Kazhes pierakstu burtnīca

Varētu teikt, ka šī ir vienkārša "boy meets girl" kategorijas filma, taču laikam tā nav gluži tiesa. Zēns (Henry Hopper, leģendārā Denisa Hoppera dēls) ir apsēsts ar nāvi - visu savu brīvo laiku (un tāds viņam ir viss laiks, jo skolā viņš neiet) viņš pavada, apmeklējot dažādu svešinieku bēres, viņam patīk uz asfalta zīmēt sev apkārt kontūru un vēl viņam ir draugs - japāņu kamikadzes no 2.Pasaules kara spoks. Meitenei (Mia Wasikowska) savukārt ir smadzeņu audzējs un atlikuši vien trīs mēneši ko dzīvot. Šajos trīs mēnešos viņa varētu palīdzēt zēnam rast ticību tam, ka dzīvot ir vērts.

Ievērojot to, ka dzīvojam teju turpat blakus, teorētiski koncertus Kalnciema ielā varētu apmeklēt kaut ik nedēļas, taču reāli sanāk tur iegriezties visai pareti. "Gaujarta" koncertam bija lemts būt par vienu no šīm retajām reizēm. Sanāca gan, ka devos turp vienatnē, jo Liene bija tikai nupat atgriezusies no Valmieras, kur viņa mācās braukt ar motociklu, un jutās pārāk miegaina, lai izturētu pāris stundas nebūt ne enerģiskākās mūzikas pasaulē.

Nez, kurš vairāk uztvēra sevi par šīs filmas galveno varoni - Roberts Smits vai Ozijs Osborns? Pusmūža izbijis rokzvaigzne, kas joprojām ikdienā lieto milzīgu daudzumu kosmētikas un uzvedas kā tipāžs, kuram skābe saēdusi smadzenes - kustas lēni, runā lēni un tizli spiedzošā balsī un, šķiet, tikai aptuveni nojauš, kurš gals ir jāslauka ar papīru.

Šīs filmas centrālā sižeta līnija ir visai tāla no globāli nozīmīgas. Doma ievest Jemenā lašus, lai tur būtu iespējams nodarboties ar to makšķerēšanu, nešķiet kaut kas tāds, par ko būtu vērts sevišķi aizdomāties. Tieši tāpēc, kad par šādu ieceri filmas sākumā uzzina lašu eksperts doktors Alfrēds Džonss (Evans Makgregors), savādāk kā par joku viņš to uztvert nespēj. Taču izrādās, ka laiki ir skarbi, Lielbritānijas attiecības ar Tuvo Austrumu valstīm - draņķīgas, galvenokārt kara Afganistānā dēļ, un valdība izrādās ieinteresēta atbalstīt nedaudz ķertā Jemenas šeiha ideju par lašu ieviešanu. Turklāt šajā projektā doktoram Džonsam būs lemts strādāt ar ļoti pievilcīgu sievieti no investīciju kompānijas (Emīlija Blanta), kas varētu vēl vairāk sašķobīt viņa jau tāpat brūkošo laulību. Harietai gan pašai arī ir draugs - seksīgais karavīrs Roberts, taču viņš tiek nosūtīts uz Tuvajiem Austrumiem un pazūd bez vēsts.

Turpinu lasīt īpaši mūsdienīgu literatūru - grāmatas, kas nākušas klajā pagājušogad. Maikls Ondātjī ir viens no mūsdienu populārākajiem autoriem - šis Šrilankas izcelsmes kanādietis par "Angļu pacientu" saņēma daudz dažādu prēmiju, tad vēl iznāca filma, kas aizdzīvojās līdz Oskariem, un tā nu šis autors kļuva vienkārši nereāli kruts. Vai viņš tāds ir joprojām - ja godīgi, man ir slinkums to noskaidrot. Kā lai arī nebūtu, šī grāmata man patiesībā pie sirds gāja daudz labāk kā pacients. Iespējams, tādēļ, ka patiesībā tā ir grāmata ja ne gluži bērniem, tad jauniešiem noteikti. Un zināms taču, ka nopietnai literatūrai es esmu par seklu, kā to noteikti varētu uzsvērt kāds garīgi pārāks lasītājs.

Šī grāmata stāsta par tādu vēstures daļu, par kuras eksistenci es pat nenojautu, jo gluži vienkārši nebiju par ko tādu aizdomājies. Proti, par japāņiem (galvenokārt - japāņu sievietēm), kas apmetās uz dzīvi ASV divdesmitā gadsimta sākumā, bēgot no tolaik nebūt ne pārtikušās dzimtenes un kuru stāsts grāmatā beidzas ar man pavisam svešu notikumu - Amerikas japāņu pārvietošanu no piekrastes reģioniem, ko valdība veica pēc Japānas uzbrukuma Pērlhārborai.

Vai es esmu "Prāta vētras" fans? Droši vien - neesmu gan. Vienlaikus man nākas atzīt - nav gluži tā, ka tā pilnīgas nejaušības rezultātā jau visai daudzus gadus ir neapšaubāmi populārākā pašmāju grupa. Protams, zinātājs teiks, ka vienlaikus viņi nav labākā grupa - jo "Skyforger", "Iļģi", "Pienvedēja piedzīvojumi", "Instrumenti" vai "Z-Scars" ir pārāki itin visā. Tomēr kvalitāti izmērīt ir pagrūti, kamēr cilvēku skaitu, kas apmeklē vienas vai otras grupas koncertus, daudz vieglāk. Tīri statusa ziņā PV ir līdzīgi kā bītli sešdesmitajos Lielbritānijā, protams, samazinātā mērogā un kvalitātē. Līdz ar to uz Prāta vētras koncertu es personīgi devos nevis tālab, ka esmu cienītājs, bet tālab, ka man patīk būt lietas kursā. Kāpēc tieši Valmierā? Tāpēc ka koncerts piektdienas vakarā paredz vēl divas brīvdienas, ar iespēju doties drusku tālākā izbraucienā nekā uz "Spici".

Turpinot savu ekskursiju sviestroka pasaulē, esmu nokļuvis pie sūdiem. Nē, nopietni, ir tāda grupa "Sūdi", kura šogad pat uzstājās Positivus un to redzējošie apgalvo - labi uzstājās. Es gan jāatzīst, ka izvēlējos daudz mazāk alternatīvos Sound Poets, līdz ar to mana pazīšanās ar sūdiem pa īstam notiek tieši tagad.

Visa informācija, ko jebkur var atrast par grupu Zupski Rubin, ir neuzticama. Grupas vēsture ir vieni vienīgi meli. Tās dalībnieki - aizdomīgi tipāži, kuri slēpjas zem mainīgiem segvārdiem, un es nebrīnītos, ka reizēm viņi paši vairs neatceras, kurš no viņiem savulaik dēvējās konkrētā vārdā. Protams, iespējams, ka šis ieraksts patiešām ir tapis pagājušās tūkstošgades beigās un ir uzskatāms par labāko Zupski Rubin albumu, bet tikpat labi es spētu pieņemt versiju, ka tas tapis kaut kad šī gada sākumā. Un vispār - kā lai cilvēks no malas zina, cik šai grupai ir bijis albumu, ja ir nopietns pamats pieņemt, ka šāda albuma vidējā tirāža varētu būt bijusi saskaitāma nedaudzu roku pirkstiem?

Nezinu, vai ir pareizi vērtēt šo grāmatu atsevišķi no tai komplektā līdzi nākošā audio ieraksta "The Long Way to Hantymansyisk", taču es tik daudzfunkcionāls, lai spētu mūziku un grāmatu patērēt vienlaicīgi (kopā jaukt vispār nav labi, un galīgi nav skaidrs, kurš no diviem ir vieglākais alkohols, ar kuru sākt). Tālab vispirms - par grāmatu.