Pirms mazliet vairāk nekā 20 gadiem "H-Blockx" bija viena no manām iecienītākajām grupām pasaulē - galvenokārt tās, protams, bija sekas tās videoklipu cītīgajai dreijāšanai neilgi dzīvojušajā Rušenieka "RBS TV" kanālā. Šķiet, ka manas simpātijas pret "blokiem" pamatīgi pārdzīvoja televīziju, ne velti vairākus gadus vēlāk no Vācijas pārvedu "Time to Move" kompaktdisku. Tad vēl dažus gadus vēlāk H-Blockx dzīvajā redzēju uzstājamies Skonto stadionā (šķiet, tā bija pirmā reize, kad vispār biju šai stadionā). Un pēc tam - daudzus gadus H-Blockx ne mazākajā mērā manu prātu nenodarbināja, līdz auto braucienā uz Kāpu sākām pārrunāt deviņdesmito gadu mūziku un līdzās Sin with Sebastian atmiņā uzausa arī H-Blockx. Un tad dažas dienas vēlāk, meklējot kādu pazudušu lietu, uzgāju arī "Time to Move" kompaktdisku, kā rezultātā pēdējās dienās atkal esmu klausījies "Risin' High" un citus deviņdesmito gadu vidus vācu reproka grāvējus. Vietā būtu jautājums - kādas tad ir emocijas, izdzirdot šīs dziesmas šeit un tagad?

Šogad Positivus apmeklējums sanāca saīsinātajā variantā - aizbraucām tik vien kā uz festivāla pēdējo dienu. Vasara tomēr ir tik īsa, visādu plānu un ieceru ir daudz, un festivālam, kur man pirmajās divās dienās neviens no galvenajiem māksliniekiem acumirklīgu reakciju "o, to gan nedrīkst laist garām" un arī draugu uzlidojums un "pilnīgs festivāls" sajūtas nav gaidāms, par savu vietu kalendārā nākas cīnīties jo spraigi. Mūzikas aktualitātēm es sekoju itin švaki, līdz ar to bez Elijas Goldinas un M83 varu itin mierīgi arī iztikt, Igijs Pops gan ir pilnīgi cita lieta.

Man pašam patīk rakstīt stāstus (šogad gan nekas jauns, cik atceros, nav tapis. varbūt nākamnedēļ?), bet lasu tos biežāk bez sevišķas sajūsmas - tādā ziņā, ka kāda autora iepazīšanai man labāk patīk ķerties pie pamatīgākiem darbiem. Vienlaikus - parasti izvairos no pārmērīgi garām grāmatām. Un stāstu krājumi jau paši par sevi nav slikti, ja vien tie ir autora paša iecerēti. Līdzīgi kā man nav iebildumu pret mūzikas ierakstiem, kurus veido tematiski nesaistītas dziesmas, bet par visām varītēm cenšos izvairīties not tā, lai manā fonotēkā (kopš to veidoju apzināti un mērķtiecīgi) parādītos kādas "best of" izlases. Elisas Manro stāstu krājums "Dārgā dzīve" manās rokās nonāca gan tālab, ka šī Kanādas rakstniece relatīvi nesen (pirms dažiem gadiem) saņēma Nobela prēmiju, gan tādēļ, ka citās formās, kā vien īsprozā, Manro tā īsti neraksta, līdz ar to - ko gan citu no viņas darbiem lasīt, ja ne stāstus?

Otrais "Sunset Festival" vakars sarūpēja to, par ko pirmajā varēja tikai sapņot, - saulrietu. Vēl tas sarūpēja trīs grupu uzstāšanos, par ko arī sniegšu savu atskaiti.

Pērno Jāņu pasākumu - Miķeļtorņa Spartakiādi pārsist vērienā nevienam šogad īsti nebija iekšā, līdz ar to jautājums par to, ko īsti darīt šajos Jāņos, risinājās kaut kā īpaši lēnām un nesteidzīgi. Varianti tika cilāti daudzi un dažādi, bet galavārdu, ja nekļūdos, teica Edijs, paziņojot: Hījumā! Un patiesi - kālab gan lai neaizbrauktu uz Igaunijas otru lielāko salu, lai tur pacept kād' gaļiņ', iedzert kād' aliņ' un uzdziedāt kād' dziesmiņ'? Savācāmies astoņu cilvēku sastāvā: Baiba, Irbe, Ilze, Edijs, Anita, Raitis, Marina un es. Puslīdz sarunājām, ko ēdīsim, ko ņemsim līdzi un kā brauksim, un tad atlika tik vien kā braukt. Un tad nu mēs braucām (startējām 23.jūnijā ap pulksten deviņiem).

Pirms rakstīt par "Sunset festival" pirmā vakara koncertiem (primāri, protams, Damien Rice uzstāšanos), pievērsīšos organizatorisko jautājumu vērtējumam un manam skatījumam uz šīm lietām. Jāatzīst, ka organizētājiem un apmeklētājiem gaužām nepalaimējās ar laikapstākļiem - pēc ilgāka karsta laika perioda 3.jūlijs bija pirmā vēsā un pamatīgi lietainā diena, turklāt vēl kārtīgs lietus sacēlās tieši uz vakaru, proti, koncertu laikiem. Izskatījās, ka šādam pavērsienam īpaši nebija gatavi arī dzērienu tirgotāji, jo laiks bija tāds, ka drīzāk varētu tirgot karstvīnu nekā alu, un kafijas pieejamība arī bija diezgan niecīga. Protams, man kā cilvēkam pie stūres un vēl kafijas nedzērājam šis jautājums nebija īsti aktuāls.

Dovlatova grāmatu lasīšanai, ja ne gluži intensīvi, bet tomēr savulaik biju pievērsies - 2009.gadā izlasīju trīs viņa darbus: "Kompromisu", "Dabas liegumu" un "Zonu". Tagad, grāmatu klubiņa ietvaros tiku līdz "Čemodānam", kurai ir pa druskai no visiem trijiem. Tā jau ir čemodāna priekšrocība - tur var itin daudz visādu lietu sakrāmēt. Par to arī ir šis krājums - par apģērba gabaliem, kurus uz Ameriku paņēmis līdzi pats Dovlatovs un kā viņš pie tiem ir ticis.

Kā dzima doma braukt šogad uz NOS Primavera Sound festivālu Porto, es tev nemaz tā precīzi nepateikšu. Droši, ka tā bija mana iniciatīva, bet kāpēc tā radās - kas to lai vairs atcerās. Taču ar garantiju varu pateikt, kad šī doma radās - 16.februārī, jo tieši tajā datumā izsūtīju dažiem draugiem vēstules ar jautājumu, vai kāds no viņiem vēlētos šajā braucienā pievienoties. Toreiz kā māksliniekus, kurus vērts redzēt, ieteicu sekojošos: Air, Animal Collective, Beach House, Brian Wilson, PJ Harvey, Sigur Ros un Tortoise. Tagad jāatzīst, ka "Dzīvnieku kolektīvu" un "Bruņurupuci" mēs beigās nemaz neredzējām, bet sevišķi par to neskumstu. Toties mēs redzējām daudz cita un ne tikai festivālā, par ko esmu priecīgs.

Sākotnēji (no 1991. līdz 1993. gadam) PJ Harvey bija nevis solo mākslniece, bet gan trio, kurā līdzās pašai Polijai Džīnai ietilpa Robs Eliss un Ījans Olivers. Tiesa, līdz pirmā albuma tapšanas laikam Oliveru jau bija paspējis nomainīt Stīvs Vons. Lai arī pašai Hārvijai tā iznākšanas laikā bija tikai 22 gadi, ierakstā saklausāmaas teju visas iezīmes, kas viņu padarīja par vienu no retajām patiešām ļoti nozīmīgajām sievietēm rokmūzikas pasaulē.

Skatoties piecdesmito-sešdesmito gadu filmas, mani vienmēr fascinē, cik bieži galvenais varonis izskatās pēc Džordža Klūnija. Vai pareizāk - cik ļoti Džordžs Klūnijs atbilst tās ēras standarta galvenās lomas atveidotājam - izskatīgam mazliet iesirmam vīrietim, gludi skūtam, ar izteiksmīgu zodu un solīdās drēbēs. Un Kerijs Grānts, kas atveido galveno varoni klasiskajā Hičkoka filmā "North by Northwest" ir viens no visidentificējamākajiem proto-Klūnijiem, kādu vien varu iedomāties.