Kružoks

Krievu sporta biedrības "Kružoks" futbola vēsture sākās 1931. gada rudenī, kad biedrībā tika izlemts izveidot futbola sekciju. Savu pirmo oficiālo spēli komandas pastāvēšanas vēsturē "Kružoks" aizvadīja 1932. gada 24. aprīlī, ar rezultātu 0-1 piekāpjoties Rīgas poļu kopienas komandai Reduta. Tajā pat gadā komanda debitēja arī Rīgas meistarības otrajā līgā, izcīnot tajā sesto vietu. Tā kā nākamajā gadā tika paplašināta pirmajā līgā, tad Kružoks līdzās Latvju jaunatnei, Kaizervald, Vytis, Sporta biedrībai Trīspadsmit un LVKA ieguva tiesības spēlēt turnīrā, ko tikai solis šķīra no Virslīgas.

Lai varētu konkurēt ar vadošajām 1. līgas komandām, "Kružoks" nopietni pastiprināja sastāvu. Komandai pievienojās vairāk bijušie Virslīgas futbolisti - Romāns Solovjovs un Mihails Vasiļjevs no Amatiera, Aleksandrs Jekimovs un Nikolajs Arsamazcevs no Uniona, Nikolajs Pesjackis no JKS. Pastiprinājums bija vietā, un pirmās līgas turnīrā "Kružoks" uzreiz kļuva par vienu no vadošajām komandām, savā pirmajā gadā tajā izcīnot dalītu ar "Ķeizarmežu" otro vietu. Veiksmīgi "Kružoks" piedalījās arī sezonas noslēguma zibensturnīrā, kurā tas tika līdz pat finālam, kur gan nācās piekāpties RFK ar 0-1 (tiesa, vienīgos vārtus Arnolds Tauriņš guva ar roku).

Nākamajā gadā "Kružoks" 1. līgā izcīnīja piekto vietu, taču tā kā atstarpes starp vadošās grupas komandām šajā turnīrā bija pavisam nelielas, faktiski nebūtu sevišķa pamata raksturot šo rezultātu kā neveiksmīgu. "Kružoks" pirms šīs sezonas atkal bija pastiprinājies - tam pievienojās Vladimirs Šeino no Redutas, kā arī Mihails Boļšakovs un Gusarenko no "Amatiera".

Diezgan sensacionālu uzvaru "Kružoks" izcīnīja 1934. gada tradicionālajā Rīgas apgabala futbola savienības sezonas noslēguma zibensturnīrā. Ceļā uz uzvaru tajā "Kružoks" no tālākām spēlēm izslēdza 1932. gada Latvijas čempionvienību ASK un 1934. gada čempioni RFK. Tiesa, abās šajās sacensībās "Kružoks" par uzvarētāju kļuva pateicoties veiksmei lozes vilkšanā pēc neizšķirti noslēgušās pamatlaika. Arī pusfinālā pret "Latvju jaunatnes" komandu "Kružokam" uzsmaidīja veiksmīga loze. Vienīgo uzvaru laukumā šajā turnīrā "Kružoks" izcīnīja finālā, kur Kirilova gūtie vārti deva tam titulu spēlē pret "Ķeizarmežu".

Kružoka komanda - 1936. gada RAFS rudens zibensturnīra uzvarētāja

Nākamos divus gadus "Kružoka" rezultāti saglabājās apmēram tajā pašā līmenī - pirmajā līgā tas necīnījās gluži par pirmo vietu, bet zemāk par tabulas vidu arī reti nolaidās. Tomēr pamazām komandai veidojās arvien spēcīgāks kodols, kurā netrūka patiešām spēcīgu futbolistu. "Kružoka" vārtus stabili sargāja Kaļiņiks Gerasimovs, aizsardzībā nemainīgi spēcīgākie vīri bija Pesjackis un Gromovs. Pussargu līnijā galvenie cīnītāji vairākus gadus no vietas bija Šeino, Kirilovs un Krutovs. Tomēr lielāko pastiprinājumu trīsdesmito gadu vidū ieguva "Kružoka" uzbrukums - ja pirmos komandas pastāvēšanas gadus tās labākie uzbrucēji bija Trimailovs un miniatūrais snaiperis Grigorijs Levkovičs, tad 1935. gadā komandai pievienojās īsts Latvijas futbola smagsvars - daudzkārtējais Latvijas izlases dalībnieks Arkādijs Pavlovs. Gadu vēlāk viņam piebiedrojās viens no "Vanderera" rezultatīvākajiem uzbrucējiem - Alfons Vaļitovskis. Tomēr visnopietnāko pastiprinājumu "Kružoks" guva pirms 1937. gada sezonas, iesaistot savās rindās bijušo Liepājas Olimpijas uzbrucēju Nikolaju Voskoboiņikovu un divus divus Pavlovus - Aņisimu (viņš bija spēlējis arī Latvijas izlasē) un Vasīliju.

Tā kā jau pirms pēdējiem sastāva papildinājumiem 1936. gadā "Kružoks" līdz pat pēdējām kārtām bija cīnījies par visaugstākajām vietām 1. līgā, nebija nekāds brīnums, ka 1937. gadā komanda jau bija galvenā šī turnīra favorīte. Cīņas pirmajā līgā tomēr izvērtās ļoti spraigas, un līdz pat pēdējām kārtām uz pirmo vietu līdzās "Kružokam" pretendēja arī Strazdumuižas un VEF futbolisti. Par izšķirošo spēli visā turnīra kļuva "Kružoka" un Strazdumuižas mačs pēdējā turnīrā kārtā. "Krieviem" šajā spēlē derēja tikai uzvara, kamēr Strazdumuiža par pirmās līgas meistarvienību kļūtu arī neizšķirta gadījumā. Pirmajā puslaikā vairāk uzbruka "Kružoks", taču vārtus tā arī gūt nespēja, tikām otrajā puslaikā pārliecinošāk spēlēja Strazdumuižas komanda, tomēr Kružoka individuālajā tehnikā pārākie spēlētāji spēja gūt uzvaras vārtus - pēc Arkādija Pavlova centrējuma vārtus guva Voskoboiņikovs.

1938. gada vasarā "Kružoks" pierādīja savu pārākumu pār provinces sacensību labākajām komandām un ieguva tiesības 1938. /39. gada sezonā debitēt Virslīgā. Ja neskaita pāris izteikti neveiksmīgas spēles, debija Virslīgā "Kružokam" izdevās. Četrpadsmit sezonas spēlēs tas trīsreiz uzvarēja, vēl 3 reizes nospēlēja neizšķirti un astoņas reizes piedzīvoja zaudējumu. Tomēr liela daļa zaudējumu tika piedzīvoti spraigā cīņā (pirmajā aplī tikai ar 2-3 tas piekāpās čempionvienībai Liepājas "Olimpijai"), un komandas viens no lielākajiem plusiem bija tās diezgan stabilā rezultativitāte. Vienu vienīgu reizi "Kružoks" nespēja gūt vārtus - ar 0-4 tas zaudēja Rīgas Vilkiem (bijušajam "Vandereram"), taču atbildes spēlē tos pašus "Vilkus" izdevās uzvarēt. Īsti katastrofāli "Kružoks" aizvadīja vienu spēli - ar 1-12 tas tika sagrauts otrā apļa sacensībā pret ASK. Lielā mērā šī zaudējuma dēļ "Kružoks" zaudēto vārtu skaita ziņā dalīja pēdējo vietu ar turnīra neveiksminieci - Jelgavas aizsargu vienību. Uzbrukumā "Kružoka" līderi bija prognozējamie - Aņisims Pavlovs, Voskoboiņikovs un Vaļitkovskis.

"Kružoka" (oficiāli tas pirms sezonas to pārdēvēja par RKSB - Rīgas krievu sporta biedrību) otrā un pēdējā sezona Virslīgā bija 1939. /1940. gadā, un to par sevišķi veiksmīgu nosaukt noteikti nevarētu. Proti, par vienu punktu zaudējot "Universitātes Sportam", "Kružoks" tajā ieņēma pēdējo vietu un ja ne Latvijas okupācija, nākamajā gadā tas atkal būtu kļuvis par pirmās līgas komandu. Lielu lomu tur nospēlēja Universitātes Sportam piespriestā uzvara pēc zaudētas spēles pret Hakoah. Šie divi punkti pacēla "studentus" uz tabulas septīto vietu, bet "Hakoah" zaudēja iespēju atņemt ASK trešo vietu. Šī rezultāta anulēšana bija stipri dīvaina tādēļ, ka "Hakoah" saņēma sodu par finansiālu saistību nepildīšanu no biedrības basketbola sekcijas puses. Protams, ja "Kružoks" būtu savstarpējā spēlē otrā riņķa priekšpēdējā kārtā pārspējis "US", tā iespējas saglabāt vietu Virslīgā būtu augstākas, taču uz diviem Vaļitovska gūtajiem vārtiem "studenti" atbildēja ar precīziem Dārtava un Klāva raidījumiem, kā rezultātā pat varonīgais 4-4 neizšķirts pret ASK nespēja paglābt "Kružoku" no pēdējās vietas Virslīgas tabulā. Faktiski gan neatkarīgi no "Universitātes Sportam", iespējams, netaisnīgi piespriestajiem diviem papildu punktiem, īsti pelnījis palikt Virslīgā "Kružoks" nebija - tam bija līgā mazrezultatīvākais uzbrukums (rezultatīvākais uzbrucējs ar 5 vārtiem bija Aņisims Pavlovs, vēl 4 vārtus iesita Vaļitovskis) un vājākā aizsardzība.

Iemesli tālāka komandas progresa trūkumam bija diezgan acīmredzami - pēdējās sezonās "Kružoks" praktiski nebija piesaistījis labus futbolistus no citām biedrībām (ievērojamākais no pēdējo gadu "Kružoka" jaunpienācējiem bija 1939. gada rudenī piesaistītais vecmeistars Reinholds Robats), vecie spēlētāji - Arkādijs Pavlovs, Voskoboiņikovs - beidza spēlēt, bet potenciālie viņu aizstājēji bija ievērojami zemāka līmeņa futbolisti. Arī komandas labākais pussargs - Vladimirs Šeino - jau 1938. gadā bija no tās aizgājis.

Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā RKSB tika izformēta un, kā jau krievu biedrība, vācu laikā atjaunots netika, liela daļa Kružoka futbolistu spēlēja Rīgas vilku komandā.