Brauca reiz kāds virietis ar mašīnu, kura viņš veda kurpes pārdošanai. Smuka meitene stopeja, un vinš apstajās. Izradijas gan, ja partiesibā stopeja nevis smukā meitene, bet gan kaut kads ne super simpātisks krievu tautības čalis, un meiča vienkarši viņam šajā lietā palīdzēja. Bet Pako vairs nevareja čali nepaņemt, un rezultātā viņš iesaistijās visai īpatnēja roadtrip, kura centrālais element bija tajā, ka čalis vardā Nino nozaga viņa masiņu. Kapēc nozaga? Lai varētu pastilot meičžm.

Par Gaja Ričija "Šerloka Holmsa" otro daļu varu atkārtot visu to pašu, ko veltīju šīs filmas pirmajai daļai - lielisks action, taču šis pilnīgi noteikti nav tas pats Šerloks Holmss, kurš vairumu savu lietu risināja, nepieceļoties no krēsla savā Beikerstrītas miteklī. O, nē! Roberts Daunijs jaunākais kā Holmss dara teju visu to, ko Konana Doila varonis nekad nedarītu, un dara visai maz no tā, ko viņš darītu. Filmas centrā ir pretešķība starp Holmsu un profesoru Moriartiju, kas šķiet neizbēgami - tādā ziņā, ka šāda mēroga action filmā ir nepieciešams kāds grandiozs ļaunais antivaronis, tāds, kādi parasti ir sastopami komiksos, un Moriartijs šeit ir tieši šāds, vienlaikus tomēr esot gana niansēts un labi izstrādāts personāžs. Filmas sižets? Moriartijs grib uzsākt 1.Pasaules karu aptuveni 20 gadus pirms tā reālā sākuma, un šādā nolūkā viņš algo dažādas anarhistu organizācijas. Holmss grib apturēt Moriartiju. Agrāk vai vēlāk visam jābeidzas ar dūru cīņu kaut kur Šveices kalnos, jo jau pirmajā reizē, kad viņš tiek pieminēts, mēs uzzinām, ka Moriartijs ir ne tikai astronomijas profesors, bet arī boksa čempions. Un, kā pirms daudziem gadiem apgalvojis Čehovs - jā grāmatas sākumā parādās pistole, agrāk vai vēlāk tā izšaus. Ja kas - līdzās citām lietām, kas filmā neatbilst Konana Doila pasaulei, var pieminēt to, ka Holmss ir izlasījis Moriartija uzrakstītu grāmatu “Dynamics of an Asteroid”, lai gan grāmatās doktors Vatsons šausminājās par sava dzīvokļa biedra visai specifiskajām zināšanām, kuru komplektā neietilpa informācija par to, ka Zeme griežas ap Sauli un nevis otrādi. Bet lai nu paliek - šī nav tā būtiskākā detaļa, kas atšķir filmu no grāmatas.

Kā jau allaž, no rīta Rihards pamodās agri - ap septiņiem. Ar Jukku-Pekku viņš vakarā bija vienojies, ka Rinalds dzīvokļa īpašnieku īpaši netraucēs - ļaus tam gulēt, bet pats dosies. Tā viņš arī izdarīja, iepriekš iepildījis ūdeni Jukkas-Pekkas dotā pudelē, lai būtu kaut kas, ko pa ceļam padzerties. Jāpiezīmē, ka Somijā visai droši var dzert ūdeni no krāna, kas ir svētīgi, zinot to, ka minerālūdens un kokakola šajā valstī ir vienādā cenā.

Since I find it too trooublesome to write onthe iPad in Latvian, thuis description will be in English. It certainly has nothing to do with the fact that for the upcoming weeks I`ll be employing a lot. A small girl is locked out of her mothers apartment, because her mother is a careless person that has forgotten about her daughter. She ends up with the old man next door, the daughter that is, who happens to be a collectionist of butterflies. Luckily he has not climbed out from a novel by John Fowles, so nothing too unpleasant happens, instead the gi rl joins the grumpy old man on a hiking trip where he wishes to find an Isabelle, a very rare kind of butterflies. During this journey the old man will learn new stuff about himself and he will learn to appreciate something that he did not appreaciate before. Meanwhile the girls mother reappears and is getting worried aobut what has happened to hier daughter, and police grows suspicious that the old man may indeed come from the Fowles novel, although noobody really mentions Fowles in this film.

Ja nu kas, kopš aizvakardienas esmu Helsinkos, un vēl būšu te ilgāk kā mēnesi. Lai arī Helsinkus daudzi sauc par Eiropas garlaicīgāko pilsētu, patiesībā pagaidām man ar to nav problēmu. Slēpņu te ir daudz, bet esmu apņēmies pārmerīgi ar tiem neaizrauties, nav jau tā, ka man būtu nepieciešams atrast tos visus. Un pagaidAm atrasto vidū nekā diži aizraujoša arī nav bijis.

Kas gan var būt labāks veids, kā pavadīt pirmo vakaru Helsinkos, nekā skatoties filmu par mirstošu pensionētu ebreju prostitūtu, kas pārdzīvojusi Aušvici, viesnīcas numuriņā, kurā diviem poļiem nāksies gulēt vienā gultā (heh, cik labi, ka mēs ieradāmies ātrāk un varējām ieņemt mazās gultas, un viņi domājams vēl nezina, kāds pārsteigums viņus sagaida!). Šī filma, kas saņēma arī Oskaru kā labākā filma svešvalodā, taču dīvainā kārtā tā vēl nav izdota DVD formātā, līdz ar to man sanāca šo filmu skatīties visai bēdīgā VHS ierakstā.

Saņēmis jaunu un svaigu (strādājošu) Kindle, uzreiz ķēros pie grāmatas, kuru biju plānojis sākt lasīt tad, kad iepriekšējais Kindle atdeva galus - 2011.gada Bukera prēmijas uzvarētāju - Džuljena Bārnsa "Beigu sajūta". Bārnss ir viens no tiem mūsdienu rakstniekiem, kuru darbi mani īpaši interesē, un interesēja vēl pirms viņš tieka pie Bukera, tādējādi no viņa pagaidām titulētākās grāmatas gaidīju daudz. Un sagaidīju.

Šīs grāmatas lasīšana man gāja ļoti smagi. Iesāku to vēl kaut kad februāra beigās, mēģināju to marta sākumā lasīt ceļā uz Berlīni, bet biju pārāk garlaikots, tad tā tika nolikta uz ilgāku laiku malā, atsāku lasīšanu neilgi pirms Lieldienu ceļojuma uz Strasbūru, tiku līdz gandrīz grāmatas beigām pa ceļam uz Strasbūru, un tad notika lielais un smagais FAIL - Strasbūras viesnīcā atklājās, ka ir sabojājies ekrāns manam Kindle. Lai arī cik ļoti man patiktu minētā ierīce, jāatzīst, ka papīra grāmatām šādi niķi nemēdz piemesties. Citā topikā varētu pieminēt, ka esmu jau saņēmis "replacement Kindle" un nosūtījis veco Amazonam, tagad vēl tikai jāsagaida, kad man šamējie atmaksās 62 latus par UPS pakalpojumiem vecā Kindle sūtīšanai. Sola - līdz šīs nedēļas beigām.

Lai arī progresīvais roks ir viena no inteliģentākajām rokmūzikas formām, diez vai tam par labu reklāmu var kalpot apstāklis, ka vienas no šī stila nozīmīgākajām grupām nosaukumā divas pareizrakstības kļūdas - grupas nosaukumā minēto ģeneratoru radīja amerikāņu fiziķis Robert J. Van de Graaff, bet VdGG šādi sevi nosauca tālab, ka pareizi fiziķa vārdu pierakstīt vienkārši nemācēja.