Kazhes pierakstu burtnīca

Patiesībā mēs bijām pie Aigara paredzējuši skatīties pavisam citu filmu - vienu no šī gada atzinīgāk novērtētajām šausmu filmām "The cabin in the woods", taču tā izrādījās pieejama tik zemā kvalitātē, ka nācās meklēt plānu B. Pārslēdzāmies uz citu filmu - "Abraham Lincoln: Vampire Hunter", taču jau pēc pirmajām pāris minūtēm sajutu, ka kaut kas nav tīrs šajā lietā, jo vampīri filmas ievadā uzvedās tā, kā parasti filmās uzvedas zombiji. Un patiesi - izrādījās, ka tā nebija vis Tima Bērtona producētā filma par vampīru mednieku, bet gan copycat studijas radīta filma par Linkolna cīņu pret zombijiem. Un ja jau pat oriģinālā filma diez vai ir kas diži vairāk par joku, ko gan varētu gribēt no viltojuma?

Par visām varītēm šajā nedēļas nogalē gribējām izbraukt ar laivām, jo man personīgi šogad ar laivošanu bija bijis vairāk nekā pašķidri - tik vien kā mini izbrauciens ar kajakiem pa ezeru Zviedrijā. Liene pavasarī piedalījās Gaujas CITO pasākumā, bet es tikām Helsinkos apguvu dažādas startup-iem noderīgas iemaņas, līdz ar to pa ūdeņiem galīgi nebiju izdzīvojies.

Lai arī neesam Sašas Barona Koena fani, esam redzējuši visas četras viņa pilnmetrāžas filmas. Tas liek domāt - ka varbūt tomēr esam fani, kaut arī neuzskatām, ka viņa filmas būtu kaut kas sevišķi labs. Tomēr viņš ir viens no tiem komiķiem, kuri visai stingri ietur savu specifisku līniju un kuri reizēm (bet ne vienmēr) zina, kā pareizi iepīt filmā kādu peņa joku, vienlaikus neparādot sevi pašu kā trulu idiotu.

Par piektdienu īstas skaidrības nav, jo neesam pagaidām nekur manījuši mazo skatuvju programmu - proti, kas tur būs redzams cikos, tikām no "lielajiem" vairāki ir tādi, kas nepavisam nešķiet vilinoši. Protams, ar piebildi, ka arī Keane mani nesaista un apskates plānos ir galvenokārt "kārtības labad". Ir pieejams visu skatuvju plāns, paldies Sergejam par šo info!

Šī gada "Positivus" festivālam tuvojoties, arvien biežāk manās austiņās dzirdami tur gaidāmi izpildītāji, arī "Keane". Jau iepriekš esmu sevi pasludinājis par visai skeptiski noskaņotu pret šīs grupas daiļradi, un jāatzīst, ka tās ceturtais studijas ripulis nebūs tas, kas mani pārliecinās par to, ka šis Austrumsaseksas kvartets būtu radīts man.

No Rīgas izbraucām 23.jūnija agrā pēcpusdienā - tā, lai pusdienas būtu jau ieēstas, bet uz ceļiem būtu vēl salīdzinoši maz censoņu kunga dūšā. Kaut kā mums nebija sevišķi lielas vēlmes jau tepat Latvijā iekļūt kādā satiksmes negadījumā un nolikt ceļojuma plānus tajā vietā kaķim, kur polārā diena nekad nepienāk.

Kad Liene pirms dažiem mēnešiem izteicās, ka mēs vasarā brauksim uz Nordkinn, es sākumā domāju - viņa joko. Mēs varbūt neesam gluži 8.līmeņa pludmales tūristi, kuri divās nedēļās Maljorkā nodeg brūnāki kā mūsu Čipis, sauļodamies uz balkona, un tomēr... Ne tik senā pagātnē Liene apgalvoja, ka uz tādām Norvēģijām ni un ni - pie mums pašiem jau ir gana auksts, kālab jau tāpat īso vasaru darīt vēl īsāku? Bet te - brauksim uz kontinentālās Eiropas tālāko ziemeļu punktu, lai varētu kādu diennakti paslāt pa akmeņiem.

Grāmatu par Latvijas futbolu nav sevišķi daudz, līdz ar to ir tikai loģiski, ka tiklīdz kāda jauna parādās, man uzreiz ir liela kāre pie tās tikt. Ar šo grāmatu gan sanāca tā, ka uzreiz to savās ķetnās dabūt nevarēju, jo vispirms tā, cik saprotu, parādījās Liepājas grāmatnīcās un tikai tad nonāca Rīgā, plus vēl uz divām nedēļām bijām ārpus Latvijas. Bet pēc atgriešanās gan uzreiz steidzu uz grāmatnīcu.

Ziemeļvalstu apceļošanas braucienā šis bija viens no biežāk skanējušajiem ierakstiem. Protams, tu varētu teikt, ka nav pareizākais veids, kā iepazīt Skyforger, klausoties viņu vienīgo tīrās folkmūzikas ierakstu, kurā nav ne miņas no pagānu metāla elementiem. Bet vai man būtu tik svarīgi izdabāt tev? Turklāt normālos apstākļos folkmūzika man ir aptuveni tikpat sveša kā pagānu metāls.

Fransuā Ozona filmas parasti dzīvo ārpus laika un vides, kičam tajās ir lielāka nozīme nekā saturam, viņa vēstījums allaž ir jāuztver ar zināmu devu ironijas, un reizēm viņš spēj tevi vai mani kā skatītāju pozitīvi pārsteigt. Viņa jaunākā filma "Potiche", ja var ticēt Wikipedia, ir komēdija. Par šo gan filmā liecina visai maz, bet lai nu būtu. Tās galvenā varone (kuru atveido Katrīna Denēva) ir lietussargu rūpnieka sieva, kura īsti neatrod sev vietu šai pasaulē, jo patiesībā viņai nekur īsti vietas nav. Viņa ir mājsaimniece, kura nevar nodarboties ar mājsaimniecību, jo viņas ģimene tam ir pārāk bagāta. Viņa nevar doties sabiedrībā, jo viņai īsti nav sabiedrības. Vīru daudz vairāk interesē rūpnīcas problēma ar nemitīgi streikojošajiem strādniekiem un viņa paša mīļākā - sekretāre Nadēža. Rezultātā Suzannai Pujolai ir tipiskas trofeju sievas statuss (ja nu kas - fabrika bija viņas pūrs), taču visam ir lemts mainīties, kad viņas vīram atgadās infarkts, un Suzanna pārņem pati vadību pār fabriku, jo vīrs to gluži vienkārši nevar.