No Ļubļanas ceļš mūs veda uz Mestri - populārāko bāzes vietu, dodoties uz Venēciju. Skaistais stils, protams, būtu nakšņot pašā Venēcijā, taču dīvānsērferus pilsētā mums atrast nebija izdevies, turklāt tur arī būtu sarežģīti nokļūt ar visām mūsu mantām. Un vispār - Itālijā tāpat jutos pārlaimīgs, ka bija izdevies uz abām naktīm atrast tādus saimniekus, kas bija gatavi izmitināt mūsu četrotni bez nepieciešamības kādam(ām) iesaistīties naksnīgos priekos ar dzīvokļa īpašnieku. Pēc idejas tā, protams, nebūtu tieši mana problēma, ja tomēr vajadzētu, turklāt visi - pilngadīgi, rīcībspējīgi cilvēki, bet... kaut kā labāk tomēr ne. Lai gan - gaumes jautājums, ne man spriest, ne man vērtēt.

Mana līdzšinējā pieredze Ungārijā aprobežojās ar autobusa ekskursiju pirms tik daudziem gadiem, ka tā sen nav taisnība. Mainījies esmu es, mainījusies ir Ungārija. Salīdzināt gan neko īsti iespējas nebija, jo prognozējamā kārtā tūrisma firmas tolaik neorganizēja braucienus uz Šombateli. Un velti - kā nekā šī pilsēta ir gana ievērojama, lai tajā 2013.gada vasarā būtu noticis Eiropas čempionāts dejās, kur Latvijas pāris Marts Puniņš un Dana Jākobsone 31 pāra konkurencē izcīnīja 13.vietu.

"Akvarium" ir viena no tām Krievijas grupām, ko jau sen kā gribēju redzēt koncertā, bet nekādi nebija sakritis. Šoreiz man patiesībā arī šķita, ka varētu nesakrist, bet - sakrita. Rezultātā pirmdienas vakarā kļuvu par liecinieku koncertam mini turnejā, kas veltīta Borisa Grebenščikova 60 gadu jubilejai.

Būdams gandrīz lokālpatriots, apgādājos ar jaunu Latvijā ražotu galda spēli vārdā "Goldingen". Kā cilvēkam, kas dzīvo Kuldīgas ielā, šī spēle man bija teju vai obligātajā literatūrā jāiekļauj. Tā kā spēle ir jauna, pat veikalā "Ludo" neviens no darbiniekiem īsti nevarēja komentēt to, cik tā ir grūta/vienkārša, aizraujoša/garlaicīga. Tad nu padalīšos ar saviem iespaidiem.

Pēc mežonīgā Rīgas-Krakovas skrējiena nākamā diena bija tīrā atpūta. Nieka trīs simti kilometru. Protams, jāņem vērā, ka no Krakovas izbraucām tikai ap divpadsmitiem, līdz ar to, ievērojot dienas gaismas mazumu novembra otrajā pusē, īpaši kavēties nevarējām. Bet šādas tādas kavēšanās sanāca.

Pēc teātra skatīšanās Iļģuciema kultūras centrā nebija nemaz tik viegli saņemties doties vēl uz centru, lai apmeklētu Nabaklab 11 gadu jubilejas koncertu. Taču ar mani parasti nav joki - ja esmu apņēmies, tad savus plānus arī īstenoju. Ja vien nav fenomenāls slinkums. Šoreiz saņemties izdevās un, kā jau parasti, bija vērts.

Kaut kas neticams - jau otro reizi šonedēļ biju teātrī! Turklāt abas reizes - ne JRT! Un, ja iepriekšējais teātra apmeklējums - izrāde Valmieras Drāmas teātrī - bija vienkārši kaut kas salīdzinoši man neraksturīgs, tad šoreiz jau gāju soli tālāk - izrādi skatījos Iļģuciema kultūras centrā (zālē bija aptuveni 20 skatītāji, domājams vairums - ar aktieriem personīgi labi pazīstami), atmosfēra visai pamatīgi līdzinājās skolas laikā notikušajai teātra spēlēšanai, vienīgi skolas aktu zālē parasti skatītāju bija vairāk. Protams, viens bonuss salīdzinoši ar pagājušo tūkstošgadi bija - laba kompānija.

Ansambli "Man Man" redzēju kā iesildītājus Gogol Bordello koncertā Milānā. Tā kā viņu uzstāšanās bija interesanta, izlēmu paklausīties viņu mūziku arī mājas apstākļos.

Iepriekšējā vakarā biju cītīgi pierakstījis visu ceļabiedru dzīvesvietu adreses, taču, protams, no rīta lapiņas ar pierakstiem atrašanās vietu noteikt neizdevās. Līdz ar to nācās vien visiem zvanīt un uzdot jautājumu: eu, kur tieši tu esi? Mārtiņu kādu brīdi sanāca gaidīt, Marina lika viņu gaidīt pie miskastēm, ceļā pie Janas pamanījos pabraukt garām vajadzīgajai ielai. Bet lielos vilcienos tam, protams, nebija nekādas nozīmes.

Nebiju domājis atkal rakstīt par Prāta spēlēm (vienreiz tak jau bija, un cik tad var), bet šoreiz nav izvēles.