Kazhes pierakstu burtnīca

Nezinu, kā ir realitātē, bet manās acīs "The Beautiful South" ir pieskaitāmi one hit wonder kategorijai - grupa, kura vēstures annālēs iegūlusi ar "Don't Marry Her" dziesmu, kura deviņdesmito gadu vidus poproka kontekstā ir kaut kas līdzīgs kā Deep Blue Something "Breakfast at Tiffany's" - pietiekami gudra popmūzika ar savu devu sentimenta un savu devu ironijas. Protams, "The Beautiful South" gadījumā patiesībā ironijas noteikti ir vairāk nekā sentimenta, jo cik gan sentimentāla var būt dziesma, kuras piedziedājumā (albuma versijā) skan "Don't marry her, fuck me"?

Tā vien rādās, ka šovasar Latvijas koncertdzīves smaguma centrs no Salacgrīvas ir pārcēlies uz Lucavsalu - līdz ar ne gluži veiksmīgās "Kubanas" aiziešanu Lucavsalas pludmalē šīs vasaras laikā paviesojušās vairākas patiešām joprojām itin aktuālas rokgrupas (ņemot vērā, ka kopā ar Foo Fighters uzstājās arī Biffy Clyro un The Kills), un līdz ar to daudziem domājams par šīs vasaras koncertdzīves naglu kļuva leģendāro Red Hot Chili Peppers koncerts 27. jūlija vakarā.

Breolīns jeb "Grease" ir viens no tiem Holivudas mūzikliem, kuru leģendārumu neviens neapstrīd, bet vienlaikus tikai retais apgalvos, ka tā ir izcila filma. Galvenā tās vērtība noteikti ir lipīgajās un gadu desmitiem populārajās dziesmās: "Summer Nights", "Greased Lightning", "You're the One That I Want", "We Go Together", kamēr daudz mazāk - filmas sižetā un tās varoņos.

Alehandro Amenabara filma "Citi" ir baiss stāsts par sievieti un viņas diviem bērniem, kas dzīvo spokainā mājā Džērsijas salā neilgi pēc Otrā pasaules kara beigām. Kamēr filmas noskaņa tev kā skatītājam dzen šermuļus pār kauliem, tās iekšējās loģikas trūkums un pretrunas man vismaz sagādāja vēl vairāk nepatīkamu mirkļu kā baisās priekšnojautas.

Igijs Pops ir itin savdabīgs tipāžs. Diez vai ir daudz citu septiņdesmitgadīgu rokeru, kuri joprojām publiskos pasākumos labprāt ierodas bez krekla un kuri līdzās mežonīgam protopanciskam muzikālam stilam spēj ierakstīt kaut ko tādu kā "Après". Šis itin pārliecinoši ir dīvainākais ieraksts visā Igija karjerā - kaverversiju albums, kurā izvēlētais materiāls galīgi nav kaut kas tāds, kas man sākotnēji būtu asociētos ar The Stooges vai Igija solo daiļradi. Protams, arī Ozija kaveru albumā "Under Cover" vairums dziesmu nāk no daudz popsīgākiem apcirkņiem, nekā viņa paša izpildītā mūzika, taču franču šansons - tas ir pilnīgi cits līmenis.

Mana lasāmās literatūras izvēle vācu valodā pēdējā laikā ir itin sarežģīta: kaut kur Interneta plašumos iegādājos nelielu krājumiņu ar grāmatām vāciski un pamazām vairāk vai mazāk uz dullo cenšos kaut ko no tā visa izlasīt. Patiesībā gan tā īsti sakarīgi lasāmu grāmatu šajā sarakstā nav tik daudz - liela daļa ir tulkojumi un visbiežāk - no angļu valodas, kas šo grāmatu lasīšanu dara itin bezjēdzīgu. Pārējo vidū augsts procents (atbilstoši maniem novērojumiem) ir apšaubāmas kvalitāte dāmu romāni un detektīvi, kam labprātāk eju ar līkumu. Taču reizēm, pāršķirstot šo grāmatu sarakstu, gadās uziet kaut ko tādu, kas spēj mani ieintriģēt. Bernharda Gīršes "Pēdējais smilšu graudiņš" ir viens no šiem gadījumiem.

Es esmu diezgan pacietīgs un nesteidzīgs, tā vismaz man gribētos domāt. Ne velti man vajadzēja tikai divdesmit gadus, lai saņemtos noskatīties manu pusaudža gadu populārāko kinolenti - Džeimsa Kamerona "Titāniku". Sākotnēji, protams, šīs filmas neskatīšanās šķita principiāla, bet ar laiku sasniedzu to stāvokli, kad nekādu īpašu idejisku iebildumu pret filmu kā tādu man vairs nebija, tikai kaut kā nesanāca to iekļaut savos kino baudīšanas plānos. Līdz beidzot sanāca.

Būtu pārspīlēti apgalvot, ka man pirms šīs grāmatas lasīšanas būtu daudz zināšanu par Filu Naitu un kompāniju "Nike". Nē, tik traki nav, ka es nezinātu par tādas kompānijas pastāvēšanu, bet man nav sevišķi raksturīgi interesēties par to, kādos apstākļos radusies viena vai otra kompānija. Taču šī varētu būt īstā situācija noskaidrot, kad un kur ir dibināti ievērojamākie sporta preču ražotāji - ar uzsvaru uz sporta apaviem (nejaušā secībā):

Eh - tas tik ir aplauziens! Pat nesaprotu, kā tas ir iespējams, bet Serdžio Leones spageti vesterns "Labais, ļaunais un neglītais" nav iekļauts Rietumas/Naumaņa 500 filmu grāmatā, tikai jau pēc filmas noskatīšanās atklājās, ka patiesībā man bija jāskatās "The bad and the beautiful" - melodrāma ar Lanu Tērneri un Kērku Daglasu. Līdz ar to pa vakariem atlicināties laiks visnotaļ apjomīgajam Leones varoņvēstījumam patiesībā nekādā mērā nav veicinājis manu šī gada kino plāna izpildi. Šajā ziņā drusku nepaveicās, bet neko darīt.

Nudien nebiju domājis, ka vēl kādreiz skatīšos kādu Edvarda Vuda filmu - it kā nepietiktu jau ar pirms vairāk nekā 10 gadiem skatīto Plan 9 from Outer Space. Taču Rietumas/Naumaņa kinogrāmatā šis šedevrs - "Glens vai Glenda" - ir iekļauts, tad nu Jāņu dienā to noskatījāmies.