Kazhes pierakstu burtnīca

Kā izrādas, Imanta Dakša muzikālajā darbībā pirms "Mužīgā ģeogrāfa piedzīvojumiem" bija ilgāka pauze - iepriekšējo albumu dziesminieks bija izdevis 2010.gadā, līdz ar to šis tas viņam bija paspējis sakrāties un nav pārsteidzoši, ka albums ir stipri garš - teju stundu un desmit minūti Daksis spēlē un dzied. Viņa mūžīgais ģeogrāfs dodas ceļojumos gan pa pasauli, gan sevis iekšienē, taču būtu pārspīlēti teikt, ka ieraksts būtu diži daudzveidīgs - tā skanējums ir gana vienmuļš, skanējumu par 95% veido vienkārša ģitārspēle bez sevišķiem "pribambasiem", kas ir daudzu dziesminieku mūzikas pamats, plus Dakša balss - kliedzoša, sēcoša un paretām arī dziedoša.

Neatceros, ka jebkad iepriekš man būtu radušies tik pamatīgi sarežģījumi, lai aizietu uz kādu teātra izrādi, un pat ne tāpēc ka "Mēdeja" būtu izcili pieprasīta izrāde, uz kuru gluži vienkārši nav iespējams iegādāties biļetes - faktiski tieši ar biļešu iegādi problēmu nebija, bet ar izrādes notikšanu gan. Sākotnēji mums biļetes bija uz datumu novembra beigās, taču pāris nedēļas pirms noliktā datuma saņēmu ziņu, ka šajā datumā "Mēdejas" vietā rādīšot mūziklu "Kentervilas spoks". Apmainīju biļetes, nākamās iegādājoties uz izrādi janvārī. Taču arī tā tika atcelta - pāris stundas pēc tam, kad biju iegādājies biļetes, līdz ar to vēlreiz mainīju biļetes un tikai trešais piegājiens beidzot bija veiksmīgs. Kopumā manī neviltotu sajūsmu raisīja Krievu Drāmas teātra prakse gadījumā, ja pēkšņi nenotiek tā izrāde, uz kuru tev iegādātas biļetes, tev pavēstīt, ka tu taču vari tās vietā apmeklēt citu izrādi tajā pat laikā - tā, it kā tu biļeti pirktu nevis uz konkrētu izrādi, bet uz "teātri ceturtdien". Iespējams, ir cilvēki, kas tā patiešām dara un var jau gadīties, ka "Kentervilas spoks" ar Raimonda Paula dziesmām man kļūtu par atklāsmi, taču to laikam gan nebūs lemts noskaidrot.

Jāatzīst, ka līdz nesenam laikam es par tādu Gati Ziemu nemaz drirdējis nebiju, iepazīstot viņu kopdarbā ar Edgaru Mākenu Jozefs K zīmē. Taču izrādās, ka Ziema jau iepriekš darbojies grupā "Nepilngadīgā Anna", un tā vien šķiet, ka "Karaliskā dekadence" ir vairāk vai mazāk arī "Izvirtības rēgi" un patiesībā arī no "Annas" Gatis nemaz tik tālu nav aizgājis. Tagad, savukārt, kāda "Karaliskās dekadences" koncerta apmeklējums nonācis manos plānos 2017. gadam (pie nosacījuma, ka kāds šāds koncerts arī reāli notiks, jo tā vien šķiet, ka Ziemam katru gadu ir jauna grupa, lai gan dziesmas gan jau vismaz daļēji pārmantojas).

Viena no spilgtākajām domām, kas man palikusi prātā no Velbeka "Pakļaušanās" (precīzāk - tās iestudējuma JRT), ir par to, ka sabiedrība turās uz sievietes spējas pielāgoties, un viena no šīm pielāgošanās izpausmēm ir tāda, ka sievietei jau no bērnības tiek ieaudzināts tas, kā konkrētajā sabiedrības modelī tiek definēts iekārojams vīrietis, un vajadzības gadījumā var gadīties, ka alfa tēviņš ir, teiksim, viduvējs augstskolas pasniedzējs. Tu man jautāsi - kas gan tam kopīgs ar Hičkoka filmu "Noķert zagli"? Arī šī filma piedalās ilgtermiņa plānā, kas kino pasaulē ir ļoti izplatīts, ka vecāks vīrietis ir kāds īpašs iekāres objekts.

Beidzot pēc zināma pārtraukuma maģiskā "500 filmu" grāmata mums piedāvāja kādu patiešām saistošu filmu - tādu, kas šķita interesanta apraksta ziņā, bija kritikas labi novērtēta un arī nesagādāja vilšanos skatīšanās procesā. Nē, patiesībā jau arī "Lovelace" nebija gluži slikta filma, bet galīgi ne tāda kalibra kino, ko būtu vērts atcerēties.

Esmu izlēmis mazliet labāk iepazīt pērnā gadā klajā nākušos pašmāju albumus, un noteikti viens no pareizākajiem piegājieniem, kā šo procesu sākt, ir ar grupu "Pussy Rock". Neko daudz par šo kolektīvu nezinu, laikam gan primāri tālab, ka ar metālam tuvo vietējo mūziku man vispār ir gaužām maz pazīšanās, līdz ar to neesmu klausījies nevienu no daudzajām grupām, kurās iepriekš (vai arī tagad) ir spēlējuši šie četri čaļi, kas savam grupas un albuma nosaukumam ir izvēlējušies vārdu salikumus, kas varētu ierobežot viņu iespējas, piemēram, uzstāties valsts televīzijā. Tiesa, līdz "Anal Cunt" te ir tāls ceļš ejams, bet kaut kāda idejiska līdzība droši vien ir saskatāma.

Pirms nu jau vairāk kā desmit gadiem noskatījos gan dokumentālo filmu "Inside Deep Throat", gan mākslas filmu, ja tā var izteikties (proti - pornogrāfiju) "Deep Throat". Tagad pienākusi kārta trešajai filmai - mākslas filmai par "Dziļās rīkles" galvenās lomas atveidotāju Lindu (vislabāk zināmu pēc viņas ekrāna uzvārda "Lavleisa"). Kopš 2005.gada, kad skatījos abas augstāk minētās filmas par minetu (šī laikam gan ir tā reize, kad no šādas muļķīgas vārdu spēles neizvairīties), mans skatījums morālā kompasa jautājumos droši vien ir būtiski mainījies, un gan jau, ka varu visu šajā filmā (un līdz ar to - arī pārējās divās) atainoto vērtēt ar racionālāku un vēsāku prātu.

Mani pašu reizēm biedē tas, cik ļoti es spēju būt principiāls. Teiksim, kas attiecas uz grāmatām - stringri sekoju principam, ka grāmatu plaukta izmērs ir ierobežots un sliktākajām grāmatām no turienes ir jāaiziet. Par šo konkrēto grāmatu man nebija ne mazāko šaubu, ka tā ir viena no "sliktākajām", taču es to nebiju lasījis, un kā gan es varētu nelasījis kaut ko atzīt par bezvērtīgu. Krimiķis? No Austrumvācijas? Par CIP aģentu netīrajām spēlītēm sociālistiskajā paradīzē? Tie taču nav pietiekami argumenti, lai no grāmatas atbrīvotos, to neizlasot? Un vēl jo vairāk - ja lasot grāmatu, tev tā lielākoties šķiet kaitinoša, tā vienkārši nevar pārtraukt tās lasīšanu, vai ne? Nu re - un es tiešām nepārtraucu, viegli nebija, bet grāmatu pieveicu.

Ir tik silti un labi. 2017.gads ir iesākts lieliski. Rakstīt gan negribās, bet varbūt jāizmanto tās labās sajūtas, kas mani pārņēmušas, un jāgūst no tām arī kāds praktisks labums.

Abela Feraras filma "Go Go Tales" spēj paveikt gluži vai neiespējamo - tā ir filma par striptīzklubu, kuru skatoties tu vari iemigt un gaidi, kaut ātrāk pienāktu tās beigas. Reja Rūbija "Paradīze" jau gadiem ilgi nes tikai zaudējumus, kam viens no galvenajiem iemesliem ir tās īpašnieka aizraušanās ar spēlēšanu loterijā, kur viņš cer izvilkt lielo laimestu (uzņēmējs, kurš ko tādu var uzskatīt par "stratēģiju" jau pēc definīcijas ir lemts neveiksmei). Šobrīd viņš ir parādos gan nama, kurā atrodas klubs, īpašniecei, gan meitenēm dejotājām, un viss izskatās itin bēdīgi, taču nē - Rejam beidzot ir uzsmaidījusi laime loterijā, ja vien viņam izdotos atrast, kur viņš ir licis laimīgo biļeti.