Vispirms pastāstīšu par to, kā šī (un vēl 3 citas) grāmata nonāca manās rokās. Manā uzdevumu sarakstā atrodams punkts, kas paredz "izlasīt visus Grema Grīna romānus" (kam nez kādēļ esmu piekabinājis arī stāstu krājumus un autobiogrāfijas). Pirms šīs grāmatas izlasīšanas neizlasīto grāmatu sarakstā bija vēl pieci ieraksti. Nevienu no šīm atlikušajām grāmatām nav iespējams dabūt Rīgas bibliotēkās un tās, šķiet, nav pilnā apjomā izdotas arī krieviski (jo šajā valodā izdoto literatūru parasti var sazvejot tīmeklī). Rezultātā izlēmu šīs grāmatas pasūtīt no tāda resursa kā AbeBooks.

Vakar sanāca paviesoties pie Rustanoviču ģimenes, kur bija paredzēts skatīties kādu filmu. Tā kā izrādījās, ka nevienam (proti, nevienam, izņemot mani un N.R.) nebija noskaņojuma jebkam kaut puslīdz nopietnam, tika izvēlēts drošākais variants - multfilma, kura šogad domājams dabūs Oskaru kā gada labākā animācijas filma.

"Liege and Lief" ir daudzās ziņās īpašs Fairport Convention albums. Pirmkārt, ar šo ierakstu grupa beidzot pa īstam un neatgriezeniski pievērsās tīram folkrokam (ko gan paši Fairport Convention parasti dēvē par electric folk, lai netiktu sviesti vienā maisā ar amerikāņu folkrokeriem). Otrkārt, pēc šī ieraksta no grupas aizgāja Sendija Denija, pievēršoties pati savai grupai. Sendija gan vēlāk vēl uz kādu brīdi grupā atgriezās, taču "Liege and Lief" vienlaikus sanāk grupas ēras noslēdzošais un ievadošais ieraksts. Iespējams, pie lēmuma mainīt savu muzikālo virzienu, atsakoties no amerikāņu ietekmēm, grupa nāca pēc tam, kad autoavārijā dzīvību zaudēja tās bundzinieks Martins Lembls un cieta arī pārējie, kas gandrīz noveda pie Fairport Convention darbības pārtraukšanas. Taču viņi nepārtrauca un radīja šedevru!

Sāksim ar to, ka cukurzirņu pākstis man veikalā atrast neizdevās, tāpēc tās aizstāju ar saldētām zaļajām pupiņām, tādējādi apliecinot, ka man ir pilnīgi nospļauties par autentisku receptes izpildīšanu. Īstenībā gan pākstis bija ok arī šādas. Plus receptē bija minēts, ka vajag gargraudu rīsus, bet izmantoju tādus, kādi man bija mājās - brūnos. Šķiet, ka tas gan arī būs viss, ko pārkāpu no saraksta.

"Sātana mugurkauls" ("The Devil`s Backbone" angļu mēlē) paša Giljermo del Toro skatījumā ir viena no viņa labākajām filmām, un arī starptautiski filma ir atzīta par teju vai šedevru, lai gan "Fauna labirinta" panākumi kopumā ir bijuši lielāki.

Ali ir vientuļš tēvs, kurš ierodas Francijas dienvidos, cenšoties nopelnīt kādu naudu iztikai (lai arī viņa vārds liecina pretējo, viņš nav arābiskas izcelsmes). Atradis darbu par iekšā laidēju naktsklubā, viņš iepazīstas ar Stefāniju - sievieti, kura strādā jūras atrakciju parkā. Kādu laiciņu vēlāk Stefāniju piemeklē visai traģisks atgadījums darbā, kura rezultātā viņa zaudē abas kājas. Ali viņai palīdz, vienlaikus gan turpinot "fuck-buddy" sakarus ar citām sievietēm, un tad kādā brīdī arī Stefānija viņam kļūst par "pišdraudzeni". Tikām pats Ali sāk nodarboties ar pagrīdes kikboksu, kur var nopelnīt daudz vairāk nekā jēdzīgā darbā. Stefānijai tas ne pārāk patīk (viņa pati tikām ir apgādājusies ar mākslīgajām kājām), bet viņa pierod un pat kļūst par Ali menedžeri. Tiesa, Ali joprojām ne tuvu nav perfekts cilvēks.

Ir 1913.gads. Jauns un perspektīvs dzejnieks, kas vienlaikus ir visai kārtīgs uzdzīvotājs un nesmādē jebkādus seksuāla rakstura sakarus vārdā Sesils Valenss apciemo savu studiju biedru Džordžu Solu viņa dzimtas mājās "Divi akri". Sesilam ir sakars gan ar pašu Džordžu, gan viņa māsu Dafni. Atrodoties Solu dzimtas mājās, Sesils uzraksta dzejoli "Divi akri", kuru veltī vai nu Dafnei vai Džordžam vai abiem. Nekļūst īsti skaidrs, vai pats dzejolis ir izcils vai arī to tādu padara Sesila nāve frontē 1.Pasaules karā un tam sekojošā viņa citēšana no Vinstona Čērčila puses. Taču viens ir skaidrs - Sesils (kurš līdzās šim dzejolim rakstījis lielākoties ļoti viduvējas kvalitātes dzeju) kļūst par skolu obligātās literatūras sastāvdaļu, bet viņa "piedzīvojums" "Divos akros" - par dažādu biogrāfiju sastāvdaļu, turklāt katrai iesaistītajai personai ir cits skatījums uz to, kas patiesībā tur notika.

Ar "Unhalfbrickling" Fairport Convention beidzot kļuva slaveni. Varbūt ne gluži tik slaveni kā Donijs Osmonds. Varbūt ne gluži tik slaveni kā Džastins Bībers. Bet pēc saviem standartiem - slaveni. Viņu albums iekļuva britu čārtos un veiksmīgs izrādījās arī šī ieraksta centrālais singls. Dīvaini, ka angļus tik ļoti spēja uzrunāt "Si tu dois partir" - dziesma franču valodā, kura, manuprāt, iztulkota tika galvenokārt tāpēc, lai klausītāji mazāk domātu par tās visai trulo tekstu. Lai gan no otras puses - varbūt tas nemaz nav tik ļoti truls. Ja gadījumā tu ar franču valodu draudzējies mazāk nekā es, tad dziesmas vadmotīvs ir: "Ja tu tomēr gribi iet projām - tad ej!" Hmm, tagad noklausījos arī šo dziesmu angliski - Boba Dilana oriģinālo versiju - un jāatzīst, ka Fairport Convention interpretācija man patīk labāk. Tiesa kas tiesa - viņiem ļoti labi padevās mazāk zināmo Dilana dziesmu aranžējumi.

Jevgēņijs Zamjatins diezgan droši ir viens no nozīmīgākajiem 20.gadsimta sākuma rakstniekiem. Viņa antiutopija - romāns "Mēs" - bija viena no pirmajām grāmatām šajā žanrā, apsteidzot gan Orvelu, gan Oldozu Haksliju, un, pilnīgi iespējams, ka Hakslijs no viņa šo to "aizņēmās", rakstot "Jauno, skaisto pasauli". Pats Hakslijs gan esot šo versiju visai aktīvi noliedzis. Lieki teikt, ka es nezinu labāk.

Šodien pirmo reizi piedalījos kādā orientēšanās pasākumā - ziemas Magnētā, kas notika Vālodzēs (pusceļš starp Ulbroku un Sauriešiem). Pārsteidzoši, bet startu man atrast izdevās par spīti tam, ka šobrīd neesmu aprīkots ar nekādu GPS :). Ok, man kabatā mētājas Holux, kuru neslēdzu iekšā, jo no telefona TrekBuddy jau sen kā izdzēsts.