Pirms mēneša iegādājos Ķīpsalas peldbaseinā abonementu, kas teorētiski man ļautu 31 dienas garumā uzturēties peldbaseinā no tā atvēršanas septiņos no rīta līdz pat slēgšanai desmitos vakarā, un tā - katru dienu.

Pēc Džūlijas Diblas aiziešanas no grupas, "Fairport Convention" meklēja jaunu vokālisti un bez ilgas domāšanas grupā tika uzņemta Sendija Denija, kuru parasti uzskata par vienu no grupas panākumu atslēgām. Diemžēl jāatzīst, ka šai dziedātājai ar dievīgi skaisto balsi dzīve bija spilgta, bet gaužām īsa. Guvusi lielus panākumus ar Fairport Convention, pēc trim albumiem viņa no grupas aizgāja, pievērsās solokarjerai, kura sanāca gana veiksmīga, turklāt Sendija pamanījās kļūt par vienīgo viesvokālisti, kas piedalījusies kādā no Led Zeppelin albumiem - viņas bekvokāls dzirdams ceturtās plates skaņdarbā "The Battle of Evermore". Taču ar to prieki arī beidzās - septiņdesmito gadu otrajā pusē Sendija grima arvien dziļāk dažādās atkarībās un nomira, knapi pārkāpusi trīsdesmit gadu slieksnim.

Par ASV vēstniecības ķīlnieku krīzi Teherānā pēc Islāma revolūcijas līdz šim vakaram es nezināju pilnīgi neko. No savas nezināšanas nekaunos, jo ir pārāk daudz lietu, par ko man nav ne mazākās nojēgas un par katru kaunoties varētu tikai nonākt trakonamā. Tagad vismaz šo to zinu.

Vienkārši neticami - Andrejs Šļahovs ir rakstnieks, par kuru nav ieraksta ne tikai angliskajā, bet pat krieviskajā Wikipedia!

Arī šajā nedēļas nogalē tapa kāds veģetārs ēdiens no grāmatas. Šoreiz izvēlējos graudaugu podiņu, galvenokārt tādēļ, ka man vēl bija atlikuši neizlietoti selerijas kāti un šķita sakarīgi taisīt kaut ko tādu, kur tādi ir nepieciešami.

Vispār šo piektdienas vakaru biju plānojis pavadīt iekš Depo, kur notika PND 15 gadu jubilejas koncerts. Taču līdz iekšā tikšanai Depo netiku - apsargi tobrīd cītīgi mēģināja pārliecināt divus čaļus, ka tie ir pārāk lielā šmigā, lai tiktu ielaisti iekšā, līdz roku vicināšanai (vismaz, kamēr es tur atrados) neaizgāja, bet čakars bija pamatīgs - kādas 5-10 minūtes, ko tur nostāvēju, nevienu iekšā nelaida, un notika skaidrošanās. Tā kā novēroju, ka šie divi čaļi šajā pasākumā bija drīzāk norma, nekā izņēmums, pieņēmu, ka man kā absolūtam skaidrgalvim tur īsti nebūs ko darīt. Tālab devos vien prom.

Droši vien to esmu kādreiz jau šeit rakstījis, bet atkārtošana, kā zināms, ir sklerozes sievasmāte, tāpēc rakstu atkal: man īpaši nepatīk nekāda mākslinieciskā darbība, kas nākusi no Vācijas. Sevišķi nemīlu ne vācu literatūru, ne vācu mūziku, ne vēl jo vairāk - vācu kino. Ā, un tēlotājmākslu es vispār nesaprotu, jo esmu truls un aprobežots. Vai arī vismaz ieņemu šādu pozu. Un, protams, visam pastāv izņēmumi.

Es kļūstu par citu cilvēku. Ne obligāti skaistāku, gudrāku un bagātāku (t.i., Andri Šķēli), bet noteikti - citu. Un šis cits es mēdz klausīties tādas grupas kā Fairport Convention. Iespējams, arī vakardienas es tādas būtu varējis klausīties, bet šodienas es ne tikai varētu, bet patiešām klausās. Vai tā būtu tiekšanās pēc iekšējās harmonijas, apspiestas bērnības fobijas vai kas cits, par šo jautājumu lai spriež (vai labāk - nespriež) gudrāki, skaistāki un bagātāki vīri kā es.

"Pilna karote mīlestības" varētu būtu šīs grupas latviskais nosaukums. Džona Sebastiana grupa "Lovin` Spoonful" pilnīgi noteikti labāk ir zināma ar saviem dažiem ļoti veiksmīgajiem singliem un mazāk - par pilna laika studijas ripuļiem, taču patiesībā viņi ir ievērības cienīgi arī kā albumu grupa, galvenokārt pateicoties savai trešajai platei - proti, šai.

Šī filma manā skatāmajā sarakstā nodzīvoja vairākus gadus, dažādu iemeslu mēnesi pēc mēneša tā arī nepietuvojoties šī saraksta galvgalim. Tagad beidzot tā ir noskatīta, un atlikušas vairs tikai divas Francijas Oskaram virzītās filmas, ko neesmu redzējis (ignorējot tās, kas iznāca jau pēc mana saraksta sastādīšanas, par tām pagaidām nedomāju).