Vēsturiskas drāmas nav tā kino kategorija, ko skatos visbiežāk, bet gadās dažādas situācijas. Vakar pienāca kārta filmai "Vīrs visiem gadalaikiem" (neveikls nosaukuma tulkojums, slinkums meklēt, kā to pareizi saukt latviešu mēlē), kura stāsta par Tomasu Moru. Dīvainā kārtā šo vēstures epizodi es atcerējos pārāk labi, līdz ar to filmas gaita man bija skaidra no sākta gala, bet arī par Titāniku vairums skatītāju nojauš, ka tas filmas gaitā noslīks. Mors gan nenoslīka.

Viena no kino klasiskākajām filmām, ko man kaut kā nebija līdz šim sanācis noskatīties. Bet nekas - pēdējā laikā uzsvaru lieku tieši uz šādu kino un tikai pa lieliem svētkiem skatos kaut ko relatīvi modernu. Ko var zināt - varbūt kādu dienu man zināšanas par vecajām filmām noderēs. Vai varbūt arī nē.

Vēl Lihtenšteinas teritorijā apgādājāmies ar vinjeti godīgai braukšanai pa Austrijas šosejām, jo tik kāri piedzīvojumu meklētāji nebijām, lai paļautos uz veiksmīgu bezmaksas izbraukšanu cauri šai valstij. Turklāt jau Šveicē bijām ietaupījuši, braucot pa publiskas lietošanas ceļiem, kas praksē nozīmēja visai iespaidīgu laika patēriņu. Tad nu uzņēmām kursu uz Insbruku.

Vai tu zināji, ka grupa "Tumsa" savos pirmsākumos spēlēja lēnu un drūmu elektroniku un tikai līdz ar Mārtiņa Freimaņa atnākšanu tā kļuva par hitu mašīnu, kas sarūpēja tev un man tik mīļas dziesmas kā "Katram savu Atlantīdu", "Lietus dārzs" un "Kad Ēģiptē sniegs" (2013.gada nogalē, bet Piramīdas nav nosnigušas!)?

Pilnīgs vāks! Šīs nedēļas sešās pirmajās dienās tikai vienu vakaru nebiju kādā koncertā! Sestdien patiesībā nebiju plānojis turpināt koncertu apmeklēšanas sēriju, taču... gadās visādi, un šoreiz tieši šādi sagadījās.

Iespējams, šī filma bija dīvaina izvēle kino apmeklējumam. Kino "Bize" vakar bija franču kino vakars, un no tajā rādītajām filmām laika ziņā vislabāk iekrita šī. Tad nu tā arī tika skatīta.

Tas jau tiešām sākt šķist man pašam dīvaini - trīs vakaros divas reizes skatīt gan "UP", gan "Mantu". Bet tā mēdz gadīties, it īpaši, ja esi "Mantas" fans.

Atšķirībā no Venēcijas, ar kuru biju pazīstams jau iepriekš, un Milānas, kuru arī šajā reizē neapskatīju, Komo bija pilnīgi jauns punkts manos plānos. Par šīs pilsētiņas eksistenci zināju jau kopš pirmā Itālijas ceļojuma, taču toreiz brauciens bija pārmērīgi steidzīgs, lai varētu piestāt katrā poētiskā Itālijas mazpilsētā. Lieki teikt, ka šoreiz brauciens patiesībā bija pat vēl steidzīgāks, taču Komo šoreiz plānos biju iekļāvis, kaut vai tāpēc vien, lai varētu atzīmēties pabijis vēl vienā jaunā pilsētā.

Ar ansambļa "Manta" daiļradi, kā pašam šķiet, esmu pazīstams labi. Līdz ar to uz grupas akustisko koncertu DAD kafejnīcā gāju ar īpašu interesi - dziesmas man ir zināmas, cerēju tās izdzirdēt jaunās skaņās. Un izdzirdēju. Turklāt ne tikai zināmās dziesmas, bet arī dažas iepriekš nedzirdētas. Kā tā par "Krīzpadsmit". Vai Vilka dziesmu no "Sarkangalvītes". Un par "Rudeni-Ziemu" arī iepriekš nebiju dzirdējis, varbūt vēl kādu.

Turpinu paplašināt savu vietējās mūzikas pazīšanu. Interesanti, bet tā vien šķiet, ka rītdien UP uzstāšanos skatīšos atkal - Agnesei Uplejai gaidāma uzstāšanās "Depo", kurp iešu skatīt "Mantu". Nē, es neesmu UP stalkeris. Es esmu "Mantas" stalkeris. Kā nekā KKC uz UP koncertu bija arī ieradušies "Mantas" dalībnieki. Bet tā bija tikai sakritība, es patiešām neizsekoju ne Šubrovski, ne Mākenu.