Kazhes pierakstu burtnīca

Sema pilnais vārds bija Semjons, un “vecajā zemē” viņš bija mans labākais draugs. Mēs kopā gājām 57.vidusskolā un sākot ar piekto klasi nemainīgi sēdējām vienā solā. Jau kopš bērnības Sema kaislība bija arhitektūra. Vai tie būtu koka klucīši, draņķīgs plastmasas konstruktors vai sērkociņi, Sems no visa prata izgatavot ēkas. Viņa vecāki bija vispelēkākie cilvēki, ko man nācās sastapt visā mūsu pelēkajā sabiedrībā. Sema mamma (viņas vārdu vairs neatceros) bija pārdevēja gastronomā, bet tētis Arkādijs Ļvovičs – viszemākā līmeņa valsts ierēdnis. Cik es atceros, Sema ģimenē nekad nekas nenotika. Tētis vakaros atstāstīja savu dienu darbā, kas katru dienu bija vienāda, bet mamma šausminājās par vienu un to pašu armēņu sievieti, kas regulāri iepirkās gastronomā. “Kā viņa to var atļauties?” “Viņa nav precējusies, un viņai ir divi bērni.” Tās bija divas standarta frāzes, ko šī vārdu zaudējusī sieviete atkārtoja kā ieplīsis gramofons. Semam bija arī brālis Ņikita, bet viņš bija vecāks un ģimenē nedzīvoja. Es ne reizes nedzirdēju, ka kāds no Sema vecākiem būtu Ņikitu pieminējis, un tas par spīti tam, ka es pie viņa ciemojos vismaz piecas reizes nedēļā.

Man skolā neviena cita drauga nebija, bet uz mūsu istabu komunālajā dzīvoklī es Semu vest tāpat nevarēju. Sema ģimene dzīvoja gluži pieklājīgā divistabu dzīvoklī vienā no tipveida mājām, tādām, kādas Sems varētu projektēt nākotnē, ja viņam izdotos īstenot savu sapni un kļūt par arhitektu. Protams, arhitektam Savienībā nebija sevišķi plašu izvēršanās iespēju – viss notika tipveidīgi un standartizēti. Tomēr studēt arhitektūru bija vismaz labāk nekā strādāt veikalā vai tajā darbā, kas bija Sema tēvam.

Patiesībā es tagad īsti nesaprotu, kāpēc es un Sems bijām labākie draugi. Mūsu intereses bija pilnīgi atšķirīgas. Vai pareizāk – man tās bija plašas, bet Semam bija tikai viena interese – arhitektūra. Es ar pārāko entuziasmu viņam atstāstīju, kā pagājušajā nedēļā CSKA bija iznīcinājis “Spartaku” (vai arī otrādi – es nekad nebiju vienas konkrētas komandas atbalstītājs), bet Sems tikām bloknotā zīmēja debesskrāpjus. Es pastāvīgi pielabinājos Ļoļikam – liela “činavnieka” dēlam, lai varētu pie viņa kārtējo reizi noklausīties tā tēva no rietumiem atvesto “A Saucerful of Secrets”, tikām Sems vairākus gadus no vietas atkal un atkal pārlasīja “Vispārējo arhitektūras vēsturi” 12 sējumos. Un kamēr es sapņoju par to, kā es kādreiz lidošu kosmosā un atklāšu dzīvību uz Marsa (sarkanās planētas), Sems sapņoja, ka viņš kādreiz pats varēs projektēt kaut ko līdzīgu ēkām Gotemas pilsētā (to viņš vienīgo reizi bija redzējis kādā agrīnā “Betmena” komiksā, ko arī bija no rietumiem atvedis Ļoļika tētis).

Neskatoties uz atšķirībām līdz pat skolas beigām mēs bijām praktiski nešķirami draugi. Es gan centos tikt pie jauniem draugiem, bet nerezultatīvi. Es biju pārāk “pareizs”, lai ar mani draudzētos tie klasesbiedri, kas mani piesaistīja, un pārāk “nepareizs”, lai es varētu būt draugs tiem, kuriem biju līdzīgs. Un ar meitenēm līdz pat es nokļuvu šaipus “augstajai sētai”, man neko labi nevedās. Man nav tādu studiju dienu stāstu, kādi ir tev. Labi, ka vismaz arī Semam tādu nebija, līdz ar to es nejutos tik ļoti nožēlojams.

Vēl viena būtiska atšķirība starp mani un Semu bija spējās uz valodu apguvi. Varbūt tur sava loma bija tautībai – man kā ebreju-poļu-baltkrievu-lietuviešu jauktenim tās padevās daudz labāk kā tīrasiņu krievam Semam, bet fakts bija tāds, ka vidusskolu beidzot es angļu valodu pārvaldīju tīri pieņemami, bet Sems – nē.

Stāstu par to, kā mēs abi nokļuvām Anglijā, tu, protams, esi dzirdējusi desmitiem reižu un visdažādākajās versijās. Protams, ka tajās visās ir daudz pārspīlējumu, puspatiesību un atklātu melu, bet nevar apšaubīt faktu, ka mēs tur patiešām nokļuvām un ka mums tolaik bija tikai 23.

Pirmie gadi rietumos mums abiem bija smagi, dažādu iemeslu dēļ, bet Semam tie droši vien bija smagāki nekā man. Un vēl vairāk situāciju pasliktināja tas, ka mēs bijām praktiski pārstājuši viens otru satikt. Semu bija pārņēmusi vēlme turpināt savas arhitektūras studijas, turklāt viņš bija pārliecināts, ka īstā vieta tam būtu Kembridža. Būdams reālistiskāks un piezemētāks, es ātri vien sameklēju zemi atalgotu un mazvērtīgu darbu, kura galvenais mīnuss bija nepieciešamība strādāt arī nedēļas nogalēs, līdz ar to teltī netālu no Kembridžas dzīvojošo un profesoriem uz nerviem krītošo Semu es apciemot nevarēju, un visa mūsu komunikācija pamatā notika neregulāru un saturiski tukšu vēstuļu formā.

Tiktāl mans stāstījums par Semu ir loģisks, secīgs un vairāk vai mazāk skaidrs. Par tālāko izteikties būs grūtāk. Es nevaru teikt, ka es jau iepriekš nojautu viņā briestošās pārmaiņas, ka es kaut ko tādu gaidīju. Nē, es to varētu teikt, bet tam nebūtu pamata. Vienu dienu Sems bija parasts bezpajumtnieks, bet nākamajā dienā viņš paziņoja, ka viņš esot augšāmcēlies tas kungs Lucifers. Viņš sāka veikt brīnumus un cilvēki viņam apkārt sāka mirt. Vienu dienu viņš bija šeit, bet otru – kaut kur pavisam citur. Ar mani viņš netikās, un es uz viņa “pasākumiem” neierados. Godīgi sakot, man bija bail. Es nebaidījos, ka Sems man varētu kaut ko nodarīt, pat ja viņš tiešām būtu kļuvis visvarens, es tomēr biju viņa vienīgais draugs. Es baidījos, ka mani padzīs no valsts kā viņa draugu.

Beidzās viss, kā to rakstīja visās avīzēs, ar “rituālo pašnāvību”. Dienu pirms tās es tomēr Semu pēdējo reizi satiku. Viņš kā gluži parasts cilvēks ienāca ātrās apkalpošanas restorānā, kurā es tolaik strādāju, un pasūtīja divus bigmakus ar lielo kolu, un norēķinoties man pateica – tev jāiepazīstas ar Emīliju, no tā ir atkarīgs viss.

Dienu vēlāk viņš bija miris. Ar tevi es iepazinos vairākus gadus vēlāk.