Kazhes pierakstu burtnīca

Šī gan bija visai īpatna filma - sešdesmito gadu zinātniskā fantastika par servisu, ko piedāvā kāda firma - tevi pasludina par mirušu, sagādājot atbilstošas kvalitātes līķi, uztaisa plastisko operāciju un tu vari uzsākt jaunu un skaistu dzīvi. Kāds pusmūža baņķieris izmanto šo servisu, cerībā, ka viņa jaunā dzīve būs piedzīvojumiem un dēkām pilna, pēc tam, kad viņam šo servisu izreklamējis kāds it kā miris draugs. Taču visai ātri viņš atskārš, ka jaunā dzīve nav ne par mata tiesa labāku kā iepriekšējā, turklāt patiesībā cilvēki, kuri dzīvo viņam apkārt, ir tikpat neīsti, kā viņa paša jaunā personība, turklāt viņš atskārš, ka visas tās materiālās vērtības, pēc kurām viņš ir dzinies mūža garumā ir bezvērtīgs sviests (kāds pārsteigums, ne?) un ka viņa laulības dzīve bija bijusi tukša un skumja tieši viņa karjeras apsēstības dēļ, nevis citu cilvēcisko īpašību nopelns. Bet ir jau par vēlu kaut ko mainīt, lai gan viņš vēl cer, bet tam nebūs labu beigu, vari man ticēt...

Eh, ku forši ir laiku pa laikam ievērtēt kādu normālu mistēriju/trilleri, jo sevišķi tādu, kas tapis 2.Pasaules kara laikā, kad bija gluži citi standarti pret filmām.

Angļiem ir smaga nosliece uzņemt filmas par īpaši zemām sabiedrības aprindām - narkotirgoņiem, sīkiem bandītiem, skinhediem, huligāniem, orgānu donoriem un citādiem ļaudīm, kuru dzīvi grūti nosaukt par skaistu un spozmes pilnu. Londona-Braitona stāsta par prostitūciju.

Saulgriežu vakarā sagadījās būt Ģertrūdes ielas teātrī un otro reizi vienas nedēļas laikā skatīt dzīvajā uzstājamies neofolk ansambli "Ēnu kaleidoskops".

Pirmajam dzelzceļa pārgājienam jau nākamajā dienā sekoja vēl viens Ziemassvētku pārgājiens. Šoreiz - no Auces uz Bēni. Ar veseliem deviņiem dalībniekiem.

Tuvojoties gada beigām, sakārtoju pamazām iztrūkstošos aprakstus blogā - norēķinos par pēdējo mēnešu laikā sakrātajiem parādiem, lai pēcāk varētu iegūt kvalitatīvu (nosacīti) statistikas pārskatu par to, kāds tad man ir bijis 2013.gads. Šī ir viena no filmām, ko noskatījos jau pirms kāda laiciņa, bet neesmu pacenties par to uzrakstīt aprakstu.

Pēdējos gados ir visai populāras dažādām pilsētām veltītas filmas, kas sastāv no daudzām īsfilmām, kur katru radījis kāds cits ievērojams režisors. Vai arī viens un tas pats režisors. Pie savām filmām ir tikušas Parīze (vairākām, manuprāt), Ņujorka, Tokija, Rio un vēl noteikti kādas citas. Droši vien ar lielu interesi es noskatītos arī filmu "3 dienas Rīgā", taču tādas pagaidām, cik man zināms, vēl nav.

Pagājis jau vairāk nekā mēnesis, kopš vaigā skatīju Jevgēņiju Hicu, Sergeju Rjabcevu un pārējos "Gogol Bordello", bet emocijas nemaz vēl nav noplukušas.

Ziemassvētki mēdz būt dažādi. Reizēm tie ir balti, citkārt zili, reizēm dvēseliskas, vēl kādu reizi tev Ziemassvētkos pienāk atklātnīte no ielasmeitas no Mineapoles. Tā kā ar ziemu šogad tā ir, kā ir, man Ziemassvētku krāsa visticamāk būs zaļa.

Ziemassvētku pārgājienā iepazinu vairākas pārgājienu spēles. Dažas no tām ir spēles ar jau lielāku vēsturi, bet viena - pilnīgs jaunieviesums. Domāju, šis bloga ieraksts varētu būt pirmais publiskais šīs spēles apraksts. Līdz ar to ceru, ka tas kļūs par kanonisku noteikumu paraugu, kam sekojot "Kurzemes vārdus" spēlēs turpmāko gadsimtu garumā.