Pirms kāda laika izlasīju Mišela Velbeka romānu "Varbūt ir sala", taču blogā aprakstu tam neatrodu. Kāpēc tā? Vajadzētu bišķi rūpīgāk sekot tam, lai visi ieraksti parādītos, citādi no sistēmas nav sevišķas jēgas.

Turpinu skatīties filmas no tiem krājumiem, kuri gadu laikā ir izveidojušies un kuri pamazām būtu jāiztīra. Nav gan sevišķas loģikas, kāpēc tā būtu jādara, bet ar loģiku šajā pasaulē vispār ir tā pašķidrāk. Vismaz šāds iespaids man ir radies. Protams, varbūt man vienkārši būtu pienācis laiks samazināt kaprona patēriņa apmērus, bet par to - citreiz. Vai nekad.

Kāds klasiķis pirms šī albuma iznākšanas tam veltīja spēcīgus vārdus: "Jauno Depeche Mode albumu gaidu, bet no tā neko negaidu." Domājams, daudzi varētu parakstīties zem šī Klonatāna, saukta arī par Šmidzi Vāvertu, citāta.

Atšķirībā no N.R., es neesmu sevišķs Deivida Bovija cienītājs - vairumu viņa pazīstamāko albumu, protams, esmu noklausījies, bet nav tā, ka ar kaut vienu no tiem man būtu izveidojušās īpašas attiecības. Līdz ar to Bovija atgriešanās ar jaunu albumu pēc desmit gadu klusēšanas manī sevišķas emocijas neizraisīja.

Apņēmība noskatīties šo filmu man radās tajā dienā, kad skatījos "Down By Law". Tagad tā beidzot ir arī materializējusies.

"Lieliskais Getbsijs" ir viena no tām grāmatām, no kurām sanāk prasīt vairāk nekā tās patiesībā spēj dot. Jebkas, par ko tu aprakstā ieraugi kaut ko tik pretenciozu kā "this is the great American novel" - "the" un nevis "a" liek tev noskaņoties uz tādu vilni, ka šis būs kaut kas tāds, kas nopūtīs tavu jumtu un pārvērtīs tevi par pilnīgi citu cilvēku. Un tad tu izlasi grāmatu, un izrādās, ka tā vienkārši ir ļoti laba, bet ne kaut kas TĀDS.

Vai filmu varoņiem ir jābūt tādiem, lai mēs ar viņiem spētu identificēties, lai mums filma varētu patikt? Ja tā - "Young Adult" man pēc definīcijas nevarētu patikt. Vismaz man ir sevī grūti saskatīt kaut ko no bijušās vidusskolas skaistuma karalienes, kura aizbraukusi no savas dzimtās mazpilsētas dzīvo lielajā Mineapolē un raksta grāmatu sēriju pusaudžiem. Galīgi neizklausās pēc manis. Un tomēr - filma man patika.

Šo grāmatu lasīju netipiski ilgi - teju mēneša garumā, kas būtu neattaisnojami, zinot to, ka tās apjoms ir ļoti neliels. Taču man attaisnojums ir, kā gan citādi! Proti, šī grāmata tika lasīta oriģinālvalodā, bet manas franču valodas zināšanas prasa tik intensīvu vārdnīcas lietošanu, ka par jebkādu lasīšanas ātrumu var aizmirst.

"Inokentijs Mārpls" akustistiski? Kā tas vispār ir iespējams? Atbildi uz šo jautājumu vakar domāju rasts Nabaklabā, un - radu.

Nav tā, ka es atcerētos, kāda tieši bija mana motivācija ņemt un beidzot noskatīties "Pērtiķu planētu". Tāda, ka visi to ir redzējuši? Neizklausās pēc manis, ir daudz filmu, kuras visi ir redzējuši un es nē. Tāda, ka salīdzinoši nesen noskatījos "Rise of the Planet of the Apes" (ja tāds vispār bija konkrētās filmas nosaukums)? Pavisam neticami. Citu variantu man pat nav, bet pilnīgi nejauši tas taču nevarētu būt. Vai arī varētu?