Gatavojoties šīs ziemas "Karavīra maizītes" slēpņotāju pasākumam, sāku studēt literatūru par Cēsu kaujām. Cik atceros, skolā mums par Brīvības cīņām stāstīja maz vai neko, jo vēstures mācīšanu ĀĢ citādi kā par farsu nosaukt nevaru. Atvainojos, protams, visiem skolotājas Ludboržas cienītājiem, bet vienīgais gads, kad vēsturē kaut ko iemācījos, bija piektajā klasē pie Andra Sprūda, tikām vēlākos gados vēstures stundās tik vien kā pilnveidoju savas iemaņas zolītes spēlē.

Kaut arī šīs filmas galvenais varonis Marks jau astoņus gadus ir nopietnās attiecībās ar Ebiju, kuru viņš ļoti mīl, viņš nav gatavs ģimenes dzīvei, nebūdams pietiekami emocionāli nobriedis. Briedumu viņa gadījumā neveicina arī viņa profesija - Marks visu mūžu ir sapņojis kļūt par komiķi, bet pagaidām labākais, ko viņam ir izdevies sasniegt, ir darbs pie letes bārā, kurā uzstājas komiķi. Ja reizēm gadās, ka aizkavējies uzaicinātais viesmākslinieks, arī Marks tiek uz skatuves ar saviem jokiem, kurus gan neviens par smieklīgiem neatzīst. Kāpēc? Tāpēc ka tie nav smieklīgi.

Juris Pavlovičs grāmatā "Padomju Latvijas ikdiena" cenšas ieskatīties normālā vidusmēra cilvēka dzīvē Latvijā laikā no 1945. līdz 1985.gadam, koncentrējoties uz ikdienā būtiskiem sadzīves jautājumiem un tikai garāmejot pieminot globālus procesus.

Ar šo filmu noslēdzas Kristofera Nolana Betmena triloģija. Pirmā filma man ne visai patika, otrā šķita teju vai izcila, šī - kaut kur pa vidu starp abām iepriekšējām.

Turpinu lasīt grāmatas, kas šogad tika izvirzītas super prestižajai Bukera prēmijai. Deboras Levijas "Swimming Home" pat tika fināla sarakstā, kur gan par uzvarētāju tā nekļuva. Jāatzīst, ka atšķirībā no divām iepriekšējām Bukera grāmatām: The Teleportation Accident un The Unlikely Pilgrimage of Harold Fry">The Unlikely Pilgrimage of Harold Fry šī grāmata mani īpaši neaizrāva. Tās darbība norisinās brīvdienu villā Nicā, kur atpūsties ieradies angļu dzejnieks Džo ar savu sievu un meitu un draugu pāri. Viņu atpūtā negaidīti iesaistās visai dīvaina sieviete vārdā Ketija, kura ir Džo fane un kura kā jau jebkura fane alkst pārgulēt ar savu elku. Džo sieva Izabella, kas ir kara korespondente, uzaicina Ketiju apmesties pie viņiem. Ketija uzstājīgi vēlas, lai Džo izlasa viņas uzrakstītu dzejoli, bet viņš to sākumā spītīgi nedara, bet izlasījis, izliekas, ka nav to izdarījis. Ketijai ir drusku aizbraucis jumts, un Džo meita Nina uztraucas par to, ka Ketija varētu sev padarīt galu, taču patiesībā galu sev padara Džo.

Nav gluži tā, ka ar saviem pirmajiem diviem ierakstiem (Songs of Leonard Cohen un Songs from a Room) Koens būtu izsmēlis visu savu pulveri, bet fakts ir tāds, ka septiņdesmitajos gados viņš vairs nebija tik emocionāli spēcīgs kā savas mūziķa karjeras pirmsākumos. Iespējams, viņam vienkārši bija beidzies augstākās kvalitātes materiāls - kā nekā mūzikai viņš pievērsās jau ne gluži zēna gados un domājams, ka uz pirmo albumu ierakstīšanas laiku viņam jau bija padomā daudz dziesmu, bet "Dziesmās par mīlestību un naidu" jūtams jau neliels radošās domas apsīkums.

Iemigt uzreiz neizdevās, jo kaut kur ne pārāk tālu gaudoja vilki, kas Lieni ievērojami uztrauca. Jau kuro reizi skaidroju, ka pat vilku bars mums nevarētu būt bīstams - ir vasara, savvaļā atrodams gana daudz pārtikas un mēs atrodamies kempingā, kur netrūkst citu cilvēku, bet cilvēku mājokļu tuvumā vilki normālos apstākļos nerādās. Taču brīžos, kad ierunājas bailes, statistika nevienu neinteresē

Turpinot savu ne pārāk saistīto ierakstu triloģiju, Green Day (kā vismaz uzskata viņi paši) no pop panka pievēršas garāžrokam. Lieki teikt, ka Green Day izpildījumā jebkas izklausās pēc Green Day - viņi spētu arī Van Der Graaf Generator transformēt par kārtējo "Basket Case" variāciju.

Es neesmu liels motivējošās literatūras cienītājs, kaut vai tāpēc vien, ka ar motivāciju man tāpat viss ir kārtībā. Vai vismaz man tā gribētos cerēt. Un tomēr "Harolda Fraja neticamais svētceļojums" man kā motivējoša grāmata šķiet gana vērtīgs.

Portālā DELFI norit balsojums par gada populārāko Latvijas sportistu. Kaut kas man šajā formātā šķiet dīvains - jo balsojuma formāts prasa cilvēkus balsot nevis par to sportistu, kas viņuprāt ir, piemēram, izcilākais, bet populārākais. Proti, tas ir nevis balsojums, kurā noskaidro populārāko sportistu (kas saņēmis visvairāk balsis), bet gan sportistu, kurš tiek uzskatīts par populārāko. Īsi sakot - kaut kāda iegrimšana metadatos.