Kazhes pierakstu burtnīca

Vilcieniņu meistarībā šajās nedēļās risinājās pēdējā laikā spraigākie notikumi, kuri gan nebija tieši saistīti ar pašu izspēli. Nē, arī izspēles bija spraigas, bet salīdzinoši ar pazudušā protokola mistēriju tās pilnīgi nobālēja. Viss sākās patiesībā vēl ar desmitās kārtas spēlēm - līdzās mačam par Ameriku Kuģu ielas depo tika izspēlēta arī nākamās kārtas Vācija. Nākamajā rītā visi vadošie vilcieniņu sporta mediji vēstīja Amerikas rezultātus, kamēr Vācijas spēles dati tika turēti slepenībā, gaidot, kamēr arī pie citiem galdiņiem būs notikušas izspēles. Taču tad, kad pienāca diena publiskot šīs spēles rezultātu, atklājās, ka nekāda rezultāta izziņošanai nemaz nav.

Shaun the Sheep filma ir itin labs pierādījums tam, ka animācijā arī pilnmetrāžas formātā itin labi var iztikt bez personāžu runāšanas - kamēr "The Secret Life of Pets" runāt spēj visi dzīvnieki, neskaitot kanārijputniņu, tad šeit nerunā pat cilvēki, kur nu vēl aitas un cūkas. Atkal jau jāapzinās, ka es neesmu pamata mērķa auditorija, bet īsti jau tas man netraucē.

Pirms pāris nedēļām dzirdēju Sovvaļnīku jeb Ingaru Gusānu (zināmu no apvienības Borowa MC) radio Naba ēterā stāstām par savu muzikālo darbību. Ieslēdzu gan es būtiski par vēlu un raidījums jau tuvojās beigām, bet tas tāpat man šķita gana interesanti, jo tajā brīdī manās austiņās Sovvaļnīka trešais studijas ripulis "Napaseitynuouts" bija sācis skanēt. Vismaz varēju uzzināt, no kurienes šis latgaļu hārdroks smeļ saknes. Kā izrādās, Gusānam par lielāko ietekmi kalpo astoņdesmito gadu hard'n'heavy ar Judas Priest un Mötley Crüe notīm. Jāatzīst - īsti pārsteidzoši tas nav. Dabiski, ka Robs Halfords parasti nedzied latgaļu valodā, bet visādi citādi Sovvaļnīka mūzika varētu viņam šķist pieņemama. Ja nu vienīgi rūcienu Sovvaļnīkam ir vairāk, bet tā kopumā viņa mūzikā ir jūtama tāda kā kombinācija starp hairmetal un kaut ko no nopietnākiem metāla apcirkņiem.

La la zeme nonāca pussolīša attālumā no tā, lai tiktu atzīta Oskaru ceremonijā par gada labāko filmu. Tas kaut ko noteikti liecina par mūsdienu Holivudas vērtību sistēmu un izpratni "par lietām". Vēl vairāk par to liecina tas, kādā veidā "La La Land" tomēr šo balvu nesaņēma - ar izcili neveiklu pārpratumu un klaju kompetences trūkuma apliecinājumu, kas vēl jo labāk saskan ar to, ka kaut kādu neizprotamu dēļ kinoļaudis un citas slavenības mediji ir padarījuši par autoritātēm, kuru viedokli ir vērts noskaidrot jebkurā jautājumā. Un šīs autoritatīvās personas nespēj pareizi saprast, kas ir drukātiem burtiem rakstīts uz lapiņas un pieņemt adekvātus lēmumus.

Es ienīstu pārvākšanos. Pat nezinu, vai ir vēl kādas citas procedūras vai procesi, kas manī izraisītu lielākas panikas lēkmes un nelabumu kā doma par nepieciešamību mainīt dzīvesvietu. Cilvēki mēdz baidīties no zobārstiem. Smiekli man nāk par viņu bailēm. Citus satrauc nepieciešamība uzrunāt svešinieku, palūgt rēķinu kafejnīcā vai viesmīles telefona numuru. Vēl kāds baidās no darba intervijām vai piedzīvo panikas lēkmes augstumā. Ar saprātu es spēju pieņemt, ka arī tas viss var šķist nepatīkami, bet es nudien labprātāk darba intervijā zobārstniecības kabinetā uz debesskrāpja jumta palūgtu intervētāja sievas telefona numuru, nekā pārvāktos kaut uz blakus māju.

Vai tu zini, ko dara tavs kaķis visu dienu, kamēr tu esi darbā? Iespējams, tu esi kādu reizi atstājis mājās ieslēgtu webkameru, lai rastu atbildi uz šo tik būtisko jautājumu, taču kā gan tu vari būt drošs, ka kaķis nezina to, ka webkamera darbojas? Varbūt tajās reizēs, kad tu plāno viņu vērot, Muris apzināti un plānveidīgi visu dienu nošņāc tavā gultā, lai tev neatklātu savu patieso dabu? Ja arī tev tā šķiet, vari droši skatīties animācijas filmu "Mīluļu slepenā dzīve".

Sigizmunda Kržižanovska vārdu es uzzināju pateicoties "Neiekostā elkoņa" iestudējumam Ģertrūdes ielas teātrī, uz kuru es pagaidām ne tikai neesmu bijis, bet pat tā īsti neesmu plānojis iet (lai gan šīs grāmatas iespaidā interese ir parādījusies). Formāli viņu, protams, var saukt par padomju literātu, taču vienlaikus Kržižanovskis ir ne lielākā mērā padomju rakstnieks kā Mihails Bulgakovs (varbūt pat mazākā, jo Kržižanovska daiļliteratūras darbība ritēja tik neievērojamā gaisotnē, ka viņu vienkārši nepublicēja, izvairoties pat no publiskas zākāšanas).

Reti ar kuru grupu man tik slikti pārklājas plāni, kā tas ir ar Židrūnu. Jau tāpat galīgi nav tā, ka šī grupa koncertētu regulāri, bet tās uzstāšanās gandrīz vienmēr iekrīt kādā man nepiemērotā vietā vai laikā. Pērn netiku nedz uz viņu albuma prezentāciju, nedz uz koncertu Positivusā, ne mums sanāca aizbraukt uz Artilērijas pagrabiem (arī tāds plāns bija), līdz ar to tā kopš 2014.gada janvāra viņu uzstāšanās Teātra bārā ne reizes mūsu ceļi nebija krustojušies. Arī marta pirmās svētdienas vakars un uzstāšanās Valmiermuižas pārstāvniecībā nebija man pats optimālākais laiks un vieta, bet kaut kā sabīdīt plānus izdevās.

Ja jau Agnese Rakovska ar visu Triānas parku šogad startēs Eirovīzijā, izlēmu, ka varu noklausīties arī viņas solo albumu ar Raimonda Paula dziesmām. Protams, mazliet mulsina mani apstāklis, ka par albumu tiek saukts diezgan tipisks EP - sešas dziesmas, kopējais ilgums drusku virs divdesmit minūtēm. Bet nu labi - nav jau tā, ka es būtu iegādājies fizisku vinila plati, lai sašustu par muzikālā materiāla mazumu.

Rūdolfs Blaumanis, lai arī ir "Skroderdienu Silmačos" autors, īsti par sevišķu jokdari nebūtu saucams, ne velti vairums viņa populārāko darbu neizceļas ar sevišķu dzīvesprieku (un arī paša autora mūžs izbeidzās ne pašā jautrākajā veidā - ar tuberkulozi). Taču nenoliedzami Blaumanis bija lielisks psiholoģiskās prozas meistars un kas ir liels trumpis viņa darbiem, tā kā Blaumanis nebija pilsētas švītiņš un aprakstīja lauku, nevis pilsētas dzīvi, viņa daiļradi ir pietiekami grūti ietērpt bezjēdzīgās ideoloģiskās drānās, līdz ar to "Purva bridējs" arī mūsdienās ir skatāms bez mazākajām problēmām, nesatraucoties par apstākļiem, kādos filma tika uzņemta.