Kazhes pierakstu burtnīca

Primārajos plānos skaitījās, ka mūsu tālākais ieplānotais punkts Japānas rietumos bija Hirosima, taču patiesībā plāns bija aizbraukt vēl drusku tālāk - vismaz šāds objekts bija manā gaužām īsajā sarakstā ar vietām, ko gribētos Japānā apmeklēt (varu atklāt, ka virkni ieplānoto objektu - tādus kā ātri pagatavojamo makaronu muzeju un robotu seksa muzeju - mēs tā arī neapmeklējām), proti, Kintai tilts. Tas atrodas pilsētiņā, ko sauc Ivakuni, kuru, domājams, 95% apmeklētāju īsti neapskata, uzreiz dodoties uz prom no tās centra esošo tiltu un parku. Arī mēs šajā ziņā sekojām vairākuma viedoklim.

Ļaunuma pieskāriens ir pēdējā ievērojamā Orsona Velsa filma, viņa pēdējais darbs Holivudā, un arī viena no pēdējām Marlēnas Dītrihas filmām. Stāsts par filmu savā ziņā ir ne mazāk interesants kā pati filma - jau pēc tās pabeigšanas gudrie vīri no kinostudijas izlēma, ka viņi zina labāk, ko publika gaida, un nevis piesedza seju ar necilu šalli, bet piesaistīja čali, kas uzņem papildu ainas, veica papildu montāžu un no Velsa materiāla izveidoja pilnīgi citu "Ļaunuma pieskārienu", kas izgāzās gan kritiķu, gan skatītāju vērtējumā un faktiski parakstīja spriedumu Velsam kā Holivudas režisoram, lai arī viņš absolūti nebija vainīgs pie tā, ka daži džeki ņēma un izčakarēja viņa filmu. Velss pats uzrakstīja 58 lappuses garu dokumentu par tēmu, kam tajā gala variantā vajadzēja būt citādāk, un tad, vairākus gadus desmitus vēlāk, jau pēc paša Velsa nāves, tika veiktas korekcijas filmā atbilstoši šī dokumenta prasībām, un tā radās tā filmas versija, ko es skatījos, un to arī par ļoti labu esam atzina Velsa meita.

Pēdējā laikā es ne tikai varu lietot apzīmējumu "sen nav būts teātrī" (kas gan ir šausmīgi stiepts jēdziens, jo vienam "sen" - tas ir gadus piecus, citam - pāris mēnešus, ja kas - man ir tas otrais gadījums), bet - "sen nav būts teātrī kopā". Un te nu patiešām sanāk ilgāks periods - ar Marinu pēdējo reizi teātrī biju vēl janvāri, uz "Uguni un nakti". Un nu, gandrīz gadu vēlāk atkal devāmies uz Nacionālo teātri, šoreiz - lai skatītos izrādi "Meitenes" (īpašs Paldies te sakāms Irbei, Baibai un Ilzei), kas ne ne tikai uzdāvināja mums biļetes, bet nodrošināja arī iespēju kopā apmeklēt teātri.

Baterfīldas 8 apraksts Naumaņa un Rietumas grāmatā patiesībā nebūt nav par filmu. Nocitēšu visu šī apraksta daļu, kas kaut nedaudz stāsta par šīs filmas nozīmīgumu: "Filma Baterfīlda ielā 8 vēsturē ieripojusi ne jau sentimentālā sižeta dēļ (kā augstas klases pērkama meitene sastop savu vienīgo un liktenīgo), bet gan virtozo aktierdarbu dēļ, kur Oskaru par Glorijas lomu saņēmušajai Teilorei piespēlē cienīgs fons. (..) Teilore nenoliedzami bija viena no XX gs. amerikāņu izcilākajām zvaigznēm, kas 60. gados demonstrēja rafinētu profesionālismu arī daudz sarežģītākā materiālā nekā Baterfīlda ielā 8. Viņas glorijas pikantā kleitiņa/krekliņš ir veiksmīgs citāts no pāris gadu agrāk tapušās Viljama Tenesija lugas Kaķis uz nokaitēta skārda jumta ekranizācijas." Turpmākajā aprakstā Baterfīlda vairs neparādās, koncentrējoties uz Teilores profesionālo un privāto dzīvi.

Atgriežos beidzot pie Japānas ceļojuma apraksta. Pēdējā (hronoloģiski, nevis aprakstu ziņā) dokumentētā diena vēstīja par manu dalību rogainingā, bet tagad pienācis laiks atsākt ceļojuma aprakstu (kas tradicionāli jāpabeidz līdz nākamā gada sākumam), un pienācis laiks doties prom no Jokohamas.

"On the Waterfront" ir klajš piemērs amerikāņu sapnim - šajā filmā gados itin jauns Marlons Brando ir vienkāršs puisis, kas strādā dokos un ir mazliet saistīts ar bandītisku grupējumu, kas kontrolē visus procesus ostā. Un kas to būtu domājis, ka divdesmit gadus vēlāk viņš būs uzkalpojies līdz Krusttēvam - tik autoritatīvam vīram, kuram pat šīs filmas centrālais negatīvais tēls - bandīts Džons Draudzīgais - varētu vien pienest ūdeni!

Ar visu to, ka Šampēteris man ir viena no ģeogrāfiski tuvākajām apkaimēm, būtu pārspīlēti teikt, ka es vēsturiski būtu tajā daudz uzturējies, pēdējā laikā gan ir sanācis drusku vairāk arī pa to pusi sliedēm staigāt, bet teikt, ka būtu izložņāta katra garāža un piecstāvenes pagalms, nudien nevarēju.

Sen nebija skatīta "Manta" spēlējam, un vēl senāk tā nebija skatīta spēlējam daudzas šī vakara dziesmas. Kā nekā pēdējā laikā lielākoties koncertos skanēja dziesmas no "Karalienes Annas", bet vakar pēkšņi atgriešanos piedzīvoja virkne pirmā albuma dziesmu. Ja ņem vērā, ka tās iepriekš vienmēr tika spēlētas četru dalībnieku "Mantas" sastāvā, šādas tādas pārmaiņas bija neizbēgamas.

Robijs Viljamss ir diezgan īpatnējs popmūziķis, kuram nez kādēļ laiku pa laikam rodas nepieciešamība sevi apliecināt kā spējīgu un gatavu izpildīt tāda stila popmūziku, kāda bija populāra vēl pirms viņa dzimšanas, un konkrēti viņam īpaši simpatizē svings. Ja ņem vērā, ka man arī svings ļoti tīk, šādu izvēli varu tikai atbalstīt - dzīva skaņa, daudz pūšamu instrumentu, un aizgājušo dienu ballītēs atmosfēra - ko gan sliktu lai šādā situācijā saki?

Šī jau bija otrā Sokurova filma, ko skatījāmies grāmatas rekomendāciju dēļ - un joprojām tā nav viena no tām, kuru dēļ vispār man šī režisora vārds ir zināms - tā vismaz šķiet, ka vienkāršās tautas vidū (kurai sevi, protams, pieskaitu) Sokurova vārds visvairāk saistās ar biogrāfiskajām drāmām par Hitleru un Ļeņinu, tikām "Tēvs un dēls" galīgi nav biogrāfisks stāsts, kur starp Ādolfu un Iļjiču tiktu izveidota ģimeniska saite.