Kazhes pierakstu burtnīca

Šī stāstu krājuma autors Gao Xingjian (kura vārdu man nav ne mazākās nojautas, kā pareizi atveidot latviski) ir ķīniešu autors, kurš gan savu dzimteni ir pametis, cita starpā arī tālab, ka viņa darbi nav sevišķi draudzīgi komunistiskajai Ķīnai, vismaz šajā stāstu krājumā viņš itin daudz pievēršas Kultūras revolūcijas kritikai.

Haruki Murakami diezgan droši ir uzskatāms par vienu no maniem iecienītākajiem mūsdienu rakstniekiem. Tiesa, kaut kā ir sanācis, ka vēl neesmu izlasījis "Colorless Tsukuru Tazaki and His Years of Pilgrimage", bet gan jau līdz gada beigām paspēšu šo izlabot. Un vairums viņa grāmatu manī raisījušas lielāku vai mazāku sajūsmu. Līdz šim gan ļoti maz zināju par to, kāds cilvēks slēpjas aiz mūsdienu populārākā japāņu autora vārda. Un "Par ko es runāju, runādams par skriešanu" ir, cik var saprast, līdz šim brīdim personīgākā Murakami grāmata, tāda, kas ļauj mazliet ieskatīties arī viņa dzīves aizkulisēs.

Es varu vien priecāties, ka neesmu Braiena Adamsa cienītājs un vēl jo vairāk, ka viņa jauno ierakstu neiegādājos likumīgā veidā. Pretējā gadījumā mans sašutums par to noteikti būtu daudz lielāks, nekā tas ir šobrīd.

Brodskis/Barišņikovs, tā vismaz šķiet, svarīgāks ir kā notikums, nevis kā izrāde. Līdz ar to nav arī pārsteidzošs tas, cik mežonīga ir/bija ažiotāža ap biļetēm uz šo iestudējumu, un tikai nejaušība (pareizā brīdī kādam citam neizgājušas transakcijas veidā) ļāva mums tikt pie biļetēm. Turklāt, par spīti ap šo notikumu saceltajam furoram, sajūtas, ka šis varētu būt satriecošākais priekšnesums, ko būsim 2015.gadā redzējuši, it nemaz nebija. Prieks un nepacietība bija, bet patiešām sevišķi necerēju, ka šī izrāde varētu kļūt par gada notikumu manā dzīvē. Būsim reālisti - ar dzeju manas attiecības ir itin vēsas (savulaik gan tās bija daudz vēsāks, nekā šobrīd), par baletu it nemaz neinteresējos, līdz ar to Barišņikovs kā personība manās acīs ir interesants, bet ne kaut kas no pilnīgi citas planētas nozīmības ziņā. Un izrāde, kurā viens pats Barišņikovs deklamē Josifa Brodska dzeju - skaidrs, ka pēc definīcijas tai nav īsti potenciāla mani novest līdz agregātstāvokļa maiņai. Jo īpaši, zinot, ka uz teātri devāmies visnotaļ nesvaigi, jo iepriekšējā vakarā Vilcieniņu meistarības spēles bija ļāvušas aiziet gulēt tikai divos.

Aiziet Polijā uz kino - tas bija gandrīz vai pienākums! Jo īpaši, kad izrādījās, ka mums bija iespēja skatīt visnotaļ klasisku filmu - 1962.gadā klajā nākušos "Gangsterus un filantropus" kinoteātrī, kurš pēc sava statusa pie mums būtu tāds kā K-Suns vai kādreizējā Kinogalerija Vecrīgā - vieta, uz kurieni nāk zinātāji un kino mīļi, nevis popkorna stūmēji un pupu čamdītāji. Tiesa - par pēdējiem neko sliktu nevēlos teikt - ja viss notiek uz abpusējas piekrišanas pamata, nebūtu par ko sūdzēties.

7 dziesmas paģirām vilcienā

Nedēļas nogales braucienā uz Varšavu šķita nepieciešams iekļaut arī kādu kultūras programmu. Painteresējos par koncertu iespējām pie mana Polijas (un Francijas) kultūras jautājumu padomnieka Kžištofa, kurš kā labu pasākumu norises vietu rekomendēja kafejnīcu "Kulturalna". Tā kā Marina un es nenoliedzami esam gaužām kulturāli, izlēmām piektdienas vakarā tur apmeklēt koncertu.

Pēteris Kamercinds ir Hermaņa Heses pirmais romāns - tapis laikā, kad domājams, varbūt vienīgi pats Hese sevī saskatīja potenciālu kļūt par vienu no neapstrīdamajiem 20.gadsimta literatūras dižgariem. Cilvēku, kurš ir vairāk nekā tikai skribents, bet gan Dzejnieks - neatkarīgi no tā, vai viņš savus darbus raksta prozā vai pantmērā. Kritikai vienota viedokļa par "Kamercinda" kvalitātēm nebija, lai gan potenciālu autorā vairums vērtētāju saskatīja.

"Kāpēc tieši Kipra?" jautāsi tu. "Vai tad Eiropā nav citu, skaistāku un gardiem sieriem bagātaku vietu, ka jādodas pāri visam kontinentam uz zemi, kuras tuvākās kaimiņienes ir Turcija un Sīrija? Vai tevi nebiedē musulmaņi, kara un islāma valsts tuvums?" Atbildēšu, ka izvēle nebija grūta, jo Kipra bija pēdējā valsts manā Eiropas apceļošanas sarakstā. Jā, vēl neesmu bijis tai reģionā, kur mīt gruzīni, armēņi un azerbaidžāņi, bet viņu zemes vien itin minimāli tiek pieskaitītas Eiropai. Jā, tāpat neesmu bijis ne Menas, ne citās britu salās, kuras dažviet uzskata par suverēnām vienībām, tāpat Ālandu un Fēru salām ir savas UEFA atzītas futbola izlases, un tomēr uzskatu, ka Kipras apmeklējums man noslēdza misiju Eiropa.

Par Altistu Daņilovu uzzināju krievu Wikipedia šķirklī, veltītā Peļevina "Čapajevam un Tukšumam", kāda kritiķa izteikuma veidā, ka Čapajevs esot vēl labāks par Daņilovu. Tā kā esmu pārākais konkrētās Peļevina grāmatas cienītājs, izlēmu iepazītues arī ar grāmatu par alta meistaru.