Kazhes pierakstu burtnīca

Diez vai es kādu ierakstu esmu klausījies tik regulāri un tik ilgstoši (vismaz pēdējos gados), kā tas man ir sanācis ar "The Who Sell Out". Daļēji tas ir tālab, ka to nekādi neņēmu ārā no pleilistes, jo nevarēju saņemties uzrakstīt šo te aprakstu. Daļēji - tālab, ka tas ir tik sasodīti labs!

Savu otro pilnvērtīgo dienu Jaunzēlandē sākam ar vizīti Huka ūdenskritumā. Dīvainā kārtā tas ir populārākais dabas tūrisma objekts visā Jaunzēlandē. Ne tādā ziņā, ka ūdenskritumam būtu kāda vaina - bet valstī, kur ir atrodami termālie avoti, izcili izteiksmīgi vulkāni, milzīgas aizas un pat ledāji, populārākais tūrisma objekts varētu būt arī kas grandiozāks - vismaz stipri līdzīgu ūdenskritumu esmu redzējis arī Norvēģijā, kur tas galīgi nešķita tik izcili tūristu apmeklēts. Runā, ka Huka ūdenskrituma mežonīgās popularitātes atslēga ir teicamais novietojums netālo no gaužām populārā Taupo ezera un pilsētas. Protams, ūdenskrituma jauda ir pamatīga un es vienlaikus gribētu un negribētu pa to izbraukt ar laivu, bet tas, manuprāt, nav īsti salīdzināms ar Islades Gulfoss.

Mantas un Gas of Latvia dubultkoncerts KSunī šķita interesants gan tālab, ka uz vienas skatuves (ja ne gluži kopā) te satikās kādreizējie grupas "Kartāga" līderi Edgars Šubrovskis un Andris Indāns, gan tādēļ, ka pati pasākuma vieta un formāts. Sēdkoncerts? Zināms, ka Šubrovskis galīgi nav tas cilvēks, kas parasti sajūsminās par sēdošu publiku, ja vien tas nav kāds akustiskāka stila koncerts kā 2013.gadā DAD Cafe vai kopā ar Sniedzi Valmiermuižas pārstāvniecībā). Lai gan, ja tā padomā, droši vien Šubrovski vairāk satrauc cilvēki, kas sēž koncertā, kur vajag dejot, nekā tie, kas sēž koncertā, kur paredzēts sēdēt. Tā vismaz būtu loģiski.

Līdz ar Ženēvas apmeklējuma beigām sākās mūsu ceļojuma vismazāk aizraujošā daļa. Vispirms - lidojums uz Frankfurti. Tad - pāris stundas lidostā. Lidojums uz Šanhaju. Astoņas stundas lidostā! Pat varbūt būtu gribējies vairāk čakara un visādu pārbaužu - vismaz būtu interesantāk. Visubeidzot - lidojums uz Oklendu. Vienīgais, ko par šo posmu var piebilst, ir izcilā mūsu veiksme ar aviokompānijām. Pateicoties Air China grafiku maiņai sanāca, ka mums nebija iespējams lidot ar pašiem ķīniešiem, tā vietā viņi mums piedāvāja reisus citās "Star Alliance" kompānijās - pirmos divus posmus veicām ar Lufthansa, bet trešo - ar Air New Zealand. Lielākā sajūsma noteikti par pēdējo - Jaunzēlandes aviolīnijām ir ne tikai atraktīvi tērpi stjuardesēm (violeti-melni puķoti), bet arī visstilīgākie drošības instruktāžas video, kādus man līdz šim ir nācies redzēt. Mums konkrēti patrāpījās tāds, kur visus tekstus ierunājuši dažādi sērfošanas sporta profesionāļi, bet ir viņiem komplektā arī Gredzenu pavēlnieka tēma, vēl viena Gredzenu pavēlnieka tēma, bikini modeles, disko vājprāts un repojoši Men in Black. Plus vēl paveicās, ka reisi bija diezgan patukši un abos 12 stundu lidojumus varējām izmantot arī kādu brīvu blakus vietu kāju izstiepšanas vajadzībām (kas man, kā zināms, ir īpaši aktuāli).

Tomasu Bernhardu iepazīt izlēmu pēc tam, kad par viņu labus vārdus biju izlasījis Agotas Kristofas biogrāfijā. Kā teikt - kaut kādā veidā taču ir jāuzzina par nākamajām grāmatām, ko lasīt, un paļaušanās uz labu rakstnieku viedokli parasti nav tas sliktākais variants. Tiesa, nezinu, cik veiksmīgi man sanāca izvēlēties, ko tieši no viņa darbiem lasīt, jo trīs stāstu krājums, par kuru nav īsti skaidrs, kad un kā tas ir izdots papīra formā, nav pats tipiskākais veids, kā sākt pazīšanos ar kādu autoru (parasti labprātāk tomēr lasu vispirms autora pašu ievērojamāko grāmatu un tikai sākot padziļinātu izpēti, mēdzu pievērsties kam mazāk populāram).

Baltkrievu autore Svetlana Aleksijeviča 2015.gadā saņēma Nobela prēmiju literatūrā, kas arī kļuva par iemeslu manai interesei par viņas daiļradi. Jāatzīst gan, ka pirms "Second-hand laiks" lasīšanas es nebiju noskaidrojis, ka šī autore specializējas uz dokumentālo, nevis daiļliteratūru. Un vēl jo vairāk es nenojautu, cik smaga lasāmviela būs šī grāmata, kuru man sanāca lasīt dažādās lidmašīnās un lidostās.

Mazliet pat pašam šokējoši, ka pēdējo reizi kādu Makjuena darbu esmu lasījis vien 2010.gadā - kā nekā laika posmā no 2007. līdz 2010.gadam iepazinu gandrīz visus viņa romānus (izņemot pie oskarotās ekranizācijas tikušo "Atonement"), bet tagad tik ilgstoši - pa nullēm. Tiesa, tikai trīs grāmatas pa šo laiku arī ir ienākušās, līdz ar to, ja man būs noskaņojums, varēšu pēc kāda laiciņa atkal sevi pasludināt par lielu Makjuena ekspertu. Ja vien ignorētu tādu apstākli, ka patiesībā jau neko daudz no viņa grāmatām es neatceros, līdz ar to mans eksperta statuss ir diezgan apšaubāms.

Jaunzēlandes ceļojuma pēdējā garajā lidojumā man beidzot sanāca noskatīties kādu filmu, kura man patika. Korejiešu filma "Iekšējais skaistums" (droši vien to varētu saukt arī par "Skaistums nāk no iekšām") uzrunāja ar savu anotāciju: tās galvenais varonis katru rītu pamostas citā ķermenī un līdz ar to viņam ir itin grūti uzturēt ilgtermiņa attiecības, tāpēc viņš dzīvo noslēgtu vientuļnieka dzīvi, laiku pa laikam iesaistoties kādā vienas nakts sakarā, bet tad viņš iepazīst liktenīgo meiteni.

Vilcieniņu meistarības sezonas noslēguma ballīte šogad risinājās īpašā laikā - Lieldienās. Tā kā diemžēl tehnisku iemeslu dēļ šajā datumā ballītes norises vietai Aglonas baziliku rezervēt nebija iespējams (un patiesībā tur arī no Aglonas dzelzceļa stacijas diezgan paliels gabals ejams), pasākuma vieta, kā jau ierasts, iepriekš publiski izziņota netika. Līdz ar to turnīra dalībnieki tikās tajā vietā, kuru mainīt nedrīkst - Rīgas Centrālajā dzelzceļa stacijā. Dresskods šoreiz paredzēja tērpties skaistos zaķa tematikas tērpos, ar ko īpaši izcēlās kāda blondīne, kura iepriekš turnīrā nebija novērota - zaķis kas zaķis, ar visu ļipu un austiņām! Pārējie - kā nu kurais, gan solīdāki, gan mazāk solīdi zaķi.

Būtu pārspīlējums teikt, ka vārdu savienojums "Ukrainian Airlines" manī viestu drošības sajūtu. Diezgan "kreisa" aviokompānija būtu precīzāks raksturojums. Un vienlaikus - vai patiesībā nav tā, ka citi pārlidojumu veicēji, ar kuriem reizēm sanāk darīšana, ir līdzvērtīgi aizdomīgi? Kā lai arī nebūtu, Kijivā "Ukru aviolīnijas" mūs nogādāja.