Kazhes pierakstu burtnīca

Reizēm es mēdzu dzīvot mucā, kā rezultātā palaižu garām aktualitātes. Tā tikai pirms pāris nedēļām es pirmo reizi noskatījos skandalozo video, kas kļuva par iemeslu Pussy Riot notiesāšanai, tikai nesen uzzināju, kas tas tāds - Vilis Lācītis - un arī grupa "The Sound Poets" līdz šī gada Positivus festivālam man bija tukša skaņa. Vai vismaz - gandrīz tukša, es zināju, ka grupa agrāk dēvējās par Smaragda pilsētas burvjiem un ka tajā spēlē viena Lienes kolēģa brālis, kurš plašākām masām ir pazīstams ar to, ka viņš nav Prāta vētras dalībnieks (kā man patīk šādas teikumu konstrukcijas!). Taču pēc kā viņi izklausās - es tiešām nezināju. Un tad es Salacgrīvā "skaņas dzejniekus" (vai "normālos dzejniekus", atkarībā no tā, kā interpretē) izvēlējos pār Demjenu Raisu un vēlāk savu izvēli atzinu par labu esam. Nākamo reizi mums bija paredzēts viņus redzēt kā iesildītājus Prāta vētras Valmieras koncertā, taču šosejas remontdarbu dēļ ieradāmies par vēlu, Poeti bija jau beiguši spēlēt un kompensācijai iegādājāmies abus pieejamos viņu diskus - šo albumu un EP ar jaunākajiem singliem.

Šur tur šo grāmatu dēvē par "Stroikas" turpinājumu, taču patiesībā tā nemaz nav, kopīga abām grāmatām ir tikai tēma, bet realizācija - pilnīgi atšķirīga. "Lāčplēsis" nav rakstīts pseidobiogrāfiskā stilā, bet gan ir pilnīgi atklāts fantāzijas darbs, kurā gan, protams, ir sava deva personīgās pieredzes un vērtējuma. Tā centrā ir trīs latviešu celtnieki Anglijā, katrs no viņiem nedaudz atšķirīgā situācijā. Viens no viņiem ir celtniecības firmas īpašnieks, kurā viņš algo savus tautiešus. Pārējie divi ir šie tautieši. Atkal jau grāmatā ir kāds "action" elements - šoreiz tā ir nacionāļu organizācija, kas vēlas uzspridzināt Pļaviņu HES, lai no dzelmēm izceltu Staburagu (ja kas - man bija pirms kāda laika doma, ka vajadzētu kādai absurdai Latvijas partijai deklarēt līdzīgu uzdevumu - izcelt Staburagu un šādi "atjaunot Latviju"). Jā, Pļaviņu HES, to pašu, kas nosaukts par godu Rūdolfam Hesam.

Patiesībā es vispirms izlasīju Lācīša otro grāmatu - "Pamodināt Lāčplēsi", un tikai tad - "Stroiku", taču apraksti taps grāmatu hronoloģijas secībā un pieņemot, ka tu, manu mazo lasītāj, par Vili Lācīti neko nezini un tikai nupat esi iepazinis bērnu pornogrāfiju Minidiskonta lapā.

Varētu teikt, ka šī ir vienkārša "boy meets girl" kategorijas filma, taču laikam tā nav gluži tiesa. Zēns (Henry Hopper, leģendārā Denisa Hoppera dēls) ir apsēsts ar nāvi - visu savu brīvo laiku (un tāds viņam ir viss laiks, jo skolā viņš neiet) viņš pavada, apmeklējot dažādu svešinieku bēres, viņam patīk uz asfalta zīmēt sev apkārt kontūru un vēl viņam ir draugs - japāņu kamikadzes no 2.Pasaules kara spoks. Meitenei (Mia Wasikowska) savukārt ir smadzeņu audzējs un atlikuši vien trīs mēneši ko dzīvot. Šajos trīs mēnešos viņa varētu palīdzēt zēnam rast ticību tam, ka dzīvot ir vērts.

Ievērojot to, ka dzīvojam teju turpat blakus, teorētiski koncertus Kalnciema ielā varētu apmeklēt kaut ik nedēļas, taču reāli sanāk tur iegriezties visai pareti. "Gaujarta" koncertam bija lemts būt par vienu no šīm retajām reizēm. Sanāca gan, ka devos turp vienatnē, jo Liene bija tikai nupat atgriezusies no Valmieras, kur viņa mācās braukt ar motociklu, un jutās pārāk miegaina, lai izturētu pāris stundas nebūt ne enerģiskākās mūzikas pasaulē.

Nez, kurš vairāk uztvēra sevi par šīs filmas galveno varoni - Roberts Smits vai Ozijs Osborns? Pusmūža izbijis rokzvaigzne, kas joprojām ikdienā lieto milzīgu daudzumu kosmētikas un uzvedas kā tipāžs, kuram skābe saēdusi smadzenes - kustas lēni, runā lēni un tizli spiedzošā balsī un, šķiet, tikai aptuveni nojauš, kurš gals ir jāslauka ar papīru.

Šīs filmas centrālā sižeta līnija ir visai tāla no globāli nozīmīgas. Doma ievest Jemenā lašus, lai tur būtu iespējams nodarboties ar to makšķerēšanu, nešķiet kaut kas tāds, par ko būtu vērts sevišķi aizdomāties. Tieši tāpēc, kad par šādu ieceri filmas sākumā uzzina lašu eksperts doktors Alfrēds Džonss (Evans Makgregors), savādāk kā par joku viņš to uztvert nespēj. Taču izrādās, ka laiki ir skarbi, Lielbritānijas attiecības ar Tuvo Austrumu valstīm - draņķīgas, galvenokārt kara Afganistānā dēļ, un valdība izrādās ieinteresēta atbalstīt nedaudz ķertā Jemenas šeiha ideju par lašu ieviešanu. Turklāt šajā projektā doktoram Džonsam būs lemts strādāt ar ļoti pievilcīgu sievieti no investīciju kompānijas (Emīlija Blanta), kas varētu vēl vairāk sašķobīt viņa jau tāpat brūkošo laulību. Harietai gan pašai arī ir draugs - seksīgais karavīrs Roberts, taču viņš tiek nosūtīts uz Tuvajiem Austrumiem un pazūd bez vēsts.

Turpinu lasīt īpaši mūsdienīgu literatūru - grāmatas, kas nākušas klajā pagājušogad. Maikls Ondātjī ir viens no mūsdienu populārākajiem autoriem - šis Šrilankas izcelsmes kanādietis par "Angļu pacientu" saņēma daudz dažādu prēmiju, tad vēl iznāca filma, kas aizdzīvojās līdz Oskariem, un tā nu šis autors kļuva vienkārši nereāli kruts. Vai viņš tāds ir joprojām - ja godīgi, man ir slinkums to noskaidrot. Kā lai arī nebūtu, šī grāmata man patiesībā pie sirds gāja daudz labāk kā pacients. Iespējams, tādēļ, ka patiesībā tā ir grāmata ja ne gluži bērniem, tad jauniešiem noteikti. Un zināms taču, ka nopietnai literatūrai es esmu par seklu, kā to noteikti varētu uzsvērt kāds garīgi pārāks lasītājs.

Šī grāmata stāsta par tādu vēstures daļu, par kuras eksistenci es pat nenojautu, jo gluži vienkārši nebiju par ko tādu aizdomājies. Proti, par japāņiem (galvenokārt - japāņu sievietēm), kas apmetās uz dzīvi ASV divdesmitā gadsimta sākumā, bēgot no tolaik nebūt ne pārtikušās dzimtenes un kuru stāsts grāmatā beidzas ar man pavisam svešu notikumu - Amerikas japāņu pārvietošanu no piekrastes reģioniem, ko valdība veica pēc Japānas uzbrukuma Pērlhārborai.

Vai es esmu "Prāta vētras" fans? Droši vien - neesmu gan. Vienlaikus man nākas atzīt - nav gluži tā, ka tā pilnīgas nejaušības rezultātā jau visai daudzus gadus ir neapšaubāmi populārākā pašmāju grupa. Protams, zinātājs teiks, ka vienlaikus viņi nav labākā grupa - jo "Skyforger", "Iļģi", "Pienvedēja piedzīvojumi", "Instrumenti" vai "Z-Scars" ir pārāki itin visā. Tomēr kvalitāti izmērīt ir pagrūti, kamēr cilvēku skaitu, kas apmeklē vienas vai otras grupas koncertus, daudz vieglāk. Tīri statusa ziņā PV ir līdzīgi kā bītli sešdesmitajos Lielbritānijā, protams, samazinātā mērogā un kvalitātē. Līdz ar to uz Prāta vētras koncertu es personīgi devos nevis tālab, ka esmu cienītājs, bet tālab, ka man patīk būt lietas kursā. Kāpēc tieši Valmierā? Tāpēc ka koncerts piektdienas vakarā paredz vēl divas brīvdienas, ar iespēju doties drusku tālākā izbraucienā nekā uz "Spici".