Kazhes pierakstu burtnīca

Vai tu atceries to reizi, kad mēs kopā skatījāmies zvaigznēs? Tas bija tik sen, tas bija tik tālu. Mēs bijām tik līdzīgi, mēs bijām tik tuvi. Tas bija kā citā pasaulē, kur nepastāv gravitācija, kur nedarbojas likumi, kur nav robežu un kur bezgalību var satvert rokās un apkampt.

Viss sākās ar ballīti pie kāda drauga drauga. Es tur biju nejauši, un tu tur biji nejauši. Mēs viens otru nepazinām, un mēs nepazinām nevienu citu. Tu biji krēmkrāsas kleitā un uz kakla tev bija gaisīga šalle, kas piesedza naža rētu. Man kājās bija vecas izdilušas kurpes un es divas nedēļas nebiju varējis kārtīgi izgulēties.

Kā tas sanāca, ka mēs divatā bijām uz balkona, es neatceros. Iespējams, es biju iznācis uzsmēķēt. Iespējams, tu vēlējies ieelpot svaigu gaisu un mani dūmi tev to liedza. Iespējams, tajā brīdī dzīvoklī sākās tās trakās spēles, kurās es nekad neesmu gribējis piedalīties un kuras tev nešķita pieņemamas. Iespējams, ka bija ieradies kāds tavs bijušais mīļākais vai mans bijušais draugs. Taču tā noteikti nebija sagadīšanās. Es neticu sekām bez cēloņiem, tāpat kā es neticu horoskopiem un baumām par pasaules galu.

Tu man pavaicāji, kā mani sauc. Tā noteikti biji tu, kas uzsāka sarunu. Es biju pārāk aizņemts ar domām par to, par ko nu es tajā brīdī domāju, lai būtu ierunājies pirmais. Es tev pateicu kādu iedomātu vārdu un pavaicāju tavu vārdu. Iespējams, es pateicu - Sedriks. Tu atbildēji – Džuljeta. Tie, protams, bija meli, bet šādi mēs jutāmies labi. Es pateicu, ka man šī ballīte nepatīk. Tev tā arī nepatika. Tu biji atnākusi garlaicības dzīta. Es biju bēdzis no vientulības. Mēs nonācām viens pie otra, un nekur tālāk iet mums nevajadzēja.

Es tev pavaicāju, vai tev patīk vērties naksnīgās debesīs. Zvaigznes patīk visiem, tā tu atbildēji. Es teicu, ka esmu mācījies universitātē astronomiju. Tie atkal bija meli, bet tieši melos balstās vislielākās patiesības. Tu biji pārsteigta un jautāji man – kas tas par zvaigznāju tur, zem Lielajiem greizajiem ratiem? Es atbildēju, ka astronoms nav tas, kas zina, kā sauc katru zvaigzni. Astronoms ir tas, kas zina, kur šo informāciju meklēt. Viņš ir cilvēks, kas saprot zvaigžņu kustību, kas meklē lielās likumsakarības un kas meklē jaunus jautājumus. Turklāt Lielie greizie rati nemaz nav zvaigznājs, bet gan spožākā daļa no Lielā lāča zvaigznāja. Bet zvaigznājs, par kuru tu jautāji, ir Lauvas zvaigznājs. Lai arī astronomiju es tiešām studējis nebiju, zvaigznes mani vienmēr bija fascinējušas un līdz ar to vismaz kaut kādas zināšanas par tām man bija.

Tu man pavaicāji, vai es bērnībā nevēlējos kļūt par astronautu. Atbildēju, ka vēlējos kļūt par kosmonautu, un nemeloju. Padomju zemēs daudz bērnu sapņoja kļūt par kosmonautiem. Atrast ārpuszemes komunismu, tas tik būtu kaut kas! Tu nebiji augusi Padomijā, tavā pasaules galā tu varēji paplašināt savu Visumu, ceļojot pa kontinentu, lietojot LSD un mīlējoties ar sava dzimuma pārstāvēm. Es dienēju Kalnu Karabahā, bet tu sapīpējusies gulēji apkampusi divas melnas sievietes. Šādi atšķīrās mūsu jaunība.

Mēs runājām par mūziku (tev arī patika Džimijs Hendrikss un man arī patika Pink Floyd), mākslu (tev arī nepatika glezniecība un es arī uzskatīju visus tēlniekus par ākstiem), kino (tev arī patika itāļu filmas un man arī riebās visi Skorsēzas darbi pēc “Taxi Driver”), grāmatām (galvenokārt – par Entoniju Bērdžesu un Vladimiru Nabokovu) un seksu. Tu man atzinies, ka tavs pēdējais draugs izrādījās vardarbīgs (rēta uz kakla). Es tev atzinos, ka mana pēdējā draudzene bija mani pametusi pirms diviem gadiem šosejas malā Meksikas vidienē.

Mēs runājām arī par zvaigznēm, par to ietekmi uz cilvēku likteņiem. Par to, vai zvaigznēs ir kaut kas rakstīts. Par to, vai tu varētu iemīlēties būtnē no citas planētas. Par nākotni un pagātni. Par ceļojumiem kosmosā un ceļojumiem cilvēka ķermenī. Par jūtām un zinātnisko fantastiku. Par to, kāpēc nakts beidzas visātrāk tad, kad tu vēlies, lai tā ilgtu mūžīgi. Par zvaigžņotām naktīm laukos, kur nav gaismas piesārņojuma. Par zvaigžņotām naktīm, kad tu neredzi nevienu vienīgu zvaigzni Parīzē. Par tveici Romā. Par biznesmeņiem Tokijā. Par dzīvi Padomju Savienībā un par dzīvi Kembridžā.

Tu mani saprati, un es sapratu tevi. Mēs bijām tik līdzīgi, ka pat sāpēja mums vienās un tajās pašās vietās. Un virs mums dievīgi dejoja zvaigznes.

Bet nakts pagāja, un iestājās pelēks rīts. Vairums viesu sen bija prom. Ballītes rīkotājs mētājās kaut kur uz sofas. Uz grīdas lielākajā istabā bija stikla lauskas. Tev bija jāiet uz darbu. Man bija jāiet būt vienam. Uz salvetes tu pavirši uzskricelēji savu telefona numuru, joprojām parakstīdamās kā Džuljeta. Es solīju tev piezvanīt.

Pēc kāda laika mēs jau dzīvojām kopā. Nāca bērni, kredīts uz mašīnu, strīdi rītā un vakarā, mīļākās un mīļākie. Mēs nekad vairs kopā nepavadījām zvaigžņotu nakti. Un šodien man nav citas izvēles kā vien tevi nogalināt.