Heses agrīnais romāns "Knulps" ir stāsts par garīgu ceļojumu uz nekurieni, tas varētu būt viens veids, kā to raksturot. Grāmatas galvenais un faktiski arī vienīgais varonis ir cilvēks, kurš visu savu mūžu pavadījis klaiņojot. Pat pašam Knulpam ir grūti teikt - vai viņa mūžam ir bijusi kāda jēga vai nav. Viņš nekad nav strādājis pastāvīgā darbā, viņam nav bijis nedz ģimenes, nedz tuvu draugu, taču katrā vietā, kur viņš ir nācis, viņš ir sagādājis cilvēkiem prieku un smaidus. Viņš dzied pašsacerētas dziesmas, dancina sievietes, stāsta stāstus un pretī saņem dienišķo maizi un kādu sīknaudu. Knulps nav ne dzērājs, ne deģenerāts, gluži vienkārši viņam nav vietas nevienā ciemā un nevienā pilsētā, tāpēc viņš ir mūžīgā kustībā.

Ar šo filmu patiesībā es jau iepriekš biju pazīstams - pirms itin daudz gadiem noskatījos "Walk Hard", kuras varonis Djūiks Kokss bija apvienojums no Džonija Keša un Reja Čārlza (filmu "Ray" ar jau gana sen esmu redzējis, līdz ar to tagad komplekts šķiet pilns) un tieši Keša stila epizožu tur bija būtiski vairāk. Taču 500 filmu grāmatā dīvainā kārtā nav vis iekļauta tā filma, kurā pirmā dzirdamā frāze ir: "I Need Cox!", bet gan šī Džeimsa Mangolda režisētā filma.

Nauda, nauda, nauda - tā ir smieklīga bagātnieku pasaulē. Kaut ko šādu vai tamlīdzīgi savulaik dziedāja zviedru vokāli instrumentālais ansamblis ABBA. "Dali to godīgi, tikai neņem gabalu mana pīrāga" - tā par naudu Pink Floyd 1973.gada dziesmā "Money". "Tava mīla raisa tādas trīsas, bet tava mīla nesegs manus rēķinus, es gribu naudu" - tā dziedāja bītli, lai arī tā nebija viņu dziesma, un vēlāk to iedziedāja arī latviešu grupa Tumors. Un par to arī franču jaunā viļņa klasiķa Roberta Bresona filma ar lakonisko nosaukumu "Nauda".

Florences Fosteras Dženkinsas lielākā bēda noteikti nebija tajā, ka viņa sevi uzskatīja par dziedātāju, lai arī viņa nebija apveltīta nedz ar muzikālu dzirdi, nedz ar spēju kontrolēt savu balsi. Viņas lielākā bēda bija tajā, ka viņa dzīvoja laikmetā, kad vēl nepastāvēja Internets un līdz ar to viņai nebija iespējams kļūt par globālu sensāciju. Un vienlaikus - tolaik nebija izgudrots autotune un to, ka tu nemāki dziedāt, varēja identificēt daudz vieglāk.

Nav tā, ka es bieži lasītu sportistu autobiogrāfijas (arī tālab, ka ne jau paši viņi tās raksta - no otras puses, grāmata, kuru būtu rakstījis sportists pats, bieži būtu itin šaušalīga padarīšana), taču saņēmis labas atsauksmes par "I am Zlatan", izlēmu - vienu jau var.

Būtu pārspīlēti teikt, ka mani saistītu Volstrīta kā kino tēma - neesmu šajās lietas nedz kompetents, nedz ieinteresēts. Kādu laiku gan manā dzīvē bija posms, kad strādāju Forex uzņēmumā, bet ar šādu faktu savā biogrāfijā nedz lepojos, nedz par to kaunos. Lūk, atmiņas par apmeklēto "Modern Talking" koncertu patiešām ir kauna vērtas. Taču no Volstrītas tēmas filmām šī ir vismaz trešā skatītā - līdzās "The Wolf of Wall Street" un vienkārši "Wall Street".

Vilcieniņu meistarībā šajās nedēļās risinājās pēdējā laikā spraigākie notikumi, kuri gan nebija tieši saistīti ar pašu izspēli. Nē, arī izspēles bija spraigas, bet salīdzinoši ar pazudušā protokola mistēriju tās pilnīgi nobālēja. Viss sākās patiesībā vēl ar desmitās kārtas spēlēm - līdzās mačam par Ameriku Kuģu ielas depo tika izspēlēta arī nākamās kārtas Vācija. Nākamajā rītā visi vadošie vilcieniņu sporta mediji vēstīja Amerikas rezultātus, kamēr Vācijas spēles dati tika turēti slepenībā, gaidot, kamēr arī pie citiem galdiņiem būs notikušas izspēles. Taču tad, kad pienāca diena publiskot šīs spēles rezultātu, atklājās, ka nekāda rezultāta izziņošanai nemaz nav.

Shaun the Sheep filma ir itin labs pierādījums tam, ka animācijā arī pilnmetrāžas formātā itin labi var iztikt bez personāžu runāšanas - kamēr "The Secret Life of Pets" runāt spēj visi dzīvnieki, neskaitot kanārijputniņu, tad šeit nerunā pat cilvēki, kur nu vēl aitas un cūkas. Atkal jau jāapzinās, ka es neesmu pamata mērķa auditorija, bet īsti jau tas man netraucē.

Pirms pāris nedēļām dzirdēju Sovvaļnīku jeb Ingaru Gusānu (zināmu no apvienības Borowa MC) radio Naba ēterā stāstām par savu muzikālo darbību. Ieslēdzu gan es būtiski par vēlu un raidījums jau tuvojās beigām, bet tas tāpat man šķita gana interesanti, jo tajā brīdī manās austiņās Sovvaļnīka trešais studijas ripulis "Napaseitynuouts" bija sācis skanēt. Vismaz varēju uzzināt, no kurienes šis latgaļu hārdroks smeļ saknes. Kā izrādās, Gusānam par lielāko ietekmi kalpo astoņdesmito gadu hard'n'heavy ar Judas Priest un Mötley Crüe notīm. Jāatzīst - īsti pārsteidzoši tas nav. Dabiski, ka Robs Halfords parasti nedzied latgaļu valodā, bet visādi citādi Sovvaļnīka mūzika varētu viņam šķist pieņemama. Ja nu vienīgi rūcienu Sovvaļnīkam ir vairāk, bet tā kopumā viņa mūzikā ir jūtama tāda kā kombinācija starp hairmetal un kaut ko no nopietnākiem metāla apcirkņiem.

La la zeme nonāca pussolīša attālumā no tā, lai tiktu atzīta Oskaru ceremonijā par gada labāko filmu. Tas kaut ko noteikti liecina par mūsdienu Holivudas vērtību sistēmu un izpratni "par lietām". Vēl vairāk par to liecina tas, kādā veidā "La La Land" tomēr šo balvu nesaņēma - ar izcili neveiklu pārpratumu un klaju kompetences trūkuma apliecinājumu, kas vēl jo labāk saskan ar to, ka kaut kādu neizprotamu dēļ kinoļaudis un citas slavenības mediji ir padarījuši par autoritātēm, kuru viedokli ir vērts noskaidrot jebkurā jautājumā. Un šīs autoritatīvās personas nespēj pareizi saprast, kas ir drukātiem burtiem rakstīts uz lapiņas un pieņemt adekvātus lēmumus.