Kazhes pierakstu burtnīca

Ar savu piekto (ja pareizi māku skaitīt) studijas plati Līdsas kvartets "Kaiser Chiefs" ir atgriezušies britu albumu parādes virsotnē, bet vai viņiem ir izdevies savaldzināt mani? Lūk, pats būtiskākais šī rīta jautājums.

Iepriekšējā nedēļas nogalē saņēmu uzaicinājumu par godu IvetasZ apaļajai jubilejai (jo jebkura dzimšanas dienas ir apaļa jubileja - gadu skaits ir vesels skaitlis) doties uz Miķeļtorni veikt egļu stādītāja pienākumus, nemaz nebija šaubu - jābrauc, vai tur lūzt vai plīst. Tiesa, bija tehniskas problēmas saistībā ar manā pārziņā esošo suņu bataljonu, taču pateicoties Ievas un Irēnas gādīgajai palīdzībai, arī šis jautājums tika atrisināts.

Entonijs Bērdžess pats sevi galvenokārt uzskatīja par komponistu, tomēr parasti, ja kādam viņa vārds ir zināms, tas saistās ar romānu "Mehāniskais apelsīns" (un, protams, ikonisko tāda pat nosaukuma Stenlija Kubrika filmu). Taču patiesībā viņš bija ļoti produktīvs autors ar milzīgu skaitu izdoto grāmatu, turklāt viņa literāta karjera sākās pēc tam, kad viņam kļūdaini tika diagnosticēts smadzeņu audzējs un atvēlēts viens gads, ko dzīvot.

Mana pazīšanās ar "Katzenjammer" daiļradi nesanāca gluži hronoloģiski pareiza - vispirms es iepazinu šī ansambļa otro albumu un tikai tad - debijas plati. Protams, grupai ar diviem ierakstiem tas nav nekas dramatisks, bet vienlaikus - izsekot progresam (vai tā trūkumam šādā veidā ir pagrūti).

Šķiet, ka iepriekšējo reizi, kad es redzēju kādu Romeo un Džuljetas fragmentu, tā bija Romeo nāves aina, kur galveno varoni atveidoja robots Calculon no "Futurama". Patiesību sakot, neesmu drošs, ka vispār jebkad biju noskatījies "Romeo un Džuljetu" pilnā garumā. Un lugu noteikti arī neesmu lasījis. Īsi sakot - nekulturāls lops, ja vēlies dzirdēt manu viedokli.

Tā nu ir sanācis, ka Ivana Gončarova slavenāko darbu - romānu "Oblomovs" lasījis neesmu, tik vien kā fragmentus krievu valodas stundās kaut kad deviņdesmito gadu vidū. Protams, ar grāmatas sižetu kaut cik pazīstams biju, līdz ar to gluži kā pilnīgs nezinītis uz teātri negāju.

Aptiekas festivāla "Ziemas zāles" pirmā koncerta sākumu man sanāca mazliet nokavēt, bet iemesls bija vairāk nekā attaisnojošs: Prāta spēles, kurās "Zaiga" gluži kā pēc pasūtījuma izcīnīja otro vietu. Proti - labs rezultāts, bet bez šampanieša, kas paredz iespēju uzreiz pēc spēles beigām doties uz koncertu.

Kaut kādā mērā tas galīgi nav normāli, ka tāds pašpasludināts Eiropas kino cienītājs kā es līdz šim nebija noskatījies pat vienu "Dogme 95" filmu - vai vismaz nevienu no klasiskākajām pēc šiem principiem uzņemtu kinolenti. Sākt izlēmu ar vienu no Dogmas vieglākajām filmām - "Itāļu valodu iesācējiem".

Semjuela Batlera "Erewhon" droši vien būtu pārspīlējums nosaukt par vienu no mūsdienu literatūras stūrakmeņiem, grāmatu, bez kuras nebūtu iedomājams ne Džoiss, ne Bekets, ne Gundega Repše. Taču tas nemaina apstākli, ka "Erewhon" ir visai savdabīgs romāns.

Nav tā, ka Apocalyptica man būtu īpaši tuva grupa. Patiesībā, līdz uzzināju par viņu koncertu Rīgā, par šo ansambli gadiem ilgi nebiju aizdomājies un pat nezināju, ka tas joprojām pastāv. Šķiet, ka pilnā garumā no viņu astoņiem ierakstiem esmu noklausījies tikai pirmo - to, kurā viņi spēlēja tikai un vienīgi Metallica dziesmas. Taču tā kā tagad esmu ieslēdzis sevī režīmu "ja ir gaidāms koncerts, kas man varbūt varētu šķist interesants, jāiet, lai pēcāk nesanāk tā, ka būšu palaidis ko interesantu garām", ar biļeti apgādājos jau ļoti savlaicīgi un sestdienas vakarā Arēnā Rīga ierados tieši laikā - 5 minūtes pirms uzstāšanās sākuma.