Kazhes pierakstu burtnīca

Braiena Vilsona koncerts izcilā Beach Boys albuma "Pet Sounds" 50 gadu jubilejas tūres ietvaros vienlaikus bija viens no manis visvairāk gaidītajiem Primavera Sound festivāla elementiem un tas, par kuru bija vislielākās bažas kvalitātes sakarā. Gan cerības, gan bažas izrādījās pamatotas.

Kad Baiba interesējās, vai mēs būtu gatavi startēt Latvijas čempionātā orientēšanās sprinta stafetēs, man laiks pārdomām nepieciešams nebija. Marinai arī ne, ar to vien atšķirību, ka viņas atbilde bija Nē, kamēr manējā Jā. Tas pats par sevi nav neko pārsteidzoši, jo es pēdējā laikā visai regulāri ļaujos pazemojumiem orientēšanās distancēs, līdz ar to kompleksi par tizlumu man ir sveši.

Kamēr nesen Kannās pirmizrādi piedzīvoja, ja nekļūdos, 47. Vudija Alena režisētā filma "Café Society", mēs izvēlējāmies noskatīties mazliet vecāku viņa filmu. "Manhattan Murder Mystery" ir kritiķu gana labi novērtēta filma, kurai ir diezgan daudz saistības ar slavenāko Alena filmu - "Annie Hall". Kā nekā vispār filma tapa no agrīna "Annie Hall" melnraksta, un Alens un Diāna Kītone šajā filmā atveido varoņus, kuri itin mierīgi varētu būt tie paši "Annie Hall" varoņi, tikai mazāk jauni.

Hā! Lai arī "Kārais zobs" ne tuvu neskaitās viens no veiksmīgākajiem Makjuana darbiem, man tas ļoti patika - un pat īsti nevaru saprast, kālab tas tā ir.

Tas nav nekāds dižais noslēpums, ka pēdējos pāris gadus Vladislavs Nastavševs ir mans iecienītākais Latvijas teātra režisors (ņemot vērā to, ka Alvja Hermaņa darbība dzimtenē pēdējā laikā ir tikai epizodiska). Visi līdz šim skatītie viņa iestudējumi manī ir raisījuši sajūsmu, un vēl šajā teātra sezonā ļoti spilgtas emocijas raisīja "Melnā sperma". Līdz ar to tikai dabiski, ka no "Asins kāzām" es šo to gaidīju.

Varu bez sevišķas kaunēšanās atzīties, ka pirms pieteicos šo grāmatu lasīt "Grāmatu klubiņā", par tādu Silviju Plātu vispār nebiju dzirdējis. Pat latviešu dzejā man nav teju nekādu zināšanu, kālab gan tad lai no manis gaidītu pazīšanos ar šo amerikāņu dzejnieci, kas turklāt mirusi jau pirms vairāk kā piecdesmit gadiem? Tiesa, "The Bell Jar" (jeb Stikla kupols) nav vis dzeja, bet vienīgais Plātas garprozas darbs, kurā dominē autobiogrāfiskas tendences.

Par Skota Bredlija postmoderno mūzikas aparātu (nezinu, kā pareizāk latviskot jukebox) es nezināju ne nieka. Biļetes nopirku tālab, ka man simpatizēja doma par retro stilā izpildītām mūsdienu popdziesmām, piešķirot tām stilu un klasi, kas no dabas tām galīgi nepiemīt. Līdz ar to, kad otrdienas vakarā devāmies uz Palladium, biju itin pārliecināts, ka apmeklētības ziņā šis varētu līdzināties Karla Barāta koncertam tai pat vietā - proti, ka auditorija būs tik maza, ka mūziķu vietā nāksies justies mazliet neērti. Bet nē - jau tuvojoties koncertzālei sapratu, ka biju maldījies. Tautas bija daudz - gluži stāvgrūdām pārbāzta Palladium zāle nebija, bet pilna gan.

Cik skaļi lai arī nekliegtu tradicionālās ģimenes un konservatīvu vērtību aizstāvji, mamma un vecmāmiņa kā bērna audzinātājas ir viens no izplatītākajiem ģimenes modeļiem Latvijā, un laikam jau tas tāds ir bijis visai ilgu laiku. Par to, cik grūti šādam modelim ir funkcionēt (tiesa, ne tikai šādam) - Ingas Tropas iestudētajā Justīnes Kļavas drāmā "Dāmas" TeātraTT paspārnē.

2016.gada 19.maijā notika nu jau trešais pusatklātais kādas Rīgas apkaimes vārdā sauktais rogainings, un pirmais - 2016.gadā. Pērn, kā zināms, vispirms Arnis un Mārtiņš K. jeb "Gārņu ielas republika" triumfēja Zasulauka atslēgās, bet decembrī Gatis un Edijs jeb "Ziepniekkalna Auseklis" plūca uzvaras laurus Grīziņkalnā. Tagad jautājums - ko pretī Zasulaukam un Grīziņkalnam var likt Dzirciems?

Jaunākais PJ Harvey ieraksts manā maģītī nonāca tālab, ka pavisam drīz - pēc kādām divām nedēļām - man būs tā iespēja Polijas Džīnas jaunkundzi skatīt klātienē, līdz ar to vajag taču mazliet atsvaidzināt prātā, pēc kā tad viņa īsti izklausās. Kā nekā līdz šim visvairāk viņa man saistījusies ar "To Bring You My Love" un duetu ar Niku Keivu "Henry Lee". Un laikam jau tas nav pats prātīgākais veids, kā spriest par kādu mūziķi - pēc viņa divdesmit gadus veciem ierakstiem.