Kazhes pierakstu burtnīca

Pats Grīns grāmatas ievadā raksta, ka autobiogrāfija ir tikai kaut kas līdzīgs dzīvei, nedaudz precīzāks vēstījums par parastu biogrāfiju, bet ne vairāk. Būdams patiesībā visai noslēgts cilvēks, Grīns savā vienīgajā īstajā autobiogrāfijā raksta tikai par savām jaunības dienām, grāmatai noslēdzoties trīsdesmito gadu sākumā, vēl pirms viņš kā rakstnieks kļuva atzīts un mīlēts. Precīzāk - viņa pirmā grāmata "The Man Within" bija relatīvi veiksmīgai, tad tai sekoja divas absolūtas izgāšanās (kuras vēlāk pats Grīns par tādām atzina, aizliedzot tās izdot atkārtoti un apgalvojot, ka šajās grāmatās nav pilnīgi nekā laba), un tikai ar "Stamboul Train", kas noslēdz šo grāmatu, viņam izdevās izlīst no dziļās bedres, kurā viņš pats sevi bija ievilcis.

Padzirdējis, ka šī ska grupa 2013.gada 22.martā būs redzama šepat Rīgā, Palladium koncertzālē, jau gandrīz sataisījos pirkt biļeti. Taču tad radās šaubas - vai nebūtu prātīgi vispirms noskaidrot, cik labi vai slikti man patīk viņu mūzika, un tikai tad lemt par koncerta apmeklējumu? Ja man būtu pieeja bezmaksas ielūgumiem, tad jau varētu iet kaut uz velna vecmāmiņas koncertu, bet diemžēl par mana bloga ierakstiem neviens pagaidām nemaksā, tāpēc esmu prātīgs.

Septiņdesmito gadu sākumā bija ļoti moderni ierakstīt ambiciozus konceptierakstus, un arī Sēržs Geinsbūrs nespēja palikt malā. Tiesa, viņš sev raksturīgā manierē gāja drusku citā virzienā nekā tobrīd tik ļoti respektablie progroka pārstāvji un "Melodijas Nelsones stāsts" it ne maz nelīdzinās tādiem konceptierakstiem, ko radīja Genesis, Yes, Jethro Tull, Magma, Aphrodite`s Child un sazin kas vēl ne. Sāksim kaut vai ar to, ka kamēr citi savus ambiciozos konceptus parasti izvērsa garus un plašus, parasti - pa divām platēm, tad Geinsbūram pietiek ar 28 minūtēm vienā platē.

1970.gadā "Fairport Convention" piedzīvoja nopietnas pārmaiņas, kuru dēļ es diez vai centīšos turpināt iepazīšanos ar šīs grupas turpmākajiem ierakstiem. Vēl pirms "Full House" ierakstīšanas no grupas aizgāja grupas balss - Sendija Denija. Lai arī atlikušie grupas dalībnieki visi bija apveltīti ar itin labām dziedamajām balsīm, tāda balss un uzrunas spēka kā Denijai nevienam no viņiem nebija. Tāpat no grupas aizgāja tās sākotnējā sastāva basists Ešlijs Hačingss. Savukārt, jau pēc "Full House" izdošanas grupu atstāja arī ģitārists Ričards Tompsons, rezultātā "Convention" vismaz dalībnieku ziņā kļuva par gandrīz pilnīgi citu grupu.

Vispirms pastāstīšu par to, kā šī (un vēl 3 citas) grāmata nonāca manās rokās. Manā uzdevumu sarakstā atrodams punkts, kas paredz "izlasīt visus Grema Grīna romānus" (kam nez kādēļ esmu piekabinājis arī stāstu krājumus un autobiogrāfijas). Pirms šīs grāmatas izlasīšanas neizlasīto grāmatu sarakstā bija vēl pieci ieraksti. Nevienu no šīm atlikušajām grāmatām nav iespējams dabūt Rīgas bibliotēkās un tās, šķiet, nav pilnā apjomā izdotas arī krieviski (jo šajā valodā izdoto literatūru parasti var sazvejot tīmeklī). Rezultātā izlēmu šīs grāmatas pasūtīt no tāda resursa kā AbeBooks.

Vakar sanāca paviesoties pie Rustanoviču ģimenes, kur bija paredzēts skatīties kādu filmu. Tā kā izrādījās, ka nevienam (proti, nevienam, izņemot mani un N.R.) nebija noskaņojuma jebkam kaut puslīdz nopietnam, tika izvēlēts drošākais variants - multfilma, kura šogad domājams dabūs Oskaru kā gada labākā animācijas filma.

"Liege and Lief" ir daudzās ziņās īpašs Fairport Convention albums. Pirmkārt, ar šo ierakstu grupa beidzot pa īstam un neatgriezeniski pievērsās tīram folkrokam (ko gan paši Fairport Convention parasti dēvē par electric folk, lai netiktu sviesti vienā maisā ar amerikāņu folkrokeriem). Otrkārt, pēc šī ieraksta no grupas aizgāja Sendija Denija, pievēršoties pati savai grupai. Sendija gan vēlāk vēl uz kādu brīdi grupā atgriezās, taču "Liege and Lief" vienlaikus sanāk grupas ēras noslēdzošais un ievadošais ieraksts. Iespējams, pie lēmuma mainīt savu muzikālo virzienu, atsakoties no amerikāņu ietekmēm, grupa nāca pēc tam, kad autoavārijā dzīvību zaudēja tās bundzinieks Martins Lembls un cieta arī pārējie, kas gandrīz noveda pie Fairport Convention darbības pārtraukšanas. Taču viņi nepārtrauca un radīja šedevru!

Sāksim ar to, ka cukurzirņu pākstis man veikalā atrast neizdevās, tāpēc tās aizstāju ar saldētām zaļajām pupiņām, tādējādi apliecinot, ka man ir pilnīgi nospļauties par autentisku receptes izpildīšanu. Īstenībā gan pākstis bija ok arī šādas. Plus receptē bija minēts, ka vajag gargraudu rīsus, bet izmantoju tādus, kādi man bija mājās - brūnos. Šķiet, ka tas gan arī būs viss, ko pārkāpu no saraksta.

"Sātana mugurkauls" ("The Devil`s Backbone" angļu mēlē) paša Giljermo del Toro skatījumā ir viena no viņa labākajām filmām, un arī starptautiski filma ir atzīta par teju vai šedevru, lai gan "Fauna labirinta" panākumi kopumā ir bijuši lielāki.

Ali ir vientuļš tēvs, kurš ierodas Francijas dienvidos, cenšoties nopelnīt kādu naudu iztikai (lai arī viņa vārds liecina pretējo, viņš nav arābiskas izcelsmes). Atradis darbu par iekšā laidēju naktsklubā, viņš iepazīstas ar Stefāniju - sievieti, kura strādā jūras atrakciju parkā. Kādu laiciņu vēlāk Stefāniju piemeklē visai traģisks atgadījums darbā, kura rezultātā viņa zaudē abas kājas. Ali viņai palīdz, vienlaikus gan turpinot "fuck-buddy" sakarus ar citām sievietēm, un tad kādā brīdī arī Stefānija viņam kļūst par "pišdraudzeni". Tikām pats Ali sāk nodarboties ar pagrīdes kikboksu, kur var nopelnīt daudz vairāk nekā jēdzīgā darbā. Stefānijai tas ne pārāk patīk (viņa pati tikām ir apgādājusies ar mākslīgajām kājām), bet viņa pierod un pat kļūst par Ali menedžeri. Tiesa, Ali joprojām ne tuvu nav perfekts cilvēks.