Kazhes pierakstu burtnīca

Vispār jau šo filmu vajadzēja skatīties 3D variantā, bet īsti šādas iespējas man nebija. Verners Hercogs, kā zināms, ir viens no retajiem režisoriem, kam vienlīdz labi vienmēr paticis strādāt dokumentālajā un mākslas kino, un - pārkāpt robežas starp vienu un otru abos virzienos. Arī šajā filmā, kura pamatā ir dokumentāla, Hercogs ir izmantojis pāris trikus, lai izliektu to Visumu, kurā viņš darbojas. Taču filmas materiāls ir gana aizraujošs arī bez albīniem radioaktīviem krokodiliem, un te Hercogs var teikt paldies izciliem pagātnes māksliniekiem, kuri arī ir tie, kas padarīja šajā filmā rādīto alu īpašu. Īsi sakot - pirms aptuveni 30-35 tūkstošiem gadu kādā alā tagadējās Francijas dienvidos uzdarbojās ļoti spējīgi alu gleznotāji, kuru radītie attēli saglabājās līdzi mūsu dienām pateicoties nogruvumam, kas pirms 28 tūkstošiem gadu noslēdza šīs alas ieeju. 1994.gadā ala tika atklāta, kopš tā laika tajā iekšā ir viesojušies zinātnieki, un Vernera Hercoga kino grupa. Tev vai man kā tūristam šajā alā diez vai spīdētu pabūt, labākais, uz ko varam cerēt, ja tiks īstenoti franču plāni, varēsim apskatīt reāla izmēra alas kopiju kaut kur ne pārāk tālu no īstās alas. Kas gan, protams, nav gluži tas pats.

Šis ieraksts tapa vēl pirms NSRD kļuva komerciāli un pielāgojās plašajām publikas masām. Tajā lieki meklēt hitus, kurus caurām dienām drillē Radio Skonto winamp pleiliste. Te grupa ir dzirdama savā sākotnējā nepieradinātajā formā.

Šī ir viena no pēdējām Francijas Oskaram virzītajām filmām manā sarakstā, reāli pēc tās atlikušas vēl tikai divas filmas, jo pēdējo plānoju atstāt neskatītu,tālab ka Hoa Binh nav īsti pieejama nevienā formātā. Jau šī filma bija visai grūti dabonama, kā rezultātā to skatījos krieviskā tulkojumā, kurā gan dažas ainas vienkārši nebija itzulkotas. Ja tomēr man vajadzētu vismaz druksu pastāstīt par pašu filmu, tad varu ieskicēt tās sižetu. Romī Šnaidere atveido Mariju - sievieti, kura izšķiras veikt abortu, jo viņa vairs nemīl vīrieti, kuram butu jābūt par viņas bērna tēvu. Viņai jau ir pusaugu vecuma dēls, un relatīvi normālas attiecibas ar šī puiša tēvu. Tikām kāds viņas draugs grimst depresijā, un viņam draud atlaišana no darba. Tas īsumā būtu arī viss, jo šī filma nav satriecoši dinamisjam jas laikam ir normāli šāda nosaukuma filmai. Romī Šnaideres spēle te ir lieliska, bet faktiski nekā vairāk, ko piebilst, man arī nav. Tāda tipiska klusā uņ rāmā drāma, kādu Eiropā nekad nav trūcis, manā izpratnē nekā satriecoši iespaidīga šajā filmā nebija. Kas varētu arī būt par iemeslu, kālab teju 35 gadus pēc tās iznākšanas šī filma nav sevišķi viegli pieejama.

Šo filmu būtu grūti nosaukt par mežonīgi strauju, ne velti tā sakas ar skaņu, kā no akas ar šausmīgu čīkstēšanu tiek vilkts ārā spainis, un filmas gaitā mēs vēl vairākas reizes šo spaini redzēsim. Dialogu šajā filmā gandrīz nav, to diezgan labi var skatīties bez pilnīgi jebkādu valodu zināšanām, ja kaut kas pārmaiņas pēc arī tiek pateikts, tā uztveršana problēmas nerada. Kas šajā dilma vispār notiek? Te tu redzēsi cilvēkus sēžam, cilvēkus staigajam un cilvēkus stāvam. Reizem tās bus sievietes, reizēm vīrieši, arī karavīru tērpos. Ā, un vēl tu te redzēsi, kā aitai tiek pārgriezta rīkle un nogriezts galva. Labu apetīti! Ja var ticēt vikipēdijai, tad ši filma ir par kādu jaunu sievieti, kura mēģina izbēgt no Tunisijas lauku ciemata dzīves tradīcijām un rutīnas, taču atbilstoši maniem novērojumiem filma Daudz vairāk stāsta par šo rutīnu nekā par sievieti. Nav tā, ka man šādas filmas neaprakstāmi patikTu, jo lai arī es neesmu totāls action cienītājs` man tomēr patīk, ja filmā ir vismaz kaur kas` kas piesaista manu uzmanību, un šajā filmā ar to ir pašvaki, vards garlaicība te ir ļoti pat vietā. Ne, nav tā, ka man vajadzētu, lau visi vienmēr visu laiku runā, arī reālajā pasaulē nē, bet es neesmu ņo tiem cilvēkiem, kas māk izbaudīt spaiņa vilkšanas ņo akas čīkstēšanu. Ja godīgi, īsti nesaprotu, kāds bija franču kino ļaužu pamatojums mēģināt šo filmu virzīt Oskaram, jo man nav skaidrs, kura būtu tā auditorija, kas spētu šo filmu novērtēt. Tad jau man ir skaidrāka situācija ar Vienkāršo stāstu, kas arī bija uz letarģiskuma pusi, bet tur vismaz ir personāži un situācijas, ār ko var identificēties. Tikām klusējoši ziemeļāfrikāņi mani kaut kā galīgi neuzrunā. Lai gan nē, na v tā, ka viņi būtu tieši klusējoši, visādas murmināšanas filmā ir diezgan daudz, bet nekā tāda, kas mani spētu šajā filmā uzrunāt, te pilnīgi noteikti nav, jo mani ne pārāk interesē tā reģiona tradīcijas, un visvairāk man šī filma atsauc prātā visai katastrofālās Āfrikas filmas, ko skatījos sava ar kino apkārt pasaulei projekta oetvaros.

Jāatzīst, ka man līdz šim nav bijis nekādas skaidri formulētas attieksmes pret vienu no pēdējo 50 gadu nozīmīgākajām politiskajām personībām - Anglijas premjerministri Mārgaretu Tečeri, sauktu par "dzelzs lēdiju", kas visus astoņdesmitos gadus turēja Lielbritāniju savas konservatīvās valdības grožos. Parasti Tečeri mūsdienās ir pieņemts atainot kā negatīvu personāžu (vismaz tajā pasaules daļā, ar kuru man ir lielāka saskarsme - iespējams, ka labēji konservatīvās aprindās Tečere ir pielūgsmes objekts), kas radīja Lielbritānijā bezdarbu, nodarbojās ar "konsolidāciju" un vēl iesaistījās Folklendu karā. Taču katram stāstam, protams, ir vairāk nekā viena puse, un šajā filmā Mārgareta Tečere tiek parādīta ja ne gluži kā cilvēks - tad vismaz uz to pusi.

Savos ikrīta Helsinku velobraucienos uz Aalto (ja kas - šonedēļ esmu Rīgā, nākamnedēļ atkal došos uz Saunu) kļuvu arvien bezkaunīgāks, arvien mazāk respektējot ceļu satiksmes noteikumus. Kauns man par to! Protams, nav tā, ka visi somi brauktu super godīgi, arī pie viņiem ir sastopami velosipēdisti bez ķiverēm (tādu gan ir mazāk nekā 20% un vairumam, šķiet, ka mājās ir vesela ķiveru kolekcija - lai galvassega saskanētu ar apģērbu), arī viņi mēdz šķērsot krustojumus pie sarkanās gaismas, un braukt tur, kur velosipēdistiem nebūtu jāatrodas.

Šo agrīno Vodhausa stāstu apkopojumu paķēru līdzi savā kārtējā jaunajā Kindle, braucot ar prāmi no Helsinkiem uz Tallinu. Šķiet, ka vairāki no šiem stāstiem ir tik neievērojami, ka pat Wikipedia lapā ar Vodhauza darbu apkopojumu, tie nav atrodami. Un nav jau brīnums - ja stāstu krājums sākas ar augstākajā mērā neveiksmīgu detektīvgabalu par mistisku slepkavību, tad diez vai tu no grāmatas vari sagaidīt kaut ko izcilu (pat pēc Vudhauza/Vodhauza ne pārāk augstajiem standartiem). Dažos stāstos parādās Džīvss un Bērtijs Vusters, vēl dažos - Vūstera kā tēla priekštecis Redžijs Peppers (kurš no Vūstera atšķiras vien ar to, ka viņa rīcībā nav izcilā Džīvsa), sižetiskās līnijas ir tipiskās - nepieciešamība kaut ko mazliet pārspēlēt, lai kāds ar kādu varētu apprecēties vai kāds varētu izspiest drusku naudas no sava bagātā tēvoča (protams, ne galvenie varoņi, jo Vūsters un Peppers ir pārtikuši dīkdieņi). Nebūtu es šo grāmatu lasījis, taču bija steiga, vajadzēja kaut ko ātri paķert no Gūtenberga bibliotēkas, un izvēle krita par labu šai grāmatai. Bezvērtīgi un ne pārāk aizraujoši.

Par šo filmu vairāki cilvēki izteicās, ka tai piemērotāks nosaukums būtu "Tinker Taylor boring boring", kas droši vien ir asprātīgākā lieta attiecībā uz šo filmu. Tas bija viens no tiem gadījumiem, kad man gribējās, lai es varētu par filmu izteikties pozitīvi - man idejiski patīk piegājiens, ko praktizēja Džons le Karē - stāstus par specdienestiem pasniegt bez kaut kāda neadekvāta glamūra, pilnīgi atšķirīgi no Īana Fleminga pieejas. Vismaz Džordžs Smailijs pilnīgi noteikti nav Džeimas Bonda stila varonis, un arī šī filma par to, kurš no britu specdienesta vadošajiem darbiniekiem ir padomju spiegs, uzņemas tik lēnu tempu, kāds šādiem notikumiem varēja būt reālajā pasaulē. Ja gadījumā tu nezini, cik šī - spiegu - problēma tolaik britu zemē bija aktuāla, varu ieteikt iepazīties ar materiāliem par "Kembridžas piecīšiem".

Skaidrs, ka īsti veči "Keane" neklausās. Īsti veči dzer šņabi no graņonkām uz sliedēm "The Jesus Lizard" muzikālajā pavadījumā, un ļauj par pupsiku no Keane fanot savām vecenēm. Es pat neesmu drošs, cik lielā mērā es piekrītu pirmajos teikumos rakstītajam - man vienmēr "Keane" ir šķituši pārāk bezpersoniski saldi, lai es spētu ar šo grupu jebkādi identificēties. Līdzīgi kā tas ansamblis, kuru viņi atdarina - "Coldplay". Taču likteņi ironija ir sarūpējis to, ka šogad es klātienē redzēšu abas šīs grupas. Uz Coldplay koncertu Polijā brauksim rudenī (Liene ir fane, un es šoreiz piekāpšos, par spīti manai visai vēsajai attieksmei pret šo grupu. Varbūt kādreiz nākotnē to varēšu iemainīt pret došanos uz Tom Waits vai ko līdzīgu), savukārt "Keane" būs galvenās zvaigznes šī gada Positivus festivālā. Un būtu tikai loģiski, ja pirms festivāla es kādu drusku laika veltītu tajā pārstāvēto grupu daiļrades iepazīšanai, tajā vietā lai vienkārši paziņotu: "Viņi visi ir pidari!"