Vēl mazliet un es būšu gatavs mest ar roku izslavētajai 500 filmu grāmatai, kas diktē manus kino baudīšanas ieradumus. Es, protams, saprotu, ka šīs grāmata doma nav uzskaitīt 500 visu laiku izcilākās filmas, bet gan vairāk tajā atlasītas tādas kino lentes, kuras vai nu subjektīvu iemeslu dēļ īpaši uzrunājušas tās sastādītājus vai arī ir uzskatāmas par vēsturiski īpaši nozīmīgām, taču abi šie kritēriji nebūt negarantē to, ka skatītājam vulgaris (proti, man) šīs filmas patiešām būs vērts skatīties.

Žils un Džims ir visai tipisks franču jaunā viļņa kino - viena no tām kinolentēm, kādas būtu neiespējams uzņemt tajā laikā Amerikā, kur morāles kodi vēl valdīja pār Holivudu, ieliekot visu kino pasauli diezgan stingros rāmjos. Protams, nerunāsim par to, cik ļoti kaut kas tāds nebūtu iedomājams padomju kino, kam nepieņemams varētu šķist teju viss šajā filmā, ne tikai mīlas trīsstūris.

Vilcieniņu meistarības 10.kārta izvērtās tik aizraujoša, ka šajā reizē "Restorānvagonam" pat nebūs nepieciešams uzburt drāmas no zila gaisa un rakstīt puspatiesības par slavenību ikdienu. Protams, tas nenozīmē, ka mēs tā nedarīsim, jo pastāv nopietna atšķirība starp "nav nepieciešams" un "ir aizliegts, pretējā gadījumā draud nāvessods".

Atbilstoši izrādes anotācijai, "Icikēriks ir ķiķināma drāma jauniešiem pēc maģiskā reālisma šnites". Atbilstoši pases datiem, par jauniešiem mūsu teātra pulciņā (šajā reizē - 27 cilvēku sastāvā) var atzīt tikai dažus. Tiesa, var jau atsaukties arī uz to, ka katrs ir tik jauns, cik viņš pats jūtas, līdz tas sāk kļūt smieklīgi un nožēlojami. Taču, kā lai arī nebūtu, reklāma, ka šī izrāde ir piemērota "klases apmeklējumam", mūs uzrunāja: ja jau klase, tad klase. Tas, ka dažs šobrīd ietu 27., bet cits - 32. klasē, tam jau nav sevišķas nozīmes. Turklāt teātra spēli uz Smiļģa muzeja skatuves neesmu baudījis kopš vēl pagājušās tūkstošgades, kad skolas pienākumu ietvaros ar 0.2 "kroplīti" rokās tizlojos, Andreja Upīša "Iz saldenās pudeles" fragmenta tekstu runādams.

Vispār jau mazliet sērīgi - šobrīd ar aktivitātēm neizceļas ne "Manta", ne "Gaujarts", tad nu sanāk mazās devās baudīt kādu no Edgariem uzstājamies atsevišķi. Protams, tam ir savi plusi - kā viens, tā otrs mākslinieks vienatnē spēlē arī tādas dziesmas, kuras citādi tev neviens nepiedāvātu. Līdz ar to apstākļos, kad man gadās iespēja uz šādu koncertu doties, garām tādu cenšos nelaist. Un tad nu svētdienas pievakarē viesojos Valmiermuižas vēstniecībā Rīgā.

Par to, cik "Black Mirror" ir saistošs seriāls, man tik ļoti pieriebās klausīties pusdienās ar kolēģiem, ka neatlika nekas cits, kā vien sākt šo seriālu skatīties. Protams, sekojot šai pašai loģikai, nākamais solis būtu sākt spēlēt "Hearthstone", bet gribās cerēt, ka pret datorspēlēm man tomēr piemīt pietiekama imunitāte, lai šāds risks nebūtu sevišķi liels.

Ungāru rakstnieks Šāndors Mārai ir viens no tiem literātiem, kuru daiļrade mani ļoti interesē, taču kopumā ir gaužām nepieejama. Latviešu valodā, cik man zināms, ir iznākušas divas viņa grāmatas: Sveces izdeg līdz galam (izcila!) un Esteres mantojums (neuzrunāja). Angliski iepazinu Conversations in Bolzano (burvīgi!), The Rebels (nekā īpaša) un Portraits of a Marriage (atkal jau lieliski!). Ar to beidzās angliskais un latviskais piedāvājums, līdz ar to pamēģināju iet soli tālāk un apgādājos ar vienu Mārai romānu franču valodā. Tiesa, prognozes liecināja, ka šī varētu nebūt izcilākā Mārai grāmata - kā nekā līdz šim man ar viņu ir darbojies princips, ka vienai izcilai grāmatai seko viena emocijas neraisoša. Un jāatzīst - tā atkal patiešām sanāca. Tas, savukārt, nozīmē, ka būtu vērts mēģināt tikt pie vēl kāda Mārai romāna (droši vien - vācu valodā), un tad gan likt šim autoram mieru.

Viens no maniem nesportiskajiem izaicinājumiem 2017.gadam ir apmekkēt piecu iepriekš neredzētu Latvijas mūziķu koncertus (ar uzsvaru - izdarīt to ārpus festivāliem, jo festivālā jau tas nav nekāds sasniegums), izejot ārpus savas komforta zonas, kas primāri sastāv no "Mantas", "Pupociklu vasaras" un "Gapoljeriem" (pēdējie divi šogad jau redzēti, "Mantai" koncertu nav bijis). Tad nu par pirmo muzikālo jaunatklājumu man kļuva grupa "Franco Franco".

Vilcieniņu meistarības 9.kārtas apskatam pieaicinājām Restorānvagona zinātnisko konsultantu, nepabeigtu matemātikas bakalauru Jēci Beisikānu, lai viņš padalītos ar saviem novērojumiem un atziņām par to, kā vislabāk spēlēt Lielbritānijas laukumā. Dodam vārdu Jēcim:

Esmu gan es nodzīvojies - sācis klausīties Raimonda Paula mūziklus! "Nepārtrauc sievieti, kas klusē" ir ieraksts, kurā apkopotas dziesmas no mūzikla "Marlēna" (par Marlēnu Dītrihu), tiesa šai reizē dzied nevis Dailes teātra aktieri, bet gan (vairāk vai mazāk) grupa Credo zem segvārda "Sērkociņu cehs". Un kas šai situācijā jāsaka - man nav pārliecības, ka aktieru izpildījumā šis pasākums būtu kļuvis sliktāks. Katrā ziņā sliktākais šajā ierakstā ir tieši vokāli - kamēr melodiski tas ir tipisks mūzikls no Paula krājumiem, kas pats par sevi nav ne slikts, ne labs, bet Jāņa Šteinberga dziedājums spēj sačakarēt pat tik nevainojumu formātu kā tango ("Es vedīšu tevi uz tango"). Pret kundzēm (Ieva Dreimane un Zane Butaute) man nav tik daudz iebildumu - būtu pārspīlējums teikt, ka viņu dziedājumā strāvotu personības, bet vismaz viņas nekrīt man uz nerviem.