Rīt sākās gluži normāli - ar došanos paskriet. Tā kā jau iepriekšējā dienā bijām izpētījuši parku (ja kas - to sauc par Zahera parku, un tas ir lielākais parks Jeruzalemē), tad devos uz turieni. Agrajā rīta stundā sevišķi daudz skrējēju nebija, bet gluži viens arī nebiju, tāpat, protams, satiku suņu staidzinātājus. Aizskrēju arī līdz Krusta klosterim - 11. gadsimta gruzīnu klosterim, kas atbilstoši ļoti ticamai leģendai ir uzcelts vietā, kur ir apbedīta Ādama galva, un vēlāk tajā vietā audzis koks, no kura tapa krusts, kurā sita Jēzu. Protams, ievērojot to, ka Jeruzalemē uz katru akmeni pretendē vismaz trīs reliģijas, tik ļoti neticama sakritība tā nešķiet (pie nosacījuma, ka tu Bībeli pieņem kā precīzu vēsturisku hroniku un gadu tūkstošu laikā radušās leģendas - par oficiāliem un uzticamiem avotiem). Sākotnēji arī laiks bija jauks - spīdēja saule, bet nebija karsts, īsi sakot - tieši tas, ko tāds rīta skrējējs kā es varētu vēlēties. Taču tad ļoti strauji viss mainījās - sacēlās vējš, sadzina mākoņus, un sākās gāziens. Atlikušos trīs (grafiks!) kilometrus bija pamatīgi jāsaņemās noskriet, nevis finišēt ātrāk, tomēr kaut kā ar šo plāna punktu tiku galā un jau manāmi slapjš devos iekšā viesnīcā.

Sākšu ar negaidītu atklāsmi - es nekad nebūšu māte. Līdz ar to savā ziņā līdz galam man šo Noras Ikstenas romānu saprast nebūs lemts. Arī ar vīriešiem romānā man identificēties nebūs viegli - arī tālab, ka neviens no viņiem nav sevišķi detalizēti aprakstīts.

Nemēģināšu uzturēt intrigu: saule nākamajā rītā patiešām uzlēca, un es arī biju savlaicīgi piecēlies, lai to redzētu. Tik vien bēdas, ka redzēt saullēktu nevarēja, jo bija apmācies. Līdz ar to Marina, kas bija noslinkojusi un nevēlējusies modināt Esteri, zaudēja tik vien kā iespēju pasēdēt kraujas malā kopā ar vāciešu ģimeni un pārliecināties, ka neko sevišķi interesantu redzēt nevar.

Man šķiet, kāds pret mani izspēlējis netīru triku! Nevaru to tagad pierādīt, bet šīs grāmatas nonākšana manā Kindle nevarētu būt notikusi pēc manas brīvas gribas, man esot pie pilnas apziņas un rīcībspējas. Nē, es nebūt neapgalvoju, ka es lasītu tikai augstākās raudzes literatūru, ne velti pērn iepazinu pirmo oficiāli atzīto pornogrāfisko romānu angļu literatūrā. Un tomēr - ja es lasu grāmatas, kas ir objektīvi uzskatāmas par sliktām, parasti man tam ir laba motivācija. Tikām par Olīvijas Geitsas romānu "Karstāks par tuksneša sauli" es pat dzirdējis neko nebiju, un tomēr - kaut kā tā bija ņēmusi un nonākusi manā virtuālajā grāmatu plauktiņā.

Paradīze 89 ir viena no pirmajām vēstnesēm tam, ka šogad būs daudz pašmāju filmu, kuru nonākšanu uz ekrāniem veicinās Latvijas simtgades pasākumiem (un pašai simtgadei atvēlētie līdzekļi). Tā vēsta par periodu, kas gana daudziem potenciālajiem skatītājiem saistās ar personīgām atmiņām, jau tagad ir diezgan daudz pētīts, dokumentēts un analizēts, bet vismaz man nenāk prātā, ka par to būtu redzēts arī kaut kas mākslas kino lauciņā. Runa, protams, ir par Atmodu.

Tas bija tik sen, ka gandrīz vairs nav taisnība, man bija tāds piepelnīšanās veids kā teksta pārdzīšana no audiokasetēm uz datoru caur personīgo procesoru - proti, atšifrēšana. Ne tik senos laikos,kad biju tipisks sorosīts, tā bija diskusiju atšifrēšana, bet sākotnēji kaut kas diezgan tuvs šīs grāmatas saturam - tas bija LU Jūdaikas studiju centra vajadzībām un tie bija Latvijas ebreju dzīvesstāsti (atslēgas vārds - Latvijas, nevis LPSR). Atceros, ka tā galīgi nebija viegli nākoša nauda - un ne tikai tālab, ka ebreju likteņi 2. Pasaules kara gados nebija diez ko komiski, bet arī tādēļ, ka cilvēkiem gados ne vienmēr ir izcila dikcija un arī garākā teikumā domas pavediens var kaut kur aizpeldēt. Kālab es par to stāstu? Tādēļ, ka es saprotu, cik daudz darba ir jāiegulda, lai taptu šāda grāmata (un tas - ņemot vērā tikai tehnisko pusi, piemirstot to, ka grāmatas varoņus vispirms vajag uzmeklēt, ar viņiem ir jāveido kaut kāda saruna, jo daudzi nemaz tā nevar bez uzvedinošiem jautājumiem ņemt un izstāstīt svarīgāko par savu dzīvi).

Filma The Disaster Artist stāsta par diviem vīriešiem, kuriem ir sapnis un kuri negrasās padoties, bet gan to īstenot. Viņi vēlas kļūt par aktieriem Holivudā, būs slaveni un veiksmīgi. Viņiem ir gandrīz viss nepieciešamais panākumu gūšanai - viens no viņiem ir skaists, bet otrs bagāts. Jautājums tikai - vai ar to būs gana?

Sākšu ar fakta konstatāciju: šis pilnīgi noteikti bija Ian Anderson solo grupas un nevis "Jethro Tull" koncerts. Pasniegts gan tas tika tā, ka saprast, kas tas tieši ir, nevarēja: "Ian Anderson Presents: JETHRO TULL – 50th Anniversary Tour". Reālā situācija esot tāda, ka uz šo tūri Andersons esot savu solo grupu pārsaucis par "Jethro Tull", bet tā joprojām ir viņa solo grupa. Nebūs gan pārsteidzoši, ja ar šo pašu sastāvu ierakstītu nākamo albumu Andersons izdos zem JT zīmola, taču jāpiekrīt Martinam Baram, kas bija grupas dalībnieks no tās otrā albuma līdz pat 2012.gadam, kad Andersons oficiāli izziņoja Jethro Tull galu, ka tagad ir divas grupas - Andersona solo grupa un Bara solo grupa, bet JT ir palicis pagātnē. Kas gan, protams, neliedz Andersonam koncertos spēlēt Jethro Tull materiālu, kura radītājs viņš lielā mērā ir.

"Un solīja Izraēlas Toms Bricis, ka trešajā dienā gāzīs tāds lietus, kas aizskalos visus grēciniekus..." Apmēram šāda bija laika prognoze gaidāmajai dienai, un nakts pirms tās itin labi attaisnoja prognozes solīto - lija, lija un vēlreiz lija. Dīvainā kārtā gan lietus mitējās uz to laiku, kad mēs sataisījāmies doties ārā no mājas un brīžiem pat uzspīdēja saule, radot sajūtu, ka varbūt tomēr mums nevajadzētu īstenot iepriekš izskanējušo plānu par šīs dienas pavadīšanu kādā muzejā vai lielveikalā.

Eiženija Grandē ir viens no ievērojamākajiem franču literatūras klasiķa Onorē de Balzaka romāniem, un pirmais viņa darbs, ko esmu izlasījis. No vienas puses, kā jau klasiskā literatūra, tas ir viegli lasāms ne tik labi pārvaldītā valodā, jo sižets virzās uz priekšu hronoloģiski un nenotiek lasītāja čakarēšana, no otras - leksiskā bagātība klasiskajai literatūrai arī ir raksturīga, līdz ar to viegli to uztvert tāpat nav.