Kazhes pierakstu burtnīca

Nez, vai tā senā ceremonija, kurai Leonards Koens meklē jaunu ādu, ir apgraizīšana? Vai arī alternatīvi - varbūt viņš plāno upurēt kādu skinhedu (kā nekā upurēšana arī ir gana sena ceremonija)? Muzikāli gan Koens nekādā jaunā ādā neietērpjas, sekojot tai pašai muzikālajai formulai, ar kuru viņš sāka savas gaitas popmūzikā.

Maikls Freins ir vecā kaluma angļu komēdijliteratūras autors, kura varoņi visai labi iederētos, piemēram, Vūstera un Džīvsa pasaulē, tāds kā P.Džei Vodhauza dēls. Neesmu gan nevienu citu viņa darbu līdz šim lasījis, bet tas jau man neliedz izlikties par gudru un zinošu.

Es nevarētu apgalvot, ka man no personīgās pieredzes būtu ļoti labi pazīstamas grāmatā aprakstītās situācijas. acik zinu, manu paziņu lokā nav daudz opija atkarīgo un vēl jo vairāk es nepazīstu nevienu piespiedu kārtā kastrētu cilvēku, kurš operāciju rezuļtātā ir padarts par sievieti, tālab, lai varētu strādāt par īpaša veida prostitūtu. Patiesībā es nepazīstu arī brīvprātīgi kastrētus cilvēkus un standarta prostitūtas, kaut kā manu paziņu lokā tā nav norma.

Elisonas Mūras romāns "Bāka" visai labi sasaucas ar nesen lasīto Harolda Fraja svētceļojumu ar to vien atšķirību, ka Mūras grāmata ne mazākajā mērā nav motivējoša un pacilājoša. Tā stāsta par Futu, visai skumjuun bezcerīgu tipāžu, kurš dodas nedēļu ilgā pārgājienā ar kājām pa Vāciju, kura laikā viņš neko neiemācās un neko nesaprot par to, kas viņa dzīvi ir darījis tik bezvērtīgu un tukšu, kāda tā viņam bijusi. Futu ir pametusi viņa sieva, kas nav brīnums, jo viņš ir garlaicīgs un pastulbs, vienmēr saka to, ko nevajag un vēl piedevām visai skaidri viņš sievā meklēja savas mammas aizstājēju, jo mamma viņu un Futa tēvu pameta, kad Futam bija 12 gadi.

Gatavojoties šīs ziemas "Karavīra maizītes" slēpņotāju pasākumam, sāku studēt literatūru par Cēsu kaujām. Cik atceros, skolā mums par Brīvības cīņām stāstīja maz vai neko, jo vēstures mācīšanu ĀĢ citādi kā par farsu nosaukt nevaru. Atvainojos, protams, visiem skolotājas Ludboržas cienītājiem, bet vienīgais gads, kad vēsturē kaut ko iemācījos, bija piektajā klasē pie Andra Sprūda, tikām vēlākos gados vēstures stundās tik vien kā pilnveidoju savas iemaņas zolītes spēlē.

Kaut arī šīs filmas galvenais varonis Marks jau astoņus gadus ir nopietnās attiecībās ar Ebiju, kuru viņš ļoti mīl, viņš nav gatavs ģimenes dzīvei, nebūdams pietiekami emocionāli nobriedis. Briedumu viņa gadījumā neveicina arī viņa profesija - Marks visu mūžu ir sapņojis kļūt par komiķi, bet pagaidām labākais, ko viņam ir izdevies sasniegt, ir darbs pie letes bārā, kurā uzstājas komiķi. Ja reizēm gadās, ka aizkavējies uzaicinātais viesmākslinieks, arī Marks tiek uz skatuves ar saviem jokiem, kurus gan neviens par smieklīgiem neatzīst. Kāpēc? Tāpēc ka tie nav smieklīgi.

Juris Pavlovičs grāmatā "Padomju Latvijas ikdiena" cenšas ieskatīties normālā vidusmēra cilvēka dzīvē Latvijā laikā no 1945. līdz 1985.gadam, koncentrējoties uz ikdienā būtiskiem sadzīves jautājumiem un tikai garāmejot pieminot globālus procesus.

Ar šo filmu noslēdzas Kristofera Nolana Betmena triloģija. Pirmā filma man ne visai patika, otrā šķita teju vai izcila, šī - kaut kur pa vidu starp abām iepriekšējām.

Turpinu lasīt grāmatas, kas šogad tika izvirzītas super prestižajai Bukera prēmijai. Deboras Levijas "Swimming Home" pat tika fināla sarakstā, kur gan par uzvarētāju tā nekļuva. Jāatzīst, ka atšķirībā no divām iepriekšējām Bukera grāmatām: The Teleportation Accident un The Unlikely Pilgrimage of Harold Fry">The Unlikely Pilgrimage of Harold Fry šī grāmata mani īpaši neaizrāva. Tās darbība norisinās brīvdienu villā Nicā, kur atpūsties ieradies angļu dzejnieks Džo ar savu sievu un meitu un draugu pāri. Viņu atpūtā negaidīti iesaistās visai dīvaina sieviete vārdā Ketija, kura ir Džo fane un kura kā jau jebkura fane alkst pārgulēt ar savu elku. Džo sieva Izabella, kas ir kara korespondente, uzaicina Ketiju apmesties pie viņiem. Ketija uzstājīgi vēlas, lai Džo izlasa viņas uzrakstītu dzejoli, bet viņš to sākumā spītīgi nedara, bet izlasījis, izliekas, ka nav to izdarījis. Ketijai ir drusku aizbraucis jumts, un Džo meita Nina uztraucas par to, ka Ketija varētu sev padarīt galu, taču patiesībā galu sev padara Džo.

Nav gluži tā, ka ar saviem pirmajiem diviem ierakstiem (Songs of Leonard Cohen un Songs from a Room) Koens būtu izsmēlis visu savu pulveri, bet fakts ir tāds, ka septiņdesmitajos gados viņš vairs nebija tik emocionāli spēcīgs kā savas mūziķa karjeras pirmsākumos. Iespējams, viņam vienkārši bija beidzies augstākās kvalitātes materiāls - kā nekā mūzikai viņš pievērsās jau ne gluži zēna gados un domājams, ka uz pirmo albumu ierakstīšanas laiku viņam jau bija padomā daudz dziesmu, bet "Dziesmās par mīlestību un naidu" jūtams jau neliels radošās domas apsīkums.