Kazhes pierakstu burtnīca

Zinātniskās fantastikas klasiķis Rejs Bredberijs pilnīgi noteikti ir vairāk nekā tikai sci-fi rakstnieks. Viņa grāmatu vidū ir arī tādas, kuru darbība nenorisinās kosmosā un kur marsieši netiek pieminēti pat ne čukstus (kaut vai "Pieneņu vīns", kas pat manā konservatīvajā skolā bija iekļauts obligātajā literatūrā). "Something Wicked This Way Comes" ir viena no tām viņa grāmatām, kas par zinātnisko fantastiku nebūtu saucama. Tās galvenie varoņi ir divi 13 gadus veci zēni, kuri sastopas ar mīklainu karnevālu, kas ierodas viņu mazajā pilsētiņā. Karnevālu vada divi noslēpumaini vīrieši, no kuriem briesmīgākais ir Mr.Dark jeb Ilustrētais vīrs, kura ķermeni klāj kustīgi tetovējumi, kuros attēloti cilvēki, kas nonākuši Dārka kunga varā un pārvērtušies par karnevāla dīvaiņiem. Abi zēni nepavisam nealkst pievienoties šim pulkam, un vienīgais viņu atbalsts cīniņā pret carnies ir Džima tētis - 54 gadus vecs bibliotēkas apkopējs. Grāmatas pamata mācība ir - nebaidīties, tā droši vien varētu teikt.

Ziemeļīru kvarteta ASIWYFA uzstāšanās droši vien man radīja visspilgtākās emocijas no 2010.gada "Positivus" festivālā pieredzētā, un arī viņu debijas plate, kas saucās tāpat kā grupa, mūsu automašīnā tika dreijāta ilgi jo ilgi. Grupas otrais studijas veikums, protams, ir daudz sarežģītāks uzdevums, jo otrais albums parasti ir problēma teju jebkuram izpildītājam - no tevis gaida vairāk kā iepriekš, un tu nevienu nevarēsi pārsteigt ar to, ar ko esi jau iepriekš pārsteidzis.

1986.gadā Juris Podnieks uzdeva par leģendāru kļuvušo jautājumu: "Vai viegli būt jaunam?"

Kā šīs filmas sākumā atzīst pats Juris Podnieks, viņa filmai "Krustceļš" nekāds turpinājums nemaz nebija paredzēts. Taču sanāca tā, ka bija gan - Baltijas valstu izteiktajai vēlmei izstāties no Padomju Savienības, no Maskavas atbilde sekoja visai izteiksmīgā formā, kā rezultātā notika arī asins izliešana, it īpaši Viļņā, taču arī Rīgā, un barikāžu dienu upuru vidū bija divi Podnieka komandas operatori - Gvido Zvaigzne un Andris Slapiņš. Tālab vien ir skaidrs, ka šī filma ir emocionāli vienkārši nereāli smaga, it īpaši tāpēc, ka abos divos gadījumos notiekošais tika arī filmēts, un Slapiņa pēdējie vārdi Podniekam: "Filmē mani!" ir kaut kas tāds, kur nav nekas vairs piebilstams. Kā jau tas Podnieka filmām ir raksturīgi - šeit nav nekādas analīzes, cēloņsakarību meklēšanas, labo un slikto pretstatīšanas, nav pat īsti mēģinājumu noskaidrot - kas šāva, kāpēc šāva un kas bija tam visam aizmugurē. Tikai fakti, kurus nevar apstrīdēt, tikai skaudri un nežēlīgi kadri, kas atklāj tautas traģēdiju caur personisko traģēdiju. Tikai trīsdesmit minūtes kino lentes, bet cik daudz šajās minūtēs ietverts!

Pirms šīs filmas noskatīšanās man jau bija izveidojies priekšstats par to - biju jau gatavs uzrakstīt, ka vienīgais iemesls, kāpēc to visi tā slavē un nominē balvām, ir tas, ka tā ir pasniegta kā kaut kāda dižā māksla, kā kaut kas izcils - ņemt un uzfilmēt mūsdienās mēmo filmu un pasniegt to kā kaut kādu izcilo jaunumu. Rēķinājos, ka šādu filmu būs grūti noskatīties līdz beigām, miegainībai mijoties ar režisora augstprātību. Cik tālu es biju no patiesības!

"Popol Vuh" pat visai īpatnējā mūzikas stila krautrock ietvaros ir viena no dīvainākajām grupām. Dažu gadu laikā no elektroniskās mūzikas un ambient pionieriem viņi pārtapa par pilnīgi akustisku kolektīvu, kurā līdzās liegai klavierspēlei dzirdama korejiešu dziedātāja Djong Yun (dziedoša vāciski!). Rokmūzikas klātbūtnes šajā ierakstā nav gandrīz nemaz, drīzāk es to sauktu par moderno klasisko mūziku ar šādiem tādiem avangarda elementiem, tā ir mūzika, kuras mērķis varētu būt konkurēt ar, piemēram, Pēteri Plakidi, nevis ar "Līviem", pēc pašmāju analoģijām. Un jāatzīst, ka par spīti tam, ka šajā ierakstā dzirdamā mūzika ir patīkami klausāma, man tā šķiet visai garlaicīga un nesaistoša - neesmu es ambient cienītājs, un tie sonic landscapes, kurus uzbur Florians Fricke un viņa grupa, mani atstāj gluži vēsu - tā ir tāda mūzika, ko es varu iedomāties skanam tējas namiņā, bet ne tāda mūzika, ko es pats brīvprātīgi gribētu klausīties, cik ļoti influential tā lai arī nebūtu. Gadiem ilgi es nespēju atšķirt (nosaukuma dēļ) šo grupu no "Pere Ubu", bet jāatzīst, ka muzikāli droši vien ir grūti iedomāties divus atšķirīgākus kolektīvus, un diez vai tu varētu sajaukt baisā nebalsī kviecošo "Pere Ubu" vokālistu ar Djong Yun dievīgi iemidzinošo balsi. Vienlaikus es droši vien labprātāk izvēlēšos kviecošo veci. Lai gan, protams, man patīk šī ieraksta koncepts - rietumu un austrumu reliģiju garīgā laulība (caur Fricke vienlaicīgo pievēršanos kristietībai un hinduismam). Domājams, ka es turpināšu vairāk godāt "Amon Duul II" vai "Can" un mazāk - šo kolektīvu.

Pols Kemps ir žurnālists, kas kaut kad piecdesmitajos gados dodas uz Puertoriko, lai tur strādātu vietējā avīzē. Pols iespēju robežās cenšas iegrožot savu alkohola patēriņu, taču iespēju viņam ir visai maz, lai neteiktu - nav nemaz, jo viņam ir gaužām vājš gribasspēks. Avīze, kurā viņš ir nonācis, atrodas brīvajā kritienā pretī bankrotam, tās galvenajam redaktoram nav pat tik daudz resursu un autoritātes, lai viņš varētu atlaist no darba mūžīgā dzērumā esošo stipri deklasēto tipāžu Moberg, kurš savu brīvo laiku (faktiski - visu) pavada, brūvējot dziras, kurās ir vairāk kā 100% alkohola (kad Kemps viņam aizrāda, ka tas neesot ķīmiski iespējams, Moberg pierāda pretējo, dodot tam savu biohazardu ieraut). Kemps piesaista vietējā netīro biznesa lietiņu kārtotāja Hela Sendersona interesi ar domu, ka Kemps varētu kļūt par to žurnālistu, kas sagatavo sabiedrību dažādiem nesmukiem gājieniem no Sendersona un viņa biznesa partneru puses. Jāatzīst, ka vienu triku no Sendersona bandas arsenāla arī Latvijā esam pieredzējuši - domu, ka ja tu gribi paaugstināt nodokļus par 5%, tev vispirms vajag paziņot, ka tu tos paaugstināsi par 10%, un tad ilga procesa rezultātā piekāpties sabiedrības spiedienam, līdz nolaist pieaugumu līdz 5% apmēram, tādējādi radot cilvēkiem iespaidu, ka viņi ir kaut ko ieguvuši un nevis zaudējuši. Cik atceros, kad pie mums sākās nopietnie taupības pasākumi, sākotnēji izskanēja visradikālākie risinājumi - ieskaitot "progresīvo ienākumu nodokli", kas faktiski nozīmētu tagadējo nodokļa likmi minimālajai algai un arvien lielāku un neadekvātāku jau algām kādu 500 latu apmērā, un tad pamazām šos super drakoniskos pasākumus aizstāja vienkārši drakoniski pasākumi, par kuriem varēja padomāt - ok, nu, tas tomēr nav tik traki, to vēl var pieciest.

Tev varētu šķist dīvaini, kālab es rakstu par divdesmit gadus vecu dokumentālu filmu. Taču man ir pilnīgi normāls pamatojums - es rakstu par visu, ko skatos, klausos, lasu. Un ja nu kādu dienu sanāks, ka es izlasīšu Bībeli vai noskatīšos brāļu Lumjēru filmu par vilcienu, tad arī par to sekos ieraksts blogā. Mēs taču dzīvojam brīvā pasaulē, ne?

Slavenākais spāņu pervertiķis - kinorežisors Pedro Almodovars - ir atgriezies! Pērn Kannās nosacīti veiksmīgi izrādītā "Āda, kurā es dzīvoju" ir tieši tāda pati kā teju visas viņa iepriekšējās filmas. Atkal jau filmā netrūkst vardarbīgi noskaņotu vīriešu (šķiet, Almodovara pasaulē jebkurš heteroseksuāls vīrietis jau pēc definīcijas ir izvarojošs maniaks), ne transseksuālisma (nedaudz citā stilā kā citkārt viņa darbos, un tomēr), ne garīgi slimu personāžu. Almodovars nekad nav rādījis varoņus, kuri nebūtu interesanti psihiatriem, un šoreiz tādu arī nav trūkums. Pirms filmas noskatīšanās es biju pavisam citādāk izpratis to, kas tajā būs sagaidāms, jo no anotācijām biju pilnīgi pārpratis tās sižetu. Tas gan šajā gadījumā varbūt nav tik traģiski, jo īsti jau principiālas atšķirības, kālab mana sākotnējā izpratne par filmas saturu būtu sliktāka par to, kas redzama uz ekrāna, droši vien nav. Arī tev es neko par filmā notiekošo sevišķi nestāstīšu - ja vien tikai brīdināšu, ka tajā ir visai daudz ne pārāk estētiski baudāmu ainu (ieskaitot Almodovara mūžīgo kaislību - izvarošanas ainas).

Pirms drusku vairāk kā 130 gadiem Marks Tvens kopā ar kādu savu draugu devās ceļojumā uz Eiropu, kurā viņi paviesojās daudzviet Alpu tuvumā un pašos Alpos. Tā rezultātā tapa šī grāmata, kas ir tipisks komiskās ceļojumu literatūras piemērs, kurā autors ironizē kā par amerikāņiem un viņu nezināšanu, tā par dažādiem eiropiešu ieradumiem, turklāt tādā veidā, ka es kā lasītājs ne vienmēr esmu drošs, vai autora izteiktā kritika par kaut ko ir uztverama tieši - kā kritika par, piemēram, vācu kūrortu darbinieču nelaipnību, vai kā kritika anglosakšu tūristiem, kuri iedomājas esam pasaules naba. Grāmatā tiek iestarpināti dažādu leģendu atstāstījumi, visbiežāk šīs leģendas ir paša autora fantāzijas radītas, taču gadās arī reālu notikumu atreferējumi, atkal jau neviešot pilnīgu skaidrību starp faktiem un izdomu, kas pats par sevi ir gana interesants piegājiens. Vienlaikus grāmata ir visai grūti lasāma - tā ir pārāk apjomīga un pārāk pilna ar dažādu ne pārāk saistošu informāciju (it īpaši, ja ievēro to, ka es to lasu 2012.gadā, diez vai daudz autora ieteikumu ceļotājiem varētu būt aktuāli joprojām). Atsevišķas grāmatas daļas ir tomēr joprojām ļoti smieklīgas - pamatā tādas, kas neattiecas uz kaut ko strauji novecojošu, piem., lielisks ir tās noslēgumā atrodamais autora pārdomu vēstījums par vācu valodas gramatikas īpatnibām (lai gan kaut kādā mērā mani smīdina tur izteiktais apgalvojums, ka vācu valoda ir pārāk maiga un nepietiekami rupja, šķiet, ka Tvens te raksta par kādu citu vācu valodu, nekā man zināmā). Kā vienots veselums, šis eps tomēr man bija par smagu un robustu, kaut kas tāds, ko lasīt ir grūti, bet izlasīt - vēl grūtāk.