Kazhes pierakstu burtnīca

Sen nebija skatīts nekas no Bunjuela filmām. Un radās sajūta, ka vajadzētu atkārtoti noskatīties "Buržuāzijas diskrēto šarmu". Taču arī

1984.gads Padomju Savienībā. Tas nav gluži Orvela 1984.gada kvalitātē, jo iztrūkst pietiekami kvalitatīvs Lielais Brālis, bet diži dzīvespriecīgāks tas gan nav. Rit bezjēdzīgais karš Afganistānā, un dzīve pašā Savienībā nav diži sakarīgāka.

Par šo filmu iepriekš šur tur bija dzirdēts, ka no tās daudzko nospēra brāļi Vačovski, veidojot Matrix triloģiju. Nezinu, kā tas sanāca, ka tikai tagad beidzot šo filmu noskatījos.

Velsas populārākais ansamblis ir atgriezies! Patiesībā viņi nekur arī nebija pazuduši, taču patiešām pirms divām nedēļām nācis klajā Manics 11.studijas ripulis. Un tas ir gards!

Islandes filmu, kuras angliskais nosaukums ir "Either Way" es skatījos tās amerikāņu "rīmeika" dēļ. Kuru es ne tikai neesmu redzējis, bet "Prince Avalanche" (amerikāņu versija) šogad bija Sundance festivālā, un man radās vēlme noskatīties oriģinālo materiālu.

Pagaidām vēl mūspusē klimats nav gluži arktisks, taču septembra beigās sniegs tomēr Latvijā nav gluži ikdienišķa parādība. Tālab droši vien ir īstais laiks, lai klausītos Arktiskos pērtiķus. Vai arī tas ir bezjēdzīgs pamatojums.

Sestdienas vakarā, pārrunājos piedzīvojumus ar Pastnieku, kurš allaž zvana divreiz, padzirdēju, ka Iveta ar Raiti un Gundaru plānoja svētdien doties kādā geoizbraucienā. Tā kā man nekādas vīzijas paša izdarībām šajā dienā nebija, visai bezceremoniāli uzprasījos līdzi. Tiesa, uz manu vaicājumu par brīvām vietām neviens nereaģēja, tālab es pieņēmu, ka cilvēki ir cūkas, neviens mani nemīl un ka nāksies vien pavadīt svētdienu vienīgā uzticamā drauga "Hektora" sabiedrībā. Vai arī tā gluži nepadomāju, bet tas lai paliek vēsturei.

Šo stāstu krājumu patiesībā jau vienreiz biju lasījis, taču dīvainā kārtā par to aizmirsu uzrakstīt blogā. Tagad izlasīju vēlreiz, un šoreiz pacentīšos tomēr kaut ko pierakstīt.

Jaunatnes teātri es pieredzējis neesmu, tik vien kā TV ierakstos redzējis pāris tā iestudējumus. Taču vienlaikus gana daudz no vecākiem esmu dzirdējis par šo neapšaubāmi interesanto Rīgas teātri, kura gals visai droši ir saistīts ar Vārnukroga mežā apbedīto Raimondiņu. Lai skaidrāk saprastu, kur tieši bija Jaunatnes teātra vērtība, izlasīju šo grāmatu. Un neko daudz tāpat nesapratu.

Otro gadu pēc kārtas (kāpēc tikai otro? kur es biju agrāk?) piedalījos lieliskajā draudzīgo entuāzistu apvienības "Enkurs" organizētajā pasākumā "Pastnieks meklē vēstuli". Šoreiz - ar visai pieklājīgu gala rezultātu.