Tas ir patiesībā itin šokējoši - esmu pieredzējis tos laikus, kad "Rīgas Modes" vēl saucās "Komjaunatne" un Depo iesildīja "Baložu pilnus pagalmus", bet šogad tā uzvarēja Zelta mikrofonā kategorijā "gada popmūzikas albums". Nezinu, ko par to teiktu vai domātu Māris Šverns.

Mana pazīšanās ar Rūdolfa Blaumaņa dramaturģiju ir drusku par seklu, lai es būtu lasījis "Trīnes grēkus" - vispār jau komēdijas reti kad uzskata par autoru daiļrades spožākajiem sasniegumiem un arī paši autori tās itin bieži vairāk raksta kā potenciālus kases gabalus un mazāk - kā mākslu (lieki teikt, ka šādam apgalvojumam man nav nekādu faktu un pierādījumu, tas ir tikai novērojumos balstīts pieņēmums). Protams, ir izņēmumi, bet, ja nekļūdos, Blaumaņa gadījumā pat "Skroderdienas Silmačos" manos laikos neietilpa obligāti lasāmajā programmā, kur nu vēl Trīne un viņas grēki.

Kādā maija trešdienas vakarā vairāk nekā 30 sportiski noskaņotu cilvēku pulcējās vienā no Āgenskalna cienījamākajiem lokāliem "Vinilbārs", lai piedalītos pusatklātā rogaininga sacensībās, kuras rīkoja (atbilstoši oficiāli izziņotajai informācijai) Āgenskalna sporta un vingrošanas biedrība. Atbilstoši oficiāliem avotiem šī 1903. gadā dibinātā biedrība savu darbību gan izbeidza jau 1939. gadā, kad notika baltvāciešu repatriēšanās, taču notikušais pasākums apliecina, ka vismaz garā šī biedrība joprojām ir dzīva.

Pavadīt veselu nedēļu vienā pilsētā, kas nav Rīga, manam dzīvesveidam nemaz nav raksturīgi. Ceļojumos pat divas naktis vienā pilsētā parasti šķiet daudz. Varētu mēģināt uzskaitīt, cik reizes dzīvē man vispār tā iepriekš bija sanācis darīt:

Pēdējā laikā, rakstot par pašmāju mūziķu ierakstiem, man ir raksturīgi apgalvot, ka "viņi spēlē sev pašiem par prieku, nevis auditorijas piesaistīšanai", bet Rock'n'Berries pilnīgi noteikti nav tas gadījums. Neesmu drošs, kā tieši šis vokāli instrumentālais ansamblis sevi pozicionē, bet iztēlojos, ka viņu promo apraksts varētu būt kaut kas līdzīgs šim: "Profesionālu mūziķu kolektīvs spēlēs jebkādu mūziku, kas izklaidēs publiku jūsu korporatīvajā pasākumā, vecmeitu ballītēs, vidusskolas izlaidumā, kāzās, bērēs, lauku zaļumballē vai jebkādā citā pasākumā, par uzstāšanos kurā būsiet gatavi maksāt. Mums nav nekādu muzikālo aizspriedumu - ja prasīsiet "Apvedceļu", būsim "Apvedceļš", ja gribēsiet Donu - būsim Dons."

Par tādu grupu "Very Cool People" uzzināju pirms itin daudz gadiem - kad šo kolektīvu savā blogā lobēja Miks Latvis, kuram droši vien kaut kāda saistība ar šo kolektīvu bija. Tolaik mani kaut kā šis koncepts neuzrunāja - vispār es savulaik biju itin skeptisks attiecībā pret tīri instrumentāliem kolektīviem, kamēr tagad manās acīs Very Cool People tieši ir ļoti daudz plusu, kuru vidū, protams, lielākais ir pūtēju klātbūtne. Kamēr ir ļaudis, kuri koncertos novērtē izpildītājus ar dejotājām (dejotājiem?), es noteikti esmu no tiem cilvēkiem, kam lielāko prieku sagādā, ja uz skatuves ir kaut pārītis pūtēju. Tiesa, šajā ziņā jāatzīst, ka Very Cool People koncerts Fontaine Palace bija tāds drusku pieticīgs - pūtēji bija tikai divi (saksofons un trompete), kamēr pilnajā komplektā saksofonisti būtu divi, plus vēl meitene spēlētu trombonu. Taču laikam jau es nesūdzēšos - tāpat koncerts bija gana dinamisks un enerģisks.

Izlasījis "Burtu slepkavu klubu", zināju, ka mani un Sigismunda Kržižanovska ceļi vēl krustosies un patiesi, nemaz tik daudz laika nepagāja, līdz es pievērsos nākamajai viņa grāmatai - garstāstam vai īsajam romānam "Minhauzena atgriešanās", kurā autors vēsta par bēdīgi slavenā patiesības cīnītāja barona Minhauzena piedzīvojumiem Eiropā pagājušā gadsimta divdesmitajos gados.

Savulaik es itin cītīgi lasīju Bernāra Verbēra darbus, ar visu to, ka patiesībā jau lielākā daļa no tiem mani it nemaz nespēja pārliecināt par viņa kā autora vērtību. Taču viens ir nenoliedzams - viņš lasās viegli, līdz ar to man šķita itin dabiski pamēģināt, kā tas būs - lasīt Verbēru oriģinālā. Tā kā šis autors aizraujas ar gana sarežģītiem konceptiem, kurus ietver lubeņu stila sižetos, vajadzētu sanākt gana labam variantam lasīšanai man tomēr itin svešā valodā. Itin prognozējami, ka laikā kopš 2009. gada, kad atmetu Verbēram ar roku, viņam klajā ir nākusi vēl čupiņa romānu, taču pieķēros es vienam no viņa relatīvi agrīnajiem darbiem - "Mūsu tēvu tēvam".

Nevaru saprast, kā tas sanāca, ka rakstot par jaunāko Sniedzes Prauliņas veikumu, es ne reizes neatsaucos uz Elizabeti Balčus. Kā nekā abām šīm māksliniecēm ir ļoti daudz kopīga: akadēmiski izglītotas mūziķes, līdzīga vecuma, abām pamatinstruments ir flauta, bet draudzējas arī ar sintezatoriem, dzied un sacer mūziku, darbojas daudzos muzikālos projektos, bet lielākoties - ārpus komerciālā piedāvājuma, spēlējušas kopā ar Gati Ziemu un Karalisko dekadenci, tāpat ar kori "Mūza". Neesmu gana kompetents, lai zinātu, vai (un cik daudz) viņas ir kopā arī spēlējušas, bet skaidrs ir viens - Elizabete un Sniedze spēlē vairāk vai mazāk vienai un tai pašai auditorijai un viņu muzikālie ceļi ir gana radniecīgi.

Varu diezgan droši apgalvot, ka Holy Lamb ir visu laiku populārākā latviešu progresīvā roka grupa - jau 25 gadu garumā (tiesa, ar pārtraukumiem, bet tam nav nozīmes) Aigars Červinskis un gadu gaitā itin mainīgs pārējo dalībnieku sastāvs progroka karogu tur augstu, apliecinot, ka arī Latvijā joprojām ir cilvēki, kuriem ir aktuāla inteliģenta mūzika. Diemžēl realitāte gan ir tāda, ka "populākā progroka grupa" nav ļoti spēcīgs apgalvojums - tas ir kaut kas līdzvērtīgi prestižs kā "labākā Latvijas beisbola komanda". Manā rīcībā, protams, nav datu par Holy Lamb albumu pārdošanas rezultātiem un to, cik apmeklēti ir grupas koncerti (nešķiet, ka tādi notiktu sevišķi regulāri), bet sajūtu līmenī šķiet, ka atpazīstamības ziņā šis kolektīvs varētu drusku zaudēt ne tikai "Pupociklu vasarai", bet pat "Zupski Rubin".