Ilgu laiku gribēju saņemties noskatīties Džordža Harisona piemiņas koncertu, un nu tas ir izdarīts. Šajā koncertā Džordža draugi svinēja šī neapšaubāmi izcilā (vai arī tomēr apšaubāmi izcilā?) mūziķa dzīvi, izrādot viņam godu. Koncerta dalībnieku vidū atrodami tādi pašsaprotami vārdi kā Pols Makartnijs, Ringo Stārs, Eriks Kleptons (šķiet, ka viņu draudzību nespēja iznīdēt pat tas, ka Kleptons Džordžam atvīla sievu), Džefs Linne, Toms Petijs, Gerijs Brūkers, Džordža dēls Dhani, Bilijs Prestons un Ravi Shankar meita Anuška. Koncerta ievadā tiek izpildītas pāris Ravi Šankara sacerētas kompozīcijas (kā nekā arī paša Harisona organizētais koncerts Bangladešas atbalstam sākās tieši Šankara uzstāšanos). Tam seko dziesmas, kuras radījis pats Harisons. Jāatzīst, ka patiesībā man tieši ievada daļa šķita emocionāli visspēcīgākā, lai gan nekādi sevi nesauktu par indiešu mūzikas cienītāju, taču šī bija tā koncerta daļa, kas šķita vissirnīgākā un mazāk iestudēta. Tiesa, visvairāk iestudētā daļa arī ir ok - pārtraukums, kurā vispirms tiek izpildīts "Sit on my face" no Monty Python repertuāra, bet tad Maikls Peilins kārtējo reizi pauž savu vēlmi būt par malkascirtēju (jā, Monty Python dalībnieki šeit ir sastopami, tiesa - bez Džona Klīza, bet ar plikiem dibeniem). Turpmākā koncerta daļa manai gaumei ir bišķi pārāk moderni aranžēta, un tādā veidā šī uzstāšanās zaudē kaut kādu daļu no nepieciešamā personiskuma. Pie plusiem tikām varu pieskaitīt, ka šeit neparādās nekādas attiecīgā brīža superzvaigznes - tikai tādi mūziķi, kuru ceļi ar Harisona dzīves gājumu ir nopietni pārklājušies. Tāpat varu tikai paust savu atzinību tam, ka divās dziesmās koncertā tiek izmantots viens no Harisona mīļākajiem instrumentiem - ukulele, un konstatēt faktu, ka Dhani vizuāli ir vienkārši 100% sava tēva kopija. Vienlaikus - šis noteikti ir tāds koncerts, kura galvenā vērtība bija tiem, kas tur piedalījās - gan kā dalībnieki, gan kā skatītāji, bet televizora (vai jebkādā citā ekrānā) liela daļa šī pasākuma jēgas nav uztverama. Vienlaikus - dziesmas jau, protams, ir labas.

Šo filmu varētu teikt, ka noskatījos divreiz - vakar it kā noskatījos to gandrīz pilnā garumā, taču patiesībā tajā laikā pierakstīju Berlīnē atrastos slēpņus, rezultātā filmai nemaz nesekoju. Šovakar skatīšanās bija autentiskāka, lai arī ne gluži izcila.

Pēdējās nedēļās blogā novērojams pamatīgs klusums, kas saistīts ar visai būtiskām pārmaiņām manā dzīvē. Kopš 5.marta neesmu vairs sastopams @delfi, bet esmu sastopams @infogr_am. Šī iemesla pēc uz nedēļu biju Berlīnē, piedaloties #build09.

Normālos apstākļos es nemēdzu lasīt grāmatas par folkloru, arī par lībiešu folkloru ne. Taču sanāca tā, ka Liene bibliotēkā paņēma veselas trīs grāmatas par lībiešiem (meklējot atbildes uz jautājumiem dažiem slēpņiem), un es ņēmu un vienu no šīm grāmatām izlasīju - grāmatu par lībiešu folkloru.

Nezinu, vai tā ir korekta prakse, rakstīt savus iespaidus par filmu aptuveni 3 mēnešus pēc tās noskatīšanās, bet ar šo filmu man ir sanācis tieši šādi - "Inbetweeners" mēs skatījāmies decembrī, bet es nekādi nespēju saņemties par to uzrakstīt, un tikai tagad to beidzot daru. Turklāt šī filma pilnīgi noteikti nav tā vērta, lai par to domātu mēnešiem ilgi. Tā ir balstīta uz kaut kāda seriāla par četriem angļu tīņiem, un ir šo varoņu debija uz lielā ekrāna. Filma stāsta par to kā šie četri čaļi, kurus droši vien labākajā variantā varētu saukt par gīkiem, pēc vidusskolas beigšanas dodas uz Maljorku to party with the ladies. Viens no varoņiem nupat ir pašķīries ar savu draudzeni, un draugi uzskata, ka seksīgās dienvidu čiksas ir tieši tas, kas viņam (un vēl jo vairāk - viņiem) tagad ir nepieciešams. Protams, kā jau tas parasti dažādiem sekstūristiem gadās, nonākuši Maljokrā, viņi atklāj, ka viņi tur nav kļuvuši par gultasdieviem, bet joprojām ir tādi paši gīki, kā viņi bija iepriekš Anglijā.

Dabiski, ka esmu redzējis pēc šīs grāmatas motīviem uzņemto filmu ar Džonu Kjūzaku galvenajā lomā, bet tagad esmu izlasījis arī grāmatu. Cik atceros, filma man nekad nav šķitusi izcila, un laikam grāmata arī nē, taču atkal jau pēc dažu gadu paiešanas kopš pēdējo reizi skatījos filmu, lasot grāmatu (kura saturiski, ja kas, nav sevišķi atšķirīga), atkal jau es saskatīju citus akcentus un pārņēmu citas vērtības.

Šo grāmatu paķēru līdzi, braucot uz kādu visai nopietnu pasākumu Berlīnē, par kuru šeit, protams, nerakstīšu, jo šī bloga mērķis nav atklāt vērtīgu informāciju par nopietniem pasākumiem, bet gan izglītot tevi, mans dārgais lasītāj, par tik būtiskiem jautājumiem, vai tu varētu būt zombijs. Ikdienā es cenšos lasīt "gudras" grāmatas, taču rēķinoties ar to, ka atbilstoši sākotnējiem plāniem man bija paredzēts pavadīt nakti Skavstas lidostā, kas varētu būt ne vien fiziski nogurdinoši, bet arī neizturami garlaicīgi, tad bija (domājams) tikai loģiski, ka līdzi man bija gan iemidzinošā literatūra (Flobēra "Bovarī kundze"), gan pilnīgs sviests - kāda interneta blēņu saita grāmata, kas atbild uz daudziem mūsdienu cilvēkam svarīgiem pamatjautājumiem - piemēram: Vai es varētu būt zombijs? Kādas ir piecas filmas, kas visvairāk sačakarējušas tām pamatā esošo grāmatu ideju? Kuri slaveni uzņēmumi vislabāk sadarbojās ar nacistiem? Kādi ir pierādījumi tam, ka cilvēce nav pelnījusi turpmāk pastāvēt? Vai tu zini dažus šokējošus faktus par Jēzu no ne-kanoniskajiem evaņģēlijiem? Attiecībā uz pēdējo - ir kāds teksts, kurā Jēzus, būdams bērns, ar domu spēku nogalina citu bērnu, kas viņam gadījies ceļā un patraucējis. (pārbaudīju Wikipedia, ka šis nav cracked.com izdomājums)

Tik bieži uz teātri aiziet nesanāk, bet gandrīz vienmēr, kad esam JRT, secinu - vajadzētu nākt regulārāk! Dabiski, ka uz "Vectēvu" - izrādi, kas saņēmusi tik daudz slavas vārdu, ka man blogā nepietiktu vietas (baiti tak mūsdienās tik dārgi, tik dārgi!), lai tos nocitētu, gājām ar gana lielām cerībām. Un dažos vārdos varu teikt - bija vēl daudz labāk, nekā es to biju gaidījis. Vilis Daudziņš, kurš arī parasti ir ļoti labs, šeit ir vienkārši fenomenāls - patiešām vari vien brīnīties par to, kā var viens cilvēks tik organiski pāriet no viena personāža uz otra, nomainot tik daudz kā kreklu (un reizēm - bikses), runājot dažādu novadu dialektos, ar dažādiem tipāžiem raksturīgu leksiku un pasaules uztveri, patiešām - kaut kas satriecoši, epohāli grandiozs.

"The First Day of the Rest of Your Life" (tavas atlikušās dzīves pirmā diena) ir filma par kādu franču ģimeni airāku gadu garumā, katram filmas varonim velot kādu filmas segmentu, kurā mēs iepazīstam tieši šī varoņa dzīves (iespējams) nozīmīgāko periodu. Filma sākas gaužām skumji - ar lēmumu iemidzināt ģimenes 18 gadus veco suni, kura turpmāka dzīvības vilkšana būtu vienas vienīgas ciešanas visām iesaistītajām pusēm. Jāatzīst, ka šīs ainas iespaidā es biju jau gandrīz gatavs slēgt šo filmu ārā, jo ja ir viena lieta, ko man filmās ir grūti izturēt, tad tās ir dzīvnieku ciešanas. Pareizāk sakot - es nevis to nevaru izturēt, bet es to nevēlos izturēt, jo šāda veida mazohisms man ir pilnīgi svešs. Tomēr izrādās, ka dzīvnieku ciešanu šajā filmā vēlāk vairs nebūs, taču tā vietā būs gana daudz pārdzīvojumu ģimenes locekļiem. Meita, kura ilgu pārdomu rezultātā izlēmusi, kuram no diviem pretendenteiem dāvāt savunevainību savā sešpadsmitajā dzimšanas dienā (obviously izrādās, ka abi varianti bija nepareizie), dēls, kurš mācās par ārstu un kuram ne pārmērīgi grandiozi izvēršas viņa laulības dzīve, otrs dēls, kurš tā īsti ne par ko nekļūst, tēvs, kurš strādā par taksistu un allaž ir bijis nepietiekami labs savam tēvam, māte, kura jūtas, ka viņa vairs nav gana skaista un pievilcīga. Vispār jau - nav te nekāda vienota sižeta, ir atsevišķas epizodes, kuras varētu saukt par skečiem, ja tā būtu komēdija. Vienlaikus - kā jau franču filmā tas piedienas - komiskā te netrūkst, bet kopumā filma ir pilna skumjām epizodēm. Tā saņēma veselu plejādi ar Cēzara balvas nominācijām, dažās no tām arī uzvarēja, un neko īsti vairāk es pateikt nevaru - šī ir tipiska tāda filma, kas patiks tiem, kam patīk franču kino, un nepatiks tiem, kam franču kino ne visai iet pie sirds. Filmas pamatdoma, protams, ir ietverta tās nosaukuma - katra diena ir tavas atlikušās dzīves sākums, iespēja mainīties.

Par šo filmu (latviskais nosaukums: «7 dienas un naktis ar Merilinu Monro») ilgi nevarēju saņemties uzrakstīt. Iespējams, tādēļ, ka to patiesībā nemaz neesmu redzējis, bet gan uzmodelēju to galvā, izlasot filmas subtitrus (variantu nedzirdīgajiem) un apskatot filmā redzamo aktieru bildes. Ceru, ka par šādu filmas "skatīšanos" kriminālatbildību ACTA neparedz :) Bet varbūt es par šo filmu uzreiz neuzrakstīju tādēļ, ka man par to neradās sevišķi izteiksmīgs viedoklis. Kaut vai tāpēc vien, ka pagājušā gadsimta vidus kulta aktrise, dziedātāja un sekssimbols Merilina Monro man ir salīdzinoši svešs putniņš, droši vien esmu redzējis tikai vienu viņas filmu - "Džezā tikai meitenes" jeb "Some like it hot", un viņas personīgā dzīve mani nekad nav diži aizrāvusi.