Kazhes pierakstu burtnīca

Līdz šim man ar "Nožēlojamajiem" nebija sanākusi saskarsme nekādā veidā - ne Viktora Igo romānu biju lasījis, ne skatījies mūziklu (vai iestudējumu teātrī), nedz redzējis kādu no pāri par 20 ekranizācijām. Taču kādā vēlā vakara stundā Budapeštā man kā reiz bija īstais noskaņojums šai filmai, precīzāk - no tām dažām filmām, kuras biju sagatavojis skatīšanai, šī šķita piemērotākā. Patiesībā es pat "Les Miserables" skatījos divos piegājienos - pirmajā pēc aptuveni 30 minūtēm mani uzvarēja miegs, otrajā gan izdevās tikt līdz finišam.

Apgādājoties ar filmu krājumu Budapeštai, kaut kā sanāca uzsvaru likt uz mūzikliem. Sāku ar "Chicago" - atbilstoši ASV kinoakadēmijai, tā ir 2002. gada labākā filma, labāka par "Pianistu" un "The Hours". Un par "Lord of the Rings: The Two Towers", kas gan manās acīs nav nekāds dižais sasniegums. Tolaik, kad šī filma bija svaiga, man neradās ne mazākā vēlme to skatīties - neuzrunāja ne mūziklainums, ne tematika. Tagad, kad tā galīgi vairs nav svaiga, bet jau 15 gadus veca, varēju "Chicago" skatīties, sevišķi neiespringstot uz filmas statusu.

Austriešu rakstnieks Artūrs Šniclers vislabāk ir zināms ar diviem saviem darbiem: romānu "Rondo" un garstāstu "Sapņu novele". Pirmo iespējams skatīt kā teātra iestudējumu Latvijā: Rondo kļuva par vienu no veiksmīgākajām izrādēm Ģertrūdes ielas teātrī kā mākslinieciski, tā domājams arī komerciāli, kamēr "Sapņu noveli" tu noteikti labāk zināsi filmas veidā - Stenlijs Kubriks to pārvērta par "Eyes Wide Shut". Cik man zināms, "Ceļš uz brīvību" citās formās kā vien grāmatā neko ievērojamu nav sasniedzis.

Tas ir patiesībā itin šokējoši - esmu pieredzējis tos laikus, kad "Rīgas Modes" vēl saucās "Komjaunatne" un Depo iesildīja "Baložu pilnus pagalmus", bet šogad tā uzvarēja Zelta mikrofonā kategorijā "gada popmūzikas albums". Nezinu, ko par to teiktu vai domātu Māris Šverns.

Mana pazīšanās ar Rūdolfa Blaumaņa dramaturģiju ir drusku par seklu, lai es būtu lasījis "Trīnes grēkus" - vispār jau komēdijas reti kad uzskata par autoru daiļrades spožākajiem sasniegumiem un arī paši autori tās itin bieži vairāk raksta kā potenciālus kases gabalus un mazāk - kā mākslu (lieki teikt, ka šādam apgalvojumam man nav nekādu faktu un pierādījumu, tas ir tikai novērojumos balstīts pieņēmums). Protams, ir izņēmumi, bet, ja nekļūdos, Blaumaņa gadījumā pat "Skroderdienas Silmačos" manos laikos neietilpa obligāti lasāmajā programmā, kur nu vēl Trīne un viņas grēki.

Kādā maija trešdienas vakarā vairāk nekā 30 sportiski noskaņotu cilvēku pulcējās vienā no Āgenskalna cienījamākajiem lokāliem "Vinilbārs", lai piedalītos pusatklātā rogaininga sacensībās, kuras rīkoja (atbilstoši oficiāli izziņotajai informācijai) Āgenskalna sporta un vingrošanas biedrība. Atbilstoši oficiāliem avotiem šī 1903. gadā dibinātā biedrība savu darbību gan izbeidza jau 1939. gadā, kad notika baltvāciešu repatriēšanās, taču notikušais pasākums apliecina, ka vismaz garā šī biedrība joprojām ir dzīva.

Pavadīt veselu nedēļu vienā pilsētā, kas nav Rīga, manam dzīvesveidam nemaz nav raksturīgi. Ceļojumos pat divas naktis vienā pilsētā parasti šķiet daudz. Varētu mēģināt uzskaitīt, cik reizes dzīvē man vispār tā iepriekš bija sanācis darīt:

Pēdējā laikā, rakstot par pašmāju mūziķu ierakstiem, man ir raksturīgi apgalvot, ka "viņi spēlē sev pašiem par prieku, nevis auditorijas piesaistīšanai", bet Rock'n'Berries pilnīgi noteikti nav tas gadījums. Neesmu drošs, kā tieši šis vokāli instrumentālais ansamblis sevi pozicionē, bet iztēlojos, ka viņu promo apraksts varētu būt kaut kas līdzīgs šim: "Profesionālu mūziķu kolektīvs spēlēs jebkādu mūziku, kas izklaidēs publiku jūsu korporatīvajā pasākumā, vecmeitu ballītēs, vidusskolas izlaidumā, kāzās, bērēs, lauku zaļumballē vai jebkādā citā pasākumā, par uzstāšanos kurā būsiet gatavi maksāt. Mums nav nekādu muzikālo aizspriedumu - ja prasīsiet "Apvedceļu", būsim "Apvedceļš", ja gribēsiet Donu - būsim Dons."

Par tādu grupu "Very Cool People" uzzināju pirms itin daudz gadiem - kad šo kolektīvu savā blogā lobēja Miks Latvis, kuram droši vien kaut kāda saistība ar šo kolektīvu bija. Tolaik mani kaut kā šis koncepts neuzrunāja - vispār es savulaik biju itin skeptisks attiecībā pret tīri instrumentāliem kolektīviem, kamēr tagad manās acīs Very Cool People tieši ir ļoti daudz plusu, kuru vidū, protams, lielākais ir pūtēju klātbūtne. Kamēr ir ļaudis, kuri koncertos novērtē izpildītājus ar dejotājām (dejotājiem?), es noteikti esmu no tiem cilvēkiem, kam lielāko prieku sagādā, ja uz skatuves ir kaut pārītis pūtēju. Tiesa, šajā ziņā jāatzīst, ka Very Cool People koncerts Fontaine Palace bija tāds drusku pieticīgs - pūtēji bija tikai divi (saksofons un trompete), kamēr pilnajā komplektā saksofonisti būtu divi, plus vēl meitene spēlētu trombonu. Taču laikam jau es nesūdzēšos - tāpat koncerts bija gana dinamisks un enerģisks.

Izlasījis "Burtu slepkavu klubu", zināju, ka mani un Sigismunda Kržižanovska ceļi vēl krustosies un patiesi, nemaz tik daudz laika nepagāja, līdz es pievērsos nākamajai viņa grāmatai - garstāstam vai īsajam romānam "Minhauzena atgriešanās", kurā autors vēsta par bēdīgi slavenā patiesības cīnītāja barona Minhauzena piedzīvojumiem Eiropā pagājušā gadsimta divdesmitajos gados.