Mans tēvs bija sabotieris. Mans vectēvs bija sabotieris. Mana vectēva vectēvs bija sabotieris. Mana vectēva (..) vectēva vectēvs noteikti bija sabotieris. Tiesa, nevienu no saviem senčiem es nepazinu, jo sabotieru izdzīvošanai ir nepieciešama stingra anonimitāte, kuras sasniegšanai sabotieru mazuļi līdzīgi dzeguzēniem tiek iedēstīti godīgas rūķu ģimenēs un rātnais rūķu tēvs nemaz nenojauš, kādu odzi viņš audzina savā saimē. Vēl būdams tikai sīks knēvelis, kam nupat izsniegta atļauja spēlēties būvbedrē, es zināju, ka arī es dienās nesīšu sabotiera vārdu. Protams, šo vārdu tu nevari nest skaļi un lepni, jo kādu sabotāžu gan tu varēsi veikt, ja ikviens zinās, ka tev šūpulī bija ielikta sabotiera kārts. Lai kļūtu par veiksmīgu sabotieri, tev gadiem ilgi nākas valkāt rūķa masku - centīgi mācīties skolā kalnracības pamatus (šīs zināšanas noderēs arī tad, kad tu vēlēsies nobrucināt kādu rūķu būvētu tuneli), būt vienam no skaļākajiem kliedzējiem mītiņos, kas vērsti uz sabotēšanas izskaušanu, un pat kādu reizi piedalīties maznozīmīgā zeltraču ekspedīcijā, kurā tu nekādu sabotāžu neveic, jo tev ir nepieciešams uzturēt kārtīga un godīga rūķa reputāciju. Un tad beidzot pienāk lielā diena - tevi brigādes vadītājs uzaicina doties pēc lielākā zelta krājuma, kāds dzirdēts rūķizācijas pastāvēšanas vēsturē, tu labprāt pieņem šo piedāvājumu, un īstajā brīdī uzspridzini kādu eju, lemjot rūķus drošai nāvei, savāc pats visu zeltu un dzīvo tālāk laimīgs.

Makartnija grupas "The Wings" pēdējais albums droši vien nav viens no tiem (nedaudzajiem) viņa pēcbītlu karjeras ierakstiem, kas varētu sevišķi kādu interesēt. Lai arī tā nosaukums liek domāt, ka Makka ar to atgriežas pie saviem pirmsākumiem, saturiski nekas par to neliecina. Šis ir tipisks septiņdesmito gadu beigu albums, kurā ir atrodami Makkas un kompānijas mēģinājumi pārbaudīt savus spēkus visos tolaik populārajos mūzikas stilos, cenšoties apliecināt, ka viņi joprojām ir jauni un hipsterīgi. Protams, ar piebildi, ka viss šeit dzirdamais ir caurausts ar tipisku Makartnijismu, te ir dzirdami mēģinājumi rast savu vietu līdzās pankiem, diskotājiem un jaunā viļņa pārstāvjiem, pa reizei izpildot arī kaut ko absolūti retro stilam piederīgu. Kaut kādā mērā šis ir saucams par konceptalbumu, taču koncepts ir tik neoriģināls, ka par to bonusa punkti nepienākas - albums ir veidots (vismaz daļēji) kā radio stacijas pārraide (kas varētu būt attaisnojums spēlētās mūzikas stilu daudzveidībai, ja vien nebūtu tā, ka teju jebkura šī ieraksta dziesma izklausās pēc tipiska Radio Skonto repertuārā ietilpstoša "labuma") - šādu piegājienu The Who īstenoja vēl 15 gadus pirms Wings, kas laikam nav īsti liels grupas vitalitātes apliecinājums.

Pēdējā nedēļa man aizritējusi šī ieraksta zīmē, to noklausoties droši vien vismaz 20 reizes, un līdz ar to droši vien ir labi tas, ka man šis ieraksts patīk, pretējā gadījumā sevi varētu klasificēt kā mazohistu. Esmu viens no tiem tipāžiem, kas uzskata, ka grupas "Genesis" spožākie gadi beidzās līdz ar Pītera Geibriela aiziešanu un ka grupas astoņdesmito gadu lieliskie panākumi čārtos abpus tam lielajam slapjumam, ko mēdz dēvēt par Atlantijas okeānu, nav nekāds dižais kvalitātes rādītājs. Vienlaikus "Selling England by the Pound" ir droši vien Geibriela ēras veiksmīgākais veikums - vienlaikus pietiekami ambiciozs un episks, taču ne pārmudrīts kā "The Lamb Lies Down on Broadway", popsīgs un muzikāli baudāms reizē. Ja Gabriela laika "Genesis" kontekstā šādi termini ir lietojami, tad šis ieraksts sākas ar diviem no populārākajiem grupas agrīnā perioda skaņdarbiem - "Dancing with the Moonlit Knight" un "I Know What I Like (in Your Wardrobe)". Moonlit Knight sākas liegi un mierīgi, tipiskā viduslaiku manierē, bet tad pārtop par grandiozu progroka šovu, kurā galvenā zvaigzne ir grupas ģitārists Stīvs Hekets, kurš patiesībā pie spīdēšanas savā kopdarbības ar Genesis periodā tika relatīvi reti, bet šis ir viens no tiem ierakstiem, kur viņa klātbūtne ir vislielākā. Lai arī "I Know What I Like" nosaukums man nezkādēļ liek domāt par Braienu Adamsu un "The Only Thing That Looks Good on Me", nekāda pamatojuma tam nav, jo pat dziesmu tematikā nav īsti nekā kopīga, jo šis ir normāls progroks, nevis... kas tas lai arī nebūtu, ko spēlē Adamss.

Šis man bija jauns piegājiens - dienā, kad esmu nupat izlasījis grāmatu, noskatīties arī pēc tās uzņemto filmu. Vēl jo vairāk tāpēc, ka filmai scenāriju rakstījis grāmatas autors - Niks Hornbijs. Vienlaikus gan jāatzīst, ka šai komēdijai, kurā galveno lomu atveido Kolins Fērts, ir saturiski un idejiski visai maz saistības ar šāda paša nosaukuma grāmatu. Jā, Fērta varonis ir "Arsenal" fans ar lielu stāžu, bet tas patiesībā arī ir vienīgais, kas vieno filmu un grāmatu. Filmai visam ir pilnīgi cita doma, savādāki akcenti, varoņa attiecības ar futbolu ir atainotas daudz paviršāk un trulāk, varoņi ir visai plakani un idejiski tur nav gandrīz nekā no grāmatas. Fērts brīžiem ir smieklīgs, bet biežāk nav, un kopumā filma ir visai garlaicīga un nemotivējoša saprast lietas būtību. Lasi grāmatu!

Izrādās, ka rakstnieks Niks Hornbijs, kas laikam vairāk ir zināms pēc savu grāmatu ekranizācijām (pamatā - "High Fidelity" un "About a Boy") ir visai apsēsts "Arsenal" fans. Ja gadījumā tu esi viens no tiem (ne)laimīgajiem, kas nezina, kas tas tāds - "Arsenal", tad varu tev iečukstēt, ka tā ir Londonas futbola komanda, vairākkārtēja Anglijas čempione, kuras rindās, ja kas, nemaz ne tik šausmīgi senā pagātnē spēlēja arī viens Latvijas futbolists - Igors Stepanovs. Varu pieņemt, ka gadījumā, ja Hornbijs šo grāmatu būtu uzrakstījis 15 gadus vēlāk, tajā atrastos vieta arī kādai epizodei, kurā viņš šausminātos par kādu īpaši neveiksmīgu epizodi Stepanova izpildījumā. Vienlaikus - neviens cits Latvijas futbolists šādas raudzes vienībā spēlējis nav.

Ir 2075.gads. Uz Mēness dzīvo aptuveni 3 miljoni cilvēku, vairums viņu ir no Zemes izsūtīti noziedznieki un viņu pēcnācēji. Uz pavadoņa dzīvība kūsā zem zemes, kur "loonies" (jeb mēnesieši) audzē labību, pamatā eksportam uz Zemi. Faktiski viņi tur joprojām ir ieslodzītie (lai arī vairums ir formāli brīvi), bez sevišķām cerībām uz labāku nākotni. Taču tam ir lemts mainīties, kad nāks revolūcija, kuras galvenais vadonis būs sevi apzinošs dators vārdā Maiks, kuram palīdzēs anarhistiski noskaņots profesors Bernardno de la Paz, vienrokains datoru meistars Manuels un politiskā aktīviste Vaiominga Nota.

Divas nedēļas mums nebija sanācis doties kopīgos izbraucienos - vispirms es biju Berlīnē, bet pēc tam Liene - Itālijā. Tad nu aizvadītajās brīvdienās zaudēto ja ne gluži kompensējām, tad vismaz bišķi izbraukājāmies gan.

Es neteiktu, ka esmu lielā sajūsmā par filmām, kuru darbība norisinās cietumā. Jā, protams, ir izņēmumi (Shawshank Redemption, piemēram), taču "Pravietis" nav viens no tiem. Filmas galvenais varonis ir alžīriešu izcelsmes čalis, kas 19 gadu vecumā nonāk cietumā uz 6 gadiem par uzbrukumu policistam. Mums netiek parādīts, kas tur īsti notika, bet var saprast, ka Maliks jau kopš bērnības ir bieži pastrādājis dažādus noziegumus, tomēr viņš īstajam cietumam izrādās, ka nav gatavs - jau vienā no pirmajām dienām viņu noskata vietējie korsikāņu bandīti un izvēlas par instrumentu, ar kuru nogalināt cietumā esošu naidīgas organizācijas pārstāvi. Maliks sākumā pretojas šim ierosinājumam, taču sapratis, ka viņam ir tikai divi varianti - nogalināt vai tikt nogalinātam - izvēlas pirmo. Tā viņš pamazām kļūst par korsikāņu "sesto numuru", allaž tiekot gana labi pazemots, jo viņš jau nav korsikānis, bet tikai "smirdīgs arābs". Taču pamazām viņa prestižs aug, arī tāpēc, ka viņš pašmācības ceļā ir apguvis korsikāņu valodu, un tā viņš ar laiku kļūst visai tuvs padotais galvenajam korsikānim Cēzaram Lučiani. Laikam ritot, Lučiani noorganizē to, ka Maliks periodiski var tikt pie kādas brīvas dienas, kurā kārtot Lučiani darīšanas, taču čalis paralēli nodarbojas arī ar narkotiku tirdzniecību paša vajadzībām, tādējādi visai aizkaitinot Lučiani, kurš Maliku uzskata par savu īpašumu. Beigu beigās Lučiani dod Malikam uzdevumu sameklēt vēl čomus un nogalināt paša Lučiani bosu. Vai salīdzinoši pozitīvais varonis spēs to izdarīt?

Vēl viena filma, kas redzēta jau sen, bet nenoskaidrotu iemeslu dēļ nav tikusi aprakstīta blogā. Jāatzīst, ka šāda prakse nepavisam nav laba, jo šīs konkrētās filmas gadījumā vispār ar lielām pūlēm spēju atcerēties tās saturu. Šī ir uz šo brīdi jaunākā Sofijas Kopolas filma, ievērojama ar to, ka tā saņēma galveno balvu Venēcijas filmu festivālā, taču vienlaikus nevar teikt, ka par to būtu sajūsmā visi kritiķi - Rottentomatoes tās vērtējums nav nekas izcils.

"Beginners" ir drāma ar komēdijas elementiem, kas stāsta par cilvēku attiecībām. Eh, cik garlaicīgs pirmais teikums padevās! Tās galvenais varonis Olivers (Jūens Makregors) ir vairāk vai mazāk veiksmīgs dizaineris, kas nodarbojas ar albumu vāciņu sagatavošanu rokmūziķiem, kura tēvs pēkšņi 75 gadu vecumā (pēc sievas nāves) dēlam atklāj, ka visu mūžu viņš ir bijis gejs un tagad viņš grasās dzīvot īstu geja dzīvi. Un ne tik ilgu laiku vēlāk nomirst ar vēzi. Filmas darbība lēkā starp dažādiem Olivera dzīves posmiem - bērnību; laiku, kad tēvs dzīvo savu "geja dzīvi", un pēc tēva nāves. Filmas nosaukumam - "Iesācēji" - atbilst abi divi šie varoņi, jo viņi savā personīgās dzīves lauciņā ir iesācēji, un it īpaši tas attiecas uz Oliveru, kurš līdz šim nekad nav spējis izveidot sakarīgas ilgtermiņa attiecības, taču iespējams, ka franču aktrisē Annā (kura pati ir ļoti nepastāvīga) viņš būs atradis savu īsto otro pusi.