Kazhes pierakstu burtnīca

Nezinu, kas "Reel Big Fish" pēkšņi atgadījās, bet kādu dienu viņi pārstāja spēlēt ska un pievērsās tīram poprokam/arēnu rokam. Nē, nav tā, ka pūšamie instrumenti būtu pilnīgi izzuduši no viņu skanējuma, taču grupas raksturīgā ākstīšanās ir tagad vairāk veltīta populārās rokmūzikas imitācijai un mazāk - ska ballītei. Un es neteikšu, ka mani tas sajūsminātu.

Pirms vairākiem gadiem izlasīju šīs grāmatas turpinājumu "Love, etc.". Tagad izlasīju arī pirmo daļu. Šis tas šajos gados ir mainījies gan pasaulē man apkārt, gan manī pašā. Vismaz pilnīgi noteikti es daudz labāk varu saprast to, par ko Bārnss raksta.

"Jean de Florette" turpinājums izrādījās emocionāli daudz spēcīgāks par filmas pirmo daļu, tāds vismaz man radās iespaids, iespējams, tālab, ka varoņi bija jau pazīstami un līdz ar to viņu pārdzīvotais šoreiz bija aktuālāks. Vai varbūt man vienkārši ir alerģija pret Žerāru Depardjē (ja nu kas - pelnīta).

Šo filmu man noskatīties ieteica MovieLens, un kā gan es varu pateikt nē interneta lapai, kurai piecu gadu laikā ne par mata tiesu nav uzlabojies ne dizains, ne jebkāda cita veida funkcionalitāte?

Было бы неверным утверждение, что своей третьей студийной пластинкой группа "По настоящему большая рыба" продолжила развитие в том же ключе, как на предыдущей записи. Нет, стиль группы отнюдь не поменялся, но прогресса больше нету. Хотя вероятно в основном это связано с тем, что Ска вообще не то музыкальное движение, где прогресс особо возможен - тут ты просто достигаешь некого уровня, на котором и останавливаешся. Или катишся вниз, в зависимости от того - кто ты.

Tik daudz, lai mani pārliecinātu, nemaz nevajag. Noklausījies Reel Big Fish debijas albumu, es biju ļoti skeptisks attiecībā pret šo grupu un manu sākotnējo ieceri apmeklēt tās koncertu. Tagad, kad esmu noklausījies tās otro plati, biļete uz koncertu ir jau manā kabatā (t.i., e-pastā) un ar nepacietību gaidu Reel Big Fish uzstāšanos Palladium 22.martā.

Pēdējā Grema Grīna stāstu krājumā apkopoti dažādi viņa īsprozas darbi, kas tapa daudzu gadu desmitu laikā, daļa no tiem - vēl laikos, kad viņš nebija pasaulslavens literāts. Arī stāstu kvalitātē tas parādās - to vidū ir gan labāki, gan ne tik ļoti labi.

1938.gadā Greims Grīns devās ceļojumā uz Meksiku, šķiet, kāda preses izdevuma vajadzībām. Tā ietvaros viņš galvenokārt iepazina tolaik valdošo katolicisma aizliegumu šajā valstī, apmeklēja reģionus, kur mācītāji bija nošauti, baznīcas pārvērstas par noliktavām, bet vietējo iedzīvotāju liela daļa tāpat bija reliģijas un misticisma pārņemti. Šī ceļojuma rezultātā tapa divas grāmatas - šī un "The Power and the Glory", kura tiek uzskatīta par vienu no Grīna izcilākajiem romāniem (un kura īpaši nav manā gaumē, bet es jau neesmu eksperts, tik vien kā grāmatu lasīšanas maniaks).

Šoreiz savā nosliecē variēt receptē iekļautās sastāvdaļas ar tādām, kas man ir pieejamas, aizgāju īpaši tālu. Galvenokārt gan tas attiecās ne tik ļoti uz sastāvdaļām, bet gan uz pašu pagatavošanas veidu. Recepte prasīja visus darbus veikt mikroviļņu krāsnī, man tādas nav, tāpēc izmantoju cepeškrāsni. Nedabūju zaļo papriku, izmantoju sarkano. Pupiņas ņēmu nevis kaltētas, bet tādas, kas sālsūdenī. Tas laikam arī viss no pārkāpumu puses.

Lasse Halstrēms popularitāti vispirms ieguva kā grupas ABBA videoklipu režisors, taču kino pasaulē slavens viņš kļuva tieši ar šo filmu, kuras angliskais nosaukums ir "My Life as a Dog". Filmas panākumi bija gandrīz prātam neaptverami - divas Oskaru nominācijas filmai zviedru valodā tomēr ir kaut kas ļoti nopietns (turklāt - prestižās kategorijās)! It īpaši, ja šīs filmas režisors nav Ingmārs Bergmans.