Kazhes pierakstu burtnīca

Bērnībā man un maniem draugiem bija īpatnējs hobijs – izgatavot salmu cilvēkus un ar tiem biedēt garāmgājējus. Kur mēs ņēmām salmus un drēbes “iedomātajiem draugiem”, es tagad nemaz neatceros, bet fakts paliek fakts, ka tā mēs darījām diezgan regulāri. Vēl jo vairāk es nezinu, kāda bija mūsu motivācija, veidojot šādus putnubiedēkļus. Šokēt, baidīt cilvēkus? Mēģināt izprovocēt uz smiekliem? Mazohistiska cerība, ka mūs atradīs un sitīs? Kas to lai tagad zina.

Lielākoties, protams, garāmgājēji uz pakritušo “salmu cilvēku” nekādi nereaģēja. Pagāja garām bez mazākās reakcijas. Vai nu saskatīja viltojumu vai arī nevēlējās iesaistīties. Ir jau zināms, ka cilvēki parasti nevēlas iesaistīties, arī es droši vien mūsdienās būtu rīkojies tieši tāpat. Lai jau mētājas tas cilvēks vārtrūmē – ja viņš ir piedzēries, tad tā nav mana problēma, ja miris – ko nu es tur varēšu padarīt? Nezinu, varbūt šeit cilvēku atsaucība ir labāka kā tā bija Rīgā, bet nav jau šaubu par to, ka liekas problēmas sev neviens nevēlas.

Beidzās gan mums šī aizraušanās ne pārāk jautri. Tajā reizē mēs bijām pacentušies vairāk kā parasti – viltus mironi bijām apguldījuši sniega kupenā (nez, kur ziemā dabūjām salmus un vai tie vispār bija salmi, ar ko mēs viņu piepildījām), tā lai varētu padomāt, ka viņš ir nosalis, un lai vairāk pievērstu garāmgājēju uzmanību, apkārt tā saucamajam liemenim izšļakstījām ar ūdeni atšķaidītu sarkanu guaša krāsu.

Diena bija klusa, un mūsu darbības vieta – privātmāju (cik nu par privāto īpašumu PSRS vispār var runāt) rajons absolūtā pilsēta nomalē vispār neizcēlās ar sevišķu aktivitāti. Līdz ar to pirmo cilvēku nācās ilgi gaidīt. Neskatoties uz mūsu pamatīgi veiktajiem sagatavošanās darbiem, mēģinot “piesaistīt publiku”, šis cilvēks nekādi uz mūsu “atrakciju” nereaģēja. Ņēma un pagāja garām, tikai minimāli apskatījies uz mūsu veikumu.

Toties otrais garāmgājējs, kas nāca savas divdesmit minūtes vēlāk, apstājās gan. Man tagad tev droši vien vajadzētu atstāstīt, kādas bija šī garāmgājēja ūsas, ka viņš nedaudz piekliboja uz kreiso kāju un ka viņam rokās bija koferis. Bet es to nedarīšu, jo neko tādu neatceros, pagājis pārāk daudz laika un manā atmiņā no šīs epizodes palika gluži kas cits. Tikko ieraudzījis sniegā gulošo “cilvēku”, vīrietis uzreiz pielika pie soļa un nedomādams (vismaz tā no malas izskatījās) metās tam klāt. “Vai jums viss ir kārtībā?” viņš vaicāja “salmu cilvēkam”, kas dabiskā kārtā atbildēt nevarēja. Varbūt arī viņš teica kaut ko citu, par to es nevaru galvot, bet sarunu viņš uzsākt noteikti mēģināja. Reakcijai nesekojot, viņš jau no lielāka tuvuma sāka aplūkot “gulētāju” un pēc idejas šajā brīdī viņam vajadzētu ievērot, ka tur nekāda cilvēka nebija. Bet viņš to neievēroja, un mēs, sekodami viņa darbībām cauri dzīvžogam, sākām smieties. Šajā brīdī viņš mūs ievēroja.

“Puikas, beidziet stulbi smieties, te cilvēkam ir slikti, nāciet zibenīgi palīgā,” pateica vīrietis. Mēs tur bijām trīs – divi mani kaimiņi un es. Nezinu, kāpēc es kopā ar viņiem neaizskrēju prom, bet gan paklausīju vīrieša vārdiem un gāju palīgā “salmu cilvēkam”. Varbūt sirds dziļumos es tomēr vēlējos tikt nolamāts un varbūt arī iekaustīts. Jau iedams pie viņa, es redzēju, kā vīrietis noliecās pār kupenu un satvēris “gulētāju” aiz pleciem, pagrieza to ar seju uz augšu. Un es biju pietiekami tuvu, lai redzētu, ka “gulētājs” nebija mūsu salmu izbāzenis, bet gan gluži īsts mironis, kam bija pārsista galva, no kuras vēl nesen plūdušās asinis bija nokrāsojušas sarkanu vai visu kupenu.

Kā man slimnīcā pastāstīja tētis (tolaik viņš vēl bija īsts, nevis Artūrs Maksimovičs), ieraudzījis mironi, es biju zaudējis samaņu un labajam vīrietim bija nācies rūpēties ne vairs par mirušo svešinieku, bet gan par paģībušo puiku un ja ne viņa saprātīgā un savlaicīgā palīdzība es būtu varējis kļūt par otro līķi šajā kvartālā. Taču šis vīrietis bija mani nogādājis slimnīcā, sazvanījis tēti darbavietā, sagaidījis tēta atbraukšanu un tikai tad devies prom. Vīrietis bija tētim nosaucis savu vārdu un pat iedevis lapiņu ar telefona numuru, taču uztraukumā tētis viņa vārdu bija aizmirsis, bet lapiņu nekādi nespēja atrast.

Ja mans glābējs bija pazudis bez vēsts, tad līķis no sniega kaudzes nekur pazudis nebija. Tas izrādījās kāds pusmūža grāmatvedis, kuru bija ar pusķieģeli nosituši vietējie pusaudži, kuriem viņš bija izteicis aizrādījumu par viņu pārāk garajiem matiem. Slepkavības ierocis atradās turpat blakus mirušajam un vainīgos atrast un piespiest atzīties nebija grūti.

Es, protams, nevienam nestāstīju par “salmu cilvēku”, un stingri turējos pie versijas, ka mēs ar draugiem bijām ievērojuši kupenā pakritušo vīrieti, taču nezinājām, kā lai šādā situācijā rīkojas un tāpēc palikām gaidīt kādu garāmgājēju. Man varbūt tolaik nebija sevišķi daudz gadu, bet es pietiekami labi apzinājos, ka stāstam ar neizskaidrojamām izbāzeņu pārvērtībām par mirušiem cilvēkiem neviens neticētu, un man tas radītu tikai liekas problēmas. Abi pārējie divi puikas, kuri gan mironi redzējuši netika, arī klusēja – droši vien arī viņus visa epizode ar mironi bija pamatīgi pārbiedējusi. Katrā ziņā es ar viņiem par to runājis netiku un vispār kopš tās reizes mūsu draudzība pārtrūka.

Loģiskus izskaidrojumus šai situācijai man atrast tā arī neizdevās. Pilnīgi noteikti mēs šajā kupenā bijām atstājuši savu “salmu cilvēku”. Tikpat noteikti mēs nebijām ne uz brīdi pametuši “novērošanas posteni” un īsta miroņa nokļūšanu tajā līdz ar to būtu redzējuši. Kā tas tomēr notika? Kas bija anonīmais svešinieks? Atbildes uz šiem jautājumiem es tā arī neguvu. Viens gan bija droši – mans raksturs pēc šī stāsta pamatīgi mainījās, un es nekad un nemūžam nekādos apstākļos vairs nepiedalījos šāda stila rotaļās, un kopš tā laika man ir raksturīgas diezgan paniskas bailes pret jebkāda veida putnubiedēkļiem, lellēm un izbāzeņiem.