Sekojot pirms vairākiem gadā nākušajam "Strāvoklim", kur Latvijas nekomerciālās mūzikas mākslinieki izpildīja dziesmas ar Raiņa vārdiem, klajā nākušas "Pretējības", kurās pie muzikālas apdares tikusi Aspazijas dzeja. Prognozējami, ka izpildītāju saraksti abos ierakstos sevišķi nepārklājas, kaut vai tāpēc vien, ka Aspaziju dzied sievietes, kamēr Raini (cik atceros) - galvenokārt kungi. Skaidrs, ka ieraksta tapšanā lielākais nopelns ir aizvadītajam Raiņa un Aspazijas jubilejas gadam, līdz ar to var gadīties, ka "Pretējības" būs visilgdzīvojošākais šī gada rezultāts - gan jau šādas tādas dziesmas no šī ieraksta šur tur būs dzirdamas vēl vismaz gadus desmit, atšķirībā no, piemēram, "Raiņa sapņiem".

Gatavojoties Pingvīnu pasākumam, šķita diezgan obligāta prasība noskatīties multfilmu par pingvīniem, kuri kalpojuši par iedvesmu vienai no skaistākajām Latvijas ģeotradīcijām.

Jāņa Joņeva debijas romāns "Jelgava 94" kļuva par vienu no spilgtākajiem notikumiem pēdējo gadu latviešu literatūrā. Līdz ar to tikai likumsakarīgi, ka nu šis darbs tapis arī par teātra izrādi. Varbūt mazliet mazāk prognozējami ir tas, ka iestudējums tapis grāmatas norises pilsētā - Jelgavas Jaunajā teātrī, par kura eksistenci pat iepriekš nebiju īsti informēts. Proti, daudz skanīgu Latvijas teātra vidē vārdu šai iestudējumā tu nemanīsi. Bet tā jau tam arī būtu jābūt - metālisti (un arī grandžeri) jau nav nekādi normālie, bet nenormālie.

"Un ja nu Dievs būtu viens no mums" - tā vēl deviņdesmitajos gados dziedāja Džoana Osborna. Par to arī ir šī beļģu filma, lai arī tā filmā netiek atskaņota. Tāpat tajā savu ticības mantru "God" neizdzied Džons Lenons, un arī cits bītls Džordžs Harisons nevēršas pie "My Sweet Lord". Un arī "Visjaunākās derības" Dievs nav gluži tāds, kā Viņu pierasts attēlot mākslā.

Nekad sevi neesmu uzskatījis par Deivida Bovija fanu. Vienlaikus ne mirkli neesmu apšaubījis, ka viņš ir uzskatāms par vienu no spilgtākajām personībām rokmūzikas vēsturē. Viens no tiem mūziķiem, kuri vienmēr bijuši muzikālo revolūciju priekšplānā, modi diktējuši, nevis tai sekojuši (ok, vismaz kopš septiņdesmito gadu sākuma, jo paši pirmie Bovija darbības gadi pagāja savas pozīcijas mūzikas pasaulē meklējumos), pat astoņdesmitos gadus Bovijs pārdzīvoja saglabājot relatīvi pieklājīgu seju, kas tajā laikā bija īpašs varoņdarbs.

"Jo augstāk palec, jo skaistāks balets" - tā es atminos esam dzirdējis bērnībā, lai arī neesmu drošs, kurš dižgaris ir šo viedo vārdu autors. Tikmēr objektīvā realitāte ir tāda, ka "Romeo un Džuljeta" man kļuva par pirmo dzīves laikā noskatīto baletu. Pat "Gulbju ezeru" televīzijā neesmu skatījies, jo padomju vadoņu miršanas sezonā biju pārāk mazs, tikām Putins vēl ir dzīvs. Bet nu - balets tā kā būtu apmeklēts.

"Ugunsdzēsēju balle" (Hoří, má panenko) ir pēdējā filma, kuru izcilais čehu režisors Milošs Formans uzņēma savā dzimtenē pirms došanās piespiedu emigrācijā, kurā viņam nācās strādāt ar labākajiem Holivudas aktieriem un saņemt Oskarus. Tikām "Ugunsdzēsēju ballē" viņa rīcībā bija vesela plejāde nebūt ne izcili skaistu pusmūža čehu vīriešu, un itin daudz arī diezgan savdabīga paskata dāmu.

Zināmā mērā ikviens, kas ir dzīvojis daudzdzīvokļu mājā, var saprast Polanska filmu "Īrnieks" - dzīve ar kaimiņiem nekad nav pavisam nevainīga joka padarīšana. No otras puses - normālos apstākļos tādā situācijā kā filmas galvenais varonis tu droši vien tomēr nenonāksi, lai cik kaitinoši arī nebūtu atsevišķi tavi kaimiņi.

Sarkangalvīte un vilks. Kur aitas, tur cirpēji. Dejas ar vilkiem. Liela brēka, maza vilna. Cilvēks cilvēkam vilks. Jēra dvēsele. Kam no Vilka kundzes bail? Aitas medīšanas piedzīvojumi. Vilks spalvu met, bet ne tikumu. Aitiņa Šons. Trīs sivēntiņi un vilks. Portreti. Vilki un avis.

Skaidrs, ka "Murkšķa dienu" biju redzējis jau iepriekš. Vairākkārt. Vai tad Murkšķa dienu vispār ir iespējams noskatīties tikai vienu reizi? Kaut tāpēc vien, ka filmas laikā tu šo dienu redzi atkal un atkal. Un kas dīvainākais - neapnīk.