Kazhes pierakstu burtnīca

"39 pakāpieni" ir viena no nozīmīgākajām Alfrēda Hičkoka filmām, ko viņš uzņēma dzimtajā Anglijā pirms pārvēršanās par Holivudas kino ikonu. Lai arī tā tapusi pirms vairāk kā 80 gadiem, tā joprojām ir ļoti labi skatāma (lai arī tieši skatāmību mazliet ietekmē tas, ka attēla kvalitāte arī digitāli atjaunotajā versijā nav nekāda spožā - Skotijā filmētās ainas kalnos noteikti varētu izskatīties iespaidīgāk), aktieru tēlojums ir gana dabisks un teksti - pietiekami pikanti, vismaz ja salīdzina ar tā paša perioda Holivudas kino, kur jau bija stājies spēkā Heisa kodekss, kas noliedza filmās jebkādas vaļības. Un līdz ar to filma arī nešķiet tik veca, kāda tā pietiesībā ir - bez drūmās pašcenzūras šis kino šķiet ievērojami svaigāks nekā, piemēram, Frenka Kapras saharīnainās filmas.

Perfekts piemērs tam, cik slikti esmu pazīstams ar krievu klasisko literatūru - kad devos uz "Oņegins. Komentāri", es pat īsti nezināju, kas īsti notiek Puškina "Jevgeņijā Oņeginā" - krievu literatūra manā skolā īsti neietilpa pasaules literatūrā (kuru arī patiesībā apskatījām minimāli, jo katru gadu taču vajadzēja noskaidrot jaunākās Raiņa aktualitātes) un arī vēlākos gados Puškins galīgi nav ietilpis manā interešu lokā. Tiesa, diez vai gadījumā, ja šo romānu dzejā es būtu lasījis pats, man būtu iespēja tik labi iepazīt tā tapšanas kontekstu un detaļas ap romānu, kā tas bija līdz ar šīs JRT izrādes apmeklējumu.

Merilina Monro kā arhetipiskā dumjā blondīne (kas par to, ka krāsota) un Džeina Rasela kā ne mazāk valdzinošā, bet daudz ciniskākā brunete šajā filmā mēģina rast atbildi uz jautājumu, vai tā patiešām ir tiesa, ka džentelmeņiem labāk patīk brunetes. Nē, patiesībā filma nav īsti par to, jo nevienam tās varonim nemaz nenākas izvēlēties starp Merilinas naivo, bet vienlaikus ļoti aprēķinošo Loreleju un Džeinas it kā tik ļoti skarbo, bet patiesībā - daudz romantiskāko Dorotiju. Kungu sadalījums ir vienkāršs: Merilinai tiek bagātāki vīrieši, kamēr Raselai - izskatīgāki.

Iegādāties "Projektu Rozija" patiesībā nemaz neietilpa manos plānos - es itin reti mēdzu pirkt man neko neizsakošu autoru man nezināmas grāmatas. Faktiski tā tika nopirkta pat ne īsti kā grāmata, bet vairāk - kā grāmatas imitiācija, lai pagājušogad Marinai uz dzimšanas dienu uzdāvinātu gandrīz Naumaņa un Rietumas "500 filmu filmas" - taču tā grāmata, lai arī jau bija piedzīvojusi publisku prezentāciju, grāmatnīcās vēl nebija nonākusi, tāpēc man vajadzēja kādu pagaidu risinājumu, kam uz vāka uzlīmēt lapiņu ar uzrakstu "Naumanis un Rietuma". Un tā manās rokās (faktiski sākotnēji Marinas, bet viņa vēl to nav izlasījusi) nonāca "Projekts Rozija".

Kirila Serebreņņikova kino režijas debija "Tēlojot upuri" ir savdabīga melnā komēdija, kuras atslēga droši vien ir meklējama kāda dusmīga policista stipri garā monologā tuvāk tās nobeigumam. Šis monologs ir veltīts tam, cik lielā mērā mūsdienu cilvēki ir vienaldzīgi, neieinteresēti un nemotivēti, un šis monologs galvenokārt sastāv no dažādiem lamu vārdiem. Un jāatzīst - to vīru zināmā mērā var saprast, cilvēki patiešām ir diezgan kaitinoši, jo īpaši tie, ar ko viņam sanāk saskarties filmas gaitā, un jo īpaši - tās galvenais varonis Vaļa, kurš gan tā īsti līdz varonim nekvalificējas, jo lai arī viņa tēls un stāsts ir balstīti Hamletā, pat stipri kaitinošais dāņu princis uz Vaļas fona ir izcili darbīgs un enerģijas pilns.

Zudušajā Antarktīdā mēs nokļuvām festivāla "Zemlika" ietvaros, tādējādi mums izdevās izvairīties no tā, ka 2016. gadā nebūtu noskatīta neviena "Dirty Deal Teatro" izrāde. Tiesa, neesmu drošs, ka apstākļos, kad tev ir iespēja noskatīties tikai vienu šī teātra iestudējumu, šis būtu tas īstākais, kam par labu būtu vērts izdarīt izvēli. Vismaz mani noteikti vairāk interesētu "Andrievs Niedra" vai "Gruzona ehinokaktuss", bet ko nu festivālā piedāvāja, to piedāvāja.

Šodien, dārgie bērni, mūsu tēma būs dižais Vadonis. Jūs jau noteikti daudz zināt par mūsu Vadoņa dzīvi, bet kā teicis pats Ļeņins, atkārtošana ir zināšanu māte, bet visas valsts pamatā ir veselīga ģimene, kurā mātei noteikti ir jābūt. Tāpēc mēs sāksim visu no pašiem pirmsākumiem.

Kaut kā pēdējos gados dažādi rokmūzikas lielākie dinozauri priecē ar izcili kvalitatīviem albumiem, pat grūti saprast, kas tieši tam kļuvis par iemeslu, bet itin daudziem no viņiem izdodas apliecināt, ka vecums nav šķērslis teicamas mūzikas radīšanai, un jaunākais Koena ieraksts šajā ziņā noteikti nav izņēmums.

Cik dīvaini gan mūsdienu pasaulē sanāk - tu kā cilvēks līdz ar laiku mainies, bet kaut kur Interneta dzīlēs turpina dzīvot tava pagātnes versija, kurai the Cure ierakstu klausīšanās šķita nomācoša un garlaicīga, turklāt vēls tas pagātnes tu pat vārdu albums rakstīja ar garo "ū". Ja tam pagātnes Raimondam kaut kad 2007.gadā tu būtu piedāvājis aiziet uz koncertu, lai tur trīs stundas paklausīties Roberta Smita gauduļošanā (turklāt vēl pašam samaksāt par biļeti!), pagātnes Raimonds būtu sarakstiski tev atbildējis: "Jā, protams! Un vēl komplektā vari man rīklē ieliet karstu svinu!" Bet 2016.gada Raimonds, uzzinājis, ka labvēlīgas apstākļu sakritības rezultātā viņa un The Cure ceļi pārklāsies Budapeštā, ilgi nedomāja un uz koncertu sarunāja līdzi aiziet arī trīs savus kolēģus.

Nez kādēļ uz "Dukšiem" itin ilgi nevarēju saņemties aiziet - ar laiku it kā nav kritiski, kā nekā pie Eģika uz Garkalni parasti nebraucu, līdz ar to teātra apmeklējumiem sava tiesa laika atliek. Tēmas dēļ it kā aizspriedumiem rasties nevajadzētu, līdz ar to tikai loģiski, ka kaut kad beidzot tā diena pienāca, kad mēs gājām noskaidrot, kas tad īsti ir tie "Dukši".