Kazhes pierakstu burtnīca

Viss ir pagalam. Kā es varēju būt tāds muļķis? Pat domāt par to visu negribās. Viss šķita tik labi, tik labi. Un tagad - tā.

Solījumu turēju - Čonkina otro daļu izlasīju. Šajā grāmatā gan pats Ivans Čonkins ne tuvu nav galvenais varonis - kamēr Čonkins visas grāmatas garumā sēž cietumā, kaislības virmo viņam apkārt, šajā triloģijas daļā iesaistoties veselai plejādei spilgtāku un mazāk spilgtu personāžu.

Mums būs bērns. Klāra to vēl nezina. Pat gūgle to vēl nezina. Bet es esmu izlēmis. Es darīšu visu iespējamo. Es darīšu visu neiespējamo. Mums būs bērns.

Savulaik, saklausījies visādas muļķības, es nepamatoti uzskatīju "Die Toten Hosen" par pankroka grupu. Skaidrs, ka šādam pieņēmumam nebija sevišķa pamata - kā jau normāli vācieši, Campino un pārējie biedri spēlē šlāgermūziku, ar to vien atšķirību, ka viņu dziesmas lielākoties ir drusku ātrākas, nekā tas būtu raksturīgs Volfgangam Petri. Un, ja uz viņu mūziku skatās tieši šādā veidā, tad varbūt Toten Hosen nav nemaz tik slikts ansamblis?

Šī filma varētu būt Latvijā gana aktuāla - kā nekā tā stāsta par bēgļiem. Vai varbūt lietot terminu - ekonomiskajiem imigrantiem? Kā nekā filmas galvenā varone no valsts, kura varētu būt Lībija, bēg nevis uz kādu no mierīgākajām kaimiņzemēm, bet gan uz Kanādu.

"Pavasara suns" ir itin līdzīgs nesen lasītajai "Tumšo bodīšu ielai" - vēl viens 2014.gada Nobela prēmijas literatūrā laureāta Patrika Modiano mazformāta darbs, kurā centrāla loma ir pagātnei un galvenā varoņa atmiņām. Šajā grāmatā varonis gan nesirgst ar atmiņas zudumu, bet tāpat tajā notiekošais ir tāda kā pagātnes rekonstrukcija, vienīgi šoreiz - mazāk ar detektīva elementiem, vairāk vienkārši - skaistākas struktūras pēc.

Pirms daudziem, ļoti daudziem gadiem lasīju šīs grāmatas saīsināto un cenzēto versiju, kas turpinājumos tika izdota vienā no padomju literatūras žurnāliem savienības pēdējos agonijas gados. Tagad būtu droši vien interesanti salīdzināt, cik daudz tolaik tika cenzēts, bet galīgi nebrīnos, ka agrāk šī grāmata legālā veidā PSRS nebija pieejama, jo nosaukt tās saturu par padomju oficiālajai politikai neatbilstošu būtu vēl tīrais sīkums.

Beidzot bija tieša saruna ar Klāru. Iespējams, pārāk tieša. Vai man vajadzēja to zināt? Vajadzēja. Klāra mani mīl, bet man netic. Viņa gribētu man ticēt, bet nevar. Evanu viņa nemīl, bet viņa Evanam tic. Viņa gribētu mīlēt Evanu, nevis mani. Un tagad pati nezina, ko darīt. Jautāja manu padomu. Kā es varētu viņai šajā jautājumā līdzēt? Es nemaz nepazīstu Evanu!

Jaunās teātra sezonas atklāšana mums notika visai nepierastā vietā - peldošajā darbnīcā "Noass", kur skatījāmies izrādi "Padegs un Padegs" Vara Piņķa režijā.

Frenka Zappas daiļrade ir dīvaina pēc definīcijas, bet "Cruisin' with Ruben and the Jets" ir dīvains ieraksts pat Zappas kopējā dīvainuma kontekstā. Kā nekā radošus avangarda eksperimentus šajā ierakstā ir aizstājušas vienkāršas doo-wop stila dziesmiņas piecdesmito gadu manierē, kurās turklāt pats Zappa nemaz nedzied.