Kazhes pierakstu burtnīca

"Pearl Jam" parasti tiek pieskaitīta grunge mūzikai, lai arī patiesībā tai ar "Nirvana" un tai līdzīgajām grupām pa īstam ir kopīgas vien divas lietas:

Kad gads iet uz beigām un diennakts gaišā laika ir tik maz, ka darbadienās tu gaismu vispār neredzi, bieži nav noskaņojuma veltīt savu laiku kam diži nopietnam un vērtīgam, un par labu lasāmvielu izrādās kas tāds, par ko citkārt tu šādā kontekstā pat neiedomātos. Tiesa, Konan-Doila daiļrade man allaž ir šķitusi it kā drusku pāri tradicionālajam detektīvstāstu līmenim, tālab arī pret šo autoru esmu drusku iecietīgāks.

Šķiet, ka arī seriāla veidotāji pamazām nonāca pie atziņas, ka īsti jēgas turpināties "Misfits" vairs nav - sākotnēji interesantais koncepts nespēja noturēt seriālu virs ūdens diezko ilgi, tālab ir tikai loģiski, ka trešās sezonas noslēgumā gali tika savilkti kopā (un pat principā pietiekoši loģiski un sakarīgi) tā, lai ceturtā sezona vairs nebūtu nepieciešama (protams, nav teikts, ka tāda tomēr netiks uztaisīta, jo nav jau tā, ka seriālu nebūtu iespējams reanimēt, it īpaši, seriālu, kurā parādās personāži ar pārdabiskām spējām - vienmēr var ievilkt klāt kādu spējām apveltītu cilvēku, kas attin atpakaļ laiku un izglābj bojā gājušos varoņus). Tomēr vismaz pagaidām es labprātāk pieņemtu, ka nule Misfits ir galā.

Man ir gadījies nakšņot vairākās visai nepatīkamās vietās, kur nekādi nevēlētos atgriezties: Ventspils hostelī; bed&breakfast`a Briseles turku rajonā; Tallinas "mauka apčurāja matraci" hostelī; Lisabonas hostelī ar durvis lauzošo francūzi; motelī Polijā, kur N.R. gulēja uz grīdas; Žangijajes slapjajā viesnīcā; Guilinas "fekāliju" stāsta hostelī; Vestienas internātskolā. Taču neviena no šīm naktsmītnēm ne tuvu nestāv Drunk and Disorderly Inn, kurā atbilstošus viesus gaida Mančestras policija.

Kaut arī kopumā U2 nekādi nav viena no man tuvākajām grupām, tās trešais studijas ripulis "War" allaž ir bijis man gana tuvs, laikam jau tāpēc, ka to ievada droši vien mana iecienītākā šī kolektīva dziesma - "Sunday Bloody Sunday" (kura gan prognozējamā kārtā nav kavers vai turpinājums ne mazāk epohālajai Black Sabbath "Sabbath Bloody Sabbath") - viena no tām U2 himnām, kas nostrādā par visiem simts un kur grupas uzspēlētais grandiozums ir pilnīgi vietā, ar ļoti izjustiem elektriskās vijoles elementiem (jāpiezīmē, ka vijolnieks Stīvs Vikhems pats uzplijās The Edge ar piedāvājumu uzspēlēt vijoli U2 ierakstā, sastopot šamējo autobusa pieturā Dublinā).

Kā izrādās - par godu grupas 50 gadu jubilejai Braiens Vilsons, Maiks Lavs, Els Džardīns, Deivids Markss un Brūss Džonstons apvienosies koncerttūrei un - jauna albuma izdošanai. Tāpat tikai nupat uzzināju, ka Beach Boys laiduši klajā "The Smile Sessions", kam it kā vajadzētu atklāt to, kā īsti bija jāizklausās Braiena Vilsona ambiciozākajam projektam. Vienlaikus - nav gan skaidrs, kālab (izņemot finansiālo pusi) šāds ieraksts bija vajadzīgs, jo pirms vairākiem gadiem Braiens tak jau ierakstīja "Smile" jaunās skaņās un attiecīgā versija saņēma nedalītu kritiķu (un arī vēl dzīvo fanu) mīlestību.

Atrastas (ieskaitot eartcache) 14 geokastes, neatrastas divas. Atrasto skaitā - seši Masierītes slēpņi, vienu no tiem meklējot redzējām arī slēpņu autores mašīnu pie pirts noparkotu. Bijām domājuši šodien doties uz Madonu, taču nebijām īsti visus priekšdarbus veikuši, tālab tas tika atlikts uz citu reizi, arī laika prognoze ar "mässiger Schneefall" nešķita tās puses apmeklēšanai labvēlīga. Baisi pārēdos pie Lienes vecākiem (kā katru reizi, kad tur paviesojamies). Čipis tagad ir tik pārguris, ka vai bail. Šodien pirmo reizi šīs vēsās sezonas ietvaros uzvilku zābakus - proti, oficiāli atzinu, ka nule gan ir klāt ziema (psiholoģiski diezgan smags atzinums). Kad bijām pie Baltās kāpas ("atdevām parādu" - pagājušonedēļ noslinkojām (bija jāstrādā) un līdz turienei neaizbraucām), vīpsnāju, ka vajadzētu nopeldēties Lielupē, lai pārspētu Elhanas geopeldsezonu, kas slapja sniega apstākļos šķita smieklīga doma. Vakarā gan izrādījās, ka īstajiem profiem peldsezona vēl ir pašā plaukumā.

Šodien sanāca apmeklēt Valmieras pusi kopā ar maniem vecākiem. Lai apvienotu mūsu intereses - geocaching, ar viņu interesēm - piļu un muižu apskati, apmeklējām slēpņus pie pilīm un muižām. Iegriezāmies arī Dikļos, kur pie vietējās pils ir "kaste". Tur notika kaut kāds glauns pasākums, kur ar ratiem tika vizināti tūristi, bet pie pils ēkas stāvēja sulainis livrejā. Kad gājām šim garām, atskanēja priecīgs izsauciens: Kazhe! Pirmā reakcija - kurš no slēpņotājiem tad šādā darbā strādā? Bet izrādījās, ka tas nebija vis slēpņotājs, bet gan kādreizējais mans (un īsāku laiku - arī Lienes) kolēģis visai lielā interneta portālā - tolaik sporta redaktors, tagad (un arī pirms tam) - aktieris Valmieras drāmas teātrī - Oskars. Protams, kambarsulaiņa amats nav tas pasaulē prestižākais, taču no otras puses zinu, ka savulaik viņš tajā portālā arī par komentāru cenzoru strādājis (gluži kā es), un salīdzinoši ar tādu sulainis noteikti ir kaut kas prestižāks :)

Radās jautājums (man) - nez, cik reāli ir veikt ceļojumu, kurā tiktu apmeklētas visas Eiropas valstis (ar Eiropu saprotot kontinentālo Eiropu, ignorējot tādas salu valstis kā Lielbritānija, Īrija, Malta un Kipra). Uzmetu aptuvenu maršrutu Google Maps - šķiet, ka kādi 15000km tur kopā sanāk, ja gribi iegriezties arī, piemēram, Sanmarino un Vatikānā, kas nebūtu īsti pa ceļam, iespējams, varētu arī optimālāk, tik rūpīgi nepārbaudīju. Ļoti šaubos, ka es varētu tādā jebkad doties, lai arī idejiski man patiktu doma "all Europe in a month" (ā, neiekļāvu šajā sarakstā Krieviju un Baltkrieviju, kuras ir vīzu zemes). It īpaši, protams, būtu eleganti katrā valstī atrast vienu geocache :)

Šis ansamblis savulaik bija Lielbritānijas otrā nozīmīgāka modu kustības grupa aiz Pīta Taunsheda un kompānijas, taču ilgtermiņā sevišķu popularitāti grupai noturēt neizdevās un mūsdienās "klausītājam normālajam" zināmas ir vien pāris šīs grupas dziesmas, bet kopumā grupa ar lielu atpazīstamību lepoties nevar. Tas varētu būt saistīts gan ar to, ka grupas līderi - Ronijs Leins un Stīvs Meriots - jau kādu laiku muzicē labākās ārēs, un, piemēram, tāda lieta kā "Ogden`s Nut Gone Flake" 40 gadu jubilejas tūre nebija iespējama. Ja kas - šis albums tomēr ir gana respektēts un ir atrodams, piemēram, grāmatā ar "1001 albumu, ko noklausīties, pirms noliec ķelli".