Kazhes pierakstu burtnīca

Novēlu jums visiem gaišus, baltus (ja nu pēkšņi!) un skaistus Ziemassvētkus!

No katras filmas var gūt kādas vērtīgas atziņas. Daža filma tev atklāj, ka mīlestība ir svarīgāka par naudu. Cita - ka ģimene ir svarīgāka par karjeru. Vēl kāda - ka par naudu laimi nenopirksi. Vēl cita - ka labais beigās vienmēr uzvar. Arī Džūlijas Lī filma "Gulošā skaistule" var tevi darīt par labāku un gudrāku cilvēku. Piemēram, tu no šīs filmas vari uzzināt, ka pat ja sākotnēji tev darbs erotisko pakalpojumu sniegšanā šķiet esam viegla un ātra nauda, reizēm tā izrādās ne tik viegla, kā tev gribētos.

Piekrītu, ka pirmssvētku laiks varbūt nav īstais, kurā apcerēt dažādu web tehnoloģiju plusus un mīnusus, bet mani mazliet ir satraucis tāds brīnums kā CSS3. Idejā tur viss ir perfekti - pārvarēt tos šauros rāmjus, ko nosaka vecāki CSS standarti, atbrīvoties no nepieciešamības visam izmantot bildītes, javascriptus (vai, Ūsiņš tevi atpestī, flash!), bet ko tas nozīmē praksē? To, ka ir labi ja pāris CSS3 īpašības, kuras vienādi būtu realizētas visos populārākajos pārlūkos. Es pat nerunāšu par to, ka man šķiet stulbi, ka pat apaļoto malu nodrošināšanai Firefox ir jāraksta papildu priedēklis -moz, bet sliktāk ir ar tādām īpašībām, kuras šur tur ir atbalstītas, šur tur ir atbalstītas daļēji un kaut kur nav atbalstītas nemaz. Visādi 3D brīnumi un tā tālāk. Šodien man tika ar lielu sajūsmu parādīts kaut kāds CSS brīnums, kas ļoti smuki ar dažādiem efektiem veic pārejas starp bildēm galerijā. Gribēju apskatīties to arī savā datorā un izrādījās, ka nevaru, jo šī funkcionalitāte esot atbalstīta tikai iekš Safari. Yeah, right! Es neesmu tik psihs, lai gribētu visu perfekti redzēt strādājam iekš IE6 (lai arī tas veido dažus procentus potenciālās auditorijas, bet tā vismaz ir tā auditorijas daļa, bez kuras es vēl varētu izdzīvot), bet atbalsta trūkums VISIEM pārlūkiem izņemot tos pāris % auditorijas, ko veido Safari? Tikpat labi var taisīt IE6-only lapas.

Kad 2009.gadā brāļi Galaheri pašķīrās un tādējādi pienāca gals vienam no populārākajiem britpopa kolektīviem, tā man bija teju personiska traģēdija. Jā, es zināju, ka Noela un Līama attiecības nebija gluži kā podiņam ar vāciņu, bet vienmēr kaut kā man bija pārliecība, ka viņu publiskās ķildas ir vairāk domātas popularitātes uzkurināšanai un mazāk - reālu nesaskaņu izpausme. Un te pēkšņi - Noels aiziet no "Oasis"! Droši vien līdzīgi jutās bītlu fani 1970.gadā, kad izrādījās, ka Makartnijs un Lenons viens otru tiešām nemīl.

Kādā vārdā nenosauktā (Spānija) Eiropas valstī plosās pilsoņu karš, jau vismaz pāris gadus. Uz Angliju no šīs valsts dodas vārdā nenosaukts aģents, grāmatā dēvēts par D. Viņam ir nepieciešams savas valdības vārdā noslēgt līgumu ar angļu ogļraktuvju īpašniekiem, lai viņa valstij tie piegādātu ogles, kas nepieciešamas karā. Vienlaikus ar D. uz Angliju brauc arī šīs pašas vārdā nenosauktās valsts (Spānijas) dumpinieku aģents L., kuram ir tāds pats mērķis - noslēgt līgumu par ogļu piegādi. Slepenajam aģentam D. ne pārmērīgi veicas viņa gaitās Anglijā - viņš tiek nevajadzīgi aizkavēts, piekauts, konkurenti ir labāk sagatavojušies par viņu un viņa valdību, un plus viņš jau arī nav vienmēr tik ļoti pārliecināts par to, ka tā puse, kuru viņš pārstāv, ir tā labā puse. Plus, viņš karu nes sevī arī mierīgajā Anglijā (jo 2.Pasaules karš vēl nav sācies). Visai neplānoti viņam izveidojas kas līdzīgs mīlestībai ar galvenā raktuvju īpašnieka meitu, tāpat viņš jūt lielas simpātijas (bez seksuālā elementa) pret meiteni, kas ir apkopēja viesnīcā, kurā viņš apmetas Anglijā.

Austrumu ekspresis bija viena no stilīgākajām dzelzceļa līnijām, kas jebkad eksistējusi - ātrvilciens (pēc sava laika standartiem), ar kuru bija iespējams no Parīzes aizbraukt līdz pat Stambulai. Diemžēl 2009.gadā šī līnija tika slēgta (tagad gan eksistējot kaut kāds alternatīvs privāts un ekskluzīvs variants, kā tomēr Austrumu ekspreša maršrutu izbraukt, bet bullet train laikmetā Austrumu ekspresim vairs neatlika vietas, kas ir skumji. Faktiski Eirāzijā tas bija viens no diviem klasiskākajiem dzelzceļa maršrutiem - līdzās Transsibīrijas ekspresim.

Kaut kā palaidu garām, ak elektronisko parakstu vākšana šajā jautājumā izgāja tik raiti, ka nepieciešamie 10`000 parakstu iniciatīvas iesniegšanai izskatīšanai Saeimā, tika savākti nedēļas laikā. Nezinu, ko viedie vīri šajā lietā izlems, bet manā skatījumā šajā gadījumā ir viens nopietns šķērslis, kas varētu atbildības reālu pielietojumu padarīt neiespējamu.

Ar šo filmu man izgāja visai līdzīgi kā ar kukurūzas saldējumu - es zināju, ka teorijā tai vajadzētu būt kaut kam visai nebaudāmam, taču paļāvos uz to, ka "tā taču nevar būt", un aplauzos. Beisbols manā skatījumā ir ierindojams visai augstu garlaicīgāko sporta veidu topā, neesmu pat nekad īsti vēlējies saprast tā noteikumus. Un vispār sporta filmas man īsti pie sirds neiet - pat ja tās ir par man daudz saistošākiem sporta veidiem, jo tradicionālais sporta drāmu šablons par "underdogs", kas apspēlē lielos favorītus, ir tik nodreijāts, ka vai bail.

Uzgāju (neba nu tā būtu kāds jaunums, bet es šajā lapā nekad nebiju viesojies tādu resursu kā Twitaholic, kur var uzzināt, kuriem Twittera lietotājiem ir visvairāk sekotāju un kuri - seko vislielākajam lietotāju skaitam.

Reiz bija kāds mazs, jauks lauku ciemats kaut kur Anglijā. Visa zeme tajā piederēja kādam aristokrātam. Cilvēki smagi strādāja, pelnīja savu sūro maizi, kad viņiem bija tam laiks - mīlēja, kad gribēja atpūsties - gāja uz krogu iedzert. Viss bija jauki un mīļi, bet te kur gadies, kur ne, ciemata tuvumā tika izveidots militārais lidlauks. Karavīru attieksme pret cieminiekiem bija visai augstprātīga un nievājoša, bet cieminieki ar apbrīnu vēroja lidotājus, un katrs ciema puišelis sapņoja, ka kādu dienu viņš būs tas, kas pilotēs vareno iznīcinātāju cīņā pret Anglijas nedraugiem. Arī šīs grāmatas galvenais varonis - puisis, kura 21.dzimšanas dienā viņa tētis atklāja visiem, ka patiesībā viņa vecāki nemaz nav viņa vecāki. Vēlāk visai drīz kāds lidotājs nejauši šo tēvu/netēvu nošauj. Puisis tikām paslepus apprecas ar meiteni, kuru vienmēr ir mīlējis un kura apbrīno lidotājus. Meitene viņu pamudina arī pašu izvēlēties lidotāja karjeru, ko viņš arī izdara. Tikai ar laiku viņš sāk saprast, ka lidosta ar tās jauno kārtību patiesībā ir viens vienīgs ļaunums un ka to vadošie militāristi ir psihi. Kaut vai tāpēc, ka doma ir tāda, ka nevienam jaunās kārtības lidotājam nedrīkst būt (jebkad) bērni, kam vajadzētu principā nozīmēt to, ka šie fašistiski (ok, tas nav korektais termins, bet labāku nevaru mirklī iedomāties) tendētie tipāži ilgāk kā vienas paaudzes garumā nespētu pastāvēt.