Par to, vai šo filmu man vajadzētu skatīties, bija drusku šaubas. Un lai arī filma man patika, šaubas nekur nepazuda. Filma, kā jau tas kino notiek ļoti bieži, stāsta par mīlestību, kas izveidojas starp diviem ļoti atšķirīgiem cilvēkiem, kuram katram ir savas visai smagas problēmas. Viņš ir nupat iznācis no psihiatriskās klīnikas, kur pavadījis astoņus mēnešus pēc tam, kad gandrīz nosita savas sievas mīļāko. Tagad viņš ir apņēmības pilns atgūt sievas mīlestību.

Manā literārajā izglītībā nenoliedzami ir robi, un daļa no tiem - milzīgi. Droši vien visam pamatā ir tas, ka mana lasīšanas prakse nekad nav bijusi sistemātiska. Tā arī neesmu saņēmies lasīt visas grāmatas no kāda gudru ļaužu sastādīta saraksta, tādējādi veidojot sev noturīgus pamatus, uz kā būvēt tālāko lasītprieku. Tā vietā es mēdzu pārmaiņus lasīt "augsto mākslu" un draņķīgu zinātnisko fantastiku, klasiku un nejauši izvēlētas mūsdienu grāmatas, ārzemju šedevrus un pašmāju autoru vājprātu (arī latviešu autoru šedevrus, ja kas). Un tā rezultātā atklājās, ka neesmu lasījis pilnīgi neko no Frānsisa Skota Ficdžeralda darbiem. Pat ne "Lielisko Getsbiju"! Un Ficdžeraldu bieži mēdz dēvēt par 20.gadsimta izcilāko amerikāņu autoru, labāku par Hemingveju!

Lai tevi nemaldina šī albuma nosaukums - ar nelabā kulta pielūgšanu šim ierakstam ir visai maz kopīga, bet ar Apokalipsi gan. Patiesībā nesaprotu, kā šis ieraksts vispār varēja rasties - pretrunas starp Vangeļa vīziju un Ruso vīziju par grupas tālāko nākotni kļuva arvien skaudrākas, un šajā konkrētajā albumā Vangelis pilnīgi noteikti ir dominējošais spēks, ne velti virkne tā skaņdarbu vispār ir instrumentāli.

Pirms kāda laika ievēroju, ka "Nabaklabā" uzstāsies leišu ansamblis - (pus)profesionāli AC/DC dziesmu izpildītāji. Tā kā esmu ja ne gluži liels, tad vismaz vidējs brāļu Jangu un kompānijas cienītājs, kuram nav līdz šim palaimējies slavenāko Austrālijas eksportu redzēt dzīvajā, mani ieinteresēja arī šāds "pakaļdarinājums". Vispār mana attieksme pret "tribute" grupām ir drīzāk pozitīva - jo reāli es saprotu, ka 2013.gada Braiens Džonsons ir tikpat mazā mērā 1980.gada Braiens Džonsons, kā tāds būtu, piemēram, kaut kāds lietuvietis. Proti, veco grupu dalībnieki paši tīri cilvēciski nav tie paši cilvēki, kas viņi bija pirms trīsdesmit un četrdesmit gadiem.

Manā veicamo (un līdz šim neveikto) darbu sarakstā ir atrodams punkts par 10 veģetāru maltīšu pagatavošanas iemācīšanos. Šodien beidzot pirmā tika uztaisīta.

Ar "Hobitu" es iepazinos laikā, kad lasīt jau mācēju, bet noteikti ne sevišķi raiti. Šķiet, ka pirmo reizi šīs grāmatas saturu man vecāki lasīja priekšā, bet patiesībā tā īsti neatceros. Bet pilnīgi noteikti to lasīju atkal un atkal. Tai skaitā vienu reizi grāmatu izlasīju krievu valodā, kurā man šķita, ka varētu būt "pilnā versija", jo tas bija drusku nopietnāka paskata izdevums - pirkts Ukrainā un noformēts tā kā grāmata pieaugušajiem, nevis kā bērnu grāmata. Šķiet gan, ka nekādu atšķirību saturā nebija.

Savā otrajā (no trim) studijas albumā "Afrodītes bērns" vienlaikus turpina tās pašas tradīcijas, ko aizsāka ar "End of the World" - atdarina dažādus tobrīd aktuālus mūzikas stilus. Tā kā sešdesmit devītajā gadā psihodēlija vairs nebija modē un atgriezās tradicionālākas rokenrola vērtības, tieši šajā virzienā iet arī Vangelis, Ruso un kompānija.

Vienmēr esmu sevi dēvējis par britu filmu cienītāju, un reizēm man ir sanācis skatīties tādas miglainajā Albionā uzņemtas filmas, kuras neviens pie pilna saprāta esošs cilvēks nesauktu par labām. Jā, man ir vājība, un es to atzīstu.

"Afrodītes bērns" ir vienīgā rokgrupa no Grieķijas, kas ieguva jebkādu popularitāti ārpus savas dzimtenes un par kuru būtu vērts vismaz būt dzirdējušam cilvēkam, kas sevi dēvē par modernās mūzikas pazinēju. Šajā grupā piedalījās divi mūziķi, kuri savā vēlākajā karjerā guva lielākus panākumus nekā "Aphrodite`s Child" rindās, taču ļoti atšķirīgos muzikālajos lauciņos: Vangelis un Demī Ruso. Jā, bija laiks, kad Vangelis spēlēja rokmūziku, nevis rakstīja skaņu celiņus filmām, un bija laiks, kad Demī Ruso bija puslīdz respektabls vokālists, nevis banāls siržu lauzējs San Remo festivālā un viduvējas popmūzikas izpildītājs.

Kas to būtu domājis, ka es tik tālu nodzīvošos, ka sākšu lasīt politiķu memuārus? Kas būs nākamais solis? Andra Kiviča dzejas krājums? Aināra Šlesera domugraudu apkopojums? Ja kas - daudz laimes dzimšanas dienā, Ainār!