Iepriekšējo ieplānoto "Pupociklu vasaras" koncertu, kuram bija paredzēts notikt Vinilbārā, bija nācies atcelt piesaistītā bundzinieka veselības problēmu dēļ, līdz ar to nācās doties pāri Daugavai uz klubu "Nemiers" (agrāk tur atradās "Kefīrs"), kur PV uzstājās atkal jau mazliet mainītā sastāvā: līdzās diviem pastāvīgās ekspozīcijas biedriem Turaidam Petrovam un Mārim Mukačvāram pievienojās Kalvis Sležis no grupas "The Pink Elephant". Ja nekļūdos, šī bija ceturtā reize, kad es redzēju Pupociklus spēlējam, un Kalvis bija ceturtais bundzinieks, ko redzēju ar Pupocikliem spēlējam. Tā jau pamazām sāk rasties sajūta, ka Pupociklus ir piemeklējusi "Spinal Tap" bundzinieku sērga, atliek vien cerēt, ka bez letāliem "bizarre gardening accident", aizrīšanos ar svešiem vēmekļiem un negaidītu eksplodēšanu uz skatuves.

Gājiens uz "Vaņu" sanāca ļoti pat spontāns - dažas stundas pirms izrādes sākuma izskanēja piedāvājums, un es esmu no tiem cilvēkiem, kas biežāk nedomājot piekrīt, nekā atsakās. Turklāt pagaidām šķiet, ka 2017. gads teātra apmeklējumu ziņā varētu sanākt salīdzinoši pieticīgāks kā pāris iepriekšējie, līdz ar to situācijās, kad tomēr rodas iespēja kaut ko jaunu noskatīties, to garām nelaižu.

Diez vai bez apņemšanās kārtīgi iepazīt 2016. gada Latvijas mūzikas nozīmīgākos ierakstus, es būtu saņēmies klausīties "Karnivāļu" otro studijas ripuli. Patiesībā gan tas, protams, nav ne slikts, ne neklausāms un problēmas ar šo ansambli man vairāk ir psiholoģiskas un alerģiskas, nevis tieša apziņa, ka Kaupera dēli (vai meitas) nemācētu rakstīt lipīgas dziesmiņas. Patiesībā, kas attiecas uz lipīgumu, šim ierakstam galīgi nevar piesieties, plus vēl itin bieži karnivāļu mūzika izklausās nākusi no saulainajiem sešdesmitajiem, cita starpā ietekmējoties arī no Beach Boys un sērfroka (protams, bez dievīgajām brāļu Vilsonu vokālajām harmonijām). Ieraksta plusu vidū arī noteikti jāmin tas, ka šeit "Carnival Youth" ir atteikušies no dziedāšanas latviešu valodā, kas šim kolektīvam patiešām nepiestāv, jo citādi kā pēc neveiksmīga "Prāta vētras" atdarinājuma viņu latviskās dziesmas nemēdz izklausīties, tikām angliski, kā zināms, itin draņķīgi dzied pats Kaupers seniors, kamēr junieriem baltiešu akcents nav ne tuvu tik izteikts (gluži otrādi, par vairākām dziesmām man vispār nerastos aizdomas, ka tās ir radītas tepat Latvijā).

Janvāra grāmatu klubiņā lasāmo "Brīnišķīgo draudzeni" es atliku līdz pēdējam brīdim - kā jau tas man vispār ir raksturīgi attiecībā uz klubiņa grāmatām, lai tikšanās dienā iespaids būtu iespējami svaigāks un citu grāmatu nesamaitāts. Šī gan laikam būs reize, kur nožēlot, ka lasīju to angļu un nevis latviešu tulkojumā, jo izrādījās, ka grāmatu klubiņā bija gaidāma latviskā tulkojuma autore Dace Meiere, kamēr angļu tulkojuma autore Anna Goldsteina uz mūsu sanākšanu neieradās (dīvaini, ne?). Ievērojot to, ka es ne mazākajā mērā nesekoju aktualitātēm mūsdienu literatūrā - it īpaši ne jau nu globālajām, par norisēm Latvijā es vēl šo to mēdzu uzzināt, bet ir ļoti maz autoru, par kuriem es gaidu, kad beidzot viņiem iznāks kaut kas jauns un saistošs, man bija pilnīgi pagājusi garām ažiotāža ap Elenas Ferrantes Neapoles romāniem un noslēpumaino autores personību. Par pēdējo laikam arī paklusēšu, jo kāda gan man darīšana gar to, kas slēpjas aiz Ferrantes vārda, bet par grāmatu gan šo to pastāstīšu.

Vējiem līdzi ir viena no retajām klasiskajām Holivudas filmām, ko atceros esam skatījies, izmantojot televizora pakalpojumus. Tas varētu būt bijis orientējoši 1998.gadā - 1999.gadā, laikā, kad vecāku mājās bija novērojama kabeļtelevīzija, un angliskas filmas bija skatāmas naktīs pa TNT kanālu, kas dienas laikā rādīja "Cartoon Network" multenes. Tiesa, varētu pat gadīties, ka šī arī bija vienīgā filma, ko šajā kanālā es noskatījos, kā nekā skolas laikā man vispār filmu skatīšanās nebija sevišķi raksturīga (šķiet, izņemot "Vējiem līdzi" un dažas piektdienas vēlo vakaru filmas LNT ar melnu apli stūrī, neko daudz es tiešām kino nebaudīju, uzsvaru liekot uz vācu tokšoviem un Eurosport visas dienas garumā).

8. kārtas spēles Vilcieniņu meistarību nogādājušas atkal Eiropā, un tā rādās, ka tieši spēles Vecajā pasaulē varētu kļūt par izšķirošajām meistarības titula noskaidrošanā. Kā nekā tuvākajās četrās kārtās tādas eiropeiskas kartes gaidāmas veselas trīs - viss sākas ar vispārīgo ieskatu Mega Eiropas apstākļos (ar depo), tad seko Kauja par Lielbritāniju, bet nobeigumā - neizbēgamais "Na Berļin!", kas noslēdz katru sevi cienošu Pasaules karu. Pa vidu, protams, vēl viesošanās Amerikas kontinentā, kur gan visticamākais tik lielas punktu svārstības nebūs - tas laukums tomēr ir vienkāršs un gadījumā, ja tu vienkārši gribi nospēlēt labi, nevis obligāti uzvarēt, vari droši bliezt garos posmus, nedomājot par papildu misijām.

3.februāra vakarā vokāli instrumentālais ansamblis "Gapoljeri" klubā "9.vilnis" aizvadīja sava debijas albuma "Best OFF" tūres ievada un noslēguma koncertu. Divos taimos spēlējot, grupa, kurai labpatīkas sevi dēvēt par vienu no slimākajām Latvijā (neviens gan neizskatījās sevišķi apaukstējies) klausītājus iepriecināja gan ar albuma materiālu, gan ar retāk spēlētiem skaņdarbiem. Tomēr šajā situācijā man kā recenzentam pirmām kārtām gribētos pievērsties būtiskākam jautājumam par lipīgiem meldiņiem un Kristiana Kareļina brunču garumu. Proti, ikviena ilgstpējīgi domājoša cilvēka prātu nodarbina šis jautājums: kāds ir tas vēstījums un morālās vērtības, ko Gapoljeru dziesmas dod mazajiem klausītājiem?

Fernandu Pesoas vārds vēl nesen man bija pilnīgi svešs - taču pērnā gada beigās pastā mani sagaidīja paciņa no Portugāles (Ksenijas), no kuras iznāca ārā slavenākais šī portugāļu klasiķa darbs - "Nemiera grāmata". Lai nebojātu sev iespaidu par pašu grāmatu (precīzāk - lai to nekropļotu), iepriekš vairījos kaut ko vairāk uzzināt par tās autoru, ķeroties pie tās lasīšanas, īsti nezinot, ar ko man būs gaidāma darīšana.

Pēdējo tango Parīzē es itin ilgi briedu skatīties - kaut kur plānos tas allaž atradās, bet līdz to realizācijai kaut kā nesanāca nonākt. Varēja, protams, izvirzīt nosacījumus, ka šo filmu skatīšos pēc tam, kad būšu aizbraucis uz Parīzi (šobrīd gan kaut kā nevelk) un iemācījies dejot tango (arī šobrīd kaut kā nevelk), bet šī noteikti nešķita esam viena no sliktākajām "Filmu" grāmatas filmām, tad nu kādu vakaru piesēdāmies noskaidrot, ar ko tad tas Bertoluči kļuva skandalozs pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados.

Nav tā, ka katra pēdējā laikā tapusī Vudija Alena filma būtu satriecošs meistardarbs, kuru ikvienam vajadzētu redzēt. Un tas jau ir tikai dabiski - drīzāk negaidīti ir tas, ka pēdējās desmitgades laikā viņš ir radījis vismaz trīs neapstrīdamus šedevrus: "Vicky Christina Barcelona", "Midnight in Paris" un "Blue Jasmine", turklāt patiesībā jau neviena no pārējām filmām nav bijusi tā pa īstam nebaudāma. Arī "Cafe Society" nekļūs par to reizi, kad teikšu "viss, Alenam ķēriens ir zudis!" (jo nav)