Kazhes pierakstu burtnīca

Beidzot tas brīdis pienāca - vakar, sasmēķējies opiju, redzēju Skorsēzes filmu "Hugo". Nez, vai atruna, ka filma redzēta narkotiskās fantāzijās ir labāka par variantu, ka filma būtu skatīta fiziski, bet nelegāli?

Šajā nedēļas nogalē bija gaidāms ziemas karstākais ģeopasākums - "Ar mani pat pingvīni vairs nerunā" nakts tusiņš mežos Rūjienas apkārtnē. Sarunājām sev par līdzbrucējiem MA un Antu, un vienojāmies izbraukt jau rīta pusē, lai varētu dienas gaitā paviesoties Viljandi - pilsētā, kurā teju-teju bijām iebraukuši pirms pieciem gadiem, taču atzinuši to par pretīgu padomisku šeņķi (apskatot piepilsētas rūpniecisko rajonu) un aizbraukuši tālāk.

Tā vien pamazām man arvien vairāk stiprinās pārliecība, ka Latvijas kino nemaz nav tik miris, kā pa gabalu šķiet. Ja par dokumentālo un animācijas kino man nekad šaubu nav bijis - šajos lauciņos pašmāju mākslinieki nekad nav bijuši zemē metami, tad ar mākslas kino gan ir bijis drusku švakāk. Taču pēdējo pāris gadu laikā esmu redzējis vismaz trīs patiešām kvalitatīvas pašmāju filmas - "Amaya", "Kolka Cool" un "Seržanta Lapiņa atgriešanās". Protams, par "Amaya" latviskumu var strīdēties un tad jau arī "Midsummer Madness" pa daļai ir latviešu filma, bet kopumā tas nekādā ziņā nav slikts rādītājs. Cita lieta, ka joprojām droši vien nav pat iedomājama latviešu kinofilma, kas spētu atpelnīt savu budžetu.

"Copie Conforme" jeb "Certified Copy" jeb "Apstiprināta kopija" ir viena no labākajām filmām, ko esmu redzējis pēdējo dažu gadu laikā. Džiljeta Binoša un Viljams Šimels. Pieņemu, ka Šimels kā aktieris tev diez vai varētu būt zināms, jo pamatā viņš ir baritons operā un šī filma ir viņa pirmais darbs kino (57 gadu vecumā!), taču diez vai skatoties šo filmu tev viņa aktiera pieredzes trūkums šķitīs par traucēkli.

Dati no Betsafe, vizuālai uzskatāmībai. Redzēs, cik precīza būs šī prognoze.

Izliekoties, ka astoņdesmitie un deviņdesmitie gadi būtu bijis vienkāršs pārpratums, Leonards Koens 77 gadu vecumā ierakstījis vienu no savas ilgās muzikālās karjeras skaistākajiem ierakstiem, tādu, kas liekams vienā plauktiņā ar "Songs of Leonard Cohen" un "Songs from a room". Tas gan nav nekas tik ļoti pārsteidzošs, jo arī iepriekšējais viņa albums - "Dear Heather" - bija ļoti veiksmīgs. Vienlaikus ir visai īpatnēji, ka šādā visai cienījamā vecumā Koenam beidzot izdevies iekarot popularitāti ASV, kur "Old Ideas" Billboard albumu topā debitēja trešajā vietā, kamēr viņa iepriekšējie ieraksti pat piecdesmitniekā nekad nebija tikuši. Tiesa, arī Toma Veitsa svaigākais albums Amerikā sasniedza iepriekš šim mūziķim nepierastas popularitātes virsotnes. Tā vien šķiet, ka vismaz kaut kāda Amerikas sabiedrības daļa ir nogurusi no jaunajiem un stilīgajiem un vēlas izbaudīt kaut ko pārbaudītu un skaistu.

Ja tev šķiet intriģējoša filma par trīs musketieriem, kurā d`Artanjans izskatās pēc Džastina Bībera, Milēdija izpilda līdzīgus trikus kā Neo iekš "Matrix", kurā tiek iesaistīti lidojoši kuģi, bet karalis Ludviķis XIII ir neaptēsts tīnis, kurš kautrējas tuvoties savai sievai, jo nav pārliecināts, ka viņš viņai patīk, tikām karaliene Anna (kas pati ir tīne) ar lordu Bekingemu aizdomīgos sakaros nav stājusies. Turklāt trīs musketieri iepriekš ir bijuši tādi kā superaģenti, kas cīnījušies par Francijas interesēm pret tūkstošiem ļaundaru, bet zaudējuši savu statusu, kad viņus ar Bekingemu pievīlusi Milēdija. Ja kas - cik paskatījos Wikipedia, ja d`Artanjana jaunums ir kaut cik tuvs tam, kāds tas bija grāmatā, tad Ludviķim tobrīd vajadzēja būt jau ap 30 gadiem, un diez vai karalis jautātu padomus mīlas lietās kaut kādam lecīgam gaskoņietim.

Fakts: referendumā piedalīšos, balsošu pret krievu valodu kā valsts valodu. Motivācijai šeit pat īsti nav nozīmes.

Ir skaisti, ka cilvēks, kas sasniedzis to vecumu, kurā tagad ir sers Pols Makartnijs, savā dzīvē ir nonācis pie harmonijas. Droši vien apskaidrība būtu pārāk spēcīgs vārds, taču nenoliedzami pēdējos gados Pols dara vien to, kas viņam pašam sagādā prieku - materiālajiem jautājumiem viņam nevajadzētu būt sevišķi svarīgiem, un viņš var spēlēt un dziedāt to, kas viņam pašam attiecīgajā brīdī ir uz sirds, nedomājot par ierakstu tirāžu un mārketingu.

Tā kā nebiju izmantojis iespēju noskatīties šo filmu, kamēr to rādīja kinoteātros, esmu ļoti pateicīgs cilvēkiem, kas deva iespēju man to iepazīt tagad, kamēr tā vēl nav oficiāli iznākusi DVD formātā (kādā to noteikti iegādāšos). Podnieka studijas filmas mani vispār ļoti interesē - gan jaunākās, gan mazāk jaunās. Patlaban augstākā prioritāte man ir noskatīties iespējami vairāk paša Podnieka uzņemto filmu, taču interesē, piemēram, arī JPS filmas "Vai citi", "Baltijas sāga", "ES".