Dati no Betsafe, vizuālai uzskatāmībai. Redzēs, cik precīza būs šī prognoze.

Izliekoties, ka astoņdesmitie un deviņdesmitie gadi būtu bijis vienkāršs pārpratums, Leonards Koens 77 gadu vecumā ierakstījis vienu no savas ilgās muzikālās karjeras skaistākajiem ierakstiem, tādu, kas liekams vienā plauktiņā ar "Songs of Leonard Cohen" un "Songs from a room". Tas gan nav nekas tik ļoti pārsteidzošs, jo arī iepriekšējais viņa albums - "Dear Heather" - bija ļoti veiksmīgs. Vienlaikus ir visai īpatnēji, ka šādā visai cienījamā vecumā Koenam beidzot izdevies iekarot popularitāti ASV, kur "Old Ideas" Billboard albumu topā debitēja trešajā vietā, kamēr viņa iepriekšējie ieraksti pat piecdesmitniekā nekad nebija tikuši. Tiesa, arī Toma Veitsa svaigākais albums Amerikā sasniedza iepriekš šim mūziķim nepierastas popularitātes virsotnes. Tā vien šķiet, ka vismaz kaut kāda Amerikas sabiedrības daļa ir nogurusi no jaunajiem un stilīgajiem un vēlas izbaudīt kaut ko pārbaudītu un skaistu.

Ja tev šķiet intriģējoša filma par trīs musketieriem, kurā d`Artanjans izskatās pēc Džastina Bībera, Milēdija izpilda līdzīgus trikus kā Neo iekš "Matrix", kurā tiek iesaistīti lidojoši kuģi, bet karalis Ludviķis XIII ir neaptēsts tīnis, kurš kautrējas tuvoties savai sievai, jo nav pārliecināts, ka viņš viņai patīk, tikām karaliene Anna (kas pati ir tīne) ar lordu Bekingemu aizdomīgos sakaros nav stājusies. Turklāt trīs musketieri iepriekš ir bijuši tādi kā superaģenti, kas cīnījušies par Francijas interesēm pret tūkstošiem ļaundaru, bet zaudējuši savu statusu, kad viņus ar Bekingemu pievīlusi Milēdija. Ja kas - cik paskatījos Wikipedia, ja d`Artanjana jaunums ir kaut cik tuvs tam, kāds tas bija grāmatā, tad Ludviķim tobrīd vajadzēja būt jau ap 30 gadiem, un diez vai karalis jautātu padomus mīlas lietās kaut kādam lecīgam gaskoņietim.

Fakts: referendumā piedalīšos, balsošu pret krievu valodu kā valsts valodu. Motivācijai šeit pat īsti nav nozīmes.

Ir skaisti, ka cilvēks, kas sasniedzis to vecumu, kurā tagad ir sers Pols Makartnijs, savā dzīvē ir nonācis pie harmonijas. Droši vien apskaidrība būtu pārāk spēcīgs vārds, taču nenoliedzami pēdējos gados Pols dara vien to, kas viņam pašam sagādā prieku - materiālajiem jautājumiem viņam nevajadzētu būt sevišķi svarīgiem, un viņš var spēlēt un dziedāt to, kas viņam pašam attiecīgajā brīdī ir uz sirds, nedomājot par ierakstu tirāžu un mārketingu.

Tā kā nebiju izmantojis iespēju noskatīties šo filmu, kamēr to rādīja kinoteātros, esmu ļoti pateicīgs cilvēkiem, kas deva iespēju man to iepazīt tagad, kamēr tā vēl nav oficiāli iznākusi DVD formātā (kādā to noteikti iegādāšos). Podnieka studijas filmas mani vispār ļoti interesē - gan jaunākās, gan mazāk jaunās. Patlaban augstākā prioritāte man ir noskatīties iespējami vairāk paša Podnieka uzņemto filmu, taču interesē, piemēram, arī JPS filmas "Vai citi", "Baltijas sāga", "ES".

Zinātniskās fantastikas klasiķis Rejs Bredberijs pilnīgi noteikti ir vairāk nekā tikai sci-fi rakstnieks. Viņa grāmatu vidū ir arī tādas, kuru darbība nenorisinās kosmosā un kur marsieši netiek pieminēti pat ne čukstus (kaut vai "Pieneņu vīns", kas pat manā konservatīvajā skolā bija iekļauts obligātajā literatūrā). "Something Wicked This Way Comes" ir viena no tām viņa grāmatām, kas par zinātnisko fantastiku nebūtu saucama. Tās galvenie varoņi ir divi 13 gadus veci zēni, kuri sastopas ar mīklainu karnevālu, kas ierodas viņu mazajā pilsētiņā. Karnevālu vada divi noslēpumaini vīrieši, no kuriem briesmīgākais ir Mr.Dark jeb Ilustrētais vīrs, kura ķermeni klāj kustīgi tetovējumi, kuros attēloti cilvēki, kas nonākuši Dārka kunga varā un pārvērtušies par karnevāla dīvaiņiem. Abi zēni nepavisam nealkst pievienoties šim pulkam, un vienīgais viņu atbalsts cīniņā pret carnies ir Džima tētis - 54 gadus vecs bibliotēkas apkopējs. Grāmatas pamata mācība ir - nebaidīties, tā droši vien varētu teikt.

Ziemeļīru kvarteta ASIWYFA uzstāšanās droši vien man radīja visspilgtākās emocijas no 2010.gada "Positivus" festivālā pieredzētā, un arī viņu debijas plate, kas saucās tāpat kā grupa, mūsu automašīnā tika dreijāta ilgi jo ilgi. Grupas otrais studijas veikums, protams, ir daudz sarežģītāks uzdevums, jo otrais albums parasti ir problēma teju jebkuram izpildītājam - no tevis gaida vairāk nekā iepriekš, un tu nevienu nevarēsi pārsteigt ar to, ar ko esi jau iepriekš pārsteidzis.

1986.gadā Juris Podnieks uzdeva par leģendāru kļuvušo jautājumu: "Vai viegli būt jaunam?"

Kā šīs filmas sākumā atzīst pats Juris Podnieks, viņa filmai "Krustceļš" nekāds turpinājums nemaz nebija paredzēts. Taču sanāca tā, ka bija gan - Baltijas valstu izteiktajai vēlmei izstāties no Padomju Savienības, no Maskavas atbilde sekoja visai izteiksmīgā formā, kā rezultātā notika arī asins izliešana, it īpaši Viļņā, taču arī Rīgā, un barikāžu dienu upuru vidū bija divi Podnieka komandas operatori - Gvido Zvaigzne un Andris Slapiņš. Tālab vien ir skaidrs, ka šī filma ir emocionāli vienkārši nereāli smaga, it īpaši tāpēc, ka abos divos gadījumos notiekošais tika arī filmēts, un Slapiņa pēdējie vārdi Podniekam: "Filmē mani!" ir kaut kas tāds, kur nav nekas vairs piebilstams. Kā jau tas Podnieka filmām ir raksturīgi - šeit nav nekādas analīzes, cēloņsakarību meklēšanas, labo un slikto pretstatīšanas, nav pat īsti mēģinājumu noskaidrot - kas šāva, kāpēc šāva un kas bija tam visam aizmugurē. Tikai fakti, kurus nevar apstrīdēt, tikai skaudri un nežēlīgi kadri, kas atklāj tautas traģēdiju caur personisko traģēdiju. Tikai trīsdesmit minūtes kino lentes, bet cik daudz šajās minūtēs ietverts!