Kazhes pierakstu burtnīca

Janvāra grāmatu klubiņā lasāmo "Brīnišķīgo draudzeni" es atliku līdz pēdējam brīdim - kā jau tas man vispār ir raksturīgi attiecībā uz klubiņa grāmatām, lai tikšanās dienā iespaids būtu iespējami svaigāks un citu grāmatu nesamaitāts. Šī gan laikam būs reize, kur nožēlot, ka lasīju to angļu un nevis latviešu tulkojumā, jo izrādījās, ka grāmatu klubiņā bija gaidāma latviskā tulkojuma autore Dace Meiere, kamēr angļu tulkojuma autore Anna Goldsteina uz mūsu sanākšanu neieradās (dīvaini, ne?). Ievērojot to, ka es ne mazākajā mērā nesekoju aktualitātēm mūsdienu literatūrā - it īpaši ne jau nu globālajām, par norisēm Latvijā es vēl šo to mēdzu uzzināt, bet ir ļoti maz autoru, par kuriem es gaidu, kad beidzot viņiem iznāks kaut kas jauns un saistošs, man bija pilnīgi pagājusi garām ažiotāža ap Elenas Ferrantes Neapoles romāniem un noslēpumaino autores personību. Par pēdējo laikam arī paklusēšu, jo kāda gan man darīšana gar to, kas slēpjas aiz Ferrantes vārda, bet par grāmatu gan šo to pastāstīšu.

Vējiem līdzi ir viena no retajām klasiskajām Holivudas filmām, ko atceros esam skatījies, izmantojot televizora pakalpojumus. Tas varētu būt bijis orientējoši 1998.gadā - 1999.gadā, laikā, kad vecāku mājās bija novērojama kabeļtelevīzija, un angliskas filmas bija skatāmas naktīs pa TNT kanālu, kas dienas laikā rādīja "Cartoon Network" multenes. Tiesa, varētu pat gadīties, ka šī arī bija vienīgā filma, ko šajā kanālā es noskatījos, kā nekā skolas laikā man vispār filmu skatīšanās nebija sevišķi raksturīga (šķiet, izņemot "Vējiem līdzi" un dažas piektdienas vēlo vakaru filmas LNT ar melnu apli stūrī, neko daudz es tiešām kino nebaudīju, uzsvaru liekot uz vācu tokšoviem un Eurosport visas dienas garumā).

8. kārtas spēles Vilcieniņu meistarību nogādājušas atkal Eiropā, un tā rādās, ka tieši spēles Vecajā pasaulē varētu kļūt par izšķirošajām meistarības titula noskaidrošanā. Kā nekā tuvākajās četrās kārtās tādas eiropeiskas kartes gaidāmas veselas trīs - viss sākas ar vispārīgo ieskatu Mega Eiropas apstākļos (ar depo), tad seko Kauja par Lielbritāniju, bet nobeigumā - neizbēgamais "Na Berļin!", kas noslēdz katru sevi cienošu Pasaules karu. Pa vidu, protams, vēl viesošanās Amerikas kontinentā, kur gan visticamākais tik lielas punktu svārstības nebūs - tas laukums tomēr ir vienkāršs un gadījumā, ja tu vienkārši gribi nospēlēt labi, nevis obligāti uzvarēt, vari droši bliezt garos posmus, nedomājot par papildu misijām.

3.februāra vakarā vokāli instrumentālais ansamblis "Gapoljeri" klubā "9.vilnis" aizvadīja sava debijas albuma "Best OFF" tūres ievada un noslēguma koncertu. Divos taimos spēlējot, grupa, kurai labpatīkas sevi dēvēt par vienu no slimākajām Latvijā (neviens gan neizskatījās sevišķi apaukstējies) klausītājus iepriecināja gan ar albuma materiālu, gan ar retāk spēlētiem skaņdarbiem. Tomēr šajā situācijā man kā recenzentam pirmām kārtām gribētos pievērsties būtiskākam jautājumam par lipīgiem meldiņiem un Kristiana Kareļina brunču garumu. Proti, ikviena ilgstpējīgi domājoša cilvēka prātu nodarbina šis jautājums: kāds ir tas vēstījums un morālās vērtības, ko Gapoljeru dziesmas dod mazajiem klausītājiem?

Fernandu Pesoas vārds vēl nesen man bija pilnīgi svešs - taču pērnā gada beigās pastā mani sagaidīja paciņa no Portugāles (Ksenijas), no kuras iznāca ārā slavenākais šī portugāļu klasiķa darbs - "Nemiera grāmata". Lai nebojātu sev iespaidu par pašu grāmatu (precīzāk - lai to nekropļotu), iepriekš vairījos kaut ko vairāk uzzināt par tās autoru, ķeroties pie tās lasīšanas, īsti nezinot, ar ko man būs gaidāma darīšana.

Pēdējo tango Parīzē es itin ilgi briedu skatīties - kaut kur plānos tas allaž atradās, bet līdz to realizācijai kaut kā nesanāca nonākt. Varēja, protams, izvirzīt nosacījumus, ka šo filmu skatīšos pēc tam, kad būšu aizbraucis uz Parīzi (šobrīd gan kaut kā nevelk) un iemācījies dejot tango (arī šobrīd kaut kā nevelk), bet šī noteikti nešķita esam viena no sliktākajām "Filmu" grāmatas filmām, tad nu kādu vakaru piesēdāmies noskaidrot, ar ko tad tas Bertoluči kļuva skandalozs pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados.

Nav tā, ka katra pēdējā laikā tapusī Vudija Alena filma būtu satriecošs meistardarbs, kuru ikvienam vajadzētu redzēt. Un tas jau ir tikai dabiski - drīzāk negaidīti ir tas, ka pēdējās desmitgades laikā viņš ir radījis vismaz trīs neapstrīdamus šedevrus: "Vicky Christina Barcelona", "Midnight in Paris" un "Blue Jasmine", turklāt patiesībā jau neviena no pārējām filmām nav bijusi tā pa īstam nebaudāma. Arī "Cafe Society" nekļūs par to reizi, kad teikšu "viss, Alenam ķēriens ir zudis!" (jo nav)

Grupai "Zig Zag" dažādās formās pastāvot jau vairāk kā 30 gadus, "Ēzelītis Iā" ir tikai piektais izdotais studijas albums, un prognozējami ne visas tā dziesmas ir pirmā svaiguma (šajā ziņā noteikti jūtama radniecība ar "Inokentiju Mārplu", kam arī ir tik pamatīgs neierakstīto pagātnes skaņdarbu krājums, ka izdot pilnīgi jaunu ierakstu šķiet teju neiespējami). Tā skaitās, ka lielākā ietekme, kas šajā albumā jūtama, nāk no "The Cure" un attiecībā uz dziesmu noskaņām tā noteikti ir tiesa - kaut vai "Pavasaris nāk" itin labi iederētos kaut kur līdzās "Lullaby", taču būtiska "Zig Zag" iezīme ir tāda, ka Zig Zag it nemaz neapdzied iekšējos dēmonus, jo Uldis Timoško labāk māk rakstīt par ēzelīšiem, kas luncina asti (lai arī tas diez vai ir gramatiski korekti) vai par to, ka "zivis dejo". Un nav jau tas nekas negaidīts - ne velti viens no lielākajiem grāvējiem grupas vēsturēm ir dziesma ar izcilo filozofisko vēstījumu "My name is chicken 'cos I was born in kitchen". Patiesībā gan sliktāk izklausās nevis tās dziesmas, kuras jau virspusēji ir muļķīgas, bet gan tās, kurās Timoško cenšas izklausīties lirisks un poētisks.

Jāatzīst, ka "Uguns un nakts" mūsu teātra plānos tā īsti nemaz neitilpa - it kā jau gribējās redzēt, ko tādu no Raiņa būs izveidojis Viesturs Kairišs ar Gunas Zariņas palīdzību, bet kaut kā tālāk par teorētisku interesi šis pasākums neaizgāja. Taču sanāca, ka mani vecāki, kas bija uz to iegādājušies biļetes, aiziet nevarēja (jāgaida, kamēr mamma izveseļosies, lai varētu sagādāt biļetes viņiem šo vietā), tomēr devāmies otro reizi vienas nedēļas laikā skatīties Gunu Zariņu darbojamies uz ne-JRT skatuves.

Kad Ierindniekam Pingvīnam tika dots uzdevums rakstīt par norisēm Vilcieniņu meistarībā, viņš atbildēja: "Viegli!" Ar to viņš, protams, nedomāja Imanta Ziedoņa fondu, bet gan to, ka rakstīt par Vilcieniņu meistarību ir daudz vieglāk nekā doties uz fronti. Tiesa, vienu reizi Ierindnieks Pingvīns gandrīz nonāca frontē, bet pateicoties...