Kazhes pierakstu burtnīca

Reizēm es mēdzu nožēlot, ka man neizdevās kļūt par ārstu. Protams, medicīna vienmēr bija vairāk manas mātes un nevis mais paša ambīcija, bet es esmu no tiem cilvēkiem, kuri ļoti viegli pieņemt svešus mērķus par savējiem un tad sāk tiem sekot pašaizliedzīgāk un kaismīgāk kā paši ideju ierosinātāji.

Cilvēki, kas jūtas gudrāki sava vecuma, sabiedriskā stāvokļa vai vienkārša egocentrisma dēļ, man bieži ir aizrādījuši par šo mana rakstura iezīmi. “Kādu reizi tu kļūsi par upuri negodprātīgiem cilvēkiem, kas tevi pierunās pastrādāt visādās sliktas lietas. Tu pa galvu-pa kaklu meties iekšā visādās padarīšanās, un ne pie kā laba kaut kas tāds nevarēs novest. Piemini manus vārdus.” Mana tradicionālā atbilde šādiem cilvēkiem ir: “Paldies, ņemšu vērā.” Bet, protams, ka es neko un nekad vērā neņemu.

Nē, man nav sevišķu iebildumu pret manu tagadnes darbu, tas ir pilnīgi pieņemams, bet medicīna – tā ir pilnīgi cita lieta. Es varētu atklāt zāles pret kādu nāvējošu slimību, izglābt dzīvību daudziem cilvēkiem un turklāt saņemt pilnīgi adekvātu atalgojumu. Ārsta darbs mūsdienu pasaulē – tā tomēr nav gluži misionāriska došanās uz Āfriku palīdzēt badā mirstošiem bērniem, bet gan pilnīgi normāls ekonomiski pamatots darbs.

Ja arī man nesanāca kļūt par ārstu, tad vismaz izlikties par ārstu man gan ir gadījies. Ne reizi vien, iepazīstoties ar kādi meiteni naktsklubā, es stādījos priekšā kā medicīnas students, topošais ārsts un tagadējais praktikants, bet kādā gadījumā, kad biju ierāvis nedaudz vairāk kā man vajadzētu, arī par operējošu ķirurgu.

Tas, protams, bija pirms iepazinos ar tevi, tev es nekādas šādas muļķības stāstījis netiku. Tas bija visparastākais vakars, kāds vien varētu būt, vienīgi man bija lielāks iedzeršanas noskaņojums kā parasti. Vispār es no dabas nekad nebiju sevišķi uz alkoholu tendēts, taču gadās jau arī izņēmumi, un tas bija viens šāds izņēmums. Es biju jauns, nupat sācis strādāt jaunā darbavietā, un optimistiski noskaņots par savu nākotni. Kāpēc gan lai es neiedzertu. Protams, tikpat labi es varētu iedzeršanai atrast pamatojumu depresijā, bet tas jau ir skaidrs.

Tātad, cik daudz es sevī biju uz to brīdi ielējis, es droši pateikt nevaru. Taču iedzerts bija pietiekami, citādi es diez vai būtu pa ceļam uz tualeti notriecis no kājām kādu neliela auguma sievieti. Kā viņa izskatījās? Es to atceros ļoti labi, bet ielikt cilvēka izskatu vārdos ir grūti. Maza auguma, tumši mati, izteiktas formas. Jā, lielas krūtis, to es laikam jau teicu. Viņa mani nolamāja par neveiklu lamzaku un vispār nožēlojamu tipāžu. Vispār jau viņa bija vismaz vienu līmeni par augstu manām tā laika iespējām, un normālos apstākļos es būtu atvainojies par savu neveiklību un steigšus pazudis aiz tualetes durvīm. Taču alkohols manās smadzenēs lika man uzvesties pavisam netipiski, un tā rezultātā man tagad ir šis notikums, ko tev atstāstīt.

“Es šodien uz operācijas galda zaudēju pacientu, un tāpēc tagad jau vairākas stundas dzeru no bēdām,” es pateicu, stādoties priekšā kā Ričards Krauss, jo man nez kāpēc šķita, ka tas būtu tipisks ķirurga vārds. “Taču zaudēt pacientu, tas vēl būtu mazākais, būtiskākais ir tas – kas tas bija par pacientu – tāds cilvēks Anglijā bija tikai viens, un manas vainas dēļ viņa vairs nav.” Nezinu, vai varu teikt, ka biju izmetis āķi, bet sieviete uz to uzķērās. Viņa (saukšu viņu par Reičelu, jo tā viņa teica, ka viņu sauc, lai gan tikpat labi viņa varētu būt arī melojusi) bija ieintriģēta. Kas tad varētu būt bijis šis mans mīklainais pacients, ko biju zaudējis uz operācijas galda un par ko es tik ļoti pārdzīvoju?

Nezinu, kāpēc es atbildēju tieši to, bet es pateicu – Pols Makartnijs. Neviens par to vēl nav informēts, jo viņš bija pārdozējis heroīnu gultā ar trim melnām prostitūtām un tagad viņa tuvinieki meklē izskaidrojumu viņa nāvei, kas nebūtu nevienu apkaunojošs. Patiesībā es tev to tagad nevaru stāstīt, bet esmu pārāk piedzēries, lai atbildētu par saviem vārdiem. Tā vismaz es toreiz Reičelai stāstīju.

Tālākais bija gandrīz acīmredzami – viņa man ātri piedeva manu neveiklību, turpat blakus tualetēm es viņai izstāstīju vēl veselu tonnu blēņu par šo “traģisko” notikumu, un apmēram stundu vēlāk mēs bijām viņas dzīvoklī. Ja Reičela būtu pati bijusi skaidrā, viņa varbūt būtu aizdomājusies, ka pat ja es būtu ķirurgs un turklāt vēl tāda ranga, lai man uzticētu operēt pašu Polu Makartniju, diez vai narkotiku pārdozēšanas gadījumā vispār ķirurgam būtu jāiesaistās. Viņa varbūt arī iedomātos, ka respektabls ķirurgs neizskatītos tā kā es, neuzvestos tā kā es un vēl jo vairāk neklāstītu privātu informāciju sievietei, kuru viņš nogāzis no kājām pie tualetes durvīm kaut kādā zaņķīgā naktslokālā.

Kad viss bija garām, Reičela ieslēdza radio, lai paklausītos – vai būs jau ziņa par Makartnija nāvi sasniegusi masu medijus. Par Makartnija nāvi tur, protams, neviens neko neziņoja. Taču atskanēja kāda apmēram tikpat šokējoša vēsts. Bija ticis nošauts Džons Lenons. Bija 1980.gada 9.decembra rīts.

Reičela nebija sevišķi attapīga sieviete. Taču pat viņai sagadīšanās, ka vienā dienā būtu miris gan Lenons, gan Makartnijs, šķita nedaudz pārspīlēta. “Tu esi pārliecināts, ka uz tava operāciju galda pa dienu nomira Pols Makartnijs?” - “Nē.” - “Tur vispār kāds nomira?” - “Nē.” - “Tu vispār esi ķirurgs?” - “Nē.” - “Tu man meloji, lai iedabūtu mani gultā?” - “Jā.” - “Tad savāc savu stetoskopu un lasies.”

Es nepajautāju, vai ar stetoskopu viņa domāja to kas starp kājām vai līdzīga nosaukuma dziesmu, bet es tiešām ļoti ātri aizgāju. Pārnācis uz savu īrēto dzīvokli, es uz atskaņotāja palaidu “Happiness is a warm gun”, un klausījos to līdz pat vakaram. Jaunajā darbā, kur man bija paredzēts strādāt pirmo dienu, es tā arī neparādījos, un atkal varēju sākt meklēt citu darbavietu.