Kazhes pierakstu burtnīca

Pēdējā laikā mani vairs neinteresē daiļliteratūra. Šai dzīvei es tās esmu lasījis pietiekoši. Visus tos Rotus, Borouzus, Nabokovus un Keruakus. Iztēle ir ierobežota pārāk stingros rāmjos, tā nevar atbrīvoties no važām, kurās to iekaļ valodas izteiksmes spējas. Visi literārie darbi, kas jebkad tikuši uzrakstīti, kopumā pasaka vienu un to pašu. Cilvēks ir mirstīgs, un tur neko nav iespējams padarīt. Šo domu autors var ietērpt viduslaiku drānās un var to pasniegt kailu un netīru kā zviedru pornofilmā, bet ideja paliks tā pati. Šo “atklāsmi” var izteikt daktila dzejoļos, “Black Sabbath” dziesmās un Eiropas Parlamenta ēkas projektā. Pārmaiņas neved pie panākumiem, tās ved tikai pie trūdēšanas, arī šādi var izteikt to pašu.

Pēdējā literārā grāmata, ko es lasīju, bija Salmana Rušdī “Harūns un stāstu jūra”. Pirms daudziem gadiem es to lasīju priekšā Rodžeram, kad viņš vēl bija tajā vecumā, kad viņam varēja kaut ko lasīt priekšā. Nu jau ir vairāk kā gads pāri, kopš es to pārlasīju pēdējo reizi. Rušdī tajā raksta par okeānu, kurā rodas un dzīvo visi stāsti, kas jebkad ir pastāvējuši un kas jebkad pastāvēs. Tā kā visi stāsti ir viens un tas pats stāsts, tad nav par ko brīnīties, ka tie arī mitinās kopā. Taču es ļoti labi saprotu. Hatam-šud ir vienīgais līdzeklis pret nebeidzamiem stāstiem, un mani neatstāj sajūta, ka stāstam par tevi un mani tieši šī hatam-šuda jeb beigu pietrūkst vairāk par visu.

Patiesībā jau mūsu stāsts beidzās pirms daudziem gadiem – tajā pat naktī ar zvaigznēm un Džimiju Hendriksu, kad tas arī sākās. Taču tolaik mēs, protams, to nenojautām. Tolaik šķita, ka tas varētu būt sākums brīnišķīgai draudzībai, taču patiesībā tas bija ne vairāk kā pirmais teikums apokrifā. Man vajadzēja būt tālredzīgākam, tev vajadzēja būt gudrākai. Vislielākā māksla ir savlaicīgi aiziet, un tikai retajam tā ir pa spēkam. Ja kas – Hendrikss to spēja. Protams, ne jau nodzīvoto gadu skaits ir tas faktors, kas nosaka, kad tev vajadzētu aiziet. Džimijs nomira nieka 27 gadus vecs, tikpat jauns kā es biju tajā zvaigžņotajā naktī. Morisons bija vēl dažus mēnešus jaunāks. Keruaks nodzīvoja par divdesmit gadiem ilgāk, bet Henrijs Millers nomira, kad viņam bija 88. Likumsakarību te, kā redzams, nav. Taču galvenā ir māka aiziet savlaicīgi, un daudziem tādas trūkst.

Ir dīvaini, ka es no vienas puses saprotu, ka viss laicīgais ir pārejošs un viss pārejošais – laicīgs, un tālab tā paša Millera grāmatas pat nedomāju vairs lasīt, bet vienlaikus es atzīstu to autoru par ģēniju, kādam gandrīz neviens laikabiedrs nespēj līdzināties. Galvenokārt tas, protams, ir pagātnes nopelns – to man dod atmiņas par Henriju Milleru un nevis Henrijs Millers pats. Kad es pirmo reizi lasīju “Vēža tropu”, es tā dēļ izšķīros ar savu tā laika sievieti. Strīdoties par Millera darbiem es zaudēju vairākus vecus un ieguvu tikpat jaunus draugus. Protams, jaunie draugi no vecajiem ne ar ko neatšķīrās un pārmaiņas kārtējo reizi nekādus panākumus nenesa, bet ar laikam jau vajadzēja rēķināties.

Reizēm man uznāk depresija un mani nomoka doma, ka varbūt pie visa vainīgs esmu es viens un ka uz tevi nekāda atbildība negulstas. Tad es sevi iekšēji šaustu un meklēju arvien jaunus apstiprinājumus šādai teorijai. Taču parasti ne vairāk kā pēc desmit minūtēm seko atbildes reakcija un es vainu atkal jau meklēju tevī. Lai gan, protams, es saprotu, ka sākotnējo kļūdu mēs pieļāvām abi kopā, kad nogaršojām augli no aizliegtā koka, un viss tālākais ir bijis tikai sekas un neeksistējošā dieva sods.

Pat tagad tev to stāstot, es sevi ik pa brīdim pieķeru veicam iekšējo cenzūru, nogludinām kādus asākus stūrus un apejam pašas sāpīgākās tēmas. Tas nešķiet loģiski – visi apstākļi liecina, ka pēdējais vadzis ir trūcis un ka kādā no šīm dienām es tevi sadalīšu mazos gabaliņos, dzejnieka vārdiem runājot. Taču tas nenozīmē, ka es tagad ar tevi varu runāt par visu. Ja viss būtu tik vienkārši kā banālā romānā, man nebūtu nekādu problēmu. Tu būtu mani krāpusi ar manu labāko draugu, es jūs pieķertu gultā un neko ļaunu nedomādams izšķaidītu jūsu smadzenes pa satīna palagiem. Tad es ieliktu stroķi sev mutē un mūsu smadzenes varētu vienoties kopējā gleznā uz sienas. Šāds iznākums būtu vienkāršs, elegants un patiess.

Taču raugoties no tīri karnālā aspekta tu mani neesi krāpusi, vismaz satīna palagos ar manu labāko draugu (kāda man, kā zināms, nemaz nav) tevi nekad pieķēris neesmu un tagad diez vai arī kādreiz pieķeršu. Turklāt neesam jau mēs arī vairs tajos gados, kad tāds viegls “hanky-panky” būtu nepieciešams, lai atsvabinātu uzkrājušos seksuālo enerģiju un pārvarētu kādu iekšējo krīzi. Un arī tolaik tu tam būtu par gudru, bet es – par neattapīgu. Tu mani neesi pievīlusi. Tas, kā tu krāpi, bija pilnīgi citādāk, un tava motivācija nebija meklējama spilvenos un sensuālajās baudās. Tur nebija iesaistīts nekāds trešais cilvēks, līdz ar to greizsirdībai un atriebībai mūsu drāmā nav nekādas vietas. Ne tāpēc ir Hatam-šud, ka princis pārvērtās par zirnekli un nevarēja izglābt princesi, un vēl jo vairāk ne tāpēc, ka princese pacēla svārkus un ielaida buduārā punduri. Mūsu stāstu beigām tuvina tikai ļaunatminīga autora kāre pēc asinīm un vēlme ātrāk atbrīvoties no saviem varoņiem, neticot viņu spējām izdzīvot šajā baisi reālajā pasaulē. Un stingri ņemot, šis autors ir cūka – tevi viņš ir sasējis un neļauj tev teikt aizstāvības runu, padarot tevi visā šajā drāmā par gluži parastāko objektu, tādu kā gumijas sievieti, bet mani – par tevis slepkavu pret paša gribu. Bet sacelties pret šo tirānu mums nav ne mazāko spēju – viņš tikai drūmi smīn bārdā, kamēr mēs abi ejam pretī savam neizbēgamajam galam. Visi ieroči ir viņa rokās, un tas, ka es turu cirvi, ir ne vairāk kā ilūzija, un līdz ar to nav ne mazākās nozīmes tam, kad, kur un kāpēc es uzskatu, ka tu mani piekrāpi. Es varētu izsmelt tukšu stāstu okeānu, un tomēr beigu beigās nonākt pie neizbēgamā Hatam-šud ar asarām, asinīm un cirvi.