palīdz kļūt par stilīgāko beibi visā iestādē (nav gan skaidrs, kāpēc tas tips izlemj viņai pēkšņi kļūt par draugu, jo iepriekš viņam Andrea ir riebusies), plus jautājums, kāpēc citas beibes viņš nav spējis padarīt tik stilīgas. Beigās Andrea secina, ka viņai tomēr svarīgāka ir personīgā dzīve un nevis nežēlīgā modes pasaule un atgriežas pie sava bojfrenda. Urrā! Mīlestība uzvar Mirandu Prīstliju, kura ir tikai Ledus karaliene! Žēl tikai, ka šī filma šķiet velkamies kādas trīs stundas un ka tajā nav nekā tāda, kas pārspētu filmas nosaukumu.

"The Who" turpina pēdējā laikā ļoti populāro tendenci sešdesmito un septiņdesmito gadu leģendām atgriezties jaunās skaņās un mēģināt atkal iekarot pasauli. Šo daudzu "atgriezēju" vidū The Who izceļas īpaši - pat Deivida Gilmora pēdējais solo albūms iznāca nesenāk nekā "Kas?" ir spējuši izdot ripuli ar jaunām kompozīcijām. Pagājuši 24 gadi kopš iznācis diezgan drausmīgās kvalitātes "It`s Hard" un būtu vietā pajautāt - kas tad tāds ir noticis, ka grupa pēkšņi izlēmusi atdzīvoties? Šai laikā jau sen mūžībā aizgājušajam Kītam Mūnam piebiedrojies arī, iespējams, visu laiku labākais basģitārists Džons Envistls, atstājot The Who bez ritma sekcijas. Protams, tāda kalibra grupai nav grūti atrast jaunus dalībniekus, līdz ar to pie bungām viņi piesēdinājuši paša Ringo Stāra atvasi Zaku Stārkiju, bet basu uzņēmies visnotaļ leģendārais Pino Paladino. Tomēr ne jau grupas dalībnieki nosaka to, vai albūms būs veiksmīgs, bet gan tas, vai Pīta Taunshenda spēja radīt atmiņā paliekošas majestātiskas melodijas līdz ar vecumu nav gājusi mazumā. Un te jāsecina tas, kas ir patiess attiecībā uz gandrīz jebkuru vecu mūziķu grupējumu. Mūsdienās, kad "dinozauri" ir sapratuši, ka pusaudžu sirdis viņiem vairs iekarot nebūs lemts, klasiskie rokeri reti izdod albūmus, kas būtu dramatiski slikti. 80. gadu mēģinājumi ar sintezatoriem un bungumašīnām piesaistīt sev jaunus fanus vairumam no viņiem izrādījās katastrofāli ("The Who" it īpaši), līdz ar to mūsdienās viņi vairāk uzticas pārbaudītām vērtībām - cenšas neizmantot nekādas "krutas" mūsdienu iespējas, bet spēlēt tādu rokenrolu, ar kādu viņus pasaule ir iemīlējusi. Līdz ar to parasti ļoti labi var paredzēt ieraksta kvalitāti - labs, bet nekas īpašs. Arī "Endless Wire" šajā ziņā neizceļas. Taunshends (kas tagadējos apstākļos palicis par vienīgo dziesmu autoru grupā) bieži atsaucas pats uz sevi, izmantojot fragmentus no klasiskajiem "Baba O`Riley" un "Won`t get fooled again" un zināmā mērā tās ir jautrākās skaņas ierakstā. Brīžiem parādās gan arī Who mazāk raksturīgas kompozīcijas, piemēram gandrīz Toma Veitsa balsīti dziedātā "In the Ether", taču grupai neapšaubāmi pietrūkst enerģijas, un diemžēl es saprotu, ka tur neko padarīt nevar - gadi prasa savu. Kā nekā no 60-to milžiem tieši the Who visvairāk bija atkarīgi no savas praktiski neierobežotās enerģijas, bet tagad no tās ir atlicis visai maz. Rodžera Daltrija balss varbūt joprojām ir spēcīga, tomēr tajā ļoti viegli var nojaust arī viņa vecumu, kas neizbēgami liek atcerēties to, kāds viņš bija pirms gadiem 35 un skumji nopūsties. Patiesībā tieši Daltrijs ir tas, kas man šajā ierakstā patīk vismazāk. Taunshenda pirksti varbūt nav vairs tādi, kā tie bija agrāk, bet viņš joprojām ir izcils ģitārists, tikām Paladino un Stārkijs ir salīdzinoši jaunāki nekā "īstie" the Who dalībnieki, līdz ar to viņiem arī ar vitalitāti viss ir kārtībā, bet Daltrijs, kas ar savu lauvas balsi kādreiz spēja "izvilkt" arī salīdzinoši neveiksmīgas kompozīcijas, tagad lielākoties ir tikai traucēklis. Albūmā ir dziesmas, kuras man noteikti būtu ļoti patikušas, piemēram, tā tituldziesma, ja tajās būtu jauneklīgāks un enerģiskāks vokāls. Tipisks piemērs Daltrija 2006. gada modelim ir dziesma "We got a hit", kas izklausās pēc kāda no vecajiem labajiem gabaliem, bet - pēc kā izklausās Daltrijs? Pēc veca nodzērušās pirāta. Loģiski, ka arī Taunshends neko lieliski tagad padziedāt nevar. Vispār - protams, šis albūms ir galvas tiesu pārāks par citiem "The Who" pēc-Mūna perioda produktiem, taču dabiski, ka tas ir arī galvastiesu vājāks par gandrīz visiem Mūna perioda albūmiem.

Oh, lord! I`ve actually listened to an Abba record that isn`t just a compilation of the best songs but an actual album. What`s my verdict? I`d rather stick to the "greatest hits" formula. On this album we get a few Abba classics - songs like "Money Money Money", "Dancing Queen" and partly "Knowing me, knowing you" deserve to be called classics of pop music. The first one of them even has some partly interesting lyrics. Then there`s "Then I Kissed the Teacher" which is about as dated as "Then He Kissed Me" (or was it "He kissed me in the way" who cares). The chorus is catchy though. Apart from that - almost nothing. This probably ain`t bad pop music but it`s too generic for me to listen to it again and again.