Kazhes pierakstu burtnīca

Pupociklu vasara nav viens no tiem pašmāju kolektīviem, kas ar koncertiem savus cienītājus priecē regulāri, tomēr viņu uzstāšanās "Aptiekā" bija jau otrais koncerts 2016.gadā, un būtu bijis grēks laist garām iespēju redzēt maestro Turaidu Petrovu, Mariušu Mukačvāru un ko nu Dieviņš piespēlējis pie bungām. Šajā reizē bundzinieka funkcijas pildīja Pāvils Bobrovskis (darbojies arī tādās grupās kā "Exit", "Linga" un "Gelousy").

Nez kādēļ man vienmēr bija šķitis, ka "film noir" pēc definīcijas ir krimiķi, taču izrādās, ka šī žanriskā piederība nemaz nav obligāta. Tiesa, "Gilda" šī kino paveida kanonā mazliet tā kā skaitās izņēmums, bet vismaz otrajam raksturīgākajam kritērijam tā atbilst lieliski - Ritas Heivortes atveidotā Gilda ir viena no Holivudas ikoniskākajām femme fatale jeb liktenīgajām sievietēm. Un, protams, šajā filmā ir daudz aizkadra balss, kas arī ir ļoti raksturīga film noir pazīme.

Pēdējo gadu vienas no ievērojamākajām Eiropas filmas skatīšanās procesa spilgtākais brīdis droši vien bija Marinas jautājums: "Nez, vai kaimiņi skatās šo filmu kopā ar mums?" Tā kā šis jautājums izskanēja aptuveni pa vidu desmit minūtes ilgai lesbiešu seksa ainai, tas bija vietā. Mana pirmā reakcija bija, ka nav jau tas tik skaļi, lai blakus dzīvokļos kādam rastos sajūta, ka viņš mitinās blakus lesbietēm, bet tad nāca īstā apjauta - mēs filmu skatījāmies ar projektoru uz sienas un ar atvērtām žalūzijām. Grūti bija teikt, cik reāli tas būtu, ka ziemas vakarā kāds pagalmā mums sastādītu kompāniju filmas baudījumā, bet katram gadījumam žalūzijas nolaidu.

Šis ir ļoti rets gadījums - grāmatu "Marsietis" es izlasīju pēc filmas noskatīšanās. Parasti sanāk otrādi, turklāt visbiežāk es ar pārsteigumu uzzinu, ka kāda manis izlasīta grāmata nule piedzīvojusi ekranizāciju. Un droši vien normālos apstākļos es nemaz nebūtu saņēmies to lasīt, ja vien tā nebūtu iekļauta mūsu biroja grāmatu pulciņa plānos. Tad nu ņēmu un izlasīju šo itin lielo ievērību guvušo darbu.

Iepriekš dzirdētie viedokļi par izrādi "Rīga. Urbānie mīti" bija diezgan pretrunīgi, lai gan vienlaikus - varbūt arī ne tik ļoti pretrunīgi. Bija cilvēki, kam izrāde šķita smieklīga un patika, un bija tādi, kuriem tā šķita smieklīga, bet nepatika. Neatceros dzirdējis, ka kāds būtu teicis, ka tā būtu vērtīgs un nozīmīgs iestudējums, kaut kas inovatīvs un latviešu teātrim absolūti nepieciešams. Jautājums faktiski drīzāk ir par to, cik daudz katrs no tās bija gaidījis un cik rezultātā saņēmis.

Sāksim ar ievadu, kāpēc šāda padarīšana vispār notika. Guvu mācību tajā, ka rūpīgāk jāizvēlas vārdi. Kad tu cilvēkam saki "pēc Telpu Orientēšanās Kuldīgas ielā būs pieejama kūka", ir tikai loģiski, ka šis cilvēks to uztver tā, ka vispirms Kuldīgas ielā būs telpu orientēšanās, bet pēc tam kūka. Jo īpaši, ja šis cilvēks ir Arnis. Ne par kādu Telpu Orientēšanos es pat domājis nebiju (izņemot to, kas Telpu Orientēšanās līga), bet izteiktā piezīme par sacensībām Kuldīgas ielā uzreiz motivēja pārdomām. 65 kvadrātmetros (ieskaitot balkonu) nekādu izcilu orientēšanās distanci tu neizplānosi, turklāt vēl tu īsti nevari normāli nodrošināt, ka viesi nenāks iekšā, iekams nebūs veikuši distanci (proti - tu vari likt viņiem tusēt kāpņutelpā, bet tas nav baisi elegants variants). Ko tādu varētu uztaisīt salīdzinoši vienkārši un vienlaikus - gana kvalitatīvi un atraktīvi? Ne sevišķi ilgu pārdomu rezultātā radās doma par mini orientēšanās labirintu.

Izskatīgā un turīgā Laura ir brutāli nogalināta - divstobrenes šāviena rezultātā viņai ir nonesta galva. Policijas uzmanības lokā galvenie aizdomās turamie ir viņas līgavainis Šelbijs Kārpenters (izputējušas bagātnieku ģimenes atvase, kas dzīvo pāri saviem līdzekļiem un pārtiek no sieviešu dāvanām) un viņas labākais draugs Voldo Laidekers - populārs žurnālists, kuram raksturīga ļoti ciniska pasaules uztvere. Jāatzīst, ka brīžiem itin aizdomīgi uzvedas arī policists Marks Makfersons, kuram uzticēta slepkavības izmeklēšana - viņš visai acīmredzami kļūst apsēsts ar nogalināto skaistuli un var pat teikt, ka viņā iemīlās.

Pirms kāda laika skatījāmies filmu, kuru Žans Renuārs bija režisējis (La Grande Illusion), tagad pienāca kārta kādai filmai, kurā viņš ir viens no galvenajiem varoņiem. Tiesa, lai arī filmas nosaukums ir "Renuārs", primāri tā nav nedz par to Renuāru, kas kinorežisors, nedz par viņa tēti - slaveno impresionistu Pjēru Ogistu Renuāru. Centrālais tēls tajā ir sieviete - Renuāra vecākā pēdējā modele un Renuāra jaunākā pirmā sieva. Andrē (Katrīna) Heslinga paspēja iedvesmot abus divus izcilos franču mākslas dižgarus, lai arī viņas pašas liktenis kopumā sanāca diezgan skumjš un beidzās ar nāvi trūkumā un aizmirstībā, taču filma nav par viņas vecumdienām, bet gan par 1. Pasaules kara laiku, kad Renuārs tēvs pēdējiem spēkiem par spīti progresējošajam artrītam gleznoja, bet Renuārs jaunākais vēl nebija sevī atradis kino mīlestību, bet gan cīnījās frontē. Taču ārstējot ievainojumu viņš nonāk tēva mājās Francijas Dienvidu piekrastē un sastop tur Andrē.

"Meiteņu un sieviešu dzīves" ir viens no nozīmīgākajiem Elisas Manro stāstu krājumiem, un patiesībā jau tikpat labi to varētu saukt par romānu stāstu veidā - kā nekā centrālā varone visos šajos stāstos ir viena un tā pati, un plus vēl stāsti ir hronoloģiskā secībā, atainojot Delas Džordanas bērnību un jaunību. Tiesa, itin bieži viņa pati nav gluži centrālais personāžs stāstos, bet vairāk tā kā to notikumu lieciniece, bet tas lietas būtību īsti nemaina. Vismaz šobrīd man šķiet, ka būtu itin nepareizi kādu no šī krājuma stāstiem skatīt pilnīgi ārpus tā konteksta un ievietot to stāstu apkopojumā (pieņemot, ka stāstu krājums ir vienots veidojums, kurā ir savs pamats tam, kāpēc stāsts B seko stāstam A, bet "stāstu apkopojums" ir tāda kā labāko dziesmu izlase mūzikas izpildītājam).

Ieplānojot nelielu nedēļas nogales izbraucienu uz Berlīni, šķita diezgan loģiski šajā pasākumā ietvert teātra apmeklējumu. Jau kādu laiku mani bija saistījusi doma par teātri ārzemēs, un Vācija šajā ziņā šķita drošs variants - ir pamats ticēt, ka Latvijas teātra skola nav principiāli atšķirīga no vāciskās tradīcijas, ar valodas barjeru arī problēmām nevajadzētu būt, un vēl arī zināms, ka vācu teātros bieži tiek nodrošināti angliski subtitri, tādējādi arī Marinai būtu iespējams saprast visu uz skatuves notiekošo.