Margaret Atwood

Lady Oracle

6.5
"Dāma pareģe" ir dāmu romāns, vismaz nosaukuma ziņā. Satura ziņā šī grāmata ne tik ļoti precīzi atbilst šai manai minimālā mērā iecienītajai kategorijai, lai gan tā īsti to klasificēt ir grūti. Principā tas ir stāsts par to, kādēļ Džouna aizbēgusi no sava vīra Kanādā uz Itāliju, izlikdamās par mirušu. Darbība patiesībā norit visai tradicionālā režīmā - ir tagadnes plāns, kurā Džouna domā, ko tālāk iesākt ar savu dzīvi, un ir viņas atmiņas, kas virzās lielākā vai mazākā mērā hronoloģiskā veidā. Bērnībā Džouna bija visai resna, no kā cieta, turklāt viņai par to daudz pārmetumus izteica māte. Tad viņa 19 gadu vecumā aizgāja no mājām un sagājās ar kaut kādu poļu eks-grāfu Polu. Tad viņa iepazinās ar jauno anarhistiski (vai tamlīdzīgi) noskaņoto Arturu, kuru viņa arī apprecēja. Tiesa, izrādījās, ka nekāds dižais revolucionārs Arturs nav, tikai sviesta kūlējs. Tad Džounai parādījās mīļākais vārdā Karaliskā Dzeloņcūka - kaut kāds "alternatīvais" mākslinieks, kam patika izstādīt nobrauktus dzīvniekus sasaldētā veidā. Starp citu, man arī pirms laika bija doma izstādīt interesantākos šādus eksponātus. Izrādās - ideja veca kā pati pasaule. Paralēli dīkdienīgajai dzīvei, piestrādājot dažādās haltūrās, Džouna rakstīja vēsturiskus šausmu romānus sievietēm (kas tā vispār par ziepeņu kategoriju?) zem pseidonīma, taču tad viņai atgadījās transā uzrakstīt "Dāmu pareģi" un izdot to zem sava īstā vārda, kļūstot par atzītu rakstnieci. Taču līdz ar slavu nāk arī pienākumi (with great power comes great responsibility - Spiderman), un viņu kāds sāka vajāt. Lai no vajāšanas aizbēgtu, viņa patiešām aizbēg - uz Itāliju un mēģina tur slēpties. Tas apmēram arī viss. Klāt tam visam vēl mazliet vēsturiskas mistikas, kas grāmatu padara par tādu kā parodiju pašai par sevi, un putra gatava. Kas tad tas ir? Intelektuāla grāmata vai lubene? Kaut kur pa vidu, bet ar to reizēm man nepietiek, lai es būtu gandarīts.
2006-08-09 00:00:00
book, 1976

Life Before Man

6.5
Šis Atvudes romāns stāsta par trīs personāžiem, kuri veido gandrīz mīlas trijstūri. Kāpēc gandrīz? Tāpēc, ka tā pa īstam mīlestības tur nav ne starp vienu. Elizabete un Neits ir precējušies teju divdesmit gadus, bet laikam gan viņi viens otru nekad nav mīlējuši. Elizabetei Neits ir bijis vairāk glābiņš no viņas maniakālās tantes, pie kuras Elizabete uzaugusi. Tikām Neitam... jāatzīst, ka Neits vispār nav nekāds dziļais ūdens. Lesje tikām ir ebreju-ukraiņu jauktene, kas nākusi teju vai no Montegu un Kapuletu aprindām - viņas ebreju vecāmāte un viņas ukraiņu vecāmāte, viena otru neredzējušas, viena otru no visas sirds ienīda un vienīgais, kas viņas vienoja, bija mīlestība pret mazmeitu. Tiesa, protams, abas vecās sievietes bija viena otrai raksturos ļoti līdzīgas. Lesje izauga par dinozauru pētnieci un strādā muzejā. Neits kādreiz bija jurists, bet tagad mājas pagrabā izgatavo koka rotaļlietas. Elizabete ir Lesjes kolēģe. Elizabetei bija mīļākais Kriss, kurš nesen izdarīja pašnāvību.
2011-05-17 06:27:36
book, 1979

Bodily Harm

5.5
Diezgan droši sevi joprojām neuzskatu par Margaretas Etvudas fanu, bet tas man neliedz laiku pa laikam izlasīt kādu viņas sarakstītu grāmatu. Kā nekā - no sievietēm rakstniecēm viņa manā topā ieņem diezgan augstu vietu, laikam pamatā gan tādēļ, ka sieviešu rakstīta literatūra mani vienkārši ne pārāk saista. Un es tiešām gribētu šajā jautājumā nebūt seksists - bet situācija ir tāda, ka gan mūzikā, gan literatūrā man ir grūti atrast sievietes, kuru daiļrade mani TIEŠĀM interesētu. Arī kino situācija nav diži labāka (kas attiecas uz režisoriem). Nav tā, ka man tieši NEPATIKTU sieviešu radīta māksla, bet ļoti maz tās vidū ir tādas, ko es sauktu par izcilu, par ko es radikāli fanotu. Dženisa Džoplina, Greisa Slika, Džonija Mitčela - tās laikam būtu mūzikas galvenās "zvaigznes" manās acīs. Literatūrā - Etvuda un Airisa Mērdoka. Kino... varbūt Sofija Kopola.
2009-11-12 12:33:43
book, 1981

The Handmaid`s Tale

7.5
When my mother gave me to read this book, I was at first sure that I wasn`t going to like it. I somehow thought that Margaret Atwood was one of the "women`s writers" - one that was capable of filling her books with sappy romantic scenes and that was unable to write anything worthy. To my surprise Margaret Atwood turned out to be none of that. Of course, I don`t mean to tell that she`s the best writer ever and that I was stunned because of the quality of this book, but it did surprise me nevertheless. "The Handmaid`s tale" is the tale of a woman living in a new kind of anti-utopian society, a society where the patriarchal system is stronger than ever and a woman is considered to be at least partly human only if she has given life to enough children (preferrably male, of course). Everything starts with bank accounts of women being blocked and their money transferred to the closest male and then everything else followed. Offred, the heroine of this book is a handmaid and her job is it bear children for her master and his wife (since they can`t have a child together), yet she`s willing to sneak away from the USA for not everywhere in the world it is as bad as in the States, still she hopes that she can go to Canada (the land of the free and the home country of Margaret Atwood). Actually the political situation seems somewhat imprecise, for on one hand Atwood goes for the George Orwell approach where wars are fought against similar countries and every state is like all overs, yet this whole Canada thing seems somewhat out of place. Actually that`s the biggest trouble with this book - Atwood doesn`t have enough to tell off her own, so she recycles from Orwell, influencing from "1984" too much. So I can say that the book was some sort of revelation for me in the meaning that I wasn`t expecting it to be a dystopy, yet I also got no doubt that Atwood still is closer to a minor than to a major writer and that she`s readable but not much more than that.
2006-08-01 00:00:00
book, 1985

The Blind Assassin

7.5
Pat īsti nevaru mirklī iedomāties, kurš pēc skaita Etvudas romāns manā grāmatu lasīšanas gaitā šis ir, varētu būt kāds piektais. Īpaši par šīs autores fanu sevi neuzskatu, taču nevaru neatzīt, ka viņa ir viena no mūsdienu ievērojamākām sievietēm - rakstniecēm, kas turklāt vēl raksta pietiekoši nopietni un saturiski, nevis pievēršas lētākajiem literatūras žanriem.
2008-08-04 01:08:31
book, 2000

Oryx and Crake

8.0
Jau trešais Etvudas (Atvudas) romāns, ko esmu izlasījis pēdējo dažu mēnešu laikā, turpina mani novērst no pārliecības, ka šī varētu būt tā saucamo dāmu romānu rakstniece. Gluži otrādi - Oriksa un Kreiks ir vēl viens "Handmaid`s tale" līdzīgs gabals par pasauli, kura izmainījusies līdz nepazīšanai negatīvajā nozīmē. Romāna galvenais varonis Sniegavīrs ir (iespējams) pēdējais cilvēks, kas pārdzīvojis Kreika izraisīto globālo infekciju. Kreiks kādreiz bija Sniegavīra draugs Glens, laikos, kad pašu Sniegavīru vēl sauca par Džimiju. Oriksa bija sieviete no kādas Āzijas valsts, kas bija kļuvusi par bērnu prostitūcijas upuri, bet principā pret šo savu nodarbi izturējās ļoti mierīgi un atturīgi un vispār - centās nesatraukties. Romāna darbība norisinās 21. gadsimtā, kad cilvēki sasnieguši ievērojamus rezultātus gēnu inženierijā - radījuši suņu un vilku, cūkas un cilvēka, kā arī vēl kaut kādu citu dzīvnieku krustojumus un Kreiks ir sagatavojies jauna veida cilvēku - tā saukto Kreikeru radīšanai. Kopumā Kreiks, protams, ir trakais zinātnieks, kas izlēmis mainīt pasauli uz labo pusi, izdarot tajā kaut ko pilnīgi maniakālu. Tikām Džimijs vienīgais, ko patiešām iekāro, ir Oriksa, kas ir vienlaikus viņu abu mīļākā. Romānam ir visai tipiskas atvērtās beigas, kad Sniegavīrs iet sastapties ar vēl kaut kādiem izdzīvojušajiem cilvēkiem, nezinot, ko šī sastapšanās viņam nesīs. Ja salīdzina ar "Handmaid`s Tale", Oriksa un Kreiks ir oriģinālāka pieeja, mazāk ietekmējusies no Orvela, Hakslija un tamlīdzīgajiem, padarot šo grāmatu arī sižetiski interesantu. Protams, mani mazliet smīdina Atvudas pieeja nākotnes tehnoloģijām - klonēti cilvēki un kompaktdiskos uzglabājami dati, tipiski mūsu laikmeta datori un kaut kādas pilnīgi kreizī pārvietošanās tehnoloģijas, bet to laikam varu piedot - tas tomēr ikvienam ir skaidrs, ka Atvuda nav nekāda grandiozā tehnoloģiju pārzinātāja un viņai to iesaistīšana romānā ir tikai līdzeklis un nevis mērķis.
2006-09-02 00:00:00
book, 2003

Wilderness Tips

6.5
(valoda: angļu) Stāstu krājums, kurā, manuprāt, īpaši daudz kopīga starp dažādajiem stāstiem nava. Mēģināšu noskaidrot, cik daudzus stāstus vēl spēju atcerēties divas nedēļas pēc grāmatas izlasīšanas (der pieminēt, ka nekādā dižā sajūsmā par šo grāmatu nebiju). "True Trash" - par likteni, kas piemeklē dažādus vienas bērnu vasaras nometnes dalībniekus. "Hairball" - par modes žurnālu darbinieci, kurai izoperē viņā bijušu viņas dvīņa aizmetni (diezgan krīpi), "Isis in Darkness" - par kaut kādu dīvainu dzejnieci un džeku, kas viņā ieķēries. "The Bog Man" - neatceros. "Death by Landscape" - neatceros. "Uncles" - diezgan interesants stāsts par meiteni, kurai nebija tēva, bet bija vairāki tēvabrāļi. "The Age of Lead" - neatceros, manuprāt, bija labs, bet esmu aizmirsis, par ko tas bija. "Weight" - neatceros. "Wilderness Tips" - borings stāsts par kaut kādām mājām. "Hack Wednesday" - neatceros. Apskatoties mazliet detalizētāk: "The Bog Man" stāstīja par purvājā atrastu kaut kāda ne gluži akmens laikmeta, bet senu cilvēku, un sievieti, kas bija gultas draudzene tā atradējam un kas bog man` dēļ ar savu draugu sastrīdējās. "Death by landscape" - īstenībā arī bija labs, par sievieti, kas būdama vēl meitene, kļuva par liecinieci(!) savas draudzenes pazušanai kalnos un kuru daudzi uzskatīja par iespējamo draudzenes slepkavu. "The Age of Lead" - kļūdījos, nē tur nekā laba nebija, par kaut kādu atsaldētu (ledājā atrastu līķi) un kaut kādu mirušu bojfrendu Vincentu. "Weight" - atkal labs, par sievieti, kas pavedina vīriešus, lai dabūtu no viņiem naudu labdarībai, un kuras draudzene-fonda aizsācēja apprecēja maniaku, kas viņu nogalināja un sagrieza gabalos. "Hack Wednesday" - joprojām nespēju atcerēties. Daži labāki stāsti, daži sliktāki, kopumā - nekas īpašs.
2006-12-07 00:00:00
book, 1991

Alias Grace

8
Greisa Mārksa savulaik bija Kanādā populārāka sieviete. Viņas slavas laiks gan nebija sevišķi ilgs un slava - glaimojoša, bet vēsturei jau patiesībā diezgan vienalga, vai cilvēks bijis Gandi vai Hitlers. Lai arī līdz Hitleram Greisai bija ļoti tālu, slavena viņa kļuva kā slepkava, kas laikam jau nav tas skaistākais veids, kā ieiet vēsturē. Viņa un viņas līdzzinātājs tika apsūdzēti nama, kurā viņi bija kalpotāji, saimnieka un viņa mīļākās slepkavībā. Greisai piesprieda mūža ieslodzījumu, kamēr čalim - nāvessodu. Tā kā pierādījumu tam, kurš ko īsti bija darījis nebija, un principā netrūka argumentu tam, ka Greisa visā šajā pasākumā bija drīzāk upuris, nevis vaininiece, tad sabiedrībā netrūka iniciatīvu viņas aizstāvībai un lūgumu viņu no cietuma atbrīvot, un zināms vien tas, ka pēc diezgan ilgiem gadiem viņa no cietuma tomēr tika atbrīvota. Taču stāstā ir gana daudz neskaidrību, un šīs neskaidrības tad sava stāstījuma veidošanai izmanto viena no mūsdienu slavenākajām kanādiem - rakstniece Margareta Atvuda, kuras slava ir daudz pozitīvāka nekā grāmatas varonei.
2018-10-05 20:31:12
book, 1996

The Year of the Flood

8.5
Pirms vairākiem (patiesībā - vairāk kā desmit) gadiem izlasīju Atvudas romānu "Oryx and Crake". Ķeroties pie "Plūdu gada", pat nenojauta, ka tas ir šīs grāmatas turpinājums. Precīzāk sakot, pat ne turpinājums, bet brālis, jo grāmata faktiski vēsta par to pašu, tikai no citu varoņu perspektīvas.
2018-08-10 20:11:09
book, 2009