Kazhes pierakstu burtnīca

Ui, cik ar tām dažādajām pozām ir sarežģīti - no vienas puses, tas ir ieraksts, kurā atrodamas divas no visu laiku slavenākajām Koena dziesmām, un ne bez pamata tās iekarojušas popularitāti un mīlestību, bet vienlaikus tā skanējums nebūt nav tāds, par ko jūsmināties un tieši tajās slavenākajās dziesmās kaitinošo elementu ir visvairāk.

Kamēr sapnī es šonakt redzēju, ka man brīvdienām nav nekādu plānu un nākas bezsakarā vazāties pa Rīgas centru, lai tikai nosistu laiku, realitātē tā visbiežāk nav. Tomēr pagājušās nedēļas svētdiena vismaz uz priekšu sevišķi aizplānota nebija, tāpēc izlēmām doties uz Kandavu.

Par "Pakļaušanos" pirmo reizi es dzirdēju grāmatu klubiņā, kur izskanēja versija lasīt šo grāmatu, taču ierosinājums tika noraidīts ar vārdiem, ka tāpat jau pietiek ksenofobijas. Es neesmu viens no cilvēkiem, kas staigā "Proud to be white" krekliņos vai spēj no galvas citēt trāpīgākās Jāņa Iesalnieka atziņas, taču šie vārdi mani pilnīgi noteikti drīzāk ieintriģēja izlasīt Velbeka romānu, nevis atbaidīja no tā - pat ja kaut kas idejiski nesakrīt ar manu vērtību sistēmu, es galīgi neesmu gatavs to akli noraidīt, pat nemēģinājis saprast, kas tieši tas ir.

Sen nebija skatīta neviena filma par pārgājienu / izdzīvošanas dabā tēmu. Tiesa, šī laikam nebūs viena no tām filmām, kas varētu skatītājā uzjundīt dziņu doties dabā, pārvarēt kalnus un lejas un piepildīt savu sirdi ar Wanderlust. Drīzāk tā būs viena no tām filmām, kur ik pa brīdim pašausmināties par varoņu debilo rīcību un plānot variantus, kā gan tu pats būtu rīkojies viņu vietā.

Parasti šādus tekstus sāku ar vārdiem, ka es jau nekāds lielais sportists neesmu, bet tā nu sanāca, ka kaut kādā pasākumā piedalījos. Šī noteikti būs viena no tām reizēm, kad kaut ko līdzīgu atkal rakstīt: neesmu es no aktīvajiem piedzīvojumu sacensību dalībniekiem, visskaidrākā disciplīna pēdējos gados man ir "tupa skriešana", bet reizēm gribās jau arī kaut ko citu.

Pēc eksperimenta, sadarbojoties ar Filu Spektoru, "Recents Songs" ir Koena atgriešanās pie saknēm - pie tādām dziesmām, kuru dēļ viņš sākotnēji spēja savaldzināt savas klausītājas (un klausītājus) - gaumīgi un neuzmācīgi aranžētām dziesmām par mīlestību un reliģiju. Atkal jau teksti kļuvuši sarežģītāki, mazāk vulgāri, plašāk un dziļāk interpretējami. Vienlaikus šis ir arī pēdējais ieraksts pirms Koenu savaldzināja astoņdesmitie gadi un elektroniskie instrumenti, proti, tās ir atvadas no kādas ļoti skaistas muzikālas ēras. Nē, varbūt nav gluži tā, ka Koens te būtu atgriezies pie "Songs of Leonard Cohen" ēras minimālisma - kā nekā ierakstā piedalās liels daudzums mūziķu, kas patiešām pārliecina par to, ka tas ir mūzikas albums, nevis dzejas deklamācija ģitāras pavadījumā, taču uzsvars te ir uz skanējuma gaumīgumu un adekvātumu - atšķirībā no Spektora, kuram galvenais bija lielāka pompa un troksnis, šī ieraksta producents Henrijs Levijs, kura sadarbības partneru vidū atrodami Džonija Mičela un Nīls Jangs stilistiski ir daudz labāk saderīgs ar Koenu, līdz ar to gadījumā, ja viņaprāt kādā mirklī ir nepieciešams čigānu vijolnieks, bet citā - meksikāņu mariači grupas iesaistīšanās, tad tam tiešām ir objektīvi iemesli.

Olivjē Adams ir diezgan ievērojams mūsdienu franču autors, bet vienlaikus - ne tik ievērojams, lai būtu tulkots latviešu valodā un ne tik ievērojams, lai viņa vārdu obligāti vajadzētu zināt katram literatūras cienītājam. Līdz šim viņa lielākais sasniegums ir īsprozas Gonkūru prēmijas saņemšana par savu stāstu krājumu "Ziemas paiešana". "Veltie pūliņi" noteikti nav viens no viņa zināmakājiem darbiem, taču tas ir tas, kas man patrāpījās pirmais pa rokai, līdz ar to esmu to tagad izlasījis (kas, kā jau parasti man ir ar grāmatām franču valodā, nebūt nebija viegls pasākums).

Daudz braukt ar laivām šogad nav sanācis - līdz šim kontā bija tik vien kā puse dienas lagūnā Jaunzēlandē un otra puse dienas Durbē ar kolēģiem. Līdz ar to itin dabiski, ka saņēmuši no Aivara un Lailas piedāvājumu izbraukt kādu loku pa Hapaka grāvi, bez ilgas domāšanas piekritām. Ar maršrutā iekļautajām vietām drusku tā kā esmu pazīstams, kā nekā pirms dažiem gadiem izbraucu teju visu laivojamo hapaknieka posmu, bet ne vienmēr jau vajag kaut ko jaunu un nepārbaudītu.

Esam tikuši pie sava Islandes zivju spēļu komplekta. Nevaru pagaidām apgalvot, ka mēs būtu šīs spēles pilnībā atkoduši un noskaidrojuši tām uzvarošo stratēģiju, taču zināmu ieskatu spēļu principos varu sniegt un, iespējams, arī tevi, dārgo lasītāj, pievērst to spēlēšanai.

Fransuā Ozons ir viens no tiem mūsdienu režisoriem, kam ir izteikts savs stils un rokraksts, raksturīga individualitāte, pēc kuras viņu filmas var atpazīt, bet vienlaikus līdz apzīmējumam "dižgars" viņiem kaut kā pietrūkst. Lielā mērā viņa filmās estētika dominē pār domu. Varbūt ne gluži tik dramatiskā mērā, kā tas ir Tima Bērtona gadījumā, kuram viens no galvenajiem vadmotīviem droši vien ir "taisīt tā, lai nav kā dzīvē", bet arī Ozons gluži ar pārmērīgu reālisma mīlestību nesirgst.