Pirms šīs filmas noskatīšanās man jau bija izveidojies priekšstats par to - biju jau gatavs uzrakstīt, ka vienīgais iemesls, kāpēc to visi tā slavē un nominē balvām, ir tas, ka tā ir pasniegta kā kaut kāda dižā māksla, kā kaut kas izcils - ņemt un uzfilmēt mūsdienās mēmo filmu un pasniegt to kā kaut kādu izcilo jaunumu. Rēķinājos, ka šādu filmu būs grūti noskatīties līdz beigām, miegainībai mijoties ar režisora augstprātību. Cik tālu es biju no patiesības!

"Popol Vuh" pat visai īpatnējā mūzikas stila krautrock ietvaros ir viena no dīvainākajām grupām. Dažu gadu laikā no elektroniskās mūzikas un ambient pionieriem viņi pārtapa par pilnīgi akustisku kolektīvu, kurā līdzās liegai klavierspēlei dzirdama korejiešu dziedātāja Djong Yun (dziedoša vāciski!). Rokmūzikas klātbūtnes šajā ierakstā nav gandrīz nemaz, drīzāk es to sauktu par moderno klasisko mūziku ar šādiem tādiem avangarda elementiem, tā ir mūzika, kuras mērķis varētu būt konkurēt ar, piemēram, Pēteri Plakidi, nevis ar "Līviem", pēc pašmāju analoģijām. Un jāatzīst, ka par spīti tam, ka šajā ierakstā dzirdamā mūzika ir patīkami klausāma, man tā šķiet visai garlaicīga un nesaistoša - neesmu es ambient cienītājs, un tie sonic landscapes, kurus uzbur Florians Fricke un viņa grupa, mani atstāj gluži vēsu - tā ir tāda mūzika, ko es varu iedomāties skanam tējas namiņā, bet ne tāda mūzika, ko es pats brīvprātīgi gribētu klausīties, cik ļoti influential tā lai arī nebūtu. Gadiem ilgi es nespēju atšķirt (nosaukuma dēļ) šo grupu no "Pere Ubu", bet jāatzīst, ka muzikāli droši vien ir grūti iedomāties divus atšķirīgākus kolektīvus, un diez vai tu varētu sajaukt baisā nebalsī kviecošo "Pere Ubu" vokālistu ar Djong Yun dievīgi iemidzinošo balsi. Vienlaikus es droši vien labprātāk izvēlēšos kviecošo veci. Lai gan, protams, man patīk šī ieraksta koncepts - rietumu un austrumu reliģiju garīgā laulība (caur Fricke vienlaicīgo pievēršanos kristietībai un hinduismam). Domājams, ka es turpināšu vairāk godāt "Amon Duul II" vai "Can" un mazāk - šo kolektīvu.

Pols Kemps ir žurnālists, kas kaut kad piecdesmitajos gados dodas uz Puertoriko, lai tur strādātu vietējā avīzē. Pols iespēju robežās cenšas iegrožot savu alkohola patēriņu, taču iespēju viņam ir visai maz, lai neteiktu - nav nemaz, jo viņam ir gaužām vājš gribasspēks. Avīze, kurā viņš ir nonācis, atrodas brīvajā kritienā pretī bankrotam, tās galvenajam redaktoram nav pat tik daudz resursu un autoritātes, lai viņš varētu atlaist no darba mūžīgā dzērumā esošo stipri deklasēto tipāžu Moberg, kurš savu brīvo laiku (faktiski - visu) pavada, brūvējot dziras, kurās ir vairāk nekā 100% alkohola (kad Kemps viņam aizrāda, ka tas neesot ķīmiski iespējams, Moberg pierāda pretējo, dodot tam savu biohazardu ieraut). Kemps piesaista vietējā netīro biznesa lietiņu kārtotāja Hela Sendersona interesi ar domu, ka Kemps varētu kļūt par to žurnālistu, kas sagatavo sabiedrību dažādiem nesmukiem gājieniem no Sendersona un viņa biznesa partneru puses. Jāatzīst, ka vienu triku no Sendersona bandas arsenāla arī Latvijā esam pieredzējuši - domu, ka ja tu gribi paaugstināt nodokļus par 5%, tev vispirms vajag paziņot, ka tu tos paaugstināsi par 10%, un tad ilga procesa rezultātā piekāpties sabiedrības spiedienam, līdz nolaist pieaugumu līdz 5% apmēram, tādējādi radot cilvēkiem iespaidu, ka viņi ir kaut ko ieguvuši un nevis zaudējuši. Cik atceros, kad pie mums sākās nopietnie taupības pasākumi, sākotnēji izskanēja visradikālākie risinājumi - ieskaitot "progresīvo ienākumu nodokli", kas faktiski nozīmētu tagadējo nodokļa likmi minimālajai algai un arvien lielāku un neadekvātāku jau algām kādu 500 latu apmērā, un tad pamazām šos super drakoniskos pasākumus aizstāja vienkārši drakoniski pasākumi, par kuriem varēja padomāt - ok, nu, tas tomēr nav tik traki, to vēl var pieciest.

Tev varētu šķist dīvaini, kālab es rakstu par divdesmit gadus vecu dokumentālu filmu. Taču man ir pilnīgi normāls pamatojums - es rakstu par visu, ko skatos, klausos, lasu. Un ja nu kādu dienu sanāks, ka es izlasīšu Bībeli vai noskatīšos brāļu Lumjēru filmu par vilcienu, tad arī par to sekos ieraksts blogā. Mēs taču dzīvojam brīvā pasaulē, ne?

Slavenākais spāņu pervertiķis - kinorežisors Pedro Almodovars - ir atgriezies! Pērn Kannās nosacīti veiksmīgi izrādītā "Āda, kurā es dzīvoju" ir tieši tāda pati kā teju visas viņa iepriekšējās filmas. Atkal jau filmā netrūkst vardarbīgi noskaņotu vīriešu (šķiet, Almodovara pasaulē jebkurš heteroseksuāls vīrietis jau pēc definīcijas ir izvarojošs maniaks), ne transseksuālisma (nedaudz citā stilā kā citkārt viņa darbos, un tomēr), ne garīgi slimu personāžu. Almodovars nekad nav rādījis varoņus, kuri nebūtu interesanti psihiatriem, un šoreiz tādu arī nav trūkums. Pirms filmas noskatīšanās es biju pavisam citādāk izpratis to, kas tajā būs sagaidāms, jo no anotācijām biju pilnīgi pārpratis tās sižetu. Tas gan šajā gadījumā varbūt nav tik traģiski, jo īsti jau principiālas atšķirības, kālab mana sākotnējā izpratne par filmas saturu būtu sliktāka par to, kas redzama uz ekrāna, droši vien nav. Arī tev es neko par filmā notiekošo sevišķi nestāstīšu - ja vien tikai brīdināšu, ka tajā ir visai daudz ne pārāk estētiski baudāmu ainu (ieskaitot Almodovara mūžīgo kaislību - izvarošanas ainas).

Pirms drusku vairāk nekā 130 gadiem Marks Tvens kopā ar kādu savu draugu devās ceļojumā uz Eiropu, kurā viņi paviesojās daudzviet Alpu tuvumā un pašos Alpos. Tā rezultātā tapa šī grāmata, kas ir tipisks komiskās ceļojumu literatūras piemērs, kurā autors ironizē kā par amerikāņiem un viņu nezināšanu, tā par dažādiem eiropiešu ieradumiem, turklāt tādā veidā, ka es kā lasītājs ne vienmēr esmu drošs, vai autora izteiktā kritika par kaut ko ir uztverama tieši - kā kritika par, piemēram, vācu kūrortu darbinieču nelaipnību, vai kā kritika anglosakšu tūristiem, kuri iedomājas esam pasaules naba. Grāmatā tiek iestarpināti dažādu leģendu atstāstījumi, visbiežāk šīs leģendas ir paša autora fantāzijas radītas, taču gadās arī reālu notikumu atreferējumi, atkal jau neviešot pilnīgu skaidrību starp faktiem un izdomu, kas pats par sevi ir gana interesants piegājiens. Vienlaikus grāmata ir visai grūti lasāma - tā ir pārāk apjomīga un pārāk pilna ar dažādu ne pārāk saistošu informāciju (it īpaši, ja ievēro to, ka es to lasu 2012.gadā, diez vai daudz autora ieteikumu ceļotājiem varētu būt aktuāli joprojām). Atsevišķas grāmatas daļas ir tomēr joprojām ļoti smieklīgas - pamatā tādas, kas neattiecas uz kaut ko strauji novecojošu, piem., lielisks ir tās noslēgumā atrodamais autora pārdomu vēstījums par vācu valodas gramatikas īpatnibām (lai gan kaut kādā mērā mani smīdina tur izteiktais apgalvojums, ka vācu valoda ir pārāk maiga un nepietiekami rupja, šķiet, ka Tvens te raksta par kādu citu vācu valodu, nekā man zināmā). Kā vienots veselums, šis eps tomēr man bija par smagu un robustu, kaut kas tāds, ko lasīt ir grūti, bet izlasīt - vēl grūtāk.

Attiecībā uz dažādiem pigoriem un ākstīšanos, galvenais ir zināt mēru. Vienu reizi vari pajokot, un tevi uzskatīs par asprātīgu tipāžu. Jokosi augu dienu - citādu tēlu kā ākstam neiegūsi. Esmu ar to bišķi grēkojis - ar cenšanos būt smieklīgam vietā un nevietā, kas ilgtermiņā ir totāli zaudējoša stratēģija.

Itālija populārās mūzikas lauciņā droši vien vislabāk ir zināma ar dažādiem glīšiem puisiešiem, kas dzied salkanas balādes par mīlestību. Vai arī ar itāļu disko, kas teju ikvienai pusmūža sievietei bijušajā padomijā asociējas ar laikiem, kad zāle garšoja labāk. Taču līdzās dažādiem Toto Cutugno stila tipāžiem Itālija var lepoties ar to, ka šajā zemē ir tapis gana daudz augstākās raudzes progroka, un "Premiata Fornerica Marconi" ir droši vien pasaulē vislabāk zināmā šī stila itāļu grupa. Protams, nav tā, ka šī kolektīva daiļrade ir labi pazīstama ikvienai Jonas Brothers cienītājai, bet PFM bija pirmā itāļu grupa, kurai vispār izdevās iekļūt, gan britu, gan amerikāņu mūzikas topos (ne tajās augstākajās vietās gan).

Pārmaiņas pēc nestāstīšu, kur un kā es skatījos šo filmu, tev tak ar ir fantāzija, ko likt lietā.