Kazhes pierakstu burtnīca

Nekad neesmu slēpis, ka grupa Coldplay man nepatīk. Ne tādā nozīmē, ka man tā riebtos un es to uzskatītu par pretīgu un atbaidošu, bet mani tās daiļrade neuzrunā un vienmēr esmu uzskatījis šo ansambli par garlaicīgu. Varbūt ne gluži tik garlaicīgu kā Keane, bet apmēram vienā plauktā liekamu ar U2 (vēl vienu no tām grupām, kas man visai labi uzdzen miegu). Līdz ar to skaidrs, ka uz šīs grupas koncertu Varšavā es biju galvenokārt tāpēc, ka Liene ir šī ansambļa cienītāja. Mana attieksme pirms koncerta būtu aptuveni raksturojama sekojoši: tā kā es neko no tā negaidu un grupa man nepatīk, koncerts droši vien būs ok. Proti - ja neko daudz negaidi, visticamākais - būs vismaz drusku labāk par cerēto.

Rīts bija pelēks un nedaudz lietains, kā jau to varēja gaidīt. Ieēduši vieglas brokastis, braucām uz lidostu, no kuras arī sākas slavenais pārgājiens. Kas ir labi Mehamnas lidostā, automašīnu stāvvietā nav jāmaksā, droši vien tāpēc, ka pilna tā nekad nemēdz būt, jo dienā šajā lidostā nolaižas tikai četras lidmašīnas, un, domājams, tie nav ne Boeing, ne Airbus.

Šķiet, ka būtu pienācis laiks turpināt aprakstu, citādi drīz jau Islandes ceļojuma piezīmes būs jāžurnalē, bet es te vēl tālāk par Rovaniemi neemsu ticis.

Šī ir piektā pēc kārtas Tima Bērtona režisētā filma ar Džonija Depa piedalīšanos. Un septītā - ar Helēnu Bonamu Kārteri. Tas liecina par zināmu pastāvību, un arī filmas stils seko tai pašai pastāvībai, kura laikam gan ir caurvijusi visu Bērtona kino karjeru. Viņš ir režisors, kurš māk uzburt krāšņas pasaules, bet ne tik ļoti labi - radīt viengabalainas filmas. "Tumšās ēnas" šajā ziņā nav nekāds izņēmums - atkal jau visi var slavēt viņa uzburto septiņdesmito gadu mazpilsētu ar gotisko pili un vampīru, kurš droši vien ļoti labi iederas pasaulē, kur Alice Cooper ir populārs, bet kaut kas visā šajā izcili labi kopā nelīmējas.

Šo seriālu sāku skatīties ar lielām cerībām, ka tas varētu būt vairāk nekā vienkārši labs, un pirmā noskatītā sērija (kas hronoloģiski patiesībā bija otrā) manu sākotnējo interesi tikai uzkurināja. Kā gan citādi varētu būt - ne katrā seriālā tu redzi piedalāmies Džoniju Depu, kurš liek pundurim līst tualetes podā un mēģina atriebties Rikijam Džerveisam par tā visai nesaudzīgajiem vārdiem Golden Globes ceremonijā Depa filmai The Tourist. Deps šeit atveido pats sevi (protams, nedaudz kariķētā veidā), un ir lielisks.

Tā kunga divi tūkstoši divpadsmitā gada rudzu mēneša divi desmit piektajā dienā Neiburgas Livonijas ordeņa pilī tika dzertas kāzas. Tajās vīra un sievas kārtā tika ievadīti bruņinieks Uldis no Rīgas un Neibādes, un daiļava Angelika no Švānenburgas muižas. Uz kāzām bija sabraukuši viesi no tuvienes un tālienes. Kāzas dzēra trīs dienas un trīs naktis, un medus ne tikai pār ūsām pilēja, bet arī mutē tika.

Reku šeku - trešajā piegājienā arī Liene Sound Poets ieraudzīja, un bija sajūsmā. Ko principā varēja arī gaidīt.

Globālā pasaule ir vienkārši neaprakstāmi sarežģīta. Ņemsim par piemēru šo filmu. Tā visur tiek dēvēta par franču filmu, lai gan faktiski tās budžetā 64% ir Francijas, 14% Beļģijas, 12% Itālijas un 10% Marokas pienesums. Arī filmas režisors Radu Mihaileanu tiek skaitīts par francūzi, lai gan pēc tautības viņš ir ebrejs, kas dzimis Rumānijā (un viņam ir tipisks rumāņu vārds un uzvārds). Un šajā ebreja režisētajā franču filmā vairums aktieru ir arābi, turklāt vairāki centrālo lomu atveidotāji - palestīnieši. Domājams, ka īsteni ticīgajās Islāma zemēs šī filma varētu būt aizliegta, jo tās vēstījums visai slikti iet kopā ar džudistēm parandžās.

Vilis still doesn`t pass to me but I don`t care. Where he comes from (Latvia) they burn black people into tar and make roads out of them.

Skaidrojums - es neplānoju turpmāk vienmēr albumu recenzijas rakstīt tādā veidā, kā redzams zemāk. Šis ir tikai un vienīgi eksperiments.