Gluži kā daudzi citi, es vispirms iepazinos ar Jaunā Rīgas teātra izrādi Slaktiņa dievs, kā iespaidā radās interese par gaidāmo filmu, uz kuru sanāca gaidīt ilgāk, kā biju domājis, jo dīvainā kārtā tā man nekādi negribēja sapņos rādīties, līdz šonakt beidzot parādījās.

Nekad iepriekš nebiju aizdomājies, ka ģeoslēpņotājiem varētu būt daudz kas kopīgs ar putnu vērotājiem. Kas gan aizraujošs var būt tajā, ka tu no rīta iekārtojies ar binokli putnu vērošanas tornī un dienas garumā gaidi, kad tavā redzes lokā nokļūs kāds tārtiņš, vālodze vai mērkaziņa? Vienmēr pieņēmu, ka šis hobijs ir vienā aizrautības līmeni ar makšķerēšanu (neizprotu šo pasākumu). Taču šī filma man atklāja, ka arī putnu vērošana var kļūt par psihu sacensību, uzvara kurā normālam cilvēkam no malas var šķist vairāk nekā bezjēdzīga. Ja kas - kopīgs šajā pasākumā ar slēpņošanu ir tas, ka no tevis īsti netiek prasīti pierādījumi taviem skaitļiem - viss balstās uz dalībnieku godaprāta, un tam, ka tu esi novērojis ķivuli, pietiek ar tavu apgalvojumu, ka esi.

Studentu klubā nebijām bijuši tik ilgi, ka drusku laika bija nepieciešams, lai atcerētos, kur īsti tas atrodas. Šķiet, pēdējo reizi tur iegriezāmies pirms dažiem gadiem uz vienā no pēdējām "Hospitāļu ielas" uzstāšanās reizēm. Sevi par "Astro`n`out" cienītāju nekādi neuzskatu, bet Lienei šī grupa patīk, plus aizpagājušogad "Positivus" festivālā viņi man uz skatuves likās gana šarmanti, lai varētu viņus apskatīt atkal. Iespējams, tā darīt nevajadzēja.

Biju vienkārši neaprakstāmi apbēdināts, kad pagājušās piektdienas KHL spēlē pret "Sibir" Rīgas Dinamo treneris izlēma nelaist laukumā Niklasu Luseniusu, tādējādi liedzot šim puisim iespēju sasniegt meistara cienīgu rezultātu - aizvadīt KHL regulārajā čempionātā visas spēlēs, negūstot tajā nevienus vārtus. It īpaši apbēdināja tas mani tādēļ, ka šajā dienā savus pirmos vārtus sezonā guva "Vitjaz" uzbrucējs Romanovs, tādējādi Luseniusam būtu visas iespējas šādu rādītāju sasniegt vienīgajam līgā. Tiesa, Luseniusa sausā sērija pagaidām nav ne tuvu Rīgas "Dinamo" rekords, jo Jēkabam Rēdliham savulaik izdevās gandrīz 100 spēļu garumā neiedegt lampiņu aiz pretinieku vārtiem, taču Ješka ir aizsargs un viņa gadījumā snaipera cienīgs sniegums īsti gaidīts netiek. Tikām šosezon pat aizsargu vidū neviens rezultātu 0 vārti 54 spēlēs sasniegt nespēja. Un te Peka ņem un izčakarē Luseniusam statistiku!

Tā kā ārā jau ir gandrīz pavasaris, būtu tā kā laiks plānot, kurp un kad doties. Par kad - pagaidām nav skaidrības. Tāpat nav skaidrības par tālākiem braucieniem (šo sāksim plānot kaut kad marta vidū), bet šeit pamazām tiks rakstītas ieceres ar vietām, ko vajadzētu apmeklēt/izpildīt:

Pols Saimons un Arts Garfankels muzicēja kopā jau kopš skolas gadiem, kad viņi viņi uzstājās ar, manuprāt, visai lāmisko nosaukumu "Tom & Jerry". Tolaik viņi izskatījās šādi:

Beidzot tas brīdis pienāca - vakar, sasmēķējies opiju, redzēju Skorsēzes filmu "Hugo". Nez, vai atruna, ka filma redzēta narkotiskās fantāzijās ir labāka par variantu, ka filma būtu skatīta fiziski, bet nelegāli?

Šajā nedēļas nogalē bija gaidāms ziemas karstākais ģeopasākums - "Ar mani pat pingvīni vairs nerunā" nakts tusiņš mežos Rūjienas apkārtnē. Sarunājām sev par līdzbrucējiem MA un Antu, un vienojāmies izbraukt jau rīta pusē, lai varētu dienas gaitā paviesoties Viljandi - pilsētā, kurā teju-teju bijām iebraukuši pirms pieciem gadiem, taču atzinuši to par pretīgu padomisku šeņķi (apskatot piepilsētas rūpniecisko rajonu) un aizbraukuši tālāk.

Tā vien pamazām man arvien vairāk stiprinās pārliecība, ka Latvijas kino nemaz nav tik miris, kā pa gabalu šķiet. Ja par dokumentālo un animācijas kino man nekad šaubu nav bijis - šajos lauciņos pašmāju mākslinieki nekad nav bijuši zemē metami, tad ar mākslas kino gan ir bijis drusku švakāk. Taču pēdējo pāris gadu laikā esmu redzējis vismaz trīs patiešām kvalitatīvas pašmāju filmas - "Amaya", "Kolka Cool" un "Seržanta Lapiņa atgriešanās". Protams, par "Amaya" latviskumu var strīdēties un tad jau arī "Midsummer Madness" pa daļai ir latviešu filma, bet kopumā tas nekādā ziņā nav slikts rādītājs. Cita lieta, ka joprojām droši vien nav pat iedomājama latviešu kinofilma, kas spētu atpelnīt savu budžetu.

"Copie Conforme" jeb "Certified Copy" jeb "Apstiprināta kopija" ir viena no labākajām filmām, ko esmu redzējis pēdējo dažu gadu laikā. Džiljeta Binoša un Viljams Šimels. Pieņemu, ka Šimels kā aktieris tev diez vai varētu būt zināms, jo pamatā viņš ir baritons operā un šī filma ir viņa pirmais darbs kino (57 gadu vecumā!), taču diez vai skatoties šo filmu tev viņa aktiera pieredzes trūkums šķitīs par traucēkli.