Kazhes pierakstu burtnīca

Baltkrievu autore Svetlana Aleksijeviča 2015.gadā saņēma Nobela prēmiju literatūrā, kas arī kļuva par iemeslu manai interesei par viņas daiļradi. Jāatzīst gan, ka pirms "Second-hand laiks" lasīšanas es nebiju noskaidrojis, ka šī autore specializējas uz dokumentālo, nevis daiļliteratūru. Un vēl jo vairāk es nenojautu, cik smaga lasāmviela būs šī grāmata, kuru man sanāca lasīt dažādās lidmašīnās un lidostās.

Mazliet pat pašam šokējoši, ka pēdējo reizi kādu Makjuena darbu esmu lasījis vien 2010.gadā - kā nekā laika posmā no 2007. līdz 2010.gadam iepazinu gandrīz visus viņa romānus (izņemot pie oskarotās ekranizācijas tikušo "Atonement"), bet tagad tik ilgstoši - pa nullēm. Tiesa, tikai trīs grāmatas pa šo laiku arī ir ienākušās, līdz ar to, ja man būs noskaņojums, varēšu pēc kāda laiciņa atkal sevi pasludināt par lielu Makjuena ekspertu. Ja vien ignorētu tādu apstākli, ka patiesībā jau neko daudz no viņa grāmatām es neatceros, līdz ar to mans eksperta statuss ir diezgan apšaubāms.

Jaunzēlandes ceļojuma pēdējā garajā lidojumā man beidzot sanāca noskatīties kādu filmu, kura man patika. Korejiešu filma "Iekšējais skaistums" (droši vien to varētu saukt arī par "Skaistums nāk no iekšām") uzrunāja ar savu anotāciju: tās galvenais varonis katru rītu pamostas citā ķermenī un līdz ar to viņam ir itin grūti uzturēt ilgtermiņa attiecības, tāpēc viņš dzīvo noslēgtu vientuļnieka dzīvi, laiku pa laikam iesaistoties kādā vienas nakts sakarā, bet tad viņš iepazīst liktenīgo meiteni.

Vilcieniņu meistarības sezonas noslēguma ballīte šogad risinājās īpašā laikā - Lieldienās. Tā kā diemžēl tehnisku iemeslu dēļ šajā datumā ballītes norises vietai Aglonas baziliku rezervēt nebija iespējams (un patiesībā tur arī no Aglonas dzelzceļa stacijas diezgan paliels gabals ejams), pasākuma vieta, kā jau ierasts, iepriekš publiski izziņota netika. Līdz ar to turnīra dalībnieki tikās tajā vietā, kuru mainīt nedrīkst - Rīgas Centrālajā dzelzceļa stacijā. Dresskods šoreiz paredzēja tērpties skaistos zaķa tematikas tērpos, ar ko īpaši izcēlās kāda blondīne, kura iepriekš turnīrā nebija novērota - zaķis kas zaķis, ar visu ļipu un austiņām! Pārējie - kā nu kurais, gan solīdāki, gan mazāk solīdi zaķi.

Būtu pārspīlējums teikt, ka vārdu savienojums "Ukrainian Airlines" manī viestu drošības sajūtu. Diezgan "kreisa" aviokompānija būtu precīzāks raksturojums. Un vienlaikus - vai patiesībā nav tā, ka citi pārlidojumu veicēji, ar kuriem reizēm sanāk darīšana, ir līdzvērtīgi aizdomīgi? Kā lai arī nebūtu, Kijivā "Ukru aviolīnijas" mūs nogādāja.

Parasti ceļojumu aprakstus sāku ar apgalvojumu, ka konkrētais galamērķis vai nu jau ilgāku laiku ir bijis manā interešu lokā, vai arī tas ticis izvēlēts teju vai nejauši. Šoreiz šaubu nav - darīšana ir ar pirmo variantu, jo sapņot par Jaunzēlandi taču ir tik dabiski!

Lidojot ar Air China, filmu piedāvājums ir diezgan ierobežots. Gan tādā ziņā, ka filmu nav sevišķi daudz, gan ar to, ka liela to daļa ir mistiski ķīniešu ražojumi, par kuru kvalitāti nav vispār nekādas skaidrības. Visubeidzot, valodas problēma: ķīniešu filmas ir vispār bez subtitriem, bet angliskās - tikai ar ķīniešu. Normālos apstākļos filmas angļu vai vācu valodā varu mierīgi skatīties tāpat, bet lidmašīnās dzirdamība un skaņas kvalitāte parasti nav SCAPE kvalitātē. Līdz ar to sakarīgākais variants ir citvalstu filmas - tām parasto subtitri or arī angliski. Zināms, ka esmu liels Eiropas kino mīlis, tad nu izlēmu skatīties Itālijas kino veikumu "Sarežģītā laime" (The Complexity of Happiness), neko iepriekš par šo filmu nezinot.

Tu varētu man jautāt: kādā sakarā tu, biedri Raimond, skaties filmu par to, kā apprecēt miljonāru? Un tev ir visas tiesības tā darīt: es patiešām īsti neesmu potenciāls miljonāra apprecētājs. Taču lidmašīnās mēdzu skatīties arī tādas filmas, no kurām daudz jēgas man nav. Vēl jo vairāk, ja šajā filmā vienā no galvenajām lomām ir Merilina Monro.

Grāmatu un filmu varoņiem ir kāds izcils pluss pār reāliem cilvēkiem: viņi nenoveco. Protams, lasot vienu un to pašu grāmatu dažādos savas dzīves posmos, tu tās varoņus redzēsi citādāk, un tomēr viņi paliks nemainīgi jauni vai veci, kādus nu viņus autors ir radījis. Šī filma tikām mēģina tev kādu varoni attēlot galīgi ne tādā veidā, kā tu viņu esi pieradis redzēt. Slavenais izcilais detektīvs Šerloks Holmss te ir vīrs stipri gados, kuram ne tikai ir čupā teju visi iekšējie orgāni, bet arī prāts vaira nav tāds kā senās dienās. Līdz ar to galīgi nav brīnumaini, ka Holmsa "pēdējā lieta" šai filmā ir tikai mēģinājums pamodināt atmiņas par šo pašu "pēdējo lietu", saprast, ko tieši tajā izcilais detektīvs bija nolaidis greizi.

Teju visa sezona aizritēja nemitīgā cīņā starp diviem dalībniekiem, kas pārmaiņus ieņēma pirmo vietu kopvērtējumā. Pēc neveiksmīgās iepriekšējās sezonas pilnībā bija atguvies pirmā turnīra uzvarētājs Gustavs, taču ļoti nopietnu konkurenci šogad viņam spēja izrādīt Mārtiņš, kurš kļuva par vienīgo turnīra dalībnieku līdzās Gustavam, kas šajā sezonā pielaikoja dzelteno līdera kreklu. Kā allaž līmenī bija arī Baiba, kura pirms pēdējās kārtas no pirmajā vietā esošā Gustava atpalika mazāk kā 25 punktus - pilnīgi atvinnējama starpība, jo īpaši, ja ņem vērā, ka Gustavam pēdējā kārtā stājās tādi nopietni pretinieki kā vicelīderis Mārtiņš un Irbe. Principiālais jautājums, kas nodarbināja ieinteresētās puses: vai pēdējā kārtā notiks karteļa veidošana Gustava apturēšanai? Irbe bija skaidri motivēta atbalstīt Baibu. Tāpat šajā spēlē piedalījās Māra, kurai radniecības saites ar Mārtiņu varētu arī veicināt Gustava ierobežošanu. Visubeidzot Jānis - kuram palīdzēs un kaitēs viņš? Zināms, ka Latvijas futbola Virslīgā pēdējo kārtu spēlēs trešās puses mēdz motivēt kādu pastarīti uz īpaši centīgu spēlēšanu, lai tas atņemtu punktus pretendentam uz titulu. Vai kas tāds iespējams arī Vilcieniņu meistarībā? Vai tomēr VM būtu pārāka par šādām kuluāru spēlēm?