Medusmēnesis (pat ja tas ilgst tikai septiņas dienas) tomēr ir īpašs laiks cilvēku dzīvē, tāds kurā negribas dalīties ar svešiniekiem. Tas ir laiks, kuru vislabāk ir pavadīt tikai un vienīgi divatā. Taču mūsu gadījumā šīs septiņas dienas tika aizvadītas valstī, kurā par spīti niecīgai teritorijai, mitinājās gandrīz pilni desmit miljoni cilvēku. Valstī, kurā pabūt īstā divvientulībā nav ne mazākās iespējas. Valstī, kurā gaiss dvako pēc rūpnīcām un pilsētas – pēc sviedriem. Un vispār – par Beļģiju diezgan labi var spriest pēc šīs valsts popmūzikas. Ja labākais, ar ko kāda valsts var lepoties ir dziedoša mūķene – lesbiete, kura vēl turklāt ņem un savu mūžu beidz pašnāvībā, tas, manuprāt, daudz ko izsaka par šo valsti. Protams, mūsu medusmēneša laikā Žanīna Dekersa bija vēl dzīva. Pat viņu kaimiņiem holandiešiem bija divas patiešām izcilas grupas - “Focus” un “Golden Earring”, bet beļģiem – nekā.
Arvien vairāk domājot par šo tēmu, manī stiprinās pārliecība, ka Beļģija bija tava ideja. Vai nu tu gribēji man kaut ko pierādīt, vai arī nē, bet es noteikti nebūtu izvēlējies braukt tieši uz šo garlaicīgo valsti.
Ko mēs darījām šīs septiņas dienas Beļģijā? Ātrā un paviršā veidā apskatījām visas lielākās šīs valsts pilsētas – Briseli, Antverpeni, Genti, Šarleruā un Ljēžu. Gribējām aizbraukt arī uz Brigi, bet nesanāca. Kāpēc nesanāca? Protams, ka manas vainas dēļ, kā jau tas vienmēr bija. Tu ļoti vēlējies apskatīt Beļģijas viduslaiku pērli, bet manis dēļ mēs neaizbraucām, un tu man to vēl ilgi pieminēji. “Antverpenes ieleņu kvartāliem viņam laika pietika, bet Brigei nē!” bija tava standarta frāze, atstāstot šo situāciju draudzenēm.
Jā, es izcēlos ar neizdarīgumu. Jā, es šo to sajaucu. Jā, tā bija tikai un vienīgi mana kļūda. Es taču to nenoliedzu. Taču tā bija tikai viena nožēlojama pilsēta vienā nožēlojamā Eiropas valstī, un tās apmeklēšana vai neapmeklēšana lielajā bildē nekādas izmaiņas neieviesa. Beļģija ir un paliek mēslu bedre, brauc tu uz Brigi vai nebrauc.
Faktiski nekā daudz no šīs valsts pilsētām man atmiņā atlicis nav. Ljēžā bija lielas kāpnes, Antverpenē – daudz ebreju, bet Briselē... ko mēs vispār darījām Briselē? Kur mēs tur nakšņojām? Kā pavadījām vakarus? Kur ēdām pusdienas? Neko neatceros. No visa nedēļu garā ceļojuma man spilgti atlikusi tikai viena vienīga epizode.
Bija agrs rīts, mēs bijām viesnīcas numurā Ljēžā. Viesnīca bija prasta un netīra, viena no tām lētajām un nesimpātiskajām vietām, kurās gultasveļu nemaina pirms katra jauna numura iemītnieka un kur veselais saprāts tev liedz ēst brokastis. Tu vēl gulēji, bet es izlēmu iziet ārā, paelpot svaigu gaisu (cik nu svaigs gaiss Beļģijā vispār mēdz būt).
Es stāvēju uz ielas, tieši iepretim viesnīcai, kad ieraudzīju šo sievieti. Viņa bija veca, resna un ļoti nesimpātiska. Pa gabalu varēja just viņas ķermeņa dvaku. Vienā rokā viņai bija spieķis, bet otrā – maisiņš ar kaut kādiem atkritumiem. Es jau gribēju atgriezties viesnīcā, lai izvairītos no iespējamas konfrontācijas ar šo sievieti – jo viņa iemiesoja visu to, kas man derdzās cilvēkos, kad viņa pēkšņi nokrita uz zemes un viņai pa muti sāka šļākties putas. Man droši vien vajadzēja mēģināt viņai palīdzēt, bet es to neizdarīju. Es nekavējoties ieskrēju iekšā viesnīcā, iebrāzos mūsu numurā un aizcirtu durvis. Ar šo skaņu es pamodināju tevi, un mūsu starpā sākās ilgākais strīds visa ceļojuma laikā. Tu man pārmeti par Brigi, es tev pārmetu iejūtības trūkumu. Tu man pārmeti gļēvumu, es tev – rupjību. Mēs strīdējāmies droši vien vairākas stundas, un rezultātā pie kompromisa tā arī nenonācām.
Es nezinu, vai pretīgā sieviete palika dzīva vai nē. Taču viņas potenciālās nāves atblāzma mūsu attiecībās radīja vienu no vissāpīgākajām plaisām, tādu, ko nevarētu aizlāpīt pat narkotikas lietojoša lesbiska mūķene – dziedātāja.