Kazhes pierakstu burtnīca

Par rakstnieci Laimu Kotu, varu godīgi atzīties, neko iepriekš dzirdējis nebiju. Tiesa, kad izrādījās, ka iepriekš viņa bija zināma kā Laima Muktupāvela, tik ļoti svešs šis vārds vairs nebija, kas gan nenozīmē, ka būtu kaut ko no viņas darbiem lasījis, bet vismaz dzirdējis par "Šampinjonu derību" biju. Pa to laiku, kas šķir "Šampinjonus" no "Istabas" autore ir pārvērtusies no Īrijas latvietes par Turcijas latvieti, bet var nojaust, ka savā literārajā ceļā nekādas radikālas pārmaiņas nav pieredzējusi.

Līdzīgi kā pērn, arī šogad mēs daudz apmeklējām teātrus, šoreiz skatītas jau veselas 25 izrādes, tai skaitā viena ārpus Latvijas. Un atkal jau gada beigās centāmies sarindot tās atbilstoši gūtajām emocijām. Vērtējums noteikti nav pēc skalas "cik konkrētā izrāde ir vērtīga", jo vieglam saturam šādos apstākļos nebūtu cerību pret drāmām, tam nav īpašas saistības ar to, vai kritika konkrētajai izrādei ir bijusi labvēlīga un tas pat īsti neatspoguļo tos vērtējumus, ko izrādēm devu pēc to noskatīšanās. Drīzāk to var saukt par nospiedumu smiltīs - cik daudz emociju no šīs izrādes man aizies līdzi uz nākamo gadu, cik daudz es par to atcerēšos pēc trīs vai pieciem gadiem. Tiesa, te runa tikai par pozitīvajām emocijām - tas, ka kādu izrādi es ilgi atcerētos kā pilnīgu kaku, nedarītu tās "nospiedumu" lielāku.

Agata Kristi dīvainā kārtā ir gaužām populārā teātros. Viņas "Peļu slazds" Londonas Vestendā tiek bez pārtraukumiem izrādīts jau kopš 1952.gada un ir piedzīvojis vairāk kā 25'000 izrāžu. Lai arī ne Vestendas variantā, bet tepat Dailes teātrī aptuveni 1995.gadā esmu "Peļu slazdu" skatījies, bet visai prognozējamā kārtā nekā daudz man no tās reizes atmiņā palicis nav. Taču šoreiz, protams, gājām uz "Lakstīgalu māju" JRT, nevis uz 1995.gada "Peļu slazdu".

Būtu liels pārspīlējums apgalvot, ka es būtu Intara Busuļa daiļrades cienītājs vai vēl jo vairāk ka es viņu apbrīnotu kā cilvēku, tomēr jāatzīst, ka popmūzikas lauciņā viņš ir viens no kvalitatīvākajiem darboņiem Latvijā, turklāt itin pārliecinošs viņš ir arī vokālā džeza vidē, līdz ar to nekādi nav saucams tikai par absolūtu "plaša patēriņa preci". Līdz ar to piedāvājumam redzēt viņu uzstājiemies Latvenergo Ziemassvētku ballē piekritu bez domāšanas (arī tālab, ka līdz šim man nebija sanācis pārklāties ar Busuļa koncertiem). Apstākļi koncerta gan bija itin īpatnēji - publika sēž pie galdiņiem, stumj māgā un mazliet uzpildās ar dzērieniem, bet uz skatuves Busulis un Abonementa orķestris (viņa pavadošā grupa). Lai labotu situāciju, Busulis aicināja publiku dejot, un atsaucība patiesībā bija ļoti laba. Sākotnēji gan šķita, ka solists drusku parāk aktīvi darbojas, radot balagānisku iespaidu, bet pamazām pie uzstāšanās pieradu (un arī Busulis pierima).

Vispār jau šogad vairs nekādi ārzemju braucieni nebija plānoti, atvaļinājuma krājumi principā jau bija izsmelti pirmā pusgada laikā, ar valstiskām brīvdienām ar nekas spožs nesolījās, bet tomēr nenoturējos un uz īsām brīvdienām uz Berlīni aizbraucām. 18.novembris + viena atvaļinājuma diena, un jau tavā rīcībā ir četras brīvas dienas, kas tādam īsam uzlidojumam "na Berļin" ir vairāk vai mazāk pietiekamas.

Uz Zemliku es mēģināju aizbraukt jau kādu trešo vai ceturto reizi, bet iepriekš tas nekādi neizdevās. 2013.gadā biju pat iegādājies biļeti, bet toreiz sanāca neparedzēts brauciens uz Vāciju, un nekā. 2016.gadā beidzot uz šo festivālu Durbē tikām, turklāt šo braucienu motivēja veikt arī tas apstāklis, ka Marinai šī gada ceļojumu plānu izlozē tieši Durbe bija iekritusi (kamēr es savu ceļojumu uz Zolitūdi biju paveicis jau diezgan savlaicīgi). Braucām gan tikai uz vienu dienu - uz koncertiem sestdienas vakarā, bet ieskatu par to, kāds īsti ir šis izslavēti nekomerciālais mazpilsētas festivāls, gūt varējām.

Roalda Dāla noveļu krājums "Iekāre" ar mani Rīgā ieradās no Berlīnes. Patiesībā gan daļu šo stāstu biju lasījis jau iepriekš dažādās citās Dāla darbu izlasēs, jo man ir itin daudz sanācis iepazīties ar šī bērnu un pieaugušo autora daiļradi, taču personīgajā krājumā (fiziskā formā) līdz šim manā rīcībā bija viena viņa grāmata - romāns My Uncle Oswald, kurš kopumā ir diezgan pavājš darbs, un visticamākais nākamajā grāmatu plaukta tīrīšanas reizē tiks atdots kādai bibliotēkai vai otrajām mājām. Taču Dāls kā tāds man patīk, līdz ar to uz savu pārstāvniecību viņš ir pelnījis saglabāt, tad nu manās rokās nonāca šī izlase.

Pirms daudziem gadiem, kas sākās mana pirmā pazīšanās ar Džārmuša filmām, ar kurām tolaik bija drusku tā kā aizrāvies Sīcis, mans sākotnējais iespaids bija tāds, ka tas ir pretenciozs un garlaicīgs sviests, ar kuru es nevēlos nekā kopīga. Tad, protams, pienāca laiks, kad es viņa filmas iemīlēju. Un tad es noksatījos "The Limits of Control", kas man atgādināja par sākotnējo mulsumu un garlaicību.

Pa vidu starp neskaitāmajiem "film noir" paraugiem 500 filmu grāmatā četrdesmito gadu kino sadaļā ir iemaldījusies arī šī dāņu kino klasika ar anglisko nosaukumu "Day of Wrath" (neticami, bet Dānijā kino pastāvēja arī pirms Larsa fon Trīra!). Šī gan nav Karla Teodora Dreiera slavenākā filma - tas gods noteikti pienākas "Žannas d'Arkas ciešanām" (joprojām neesmu noskatījies), bet tā jau ir franču, nevis dāņu filma (turklāt vēl mēmā kino laikos tapusi).

Biju visai pārsteigts, atklājis, ka slavenajā "500 filmu" grāmatā ir arī Marsela Prusta "Zudušo laiku meklējot" ekranizācija. Protams, ne visu grāmatu, jo tur jau sanāktu seriāls nevis filma (un varētu nebūt sevišķi daudz cilvēku, kas spētu Prustu izturēt veselā seriāla garumā), bet tomēr. Cik saprotu, "Iemīlējies Svans" pamatā vēsta par grāmatas pirmo daļu, kuru esmu pat lasījis, bet tas bija tik ļoti sen - šķiet, kaut kur ap 2000.gadu (proti - pirmsbloga ērā), ka vairāk kā viegla atmiņu smarža par šo grāmatu man nav atlikusi, un grāmata man nevarēja ne palīdzēt, ne traucēt skatīties šo filmu.