Šovasar man ir apņēmība Niku Keivu skatīt vaigā Polijā notiekošajā Open&39;er festivālā. Vai šai apņēmībai būs lemts īstenoties, vēl ir nopietns jautājums, bet nekad iepriekš man nav bijis pat apņēmības, tādējādi - progress ir acīmredzams.

Jāatzīst - šī grāmata man nebija īsti pa zobam. Izlasīju, bet neko daudz nesapratu. Droši vien vajadzēja jau kaut kad neilgi pēc sākuma mest mieru, bet kaut kāda iekšējā apņēmība man parasti neļauj nolikt grāmatu malā arī tajās reizēs, kad nespēju uztvert tekstu.

Reizēm dzīvē gadās visādi. Piemēram, viens no diviem šīs filmas centrālajiem aktieriem patiesībā nav nekāds aktieris. Viņam pieder ceptuve, kurā bieži iegriezās šīs filmas veidošanā iesaistītie ļaudis, un rezultātā viņš tika pie savas pirmās kino lomas. Taču daudz lielākam cilvēku skaitam gadās citādi - piemēram, tev pieder ceptuve, tajā bieži iegriežas kino ļaudis, bet tu tāpat nekad nekļūsti par Džoniju Depu. Veiksmes daudzums pasaulē ir ierobežots. Vai arī arī nav - kā tev labāk tīk.

Kventina Tarantino radītās filmas ir ideāli piemērotas, lai tās skatītos lielākā bariņā, jo viņš nav viens no tiem režisoriem, kuri nodarbojas ar dziļu urķēšanos savu varoņu psihē, tā vietā viņš daudz labprātāk pa ekrānu izšķaida savu varoņu galvas.

Uz Reel Big Fish koncertu iet sataisījos jau pirms laba laika, nopietni noskaņojoties koncertam, noklausījos visus šīs grupas albumus.

Nezinu, kā tas ir sanācis, ka neesmu lasījis Ivlina Vo romānu, kam pamatā ir šī filma. No otras puses - varbūt tā arī ir pareizi. Visā var saskatīt likumsakarības. Un man ļoti patīk izteikties mīklaini.

Grupa "The Tragically Hip" pilnīgi noteikti ir hipsterīga - jau astoņdesmitajos gados tās dalībnieki paredzēja hipsteru nākšanu modē. Vai arī neparedzēja - tas pat varētu būt vēl hipsterīgāk.

Italo Kalvino ir viens no tiem rakstniekiem, kuru grāmatas galvenokārt ir interesantas tajās izmantotās tehnikas dēļ un ne tik ļoti - sava satura dēļ. Tā "Kad ceļotājs ziemas naktī" katra nodaļa ir citā literārajā stilā un atstāsta it kā citas grāmatas saturu, kamēr "The Castle of Crossed Destinies" atstāsta dažādus notikumus, izmantojot taro kāršu komplektu.

Būtu pārspīlējums filmu "Mums ir pāvests" dēvēt par pravietisku, proti, ka tā paredzēja Benedikta XVI atkāpšanos, taču kaut kas tajā visā ir - tomēr salīdzinoši neilgi pēc šīs filmas iznākšanas (ok, gandrīz divus gadus vēlāk) notika kaut kas tāds, kas nav pieredzēts gadsimtiem ilgi - Romas pāvests ņēma un paziņoja atkāpšanos no amata.

Šodien tieši Twitterī lasīju visai intensīvu diskusiju par to, cik vērtīgi vai nevērtīgi ir grupas Akvarium un Borisa Grebenščikova pēdējo 20 gadu ieraksti, paralēli klausoties ierakstu, kurš varētu kļūt par pēdējo grupas oficiālajā diskogrāfijā. Varbūt gan arī nē - jo īsti skaidrības par BG tālākajiem plāniem nav, bet uz šodienu šis noteikti ir pēdējais grupas albums.