Es ienīstu pārvākšanos. Pat nezinu, vai ir vēl kādas citas procedūras vai procesi, kas manī izraisītu lielākas panikas lēkmes un nelabumu kā doma par nepieciešamību mainīt dzīvesvietu. Cilvēki mēdz baidīties no zobārstiem. Smiekli man nāk par viņu bailēm. Citus satrauc nepieciešamība uzrunāt svešinieku, palūgt rēķinu kafejnīcā vai viesmīles telefona numuru. Vēl kāds baidās no darba intervijām vai piedzīvo panikas lēkmes augstumā. Ar saprātu es spēju pieņemt, ka arī tas viss var šķist nepatīkami, bet es nudien labprātāk darba intervijā zobārstniecības kabinetā uz debesskrāpja jumta palūgtu intervētāja sievas telefona numuru, nekā pārvāktos kaut uz blakus māju.

Vai tu zini, ko dara tavs kaķis visu dienu, kamēr tu esi darbā? Iespējams, tu esi kādu reizi atstājis mājās ieslēgtu webkameru, lai rastu atbildi uz šo tik būtisko jautājumu, taču kā gan tu vari būt drošs, ka kaķis nezina to, ka webkamera darbojas? Varbūt tajās reizēs, kad tu plāno viņu vērot, Muris apzināti un plānveidīgi visu dienu nošņāc tavā gultā, lai tev neatklātu savu patieso dabu? Ja arī tev tā šķiet, vari droši skatīties animācijas filmu "Mīluļu slepenā dzīve".

Sigizmunda Kržižanovska vārdu es uzzināju pateicoties "Neiekostā elkoņa" iestudējumam Ģertrūdes ielas teātrī, uz kuru es pagaidām ne tikai neesmu bijis, bet pat tā īsti neesmu plānojis iet (lai gan šīs grāmatas iespaidā interese ir parādījusies). Formāli viņu, protams, var saukt par padomju literātu, taču vienlaikus Kržižanovskis ir ne lielākā mērā padomju rakstnieks kā Mihails Bulgakovs (varbūt pat mazākā, jo Kržižanovska daiļliteratūras darbība ritēja tik neievērojamā gaisotnē, ka viņu vienkārši nepublicēja, izvairoties pat no publiskas zākāšanas).

Reti ar kuru grupu man tik slikti pārklājas plāni, kā tas ir ar Židrūnu. Jau tāpat galīgi nav tā, ka šī grupa koncertētu regulāri, bet tās uzstāšanās gandrīz vienmēr iekrīt kādā man nepiemērotā vietā vai laikā. Pērn netiku nedz uz viņu albuma prezentāciju, nedz uz koncertu Positivusā, ne mums sanāca aizbraukt uz Artilērijas pagrabiem (arī tāds plāns bija), līdz ar to tā kopš 2014.gada janvāra viņu uzstāšanās Teātra bārā ne reizes mūsu ceļi nebija krustojušies. Arī marta pirmās svētdienas vakars un uzstāšanās Valmiermuižas pārstāvniecībā nebija man pats optimālākais laiks un vieta, bet kaut kā sabīdīt plānus izdevās.

Ja jau Agnese Rakovska ar visu Triānas parku šogad startēs Eirovīzijā, izlēmu, ka varu noklausīties arī viņas solo albumu ar Raimonda Paula dziesmām. Protams, mazliet mulsina mani apstāklis, ka par albumu tiek saukts diezgan tipisks EP - sešas dziesmas, kopējais ilgums drusku virs divdesmit minūtēm. Bet nu labi - nav jau tā, ka es būtu iegādājies fizisku vinila plati, lai sašustu par muzikālā materiāla mazumu.

Rūdolfs Blaumanis, lai arī ir "Skroderdienu Silmačos" autors, īsti par sevišķu jokdari nebūtu saucams, ne velti vairums viņa populārāko darbu neizceļas ar sevišķu dzīvesprieku (un arī paša autora mūžs izbeidzās ne pašā jautrākajā veidā - ar tuberkulozi). Taču nenoliedzami Blaumanis bija lielisks psiholoģiskās prozas meistars un kas ir liels trumpis viņa darbiem, tā kā Blaumanis nebija pilsētas švītiņš un aprakstīja lauku, nevis pilsētas dzīvi, viņa daiļradi ir pietiekami grūti ietērpt bezjēdzīgās ideoloģiskās drānās, līdz ar to "Purva bridējs" arī mūsdienās ir skatāms bez mazākajām problēmām, nesatraucoties par apstākļiem, kādos filma tika uzņemta.

Iepriekš izteiktais apgalvojums par to, ka pirms kārtējā Šubrovska koncerta ir itin grūti uzminēt, kādas dziesmas viņš šajā reizē spēlēs, kārtējo reizi apstiprinājās. It īpaši jau tādēļ, ka šajā reizē Edgars pusi koncerta nospēlēja kopā ar Oskaru Jansonu, izpildot arī Jansona dziesmas un pats noejot drīzāk fonā kā piespēlētāja tipa mākslinieks. Sāksim tomēr ar sākumu - kā gan citādāk. Vinilbārs šai vakarā bija nepārspīlējot stāvgrūdām pilns un man nācās ilgstoši pārliecināt Marinu, ka tur satilpināt vairāk nekā 50 cilvēkus patiešām ir iespējams un es nefantazēju, vienlaikus bezgaisa apstākļi nebija tik kritiski, kā to šādā situācijā varētu gaidīt.

Raksturojot padomju laikā tapušus mākslas darbus, gandrīz nekad neizdodas izbēgt no atrunām par to, ka nepieciešams nodalīt darba mākslinieciskumu no tā ideoloģiskās puses. Un, diemžēl, jāatzīst, ka es esmu viens no tiem cilvēkiem, kuriem ideoloģiskā puse diezgan pamatīgi krīt uz nerviem, turklāt - jebkāda virziena ideoloģiskā puse, būtu tā padomju dzīvesveida slavināšana, amerikāņu sapņa idealizācija, ulmaņlaiku romantisms vai politkorektuma paraugstunda. Ja ņem vērā, ka "Pie bagātās kundzes" materiālam apakšā ir pirmā latviešu sociālistiskā reālista Andreja Upīša darbi, būtu pārsteidzoši no tās gaidīt dumpinieciskus izgājienus.

Rebel Riot ir viena kārtīga veču blice - rokeru kolektīvs, kuru muzikālājās ietekmēs jūtams kārtīgs smagais roks iz "Black Sabbath", "Iron Maiden", "Motorhead" un līdzīgu kolektīvu apcirkņiem. Ok, patiesībā viņiem ir meitene - bundziniece, kas varbūt liktu izsvītrot vārdu "veču" no pirmā teikuma, bet lietas būtību tas nemaina - "Rebel Riot" mūzika smaržo pēc sviedriem un viskija.

Viss - šķiet, ka esmu sasniedzis to punktu savā biogrāfijā, kad pārstāšu sekot tam, vai gadījumā pēdējā laikā nav iznākusi kāda jauna Viktora Peļevina grāmata. Kā teikt - cik var? Tas, protams, ir labi, ka autors ir izkopis sev raksturīgu stilu līdz perfekcijai un turpina būt tam uzticīgs, taču katrs nākamais Peļevina romāns ir un paliek tikai variācijas par tēmu, ko viņš pats jau vairākkārt ir apskatījis, un laikam gan es esmu sasniedzis to kritisko brīdi, kad vēlreiz klausīties tos pašus nodreijātos akordus es vairs nebūšu gatavs.