Kā izlasīju kādā grupas promo aprakstā, "Audience Killers uzsver – viņu mūzika nav nekāds disko, bet gan sintī-pops un dance-roks, kas iekustinās jebkuru publiku." Nezinu, nezinu, varbūt es esmu pārāk kritisks, bet manās acīs līdz statusam "iekustināta publika" Auditorijas slepkavām uzstājoties Kalnciema kvartālā, bija patālu. Kas vēl bija patālu - tā biju publika attiecībā pret skatuvi - jau koncerta pašā sākumā nebija tā, ka lielākā cilvēku drūzma bija tieši pašā skatuves priekšā, bet koncerta gaitā pirmās rindas gandrīz pilnībā izgaisa, cilvēkiem izvēloties pļāpāt drusku nostāk no mūziķiem. Protams, Kalnciema ielas publika nav pats objektīvākais rādītājs, jo tur tomēr ļoti augsts procents cilvēku patiešām nāk papļāpāt un iedzert vīnu un varbūt (bet tikai varbūt) paklausīties kāda mākslinieka uzstāšanos, un tomēr arī šeit gadās koncerti ar aktīvāku un mazāk aktīvu publikas iesaisti, un Audience killers uzstāšanās šajā ziņā galīgi ar labiem sasniegumiem lepoties nevarēja. Atbilstoši maniem novērojumiem, publikā bija aptuveni viena meitene, kas daudz maz aktīvi dejoja un dziedāja līdzi.

Benjamina Štaina romāns "Replay" jeb "Atkārtojums" vēsta par tēmām, kas mūsdienu lasītājam ir aktuālas, skaidras, saprotamas un reizēm satraukumu raisošas. Tā saturs ļoti labi sasaucas ar seriālu "Black Mirror", sakombinējot fantastikas (vai nākotnes paredzējuma) elementus no vairākām tā sērijām. Tiesa, plaģiātu ne vienā, ne otrā virzienā īsti nevar pārmest - centrālākā šīs grāmatas tehnoloģiskā ideja seriālā parādījās tādā laikā, kad romāns, domājams, atradās tipogrāfijā, proti, te lielākais var runāt par vienlaicīgi gaisā virmojošām idejām.

Roberto Roselīni režisētā filma "Ceļojums uz Itāliju" ir visai īpatnēja filma - kaut vai tālab vien, ka tā lielā mērā šķiet esam dokumentāls tūrisma ceļvedis pa Neapoli un tās apkārtni, kas viltīgā veidā pasniegts kā mākslas kino. Te tu redzēsi vairumu šī apvidus visslavenāko tūrisma objektu - gan Vezuvu, gan Pompeja, gan muzejus, gan katakombas, gan dīvainās skeletgalvu kapenes, turklāt vēl vairumā šo objektu galvenajai varonei līdzi būs kāds gids, kas ne pārāk aizraujošā veidā stāstīs attiecīgā objekta vēsturi. Un jā - vienlaikus tas skaitās mākslas kino. Ja tā padomā, kaut kādā mērā varētu pat teikt, ka sižets un varoņi šajā filmā gluži kā pornogrāfiskās filmās ir tikai acu aizmālēšanai, lai tev rastos sajūta, ka tas ko tu skaties, ir kaut kāds stāsts un kaut kāds vēstījums.

Rodžera Votersa jaunākais studijas ieraksts tapa vienkārši sasodīti ilgi - iepriekšējais viņa rokmūzikas albums (pa vidu vēl bija opera "Ça Ira") klajā nāca pirms 25 gadiem, un lielāko daļu šī starplaika Voterss (it kā) strādāja ar jaunā albuma materiālu. Vismaz es itin labi atceros, kā pašā tūkstošgades sākumā dažādās Interneta lapās lasīju jaunumus par to, ka jaunais Votersa albums ja ne šogad, tad nākamgad noteikti tiks izdots. Savā tūrē vēl 1999. gadā Voterss spēlēja dziesmas "Each Small Candle" un "Flickering Flame", kam bija paredzēts nonākt jaunajā albumā. Tad viņš pievērsās operai, bet 2008. gadā atkal paziņoja, ka strādā pie jauna rokmūzikas albuma. Un visubeidzot 2017. gada jūnijā "Is This the Life We Really Want?" ieraudzīja dienasgaismu. Īsi sakot, Voterss vienos vārtos pārspēja "Guns'n'Roses" neadekvātākajā laika daudzumā, kas nepieciešams viena albuma ierakstīšanai.

Jau otro reizi šogad skatīju Šubrovski un Oskara Jansona kopīgu uzstāšanos un jāatzīst, drusku mani sāka pārņemt bailes. Vai tik nebūs tā, ka Šubrovskis tagad ieies savas muzikālās daiļrades country posmā, līdzīgi kā "Hospitāļu iela" bija Šubrovska regeja periods? Pārmaiņas, protams, ir laba lieta, nevar visu laiku stagnēt un simts koncertus pēc kārtas spēlēt dziesmu "Par Raimi", tomēr būtu pārspīlējums apgalvot, ka aktuālākais pavērsiens Šubrovska daiļradē manī raisītu nepārvaramu sajūsmu.

Grāmatu "Un ja nu tā būtu tiesa" es lasīju ilgi, pat nepateikšu, cik tieši ilgi, katrā ziņā iesāku to vēl pērn. Un ne jau tālab, ka tā būtu ļoti grūti lasāma vai uztverama, tas bija tik ilgs process, tā gluži vienkārši sanāca. Marks Levijs ir franču autors, par kuru neko daudz nezinu un pagaidām arī neplānoju noskaidrot. Šī grāmata itin prognozējami kļuva par pamatu veiksmīgai Holivudas romantiskai komēdijai "Just Like Heaven" ar Marku Rafalo un Rīzu Vizerspūnu galvenajās lomās. Protams, ar tādu īpatnību, ka filmā viss beidzas laimīgi, jo kā gan citādāk.

Kamēr Rīgas domē bez (būtiskām) pārmaiņām, "Darba rezerves 2" jūnija sākumā pāris dienu laikā paspēja piedalīties divās sacensībās un abās tajās uzvarēt. Jāatzīst gan, ka līdzās spožajiem "Darba rezervju" panākumiem mani personīgi sasniegumi Zolitūdes pirmajā atklātajā novusa čempionātā nebija tie spožākie. Taču neskriesim pa priekšu govij, bet sekosim notikumiem hronoloģiski.

Līdz šim man ar "Nožēlojamajiem" nebija sanākusi saskarsme nekādā veidā - ne Viktora Igo romānu biju lasījis, ne skatījies mūziklu (vai iestudējumu teātrī), nedz redzējis kādu no pāri par 20 ekranizācijām. Taču kādā vēlā vakara stundā Budapeštā man kā reiz bija īstais noskaņojums šai filmai, precīzāk - no tām dažām filmām, kuras biju sagatavojis skatīšanai, šī šķita piemērotākā. Patiesībā es pat "Les Miserables" skatījos divos piegājienos - pirmajā pēc aptuveni 30 minūtēm mani uzvarēja miegs, otrajā gan izdevās tikt līdz finišam.

Apgādājoties ar filmu krājumu Budapeštai, kaut kā sanāca uzsvaru likt uz mūzikliem. Sāku ar "Chicago" - atbilstoši ASV kinoakadēmijai, tā ir 2002. gada labākā filma, labāka par "Pianistu" un "The Hours". Un par "Lord of the Rings: The Two Towers", kas gan manās acīs nav nekāds dižais sasniegums. Tolaik, kad šī filma bija svaiga, man neradās ne mazākā vēlme to skatīties - neuzrunāja ne mūziklainums, ne tematika. Tagad, kad tā galīgi vairs nav svaiga, bet jau 15 gadus veca, varēju "Chicago" skatīties, sevišķi neiespringstot uz filmas statusu.

Austriešu rakstnieks Artūrs Šniclers vislabāk ir zināms ar diviem saviem darbiem: romānu "Rondo" un garstāstu "Sapņu novele". Pirmo iespējams skatīt kā teātra iestudējumu Latvijā: Rondo kļuva par vienu no veiksmīgākajām izrādēm Ģertrūdes ielas teātrī kā mākslinieciski, tā domājams arī komerciāli, kamēr "Sapņu noveli" tu noteikti labāk zināsi filmas veidā - Stenlijs Kubriks to pārvērta par "Eyes Wide Shut". Cik man zināms, "Ceļš uz brīvību" citās formās kā vien grāmatā neko ievērojamu nav sasniedzis.