Iespējams, esmu bijis pret Koenu nepamatoti kritisks - lai arī joprojām mani nesajūsmina viņa izvēlētais skanējums astoņdesmitajos gados, vairums tā ēras dziesmu citu izpildītāju versijās man galīgi nešķiet labākas. Jā, sintīpops ir diezgan salkans, taču ar visām "ping" tipa skaņām Koens spēj uzburt noskaņu, un tas bieži ir galvenais.

Kopš manā hobiju sarakstā ir parādījusies skriešana, Nidas pusmaratons kļuva par ceturto reizi, kad piedalījos oficālās skriešanas sacensībās. Faktiski sacensības nav pat īsti mērķis, bet vairāk iespēja saprast, kāds uz konkrēto brīdi ir mans sagatavotības līmenis un kādā tempā varu paskriet. Treniņos, cik ļoti lai es arī necenstos, ir pilnīgi skaidrs, ka personīgos rekordus es neuzstādīšu - gan tālab, ka tas vispār nav treniņu mēŗkis, gan adrenalīna trūkuma dēļ. Sacensības gars tomēr ir gaužām svarīgs, lai izspiestu no sevis konkrētā brīža maksimumu (ar visu to, ka lieliski apzinos, ka sacenšos es galvenokārt ar sevi pašu, nevis ar citiem - man pilnīgi nepazīstamiem - skrējējiem). Tātad, līdzšinējā mana oficiālo skrējienu bilance:

Patiesībā jau tieši "Mācekļa" dēļ mēs gājām uz Baltijas Pērli - tā otra filma bija tik vien kā patīkams bonuss, kamēr jaunākais Kirila Serebreņņikova darbs bija īstās intrigas iemesls. Vispār jau mūsdienu Krievijas kino man patiesībā šķiet diezgan interesants - protams, runa nav par gludo un pa spalvu veidoto kinematogrāfa daļu, kur pieņemts atainot varoņus Lielajā Tēvijas karā vai slavināt Krievijas Impērijas vēsturi, bet gan tāds daļēji puslegālais kino, kurš pamanās tomēr pastiept galvu apstākļos, kad atšķirīgs no oficiālā viedoklis it nemaz netiek mīlēts un godāts.

Kad Marina pavēstīja, ka jāiet uz kādām Baltijas Pērles filmām, nedomājot piekritu. Es vispār labprāt piekrītu nedomājot - ne tālab, ka man būtu kādi iebildumi pret domāšanu, bet bieži spontānie lēmumi ir tie labākie. Mazliet gan dīvaina šķita izvēle iet skatīties kaut kādu franču filmu par izvarošanas tēmu, bet pieņēmu, ka Marina būs vairāk nekā es painteresējusies un līdz ar to sevišķa iegrābšanās nesanāks. Un, kā jau to varēja gaidīt, spontānais lēmums patiešām bija labs.

Šis bija mans ceturtais Tautas rogainings, bet vienlaikus tā bija arī mana debija šajās sacensībās. Kā tā? Paskaidrošu.

Es esmu bijis homofobs, kopš vien spēju sevi atcerēties. Mana pirmā spilgtā bērnības atmiņa ir homofoba - es nosaucu divas kaimiņu tantes par vecām, smirdīgām lesbietēm un mamma pēc tam mani stundas garumā audzināja par to, ka homoseksuālisms ir pilnīgi normāla parādība, sastopama gan dzīvnieku, gan augu pasaulē, ka daudzi mūsu valsts izcilākie prāti ir homoseksuāli un ka brīvā liberāldemokrātiskā sabiedrībā šādai attieksmei nevar būt vietas. Es ar prātu jau tolaik sapratu, ka mammai ir taisnība, bet neko ar sevi padarīt nevarēju - neko citu kā vien vecas, smirdīgas lesbietes es tajās divās tantēs saskatīt nespēju un bērnībā kontrolēt savu homofobiju ir īpaši grūti.

Ui, cik ar tām dažādajām pozām ir sarežģīti - no vienas puses, tas ir ieraksts, kurā atrodamas divas no visu laiku slavenākajām Koena dziesmām, un ne bez pamata tās iekarojušas popularitāti un mīlestību, bet vienlaikus tā skanējums nebūt nav tāds, par ko jūsmināties un tieši tajās slavenākajās dziesmās kaitinošo elementu ir visvairāk.

Kamēr sapnī es šonakt redzēju, ka man brīvdienām nav nekādu plānu un nākas bezsakarā vazāties pa Rīgas centru, lai tikai nosistu laiku, realitātē tā visbiežāk nav. Tomēr pagājušās nedēļas svētdiena vismaz uz priekšu sevišķi aizplānota nebija, tāpēc izlēmām doties uz Kandavu.

Par "Pakļaušanos" pirmo reizi es dzirdēju grāmatu klubiņā, kur izskanēja versija lasīt šo grāmatu, taču ierosinājums tika noraidīts ar vārdiem, ka tāpat jau pietiek ksenofobijas. Es neesmu viens no cilvēkiem, kas staigā "Proud to be white" krekliņos vai spēj no galvas citēt trāpīgākās Jāņa Iesalnieka atziņas, taču šie vārdi mani pilnīgi noteikti drīzāk ieintriģēja izlasīt Velbeka romānu, nevis atbaidīja no tā - pat ja kaut kas idejiski nesakrīt ar manu vērtību sistēmu, es galīgi neesmu gatavs to akli noraidīt, pat nemēģinājis saprast, kas tieši tas ir.

Sen nebija skatīta neviena filma par pārgājienu / izdzīvošanas dabā tēmu. Tiesa, šī laikam nebūs viena no tām filmām, kas varētu skatītājā uzjundīt dziņu doties dabā, pārvarēt kalnus un lejas un piepildīt savu sirdi ar Wanderlust. Drīzāk tā būs viena no tām filmām, kur ik pa brīdim pašausmināties par varoņu debilo rīcību un plānot variantus, kā gan tu pats būtu rīkojies viņu vietā.