Kazhes pierakstu burtnīca

This is not fiction, or at least it`s supposed not to be fiction. On the other hand fiction is quite often less impressive than documentary. A norwegian journalist depicts a story of a muslim family in Kabul. The story is about Sultan - a book merchant - , and his family - two wifes Sharif and Sonja, his sons and his other relatives. The thing that`s most weird about the whole thing is that none of those people come off as being completely intolerable assholes, evil muslims or something like that. Sultan, for instance, is a man of culture who was a real rebel (or something like that) in the days of those crazy taleban sickos, he is liberal at some things yet he literally buys a second wife about thirty years younger than himself, he doesn`t care that his sons don`t get no education and is a real tyrant of the house. And that`s the case not only of Sultan. Probably it was the thing that saved this book for me - it wasn`t too preachy - a thing I dreaded it would be. No, it was quite interesting to learn what life can be like for a muslim. The main thing probably is that life not only sucks if you`re a muslim woman, but also if you`re a muslim man. And it puts a bit a different perspective to a lot of things, especially to my own attitude towards the whole Afganistan thing and the US. By the way, by this book it seems that Soviets weren`t one of the worst things that ever happened to Afganistan, which also is a thing I`d never think of otherwise. As a literary statement this book surely has no value, despite the fact that it does contain "stories" about people of the family.

Šajā brīdī oficiāli beidzas mans pāris nedēļas ilgušais Bītlu projekts. Un ar ko citu tas varētu beigties, ja ne ar "Let it Be"? Šis ieraksts ir zīmīgs vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, tādēļ, ka tas nav nekāds īsts albūms, jo atšķirībā no "Abbey Road" tā pabeigšanā paši Bītli, kā zināms, īpaši nepiedalījās, bet atļāva ar to darboties 60to leģendārākajam (bet diez vai - labākajam) producentam Filam Spektoram, kas no veselas čupas dažādas kvalitātes demo (un ne demo) ierakstu izveidoja to, ko mēs pazīstam kā albūmu "Let it Be". Daži no šiem ierakstiem ir tapuši leģendārajā koncertā uz ierakstu studijas jumta, daži nemaz nav tikuši pabeigti, bet tikai Spektors ir tiem piešķīris nobeigtuma raksturu (piemēram, divas reizes atkārtojot vienīgo "I Me Mine" pantu). Savā ziņā šī visa situācija ir paradoksāla - "Let it Be" ir neapšaubāmi vis nepieradinātākais Bītlu albūms, kuru ir producējis orķestrācijas un maigi izrūnītas skaņas krusttēvs Spektors. Vairākas dziesmas no šī ieraksta, dabiski, ir zināmas ikvienam - tādas kompozīcijas kā "Across the Universe", "The Long and Winding Road", "Get Back" un "Let it Be" ir pelnīti tikpat atpazīstamas kā to izpildītāji. Man gan jāatzīst, ka pirmās divas man kaut kā pēdējā laikā vairs īpaši pie sirds neiet, arī tāpēc, ka esmu tās dzirdējis pārāk daudz reižu. Par "Let it Be" popularitāti" vispār labāk nerunāt. "Get Back" es patlaban klausos daudz labprātāk, iespējams, tādēļ, ka iepriekš to klausījos ar mazāku prieku. No pārējām dziesmām vairākas šķiet ne pārāk nobeigtas, taču bieži tas ir tieši pluss. Piemēram, "Two of Us" skaistums noteikti daļēji ir saistīts ar dziesmas "netīro" skanējumu. Vēl viens izteikts highlight ir jau vienreiz pieminētais "I Me Mine" ar pilnīgi absurdo tekstu. Vēl viena savdabīga kompozīcija ir 48 sekundes īsais jam gabals "Dig It", kura acīmredzami ir izgriezums no kaut kā lielāka. Tāpat man patīk arī 38 sekunžu "Maggie Mae", it kā primitīvs kantrī, bet tā kā tie ir Bītli, viņi visu spēj pārvērst par kaut ko lielāku. "One after 909" izklausās pēc kaut kāda retro blūza gabala, kas tas, iespējams, arī ir, gluži tāpat kā "For You Blue". Vispār - lai arī šis ieraksts ir normāli baudāms un neviens cits kā Bītli to ierakstīt nevarētu, es tomēr brīnos - kā pēc katastrofas, par ko pārvērtās "Let it Be" ierakstīšana viņi spēja vēlreiz pārsteigt pasauli ar "Abbey Road".

Pēc daudzu cilvēku domām "Memento" ir viena no labākajām pēdējās desmitgades filmām. Te es nespēšu būt par izņēmumu. Patiesībā gan tā ir filma, kuru obligāti jāskatās vismaz divas reizes. Ja tu saproti, kas šajā filmā notiek, tu labāk spēj novērtēt to, cik izcili tā ir uztaisīta. Tikai tad tu saproti, kāpēc varoņi rīkojas katrā situācijā tā un ne citādi. Iespējams, būtiskākā šīs filmas iezīme, ir tas, ka tā rit atpakaļgaitā. Daļēji. Pareizāk sakot, tā sastāv no epizodēm, kas tiek rādītas apgrieztā secībā. Pa vidu gan risinās vēl pāris sižetisko līniju, kas risinās normālajā virzienā. Galvenais (krāsainais) stāsts ir par to, kā galvenais varonis meklē savas sievas slepkavu. Problēma viņam ir tikai tāda, ka pēc sievas nāves viņš vairs nespēj iegūt jaunas atmiņas un informācija viņa galvā lielākoties neuzglabājas ilgāk par 10 minūtēm, kas sistēmātisku izmeklēšanu dara vairāk vai mazāk sarežģītu. Par slepkavu varonis zina to, ka viņa vārds ir John G., bet neko īpaši vairāk. Mazāk svarīgo informāciju viņš pieraksta uz fotogrāfijām, svarīgāko - tetovējumu veidā uz sevis, šādi mēģinot iegūt pilnīgu izpratni par situāciju. Lieki teikt, ka viņš ir ļoti, ļoti tālu neceļos nokļuvis un knapi saprot, kas notiek viņam apkārt, kā arī knapi saprot, ka neko nesaprot. Patiesībā nav svarīgi, kas ir slepkava, kas ir upuris. Patiesībā filma ir diezgan traka, skatījos to šoreiz ar Lieni, kura jāsaka, ne pārāk daudz saprata no notiekošā. Man palīdzēja tas, ka tā nebija pirmā reize, kā bija pirmajā reizē - neatceros. Man ar ilglaicīgo atmiņu laikam ir problēmas.

This film is based on series of comics by Frank Miller. They say it`s a significant fact. For a humble person like myself it doesn`t mean as much as a scratch. Who am I to know anything about every guy in the comic making business? I know this fellow from that film with that actor that was nominated for an Oscar this year. No, he wasn`t nominated for that film, but for another one. What was his name? Paul Giamatti (so tells the IMDB), and the film in question was "American Splendor", by the title of which the name of Harvey Pekar comes to my mind. Anyhow, this film isn`t about Harvey Pekar, oh no, "Sin City" isn`t a comic book about some loser with an average job and about as much personal problems as only Woody Allen could imagine to have. "Sin City" is a film about a New York where mobsters, corrupted politicians and prostitutes rule the day. There are several main plots in this film. One is about Bruce Willis who`s a cop and who tries to save a little girl from the hands (and not only hands) of a perverted senators son. Then there`s a story about an evil looking criminal who wants to solve the murder of a hooker he had spend a night with, which involves a flesh eating Frodo the hobbit. An then there`s the third story about Clive Owen who wants to save hookers from the police and the pimps. That`s basically it. The film is interesting in the way it`s done - like a comic book (with the exception of "Thrakk!" and "Splash!" callouts which aren`t present) mostly in black and white with very little colours appearing. In terms of plot it is quite interesting to watch, and it is daring, of course. It`s surely a film to see, but I think it a very stupid idea that a sequel is coming up shortly. Things like that don`t need sequels - what`s fresh for the first time will be rotten in the next series.

Šo geimu es biju jau vienreiz izspēlējis pirms dažiem gadiem, bet gribējās apskatīties, kāds tas man šķitīs tagad. "Smoking Mirror" sižets ir sekojošs: Stopards un Niko dodas Parīzē pie kaut kāda profesora, lai aprunātos ar to par kaut kādu noslēpumainu akmeni (kurš gan viņiem nav līdzi). Izrādās, ka pats profesors mājās nav, bet kaut kādi milzīgi viņa algoti latīņamerikāņi nolaupa Niko un atstāj Džordžu sasietu degošā mājā, kur vēl papildus ir palaists indīgs zirneklis. Džordžam izdodas atbrīvoties un tad nu šis ķeras pie Niko meklēšanas. Pa ceļam viņš satiek savu konkurentu uz viņas sirdi Andrē Lobino, mazliet izdemolē vienu mākslas galeriju un noskaidro, ka viņa ceļš ved uz Marseļas ostas dokiem. Tur viņam izdodas pirmo reizi pievarēt vienu no latinosiem (vai arī latinoss ir tikai viens, nav patiesībā svarīgi) un atbrīvot Niko. Izrādās, ka bandīti un viņu vadītājs Karzāks kaut ko meklē Latiņamerikā, kur būs vislabāk redzams gaidāmais Saules aptumsums. Viņu plāns, kā atklājas, ir atdzīvināt (atbrīvot) vienu maksimāli pretīgu acteku dievību, ko sauc Teckatlipoka. Protams, kad beigās viņiem tas izdodas, izrādās, ka Teckatlipoka ir no tiem radījumiem, kas savus atbrīvotājus uzreiz nogalina. Tikām Džordžam un Niko ir jāatrod vēl divi akmeņi, kas nepieciešami, lai šo dievību uz mūžīgiem laikiem noslēgtu burvju spogulī. Vienu no tiem Džordžs atrod vienā salā, kur kādreiz mitinājies kāds leģendārs (ne pārāk) pirāts, bet otru Niko - Britu muzejā, no kurienes tas gan tiek nozagts, pirms to ir paspējusi izdarīt viņa. Vēl no ievērojamākajiem personāžiem pieminama Hendersonu ģimene, kuru Džordžs sastop latinosu zemē, ieslodzīts folkmūziķis, seksa apsēsts ģenerālis un viņa valdonīgā mamma La Presidenta. Runājot par grafiku, tā šoreiz man īpaši skaista nešķita, bet ar to jau varēja rēķināties 1997. gada spēles sakarā. Runājot par spēles sarežģītību, pirmās apmēram 2/3 visu varēja saprast (daļēji gan tālab, ka atcerējos, kas kur bija jādara), bet pēc tam spēle kļuva diezgan sarežģīta, it īpaši tas attiecas uz garo loģikas mīklu, kuru gandrīz pašās beigās risina Džordžs. Jā, arī šeit pāris vietās jāizmanto kastes. Man principā nepatīk, ka kustībai šeit nevar izmantot taustiņus (ir tikai point&click, kur varoņa pārvietošanās ir ļoti ierobežota. Spēle kvalitatīva, bet nekas izcils.

(valoda: angļu) "Barnyard" ir nu jau kārtējā mulfilma par govīm. Disnejisko "Home on the range" (kas bija absolūti forgettable pati par sevi) mēģina atkārtot Nickolodeon, ievedot mūs fermā, kuras iemītnieki vienmēr, kad fermeris neskatās, tusē. Pirmais, ko šajā multfilmā nevar neievērot, ir fakts, ka dzīvniekiem, kuri pēc balss un uzvedības klasificējami kā buļļi, nav ragu, toties ir tesmeņi. Vai te mums ir darīšana ar lesbietēm vai transpersonām es īsti pateikt neņemos, toties varu pieminēt, ka pāris reizes fonā ir redzams arī pa kādam "klasiskam" bullim ar ragiem un riņķi degunā (tiesa, šie buļļi netiek rādīti "pilnā augumā", līdz ar to nav zināms, vai tiem arī ir tesmeņi). Patiesībā tieši šo buļļu/transseksuālo govju sakarā man radies kāds jautājums: kas tas vispār ir par sviestu ar bezdzimumu radījumiem animācijā? Vai tiešām, ja multfilmu skatīsies mazs bērns un ieraudzīs, ka bullim ir pauti un penis, tas bērns pēc tam kļūs par psihiski nelīdzsvarotu seksuālo minoritāti vai varbūt pat zoofīlu? Labi, nerakstīšu par to tagad un šeit, bet ierakstīšu blogā savas pārdomas šajā sakarā. Vispār gan pēdējā laika animācijas tendences man nav īpaši skaidras. Es neiebilstu pret radošu pieeju, atteikšanos no fotoreālisma, anatomiskā reālisma un jebkāda cita veida reālisma, bet lielākoties svaigākajās datorgrafikas multenēs rodas sajūta, ka tajās galvenais paņēmiens ir ietaupīt resursus, un tas vairs nav kruti. Turklāt pretī jau nekas īpašs netiek piedāvāts - maksimāli trivializēts sižets (kas turklāt ir pārņemts no Karaļa lauvas), vairums joku, kas paredzēti vecuma grupai līdz 7 gadiem, daži forši muzikāli gabali un vairāki pazīstami balsu ierunātāji. Labi, mazliet tomēr atstāstīšu sižetu, lai gan nezinu, vai ir vērts. Fermā ir divas vadošās govis (par buļļiem šos radījumus nesaukšu) - Bens un vinja dēls Otiss. Bens ir gudrā valdošā govs, bet Otiss- jaunais tusētājs, kas varbūt ir sabiedrībā populārs, bet praksē nekam nederīgs govs (lūk risinājums, izmantošu tagad līdz šim neeksistējošo latviešu valodas vīriešu dzimtes 1. deklinācijas vārdu "govs": govs, govja, govim, govi, ar govi, govī, govs!). Bens sargā fermu no koijotiem, lai tie dzīvniekus neizslaktētu (fermeris, kas gan ir labs cilvēks, protams, par to neliekas ne zinis). Vienā no šādām reizēm (principā - vienīgajā, kad mēs redzam viņu kādu sargājam), viņš ar koijotiem izplūcas un pēc tam no pāris gūtajiem zilumiem nomirst (jo dabiski, ka multfilma nav nežēlīga un gaļas gabali un asinis šeit neparādās). Tad nu Otisam ir jāiekāpj sava tēva kurpēs un jāpierāda savas govja spējas rūpēties par kārtību fermā. Jāatzīst, ka epizode pirms Otisa ievēlēšanas, kad vadoņa vakanci mēģina aizpildīt suns, kurš tiek atzīts par nederīgu savas atkarības no skriešanas pakaļ bumbiņai un dzeršanas no poda dēļ. Vispār šajā pusotru stundu ilgajā multfilmā ir droši vien kādas 15 minūtes kvalitatīva materiāla, kas ir papildināts ar vairāk nekā stundu banalitātes, atmiņā nepaliekošu personāžu un bezjēdzības. Tomēr, kā izrādas, ir arī cilvēki, kuriem šie multene šķiet pārāk uz pieaugušajiem orientēta - piens (alkohols), nepiesardzīga braukšana ar mašīnu utt. Kā izrādās, ir arī konservatīvāki cilvēki par multfilmu veidotājiem. Piemēram, kristiešu fundamentālisti.

Just like Haruki Murakami who`s book I finished reading before switching to Sueskind, this here is one of my favourite writers. Having already swallowed the hook of the creator of "The Perfume", "Contrabass" etc., I didn`t expect these four stories to be something around average. And they really weren`t! First there`s "The Attraction to Depth" - a story about a young female painter that goes crazy and can`t continue her work after an art critic has said that there`s not enough depth in her art which he only said not to overrate the girl. And as she died from a suicide the critic wrote that all her works showcased attraction to depth. "The battle" tells a story of chess playing in the park, where the local champion (an old drunk) is challenged by a young charistmatic opponent whom love all the spectators. And only after the victory the champion understands that he had played against a complete fool and that his win wasn`t better than a loss, he decides to give up chess. The third story "Jean Messar`s Testament" tells us about a weirdos theory that the whole earth is getting overwhelmed by shells. And then there`s the observation - how a man reads a book and sees different notices on the sides and only in the end understands that it was him who wrote all the comments, and that he doesn`t remember anything he`s ever read. Like Sueskind usually likes it to be all the stories are both very funny and very sad at the same time. And you can surely say that it`s one hell of a recipe he has found.

This release surely ain`t targeted at the average Joe who knows "Pink Floyd" by the title "Another Brick in the Wall" and probably has heard "Money" on his FM radio. It`s not targeted at the fan of "modern" Pink Floyd - a guy who knows his "Division Bell" by heart. And it isn`t even targeted at the regular Roger Waters era Pink Floyd fan who considers "Dark Side of the Moon" the most important piece of music created in the post-Beethoven world. No, Sir, this is a bootleg video of Pink Floyd in 1970 - the days when Syd Barrett was long gone and mad as a hatter but Roger still didn`t have his "vision" for the band. On this video we hear and watch the performances of 6 songs - "Set the Controls for the heart of the sun", "Cymbaline", "Atom heart mother", "Granchester Meadows", "Green is the colour" and "Careful with that axe, Eugene". The performances are lenghty and some of them are even interesting. Yet the quality of both video and sound is dissapointing, and only braindead people in the psychedelic years could consider showing boring landscapes to the sound of some of those songs instead of the musicians a sensible idea. Man, it reminded me of Latvian television when it didn`t have enough clips of "Coca Cola" and "Always" to fill the gaps between programs and showed some rubbish landscapes accompanied with elevator muzak instead.

"Brawlers" ir pirmā trešdaļa no jaunās Toma Veitsa triloģijas, kura gan oficiāli ir vienots ieraksts, bet kuru tikpat labi (manuprāt) var uzskatīt par 3 neatkarīgiem albūmiem un šādā veidā vismaz man ir vieglāk šo apjomīgo ierakstu uztvert. "Brawlers" Veitss apkopojis sava krājuma neizdotās dziesmas ar enerģisku skanējumu. Pirmais, kas iekrīt ausīs, ir ievadošā kompozīcija "Lie to Me", kura izceļas ar ļoti neskaidriem vokāliem, bet patiesībā tā nebūt nav vienīgā ievērojamā kompozīcija šajā vairāk nekā stundu ilgajā diskā. Diska viena no galvenajām iezīmē ir tāda, ka tas izklausās ierakstīts labi pasen - skanējums ir nepieradināts un tomēr diezgan retro, kā to apliecina, piemēram, kompozīcija "2:19". Vēl ievērību ir pelnījusi 7:16 ilgā dziesma "Road to Peace", kurā Toms atstāsta ziņu epizodes par karu tuvajos austrumos. Šīs dziesmas lirika noteikti nav nekāda dzeja, bet šādu emocionāluma līmeni būtu grūti gaidīt arī no tāda emociju meistara kā Brūsa Springstīna. Vēl te ietilpst kovers vienai The Ramones dziesmai - "The Return of Jackie and Judy" - apliecinot, ka vecais labais Toms varētu būt arī pankmūzikas ikona un jāatzīst, ka tāda balss kā viņam, nav nevienam citam mūziķim visā pasaulē. Tāpēc jau tas ir Toms Veitss. Patiesībā gan jāsaka, ka arī šajā it kā trakajā diskā netrūkst rimtu melodiju un dziesmas lielākoties ir diezgan baudāmas. Vēl viena netipiska kovera dziesma - retro gabals "Sea of Love", kas izklausās ļoti skaisti un droši vien pateicoties Veitsa balss specifikai, nešķiet esam nedz banāla, nedz salkana. Protams, ar šo albūmu Toms Veitss diez vai iegūs jaunus mīļotājus no tiem, kam viņš iepriekš licies nesimpātisks, bet tā kā es šai kategoriju nepiederu, esmu ja ne gluži sajūsmā, tad noteikti ļoti apmierināts. Redzēs, how will the other discs compare.

Protams, ka tikai pārnācis mājās no bibliotēkas, es ievēroju, ka šī grāmata nav nekāda daiļliteratūra, bet Jozefa Rota dienasgrāmatu, vēstuļu un avīžu publikāciju apkopojums. Zināmā mērā to var nosaukt par vilšanos, no otras puses - autora personība un aprakstāmā situācija to padara par pietiekami interesantu lasāmvielu. Proti, te aprakstītas Rota attiecības ar nacistisko Vāciju, no kuras viņš paspēja aiztīties pirms Hitlera nākšanas pie varas, ar Austriju, kuru Hitlers pievienoja Reiham, un no kuras Rots arī paspēja tikt laukā sveiks, kā arī ar Rietumvalstīm, kuras varbūt arī nekļuva nacistiskas, bet patiesībā bija vairāk nekā ignorantas. Ja man būtu jāizloba pamatdomas no Rota darbiem, tās būtu sekojošas: 1) naids pret ebrejiem neradās gluži no tukšas vietas - tam bija ilga vēsture kā no vāciešu, tā no ebreju puses; 2) ne tikai attieksme pret ebrejiem darīja Vāciju par ļaunuma impēriju; 3) vēršoties pret Dāvida zvaigzni Hitlers pastarpināti vērsās pret kristiešu krustu, kas lielā mērā arī bija viņa nopietnākais ienaidnieks; 4) Austrija bija īstā demokrātiskā vācu zeme, kuru Hitlers pakļāva tās līderu vājuma un bezprincipiāluma dēļ; 5) nacisti un komunisti pirmie izgudroja tādu emigrāciju, kuras pārstāvjiem bija liegtas iespējas būt populāriem savā dzimtenē (runa ir par rakstnikiem), līdz ar to nogriežot viņiem iespēju normāli eksistēt un atņemot viņiem lasītājus). Vispār Rots patiešām bija diezgan pravietisks rakstnieks, kas gan kļūdījās, paredzēdams Hitleram ievērojami drīzāku galu, nekā tas bija patiesībā, bet kas ļoti labi izprata Hitlera plānus un ieceres. Simpātisks rakstnieks, ar vienīgo izteikto mīnusu - simpātijas pret monarhiju, konservatīvisms. Bet lasīt interesanti, gandrīz it kā tā būtu "īsta grāmata".