Diez vai es būtu pats sadūšojies pirkt biļetes uz jaunāko Barišņikova iestudējumu Rīgā "Vēstule cilvēkam" - pietika man apskatīties biļešu cenas, lai saprastu, ka tik ļoti es to nevēlos redzēt. Taču tad kāds mans kolēģis nāca klajā ar piedāvājumu, no kura nevarēju atteikties - proti, ar biļetēm izteikti zem nominālvērtības, un tad nu pēc neilgas ministināšanās izlēmām, ka var jau aiziet. Tiesa, sekojot kādā žurnālā ieteiktajam, izlēmām pirms izrādes apmeklējuma "izpildīt mājasdarbu", kas manā gadījumā nozīmēja Ņižinska dienasgrāmatas izlasīšanu un rūpīgāku iepazīšanos ar šī baletdejotāja biogrāfiju. Līdz ar to nebija šaubu, ka varēsim saprast, kas izrādē īsti notiks.

Vāclava Ņižinska dienasgrāmata droši pretendē uz pēdējo gadu grūtākās lasāmvielas statusu. Normālos apstākļos es arī nebūtu pat mēģinājis to lasīt, taču gatavojoties Roberta Vilsona un Mihaila Barišņikova iestudējumā apmeklējunam, šķita prātīgi uzzināt, ap ko tā visa lieta grozās.

Brāļu Koenu filma "Sveicināts, cēzar!" diez vai kļūs par vienu no viņu leģendārākajiem veikumiem, atnesīs plašu Oskaru kolekciju un ieguls Holivudas zelta fondā. Tas gan nenozīmē, ka filma būtu neizdevusies vai bezvērtīga, gluži vienkārši uz viņu spožāko veikumu fona tās trumpji nav tik jaudīgi, lai arī filmas plusi ir acīmredzami.

Ar Moniku es iepazinos autobusā Rīga - Meņģele, lai gan patiesībā abi braucām uz Madlienu. Jā, tā mūsdienās joprojām gadās. Divi cilvēki iepazīstas klātienē, nevis ar kaut kādu tur soctīklu, čatu vai vēl sazin kā palīdzību. Apsēžas viens otram blakus un iepazīstas. Protams, pilnīgi bez tehnoloģijām tas parasti tāpat nenotiek. Arī šajā situācijā pirmais, ko es ievēroju, bija atvērtā Ingress viņas telefonā. Pirmām kārtām, protams, pārliecinājos, ka viņa bija savējā - zaļās komandas pārstāve. Citādi jau īsti nebūtu vērts iepazīties. "Sveiki, es esmu strogais, 13.līmeņa zaļo aģents!" - tas galīgi neskanētu forši, uzrunājot zilo komandas meiteni. Es vispār esmu pret attiecībām ar pretinieku komandas pārstāvēm - agrāk vai vēlāk nāksies izvēlēties - komanda vai tas otrs cilvēks, un tā galīgi nav viegla izvēle. Nē, par laimi Monika bija mūsējā - zaļā. Tas nu gan ir labi, ka ar Ingress spēlētājiem iepazīties ir ļoti viegli - tu vienkārši pasaki: "O, tu arī spēlē Ingress! Kurš tev līmenis?" un tālāk viss notiek automātiski. Tā arī mūsu gadījumā. Monika izrādījās jauniņā - tikai piektais līmenis, kas galīgi nav daudz. Protams, arī es tam esmu izgājis cauri, bet tas jau bija pirms kāda gada, varbūt pat pusotra. Laiks tik ātri skrien, un nu jau man šķiet, ka pagājusi vesela mūžība kopš man nācās šaut ar visādiem trešā, ceturtā līmeņa bursteriem.

Man ir grūti šobrīd salikt kopā divus mentālos portretus: teju septiņdesmit gadus vecu puskailu dēmonu, kas lēkā pa Positivus skatuvi, un visai apcerīgu Deivida Bovija līdzinieku, kas iedziedājis "Post Pop Depression". Es saprotu, ka viņi abi ir viens un tas pats cilvēks, bet līdz galam nespēju tam noticēt.

Nesen Marina ne gluži žēlojās, bet drīzāk konstatēja, ka šogad mēs diezgan maz apmeklējam visādus koncertus un citas aktivitātes darba dienu vakaros. Zināmā mērā viņai ir taisnība - es tagad itin bieži dodos uz Magnētu, viņa - uz sporta zāli, un arī "Mantai" kaut kā šovasar nav daudz aktivitāšu Rīgā. Līdz ar to tikai likumsakarīgi, ka grupas "Gapoljeri" koncertu trešdienas vakarā pie Pulvertorņa garām laist nevarējām.

Ar Krievijas grupu "Gromika" mani iepazīstināja Edijs, paņemot tās disku līdzi uz Kāpu. Viņš pats, savukārt, ar šo ansambli no Petrozavodskas ansambli iepazinās Tallinas mūzikas nedēļā un atzina to par labu esam. Ja tev ir jautājumi par grupas nosaukumu, tad tas ir savienojums no padomju politiķa Gromiko un vārda "gromka" jeb skaļi. Grupai ir arī īpašs skatuves tēls - fonā vienmēr ir atrodams Andreja Gromiko fotoattēls, bet paši mākslnieki uzstājas pelēkos uzvalkos ar uzkrāsotām uzacīm Brežņeva gaumē. Jautājums tomēr, protams, nav par to, kā grupa izskatās, bet gan kādu mūziku tā spēlē.

Mums virtuvē pie flīzēm ir pielīmēta lapiņa ar uzrakstu "Durbe", kas vēsta par to, ka 2016.gadā ceļojumā uz turieni mums būs lemts doties. Nav gan precizēts, vai ar to ir domāta Durbe - pilsēta, Durbes ezers, Durbe - upe vai Durbes pils pie Tukuma. Taču droši ir tas, ka mans laivu brauciens pa Durbi neļauj šo punktu uzskatīt par izpildītu, jo ceļojumu uz Durbi 2016.gadā izlozē dabūja Marina. Tikām mans ceļojums uz Zolitūdi sen jau ir izpildīts.

Šoreiz, manu mazo lasītāju, pastāstīšu tev par diviem mūsu pēdējā laikā izbraucieniem ar velo - uz Sloku un Jelgavas - Elejas - Mežotnes trīsstūri.

Šoreiz - nekāda garā apraksta ar notikumiem pa dienām, vairāk - tāds īss emociju pārskats.