Reiz sensenos laikos kaut kur tālā un teiksmainā zemē sauktā par Šveici dzīvoja jauns psihiatrs Karls Jungs. Viņš bija salasījies gudras grāmatas un augsti godāja kāda gados vecāka šīs pašas profesijas pārstāvja, saukta par Zigmundu Freidu, atziņas. Kādu dienu, kur gadies, kur ne, Jungu Kārlis tika pie jaunas pacientes - ebrejietes no Krievijas Sabīnes Špīlrainas. Sabīne bija drusku dīvaina meitene - kas gan droši vien ir visai raksturīgi cilvēkiem, kas nonāk trakonamos. Sabīnes ārstēšanā Kārlis izlēma izmantot kādu jaunu metodi - jau minētā Freida izgudrotu pieeju, kad tu pacientu ārstē, ar viņu sarunājoties. Nevis izmantojot tādas drošas un pārbaudītas metodes kā:

Šķiet, nekur oficiāli šāda versija līdz šim nav izskanējusi, bet ir atsevišķi priekšnosacījumi, kas liek domāt, ka šāds variants būtu neiespējams. Protams, var jau gadīties, ka Aigars Kalvītis plāno šo vietu paturēt sev, taču man ir grūti noticēt, ka šāds risinājums varētu būt ilgtermiņā reāls.

Mums uzsmaidīja tā laime šo filmu skatīties par veselām divdesmit minūtēm ātrāk kā citur Latvijā, taču apraksts top jau nākamajā rītā, līdz ar to nekādi nevaru pretendēt uz to, ka es būšu tas pirmais, kas Interneta vidē kaut ko pastāstīs par jaunāko Ivara Zviedra filmu "Dokumentālists".

Pirms neilga laika hipsteru plašumus pāršalca nepatīkama ziņa, ka Radio 101 šobrīd nav tie labākie laiki un ka tur vairs nebūs dzirdami Švāns, Terzens un Peneze jeb raidījums "Ausīs rīts". Par šo ziņas var atrast gan @delfilv, gan @irlv, gan droši vien simtos dažādu twitter kontu. Nepretendēju uz finansista statusu un nemēģināšu analizēt, kālab tā notika, ka rīta raidījuma komanda paziņoja, ka finansiālu apstākļu dēļ viņi 101 ēterā vairs nebūs atrodami, bet viens gan man šķiet tizli.

Ja slēpņotāju aprindās būtu pieņemts prezentēt sevi EHR stilā, tad šobrīd būtu šādi:

Lai arī fizika mani patiesībā interesē visai ierobežotā mērā un nekas neliecina, ka tā varētu jebkad manā dzīvē spēlēt lielāku lomu kā tagad (ja neskaita tos riebīgos ierobežojumus, ko fizikas likumi uzliek manai dzīvei), Stīvena Hokinga "Īsi par laika vēsturi" vajadzēja izlasīt kaut tīri ķeksīša pēc. Ko lai saka - tagad šis ķeksītis ir, īsti gan nezinu, ko ar to tālāk iesākt. Neapgalvošu, ka man būtu pilnīgi skaidrs šīs grāmatas fenomens - kādā veidā tas notika, ka šī grāmata tika pārdota 10 miljonos eksemplāru (kā jaunāka izdevuma ievadā izcelts - vairāk nekā Madonnas "Sex"). Vai patiešām pasaulē būtu 10 miljoni cilvēku, kurus interesētu populārzinātniskā stilā izskaidrotas atbildes uz jautājumiem, kas saistīti ar Lielo sprādzienu? Ok, es saprotu tos viltīgos gājienus, kas veikti, lai "bring it down to the masses" - izmantot ilustrācijas, neizmantot formulas (vienīgā formula, kas grāmatā parādās, ir e=mc2, kas droši vien tīri vizuāli ir pazīstama pat vairumam Amerikas laukos dzīvojošo hillbillies), izskaidrot sarežģīto vienkārši. Ja kas - pats par sevi šāds piegājiens, manuprāt, ir ļoti sakarīgs, arī LU pasniedzējs profesors Freivalds mēdza studentiem uzsvērt, cik svarīgi ir spēt sarežģītu jēdzienu izskaidrot tantiņai pieturā.

Ir viens čalis, viņš ir mākslinieks. Viņam ir sieva, viņa ir aktrise. Viņš ir francūzis, viņa ir itāliete. Viņai ir sakars ar citu vīrieti. Viņa pamet vīru. Vīrs izdara pašnāvību. Šādi varētu ļoti īsi atstāstīt šīs filmas sižetu. Vai to var atstāstīt arī garāk? Ir vēl otrs čalis. Viņš ir otrā plāna aktieris/statists. Filmas uzņemšanā viņš iepazīstas ar meiteni. Viņi tagad ir kopā. Viņš iepazīstas ar mākslinieku. Tas viņu un meiteni uzaicina pie sevis dzīvot. Tā viņi arī dara. Meitenei nepatīk, ka viņas puisis vairāk tusē ar mākslinieku un mazāk ar viņu. Nekāda homoseksuālisma tur gan nav, viņi ir tikai draugi. Kad mākslinieku pamet sieva un viņš pārdzīvo, bet aktieris viņu mierina, viņa draudzene ir totāli sašutusi un grib puisi pamest. Viņai tas gandrīz izdodas.

Ja neskaita vairākus ne sevišķi baudāmus (vairumam potenciālo klausītāju) eksperimentālos ierakstus, "Plastic Ono Band" ir uzskatāms par Džona Lenona solo karjeras debiju. Un šis būs tas gadījums, kad jāatzīst, ka tas rada iespaidu, ka varbūt "bītlu" izjukšana nebija nemaz tik traģisks notikums - ap septiņdesmito gadu visi šīs izcilās ex-grupas dalībnieki pamanījās ierakstīt kaut ko patiešām iespaidīgu. Protams, ignorējot Ringo, bet kurš gan varētu iedomāties viņu neignorēt? Harisonam bija "All Things Must Pass", Makartnija pirmie solo veikumu - "McCartney" un "Ram" arī nav peļami, bet Džons... "Plastic Ono Band" varētu būt viņa karjeras dusmīgākais ieraksts, kurā Džons pievēršas visiem tiem jautājumiem, kas viņam bija tolaik tik ļoti aktuāli: gan paša salauztajai ģimenes dzīvei (sākot ierakstu ar "Mother" un noslēdzot ar "My Mummy`s Dead", gan izpratnei par to, kas viņam šajā pasaulē bija svarīgs iekš "God", kur Lenons atzīst, ka viņš netic ne Jēzum, ne bītliem (pieliekot punktu diskusijai par to, kurš no šiem diviem fenomeniem bija lielāks), šī pati tēma izvērsta arī super agresīvajā "I Found Out". Protesta balāžu stilā ieturētajā "Working Class Hero" Džons sasniedz savas skaudrības virsotni, paziņojot:

Šī grāmata visai labi padodas īsa kopsavilkuma rakstīšanai, tālab tādu šeit sniegšu. Henrijs Činaskis ir relatīvi populārs rakstnieks. Katru vakaru viņš izdzer pāris sešpakas ar alu un vēl kādu daudzumu spēcīgāka alkohola, un tad sāk rakstīt. No rītiem viņš vienmēr vemj. Tāpat viņš vemj dažādās stresa situācijās. Viņam raksta daudzas lasītājas, laiku pa laikam viņš ar kādu no viņām iepazīstas personīgi. Bieži izrādās, ka pirmajā tikšanās reizē viņam "nestāv" pietiekami labi, jo viņš ir pārāk daudz dzēris. Taču vienmēr ir arī otrā reize. Tad viņi kādu laiku pišas (savādāku darbības vārdu šeit piemērot nebūtu īsti vietā), līdz vai nu Henrijs satiek nākamo sievieti, vai šai sievietei ir jābrauc mājās. Un tad viss iet atkal pa apli. Vēl varētu pieminēt, ka Henrija sievietes vienmēr ir daudz jaunākas par viņu - kamēr Henrijam (šķiet) 55 gadi, viņa sievietes reti ir vecākas par 30, un paša Henrija lielākā dzīves ambīcija ir nodzīvot līdz 80 gadu vecumam, lai tad pārgulētu ar 18 gadīgu meiteni. Nopietns dzīves mērķis, IMHO.

Romantiska komēdija par to, kā tika izgudrots vibrators. Izklausās nedaudz stulbi, ne? Taču patiesībā - pietiekoši vēsturei atbilstoši, tīri kā izglītojošs kino filma varētu būt ļoti pat ok. Proti, kā izrādās, vairāku gadsimtu garumā mediķi ārstēja sievietes, kas sirga ar "histēriju" (slimību, kura tā īsti neeksistē), veicot ārstnieciskas procedūras, kuras būtu grūti raksturot citādāk kā ar vārdu masturbācija. Un - tas jau izklausīsies vēl idiotiskāk - šajā darbā viņiem smagi nogura rokas, strādājot teju rūpnieciskos apmēros. Un kas šādā situācijā varētu līdzēt? Protams, ka kaut kas līdzīgs šim: