Kazhes pierakstu burtnīca

Es neuzskatu, ka manās un tavās attiecībās ir kādas nopietnas problēmas. Tādas, ko nevarētu pārvarēt nopietnāka saruna. Jā, ne tuvu ne viss tajās ir ideāli, taču galvenais ir, lai mēs sarunātos. Citādi gadu laikā ir sakrājies pārāk daudz sasāpējušos tēmu, kurām neesam pievērsuši pietiekami daudz uzmanības. Tas vien, ka manās rokās ir cirvis, bet tev esmu aizsējis muti un redzu, ka tu izmisīgi mēģini kliegt un atbrīvoties, neko neliecina.

Varbūt tu esi piesieta pie krēsla kādas seksuālas rotaļas ietvaros. Varbūt es grasos skaldīt malku. Varbūt tu citādi varētu nokrist no krēsla. Varbūt es tev demonstrēju savu jaunāko pirkumu.

Tu, protams, zini, ka tā tas nav un ka es tevi agrāk vai vēlāk nogalināšu, bet es nevēlos tev sagādāt pārāk lielas raizes, pārāk lielu stresu. Es jau no dabas esmu gluži mierīgs un normāls cilvēks, un es lieliski apzinos, kāda šī situācija izskatās no malas. Ja tagad kāds mūs redzētu, tas kāds noteikti izsauktu policiju un pēc nedaudzām minūtēm es jau būtu arestēts. Taču te neviena nav, turklāt šim anonīmajam svešiniekam nav ne mazāko tiesību iejaukties mūsu iekšējās problēmās. Tā ir mana un tava dzīve, un mums pašiem būtu jālemj, ko tajā darīt un ko nedarīt.

Vai es tev esmu stāstījis atgadījumu ar rūķi? Manuprāt, neesmu. Protams, es varu arī kļūdīties, atmiņa mani reizēm ir sākusi pievilt un noturēt domu kļūst arvien grūtāk. Bet stāstu par rūķi man tev nāksies izstāstīt.

Tātad, bija reiz viens rūķis, kuru sauca Grimbls Grombls un viņš valkāja sarkanu tuniku ar zili-zaļu kapuci, kas viņam diezgan labi piestāvēja. Nē, patiesībā es gribēju runāt par kādu citu rūķi, tā bija tikai dziesma, nekas vairāk.

Tātad, es skolā vairākus gadus mācījos vienā klasē ar īstu rūķi. Jā, ar rūķi, nevis ar ļoti maza auguma cilvēku vai vēl jo vairāk – punduri. Tu domā – rūķis un punduris ir viens un tas pats, bet tā nemaz nav. Tava rietumnieciskā audzināšana tev liek tā domāt, bet es jau pie tā neesmu vainīgs, ka tevi ir nepareizi mācījuši.

Kā es zināju, ka viņš bija rūķis? Tolaik es to nemaz nezināju, es domāju, ka viņš bija tāds pats punduris kā visi citi punduri. Neba jau es pazinu daudz punduru, bet tik daudz es zināju, ka punduris ir cilvēks. To pat padomijā neviens nedomāja noliegt, par spīti visai dažādības apspiešanai, kas tur valdīja manas bērnības gados. Es neteikšu, ka punduriem bija viegla dzīve un ka pret viņiem izturējās ar sevišķu cieņu, taču viņi noteikti nebija vissmagāk marginalizētā sabiedrības grupa. Tikām rūķis – tas jau ir kaut kas pilnīgi cits. Protams, tā ir pārmērīga primitivizēšana, bet pundurim un standarta “cilvēkam” var būt kopīgi pēcnācēji. Cilvēkam un rūķim – nevar. Protams, ne jau sekss šeit ir nozīmīgākais, bet arī par to nevar aizmirst.

Nē, es nemēģināju stāties dzimumsakaros ar šo savu klasesbiedru, ja tu tā padomāji. Jo loģiski, ka viendzimuma attiecību ietvaros pēcnācēji vispār nav iespējami (vismaz klasiskajā šī jautājuma izpratnē un ja abas viendzimuma būtnes ir cilvēki), tā ka tas tāpat neko nepierādītu. Bet tas, ka viņš bija rūķis, tagad nav pat apstrīdams fakts. Personīgu iemeslu dēļ man negribas viņu tagad saukt nekādā vārdā. Es esmu jau pietiekoši daudz izmantojis segvārdus, lai sasniegtu pats savus mērķus. Sems, Matilde, Artūrs Maksimovičs, Reičela – tās visas ir tikai maskas, ko es uzvilku dažādām savas personības šķautnēm, bet ar šo cilvēku... rūķi... es šādi apieties nevēlos. Man nekas neliegtu tagad tev melot, ka viņu sauca Nikolajs vai Dzintars, bet es tā nevēlos rīkoties.

Ko es tev īsti gribēju par viņu pastāstīt? Jā, to, ka viņš bija rūķis. Un to, ka attiecības starp cilvēku un rūķi ir pilnīgi nesalīdzināmas ar attiecībām starp cilvēku un citu cilvēku. Protams, es joprojām nedomāju seksuālas attiecības. Par tām es tev neko daudz nevarēšu pateikt. Bet tas viss bija pilnīgi savādāk. Ja tu ar viņu runāji, tu juti, ka viņš nav tāds pats kā tu, un ne tāpēc, ka tev dibens atradās tādā līmenī kā viņam galva. Un ne tāpēc ka viņam bija ļoti īpatnēja balss. Un ne tāpēc ka viņš nekad nepiedalījās sporta nodarbībās. Bet viņš gluži vienkārši bija citāds, un visa viņa tālākā dzīve, par kuru es gluži nejauši uzzināju arī šeit, to tikai apliecina.

Tagad viņš ir viens no ievērojamākajiem cilvēkiem Savienībā, un lielā mērā tas droši vien bija viņa nopelns, ka šī valsts astoņdesmito gadu beigās nesabruka. Vai man par to viņam būtu jābūt pateicīgam, tas, protams, ir cits jautājums. Bet skaidrs ir tas, ka būtu viņš bijis punduris – un neko viņš tādu nepaveiktu. Ja viņa dzīslās neritētu daudz senākas par mūsējo civilizāciju asinis, viņš būtu pārvērties par tādu pašu nožēlojamu punduri kā kurš katrs nožēlojams punduris. Viņam šāds liktenis nedraudēja. Un to es zināju jau skolas laikos, ka viņš sasniegs kaut ko lielu. Protams, par sevi es tolaik vispār neloloju nekādas cerības – ja ne Anglija, es tā arī labākajā gadījumā būtu kļuvis par otrās šķiras mediķi, ko lai arī nebūtu apgalvojusi mana māte (un viņa apgalvoja ļoti, ļoti daudz ko).

Un cilvēki saka – rūķi neeksistē, tās ir tikai iedomas, bet ko vispār tie cilvēki zina? Vai tie nav tie paši cilvēki, kas nespēj pieņemt gluži acīmredzamas patiesības tikai tāpēc, ka tās ir nedaudz pāri viņu prāta spējām? Vai tie nav tie paši cilvēki, kuri teica – lai nu tas Hitlers spēlējas ar to Čehoslovākiju, neko vairāk viņš izdarīt nespēs. Vai tie nav tie paši cilvēki, kas būtu piesituši krustā Džonu Lenonu par to gluži nevainīgo frāzi par Jēzus zemāko popularitāti kā Bītliem? Vai tie nav tie paši cilvēki, kuri atļaujas kritizēt valdību, kuru paši ievēlējuši, bet vienlaikus atskatoties kritizēt sevi par nepietiekami tālredzīgu izvēli? Ko viņi vispār iedomājas!