Kazhes pierakstu burtnīca

Dienā, kad tiku uzlaikojis Marinas jaku un secinājām, ka man tā itin labi der, būtu beidzot pienācis laiks uzrakstīt savus iespaidus par "The Danish Girl", ko skatījāmies nu jau pirms laba laiciņa. Kāpēc pieminu jakas uzvilkšanu? Ui, varbūt nemaz nevajadzētu šo tēmu turpināt - var kļūt bīstami. Lai gan visticamākais, ka nē.

Mākslīgais intelekts un tā robežas ir jautājums, kas ilgstoši ir nodarbinājis ne vien rakstniekus un kino ļaudis, bet arī domātājus, filozofus, matemātiķus un datorzinātniekus, kā arī dažādus citus plānā galdiņa urbējus, no kuriem sabiedrībai nav tāda labuma kā no kārtīga darba rūķa ar sūdainām rokām. Nevaru apgalvot, ka britu zinātniskās fantastikas filma "Ex Machina" šajā jautājumā atklātu kādus jaunus apvāršņus, bet tas jau laikam arī nav īsti kino uzdevums.

Gribēju jau rakstīt, ka Žilu Vernu nebiju lasījis kopš pamatskolas laikiem, taču nākas pašam sevi pārlabot - 2010.gadā tiku izlasījis "80 dienās apkārt zemeslodei" vienkāršotā versijā franču valodā. Un tagad, sešus gadus vēlāk, atkal pieķēros vienam Verna romānam oriģinālvalodā. Jāatzīst, ka šo gadu laikā nav mainījies tas apstāklis, ka parunāt franciski joprojām nevaru, par rakstīšanu nemaz nerunājot, bet vismaz lasīšanas spējas kopumā noteikti ir uzlabojušās. Taču skaidrs, ka Verna grāmatas nav tā sarežģītākā literatūra un vismaz ar sižeta uztveršanu to gadījumā sevišķām problēmām rasties nevajadzētu.

Pirms "Antigones" biju manāmi vairāk satraucies, nekā tas man pēdējā laikā teātra apmeklējumos raksturīgi. Tā kā iepriekšējā vizīte Nacionālajā uz kā gada izrādi apbalvotu Elmāra Seņkova izrādi ("Ezeriņš") bija beigusies ar diezgan izteiktu vilšanos (pa vidu gan vēl bija "Bille", kas man patika, bet tur jau nebija ne Seņkova, ne Spēlmaņu nakts galvenās balvas). Vai šoreiz būs citādāk?

Šī man sanāca pirmā skatītā Aleksandra Sokurova filma, un tagad varētu gadīties, ka būs grūti saņemties skatīties pārējās. Par to - mazliet pat žēl, jo aprakstu ziņā interesē gan "Fausts", gan "Молох", gan "Телец". Bet "Krievu šķirsts" izrādījās par sarežģītu, lai man būtu pārliecība, ka spēšu sagremot citas viņa filmas (lai arī tām, cik var saprast, ir vairāk sižeta šī vārda tradicionālajā nozīmē).

Man pazīšanās ar Imantu Ziedoni kaut kā pēdējā laikā arvien vairāk notiek ar teātra starpniecību - kopš piespiedu laikiem skolā ne rindiņas Ziedoņa tekstu lasījis neesmu, ar fonda "Viegli" darbību man nekādu emocionālu attiecību nav, bet vienlaikus pēdējo dažu mēnešu laikā šī bija jau otrā reize, kad Ziedoni vēroju teātrī. Un, kas nav īpaši pārsteidzoši, abas reizes Ziedoni atveido viens un tas pats Kaspars Znotiņš.

Braucu šodien ar riteni, un pēkšņi atcerējos šos divus pastāstus. Pat nezinu, kāpēc tieši šodien tos atcerējos un kāpēc tos tagad te publicēju.

"The Who" otrā studijas plate savā ziņā ir ļoti nozīmīga - kā nekā tajā atrodamā kompozīcija "A Quick One, While He's Away" ir uzskatāma par teju vai pirmo mini rokoperu (vismaz - par pirmo ievērojamo) šāda stila kompozīciju. Vienlaikus kā albums "A Quick One" galīgi nav vērā ņemams - tas nobāl gan sava priekšgājēja ("My Generation"), gan sekotāja ("The Who Sell Out") priekšā. Toties tas var kalpot par apliecinājumu, ka arī sešdesmitajos gados tāda parādība kā "otrā albuma sindroms" pastāvēja - ka pirmā ieraksta panākumu rezultātā tevi studijā iedzen nesagatavotu un tad nu tu ieraksti to, kas nu sanāk.

Jēcis Beisikāns gāja pa ielu, mierīgi domādams savas domas. Likās, ka nekādi pārsteigumi nav gaidāmi, bet te… pretī nāca kursabiedrene Zaiga Saplāksnīte.

Pēc visai apšaubāmās pieredzes ar “Ezeriņu”, arī uz “Billi” šoreiz gāju ar savu devu piesardzības. Tas vien, ka izrāde Nacionālā repertuārā ir kopš 2009.gada, taču neko daudz negarantē. Un labas atsauksmes vēl jo vairāk ne, var gadīties, ka man atkal atliks tikai noplātīt rokas un nopūsties: “Eh!” Vēl jo vairāk piesardzību veicināja izrādes auditorija, kurā dominēja pamatskolas vecuma jaunieši. Man jau nav iebildumu pret izrādēm, kas paredzētas gados jaunākai auditorijai, tomēr tomēr…