Strazdumuiža

Strazdumuižas Izglītības biedrības futbola komanda bija viena no spēcīgākajām, ja ne pati spēcīgākā Rīgas vienība, kas nevienu gadu neuzspēlēja Virslīgā. Vairākas reizes tā bija ļoti tuvu tam, lai uzvarētu Rīgas A klases vai 1.līgas turnīrā, bet vienmēr kaut kā nedaudz pietrūka. Tāpat Strazdumuižas komanda bija ievērojama ar to, ka tai bija pašai savs visai labas kvalitātes laukums, kurš turklāt trīsdesmitajos gados bija vienīgais Rīgā, kur spēles varēja apmeklēt bez maksas.

Futbola komanda Strazdumuižas izglītības biedrībai (dibināta 1926.gada oktobrī; 1938.gadā pārreģistrēta kā Strazdumuižas Kultūras un Sporta biedrība) tika izveidota 1927.gadā ar Strazdumuižas kokvilnas manufaktūras direktora Maina atbalstu, jau 1927.gada pavasarī SIB bija divas komandas un tika veidota trešā. Sākotnēji komandas kodolu veidoja bijušie Amatiera futbolisti, komandas pirmais vārtsargs bija ilggadīgā Amatiera aizsarga Pētera Lauka brālis Alfrēds Lauks, draudzības spēlēs atsevišķas reizes Strazdumuižu pārstāvēja arī Pēteris Lauks. Tāpat Amatierī bija spēlējuši Pēteris Kreicbergs, Hugo Kreicbergs, Daškovs, vismaz viens no brāļiem Kucko.

Savā pirmajā sezonā Strazdumuižas futbolisti spēlēja Rīgas meistarsacīkšu B klasē, kur viņi nezaudēja nevienu punktu, nopelnot vietu A klasē, kur tolaik spēlēja arī Virslīgas komandu otrās vienības. Šajā līmenī tik viegli vairs Strazdumuižas futbolistiem negāja, bet vismaz septīto vietu deviņu komandu konkurencē ieņemt viņiem izdevās. Labāks viņiem padevās nākamais gads, kad kopā ar RFK otrās komandas futbolistiem viņi dalīja trešo vietu.

Ļoti labi Strazdumuižas komanda spēlēja 1930.gadā, kad tai bija reālas iespējas kļūt par Rīgas pirmas līgas sacensību uzvarētāju. Turnīra liktenis izšķīrās pēdējā spēlē starp Strazdumuižu un JKS. Spēles uzvarētājam bija garantēta pirmā vieta kopvērtējumā, kamēr neizšķirts bija par labu Jaunekļu kristīgajai savienībai, un tieši šādi spēle arī beidzās - noturējuši rezultātu 1-1, JKS futbolisti kļuva par pirmās līgas uzvarētājiem. Tiesa, pārspēlēs viņiem neveicās, līdz ar to arī 1931.gadā viņi sastādīja Strazdumuižas futbolistiem konkurenci pirmajā līgā.

1931.gadā Strazdumuižas futbolisti nebija nopietni pretendenti uz uzvaru 1.līgā, daudz pārliecinošāk spēlēja gan JKS, gan Universitāte Sports, Strazdumuižai nācās samierināties ar trešo vietu, nākamajā gadā nācās atkāpties vēl vienu vietu zemāk. Toties pilnīgu fiasko Strazdumuižas komanda piedzīvoja 1933.gadā, kad tā 1.līgā ieņēma pārliecinoši pēdējo vietu. Nebija īsti skaidrs, kas tieši komandai bija atgadījies, prognozes tās sniegumam nebūt nebija tik pesimistiskas.

Atgriezties pirmajā līgā Strazdumuižai izdevās no pirmā piegājiena, lai arī uzvara otrās līgas turnīrā tai nebija iespējama - tās konkurentu vidū bija V.Ķuzes komanda, kuras sastāvs pat pēc pirmās līgas standartiem bija graujošs, kur nu vēl otrās līgas līmenī, taču uz 1.līgu pārcēlās divas labākās otrās līgas komandas, līdz ar to arī Strazdumuiža tika augšup. 1935.gada pirmās līgas turnīrā Strazdumuiža otro reizi savā vēsturē finišēja kā otrā, vienlaikus īsti cīņas par pirmo vietu nebija, jo Ķuzes komanda bija vēl būtiski pastiprinājusies un pārējās romandas reāli cīnījās tikai par otro vietu līgā.

Lai arī vietas ziņā tā bija atkāpšanas uz atpakaļ (tikai piektā vieta), 1936.gadā Strazdumuižas komandas iespējas uzvarēt pirmajā līgā bija reālākas. Izšķiroša izrādījās 23.augusta spēle pret LSB, kurā Strazdumuiža piedzīvoja smagu zaudējumu ar 0-4, tādējādi liekot pamatus LSB pārejai uz Virslīgu. Līdzīgi cerīga Strazdumuižas komandai bija arī 1937.gada sezona, kad tā uzvarai pirmajā līgā bija tuvu kā vēl nekad. Tā bija kopvērtējuma līdere pirms pēdējās kārtas, kurā tā tikās ar galveno konkurenti - Kružoka komandu. Šajā spēlē Stazdumuižai būtu pieticis arī ar neizšķirtu, taču līdzīgā spēlē tās otrajā puslaikā Nikolajs Voskoboiņikovs atnesa uzvaru un arī pirmo vietu kopvērtējumā krievu sporta biedrības komandai.

Labajām sezonām sekoja kārtējā krīze. 1938./1939.gadā Strazdumuiža pirmajā līgā bija tikai septītā, turklāt sniegumā tā bija patiešām tālu no vadošajām komandām. Mazliet sekmīgāka komandai padevās pēdējā neatkarīgās Latvijas pirmās līgas sezona, tās pirmo (un vienīgo) riņķi pabeidzot trešajā vietā. Sezonas gaidā komanda no Strazdumuižas pārdēvējās par Juglu.

Par spēlētājiem: Strazdumuižas komandas sastāvs bija diezgan stabils visus teju 15 gadus, ko komanda pastāvēja. Gandrīz visus Strazdumuižas komandas pastāvēšanas gadus komandas aizsardzībā spēlēja A.Ozooliņš, ilgus gadus komandā spēlēja Viktors Ģinters, Roberts Arnītis, Jāzeps Avsjuks un Boļeslavs Avsjuks. Pirmajos gados nozīmīgi spēlētāji bija trīs brāļi Kucko (Broņislavs, Staņislavs un Osips), kā arī brāļi Kreicbergi. Kādu laiku lielisks vārtu guvējs bija Ēriks Boiko. Trīsdesmito gadu otrajā pusē vadošs komandas uzbrucējs bija no SSS organizācijas pārnākušais Voldemārs Stibners, labi spēlēja Leontijs Ļisakovs (1939.gadā pārgāja uz Kružoku). Salīdzinoši mainīgākā pozīcija laika gaitā bija vārtsargs: pirmos pāris gadus Strazdumuižas pamatvārtsargs bija Alfrēds Lauks, pēc tam - Saplis (no Amatiera), tad trīsdesmito gadu pirmajā pusē dažus gadus Strazdumuižas vārtus sargāja cits bijis Amatiera vārtsargs - Artūrs Koziks, trīsdesmito gadu otrajā pusē par Strazdumuižas pamatvārtsargu kļuva Arturs Mekons, pēdējos komandas pastāvēšanas gados biežāk vārtos spēlēja Liepiņš (kurš reizēm devās arī uzbrukumā). Vācu okupācijas laikā liela daļa bijušās Strazdumuižas komandas futbolistu apvienojās Ausekļa rindās.