Par spīti tam, ka droši vien tikai retais nosauks Irānu par ļoti demokrātisku un brīvu radošu darbību veicinošu valsti, tajā top visai daudz super augstas klases filmu. Un nav nekāds brīnums, ka šogad Irānas filma tika līdz pat Oskaram kā labākais kino darbs svešvalodā. Protams, ja visur gribētu saskatīt politiku (un to jau parasti patiešām var saskatīt), var apgalvot - ko nu tur, "A Separation" pie visām savām balvām tika ne jau tāpēc, ka tā būtu tik izcila filma, bet tāpēc, ka tā nav glaimojoša Irānā valdošajam režīmam un kā rezultātā - tā ir izmantojama par propagandas materiālu ar domu, ka šajā valstī nepieciešama "demokratizācija". Nezinu, vai kāds šādu teoriju ir bīdījis, bet šajā konkrētajā gadījumā tās būtu vienas vienīgas pupu mizas. Tad jau drīzāk "Kolka Cool" varētu uzskatīt par filmu, kas aicina gāzt Latvijā valdošo iekārtu, nevis šo Ašgara Farhadi radīto stāstu. No otras puses - es nebrīnītos, ja Irānas valdošie ļaudis tāpat uzskatītu par nepieciešamu šo filmu aizliegt, jo tie čaļi jau arī nav gluži normalitātes kalngals.

Tipiski, ka šīs multfilmas angliskajā nosaukumā ir drusku cits uzsvars kā oriģinālā - "Kaķa dzīve" tur ir pārtapusi par "A Cat in Paris" jeb "Kaķi Parīzē", liekot skatītājiem sagaidīt kaut ko mazliet citu nekā Francijas versijā. No otras puses, ne viens, ne otrs nosaukums, manuprāt, sevišķi neraksturo šo multfilmu. Kaut vai tāpēc vien, ka par kaķi šeit ir centrālāka meitene, pie kuras šis kaķis dzīvo (pa dienu), kuras tēti policistu ne pārmērīgi sen nošāva kāds mafijas darbonis un kuras mamma, kas arī ir policiste, par savu galveno dzīves uzdevumu ir izvirzījusi ļaunā Viktora Kostas notveršanu un tiesāšanu. Tikām ģimenei piederošais kaķis izrādās ir viens mežonīgs tipāžs, kurš pa nakti dodas tusēt pie kāda kaimiņos dzīvojoša zagļa-parkūrista (vai vismaz parkūristam līdzīga tipāža), kurš par spīti savai diezgan pretlikumīgajai darbībai ir brīnišķīgi jauks un foršs cilvēks. Vispār ar morāli šeit ir kā ir. Tikām ļaunais Viktors Kosta vēlas nolaupīt kādu īpaši vērtīgu skulptūru, kura šajā filmā ir tipisks "McGuffin" - kaut kas, kam tiek pievērsta milzīga vērība, bet kam reāli nav pilnīgi nekādas nozīmes.

"Another Year" ir ļoti īpaša filma, kaut vai tāpēc, ka tās galvenie varoņi ir vienkārši laimīgi cilvēki. Tas, manuprāt, ir visai liels retums, ka tu filmā redzi normālu laimīgu laulātu pāri, kuri ir kopā nodzīvojuši vairākus gadu desmitus, nav sākuši viens otru ienīst, neviens no viņiem "nešļūc pa kreisi" un visādi citādi viņi ir tiešām jauki un patīkami cilvēki. Viņš ir ģeologs, kas specializējas uz augsnes pārbaudēm ceļu būvniecībā, viņa - konsultante/psiholoģe. Trešais nozīmīgākais personāžs filmā gan nav tik mierīgs un laimīgs kā Toms un Džerija - viņas kolēģe no darba Mērija ir sieviete, kura par visām varītēm cenšas izskatīties jaunāka par saviem gadiem un radīt vieglas un meitenīgas būtnes iespaidu, taču fakti ir tādi, ka viņa nepavisam vairs nav tik jauna un rezultātā viņa izskatās tikai un vienīgi desperate. Iespējams, ka šī varone ir tas pats personāžs, kas iepriekšējā Mike Leigh filmā - vieglprātīgā un allaž nenopietnā Popija, tikai 20 gadus vēlāk. Mērija ir patiešām ļoti traģiska būtne savā nosacītajā komiskumā - un par spīti viņas brīžiem absolūti neadekvātajai uzvedībai Džerijai un Tomam viņas ir patiešām žēl. Protams, viņi nav sevišķā sajūsmā par Mērijas pilnīgi neadekvāto interesi par viņu dēlu Džo, kurš Mēriju uzskata labākajā gadījumā par tanti, bet galvenokārt viņiem sievietes ir žēl, jo ir skaidrs, ka viņu negaida laimīgas vecumdienas. Tāpat tādas nav gaidāmas Toma jaunības dienu draugam Kenam, kurš ir manāmi aptaukojies un kura dzīve ir īpaši vienmuļa un tukša.

Gados jaunā simpātiskā medmāsa Sema dodas mājās pēc darba vakara maiņā. Pa ceļam uz dzīvokli viņai uzbrūk pieci tīņi maskās un atņem visu, ko vien var atņemt (lieki teikt, ka nekā daudz viņai nav, jo viņa ir medmāsa). Taču aplaupīšanas gaitā notiek kaut kas negaidīts - no debesīm nokrīt kaut kas (velns viņu zina kas), kurā atrodas citplanētietis. Mežonīgie tīņi to ņem un nogalina, jo... ko citu gan viņi varētu darīt. Taču izrādās, ka šis ir tikai mazs šīs sugas pārstāvis, un nāks vēl. Rezultātā Sema un pieci jaunieši tiek ierauti notikumu virpulī.

"Steve Jobs" ir grāmata, kuru man ieteica izlasīt kāds cilvēks, kas savu dzīvi (iespēju robežās) cenšas modelēt pēc stīvā Stīva parauga. Par laimi vai nelaimi - ne gluži visā tas sanāk. Taču ne jau par to es šobrīd grasos rakstīt.

Mazāk kā pēc diennakts sāksies pasaules čempionāts, un liela daļa tā spēļu norisināsies pavisam netālu - tepat Helsinkos, dažu kilometru attālumā no manas tagadējās mītnes vietas. Dīvainā kārtā gan pilsētā neesmu novērojis vēl pilnīgi nekādas liecības gaidāmajam čempionātam. Neredz ne reklāmas plakātus, ne savlaicīgi sabraukušus fanus, dzīve rit ierastajās sliedēs un pagaidām neizskatās arī, ka kādi "saunas" ļaudis grasītos kaut vai kopīgi televīzijā sekot Somijas izlases gaitām.

Man ir jābūt ļoti piesardzīgam, rakstot par šo grāmatu, jo es neesmu drošs, ka mazie cilvēki neklausās. Tiesa, vēl vakar pārbaudīju - debesīs redzams ir tikai viens mēness, nekāda dīvaina mazāka zaļa pavadoņa tur nebija. Taču šodien uz mēnesi neesmu skatījies, līdz ar to es nevaru būt drošs, ka neesmu pašam nemanāmi nonācis 2Q12.gadā. Nav jau tik vienkārši to ievērot, ja atšķirības starp pasaulēm ir nelielas.

Kloda Berī "Čau, pamuļķi" ir visai tipiska franču jaunā viļņa filma, kura pārpratuma pēc radīta jau ievērojami pēc šī kino veida iziešanas no modes. Tās galvenie varoņi ir divi vīrieši ar ne pārāk spožām dzīvēm - jauneklis, kas tirgo narkotikas, un vecāks vīrietis, kurš strādā benzīntankā. Bensusans palaikam mēdz nozagt kādu motociklu vai mopēdu un uzpildīties benzīntankā pie Lambēra. Lambērs tikām ir tipisks īgņa, kas ne ar vienu jau vairākus gadus nav sarunājies, jo viņam ir nopietna psiholoģiska trauma. Kādreiz viņš bija bijis veiksmīgs augsta ranga policists, kas domāja tik vien kā par savu karjeru, nepievēršot uzmanību tam, ka viņa paša dēls izauga par narkomānu un kļūstot vismaz pēc paša domām līdzvainīgs tajā, ka minētais dēls no pārdozēšanas nonāca citā pasaulē. Tad viņu pameta sieva, un viņš kļuva par benzīntanka darbinieku. Tagad viņš kļūst par tādu kā tēva vietas izpildītāju Bensusanam, taču tad, kad jaunieti viņa acu priekšā nogalina nozīmīgāki narkotiku karteļa pārstāvji, Lambērs izlemj sākt personīgo vendetu pret minētajiem keksiem.