Kazhes pierakstu burtnīca

Tu neticēsi, bet manī arvien stiprinās pārliecība, ka mūsu mīlas stāstam tomēr būs laimīgas beigas. Jā, man vēl joprojām rokās ir cirvis un tu joprojām esi piesieta pie krēsla, bet tas šajā gadījumā nav izšķiroši. Es jūtu, ka autors ir izlēmis mums dāvāt dzīvību un ka man tevi tomēr nenāksies nogalināt. Protams, tādā gadījumā skaidri var redzēt konsekvences trūkumu un šāds iznākums nekādā ziņā nebūtu loģisks, bet kālab gan mums par to gausties? Gan jau autors atradīs kādu pamatojumu šīm nepamatoti laimīgajām beigām – ka mēs esam guvuši mācību par savas dzīves kļūdām un ka turpmāk mēs dzīvosim labāk un saticīgāk. Vai arī ka visa šī situācija bija jāuztver kā metafora, ka nevienu brīdi neviens nevienu negrasījās nogalināt. Tā arī nav mana darīšana, kādu pamatojumu viņš tam izvēlēsies, bet es jau tagad ar “gara acīm” redzu, kā es nosviežu malā cirvi, atsienu tevi un mēs divatā dodamies pretī saulrietam. Iespējams, ka tas ir banāli, bet tas ir labākais risinājums, kādu es vien varu iedomāties.

Vēl gan nav noskaidrots viens apstāklis – un tas attiecas uz velosipēdu. Kamēr tas nav ticis šeit pieminēts, tikām mūsu stāsts nevar beigties. Apskaties nedaudz vairāk kā desmit rindiņas uz augšu, un virsrakstā tu ieraudzīsi vārdu “Velosipēds”. Man nav ne mazākās nojautas, ko tas tur dara un kādā veidā autors grasās to tagad iepīt sižetā. Man velosipēda nekad nav bijis, es ar tādu nemāku braukt un no visa tā, ko šajā dzīvē neesmu izmēģinājis, velobraukšanas pārdzīvojums noteikti nav tas, kā man pietrūkst visvairāk.

Redz, tagad velosipēds ir ticis pieminēts – varbūt tas nebija gluži pietiekami detalizēti iesaistīts sižetā, bet šķiet, ka autoram ar to pietiks. Tāpēc es tagad ar mierīgu sirdi varu likt nost to nolādēto cirvi un siet tevi vaļā, ko es tagad arī daru. Un krist tavos apkampienos. Un tik ātri cik vien iespējams atstāt šo nolādēto lauku namiņu, kurā mēs pavadījām šīs baisās stundas. Un doties pretī saulrietam. Kas gan varētu būt skaistāks par to?

Lūk, tu esi jau atsieta. Lūk, mēs esam jau laukā. Lūk, saulriets, kam mēs tuvojamies. Lūk – pretī mums brauc vīrietis uz velosipēda. Viņš izskatās orientējoši divdesmit piecus gadus vecs, ar nelielu ne pārāk labi koptu bārdiņu, liela auguma un tievs. Nedaudz izskatās pēc ebreja. Vienā mirklī es saprotu, ka tas ir autors. Viņš ir šeit atbraucis, lai padarītu šai lietai galu. Kāpēc gan es atstāju cirvi tajā būdiņā? Tagad es daudz labāk varētu aizstāvēties pret viņa agresiju. Nē – skaties, cirvis tomēr ir man rokā. Autors to man ir iedevis. Iespējams, viņš vēlas, lai es nogalinu viņu. Ikvienam nopietnam darbam ir jābeidzas ar asinīm, pretējā gadījumā tā ir bijusi tikai rotaļa, tikai pasaka. Protams, pēc priekškara nolaišanas galvenie varoņi, kuriem norautas kājas, galvas un viss pārējais, piestiprina iztrūkstošās ķermeņa daļas, saslauka asinis un nāk paklanīties, bet tas jau ir pēc treknā drukā iespiestā vārda “BEIGAS”, ātrāk piecelties un atdzīvoties nav iespējams. Bet tad jau ir par vēlu, tad vairs nav nozīmes, jo skatītāji ir piecēlušies un aizgājuši vienlaikus ar titru sākumu.

Man rokās ir cirvis, viņam ir tikai velosipēds. Pēc idejas esmu labāk bruņots. Esmu arī vecāks un pieredzējušāks, bet viņam ir kāds ļoti būtisks trumpis – kas spēcīgāks par voodoo lellēm. Viņš var man pavēlēt kliegt rupjības un viņš var man pavēlēt pašam sevi nogalināt ar cirvi, lai arī es īsti nevaru iztēloties, kā to var izdarīt. Un viņš var likt man atkal atgriezties būdiņā un turpināt stāstu. Vai uzlikt plati no sākumā un atkal atgriezties pie mūsu tikšanās un dievišķās astronomijas. Tas viss ir viņa varā, un vienīgā mana cerība saistās ar to, ka viņš ir izspēlējies tagad gana. Apelēt pie viņa godaprāta man, protams, nav nekādas jēgas. Viņam mēs esam tikai personāžs – tikai vārdu virknējums, kam nav sevišķa uzdevuma un kam nav sevišķu funkciju. Mēs viņam pārstāsim eksistēt līdz ar vārdu “BEIGAS” un viņam principā būs vienalga, vai mēs kopā peldēsimies saulrietā vai beigti vāļāsimies ceļmalā.

Kā būs – tā būs.

BEIGAS

.....

Ko? Tās ir beigas? Par ko tu, sasodīts domā? Nē, tu mani vienkārši smīdini – izvazāji te pa visādām pagātnes vietām, iepini zinātnisko fantastiku, ceļojumus telpā un laikā, kaut kādu pseidovēsturi un beigās nepiedāvā pat puslīdz jēdzīgu sižeta atrisinājumu? Būtu tu vismaz vai nu nogalinājis galveno varoni, viņa sievieti vai arī sevi pašu, to es vēl saprastu. Bet šādā veidā vienkārši nobeigt stāstu ar vārdu BEIGAS – tā jau ir cūcība. Es esmu tevī ļoti vīlies un nekad vairs tev neticēšu. Es tevi vairs nemīlu!