Kazhes pierakstu burtnīca

Gados jaunā simpātiskā medmāsa Sema dodas mājās pēc darba vakara maiņā. Pa ceļam uz dzīvokli viņai uzbrūk pieci tīņi maskās un atņem visu, ko vien var atņemt (lieki teikt, ka nekā daudz viņai nav, jo viņa ir medmāsa). Taču aplaupīšanas gaitā notiek kaut kas negaidīts - no debesīm nokrīt kaut kas (velns viņu zina kas), kurā atrodas citplanētietis. Mežonīgie tīņi to ņem un nogalina, jo... ko citu gan viņi varētu darīt. Taču izrādās, ka šis ir tikai mazs šīs sugas pārstāvis, un nāks vēl. Rezultātā Sema un pieci jaunieši tiek ierauti notikumu virpulī.

"Steve Jobs" ir grāmata, kuru man ieteica izlasīt kāds cilvēks, kas savu dzīvi (iespēju robežās) cenšas modelēt pēc stīvā Stīva parauga. Par laimi vai nelaimi - ne gluži visā tas sanāk. Taču ne jau par to es šobrīd grasos rakstīt.

Mazāk kā pēc diennakts sāksies pasaules čempionāts, un liela daļa tā spēļu norisināsies pavisam netālu - tepat Helsinkos, dažu kilometru attālumā no manas tagadējās mītnes vietas. Dīvainā kārtā gan pilsētā neesmu novērojis vēl pilnīgi nekādas liecības gaidāmajam čempionātam. Neredz ne reklāmas plakātus, ne savlaicīgi sabraukušus fanus, dzīve rit ierastajās sliedēs un pagaidām neizskatās arī, ka kādi "saunas" ļaudis grasītos kaut vai kopīgi televīzijā sekot Somijas izlases gaitām.

Man ir jābūt ļoti piesardzīgam, rakstot par šo grāmatu, jo es neesmu drošs, ka mazie cilvēki neklausās. Tiesa, vēl vakar pārbaudīju - debesīs redzams ir tikai viens mēness, nekāda dīvaina mazāka zaļa pavadoņa tur nebija. Taču šodien uz mēnesi neesmu skatījies, līdz ar to es nevaru būt drošs, ka neesmu pašam nemanāmi nonācis 2Q12.gadā. Nav jau tik vienkārši to ievērot, ja atšķirības starp pasaulēm ir nelielas.

Kloda Berī "Čau, pamuļķi" ir visai tipiska franču jaunā viļņa filma, kura pārpratuma pēc radīta jau ievērojami pēc šī kino veida iziešanas no modes. Tās galvenie varoņi ir divi vīrieši ar ne pārāk spožām dzīvēm - jauneklis, kas tirgo narkotikas, un vecāks vīrietis, kurš strādā benzīntankā. Bensusans palaikam mēdz nozagt kādu motociklu vai mopēdu un uzpildīties benzīntankā pie Lambēra. Lambērs tikām ir tipisks īgņa, kas ne ar vienu jau vairākus gadus nav sarunājies, jo viņam ir nopietna psiholoģiska trauma. Kādreiz viņš bija bijis veiksmīgs augsta ranga policists, kas domāja tik vien kā par savu karjeru, nepievēršot uzmanību tam, ka viņa paša dēls izauga par narkomānu un kļūstot vismaz pēc paša domām līdzvainīgs tajā, ka minētais dēls no pārdozēšanas nonāca citā pasaulē. Tad viņu pameta sieva, un viņš kļuva par benzīntanka darbinieku. Tagad viņš kļūst par tādu kā tēva vietas izpildītāju Bensusanam, taču tad, kad jaunieti viņa acu priekšā nogalina nozīmīgāki narkotiku karteļa pārstāvji, Lambērs izlemj sākt personīgo vendetu pret minētajiem keksiem.

Brauca reiz kāds virietis ar mašīnu, kura viņš veda kurpes pārdošanai. Smuka meitene stopeja, un vinš apstajās. Izradijas gan, ja partiesibā stopeja nevis smukā meitene, bet gan kaut kads ne super simpātisks krievu tautības čalis, un meiča vienkarši viņam šajā lietā palīdzēja. Bet Pako vairs nevareja čali nepaņemt, un rezultātā viņš iesaistijās visai īpatnēja roadtrip, kura centrālais element bija tajā, ka čalis vardā Nino nozaga viņa masiņu. Kapēc nozaga? Lai varētu pastilot meičžm.

Par Gaja Ričija "Šerloka Holmsa" otro daļu varu atkārtot visu to pašu, ko veltīju šīs filmas pirmajai daļai - lielisks action, taču šis pilnīgi noteikti nav tas pats Šerloks Holmss, kurš vairumu savu lietu risināja, nepieceļoties no krēsla savā Beikerstrītas miteklī. O, nē! Roberts Daunijs jaunākais kā Holmss dara teju visu to, ko Konana Doila varonis nekad nedarītu, un dara visai maz no tā, ko viņš darītu. Filmas centrā ir pretešķība starp Holmsu un profesoru Moriartiju, kas šķiet neizbēgami - tādā ziņā, ka šāda mēroga action filmā ir nepieciešams kāds grandiozs ļaunais antivaronis, tāds, kādi parasti ir sastopami komiksos, un Moriartijs šeit ir tieši šāds, vienlaikus tomēr esot gana niansēts un labi izstrādāts personāžs. Filmas sižets? Moriartijs grib uzsākt 1.Pasaules karu aptuveni 20 gadus pirms tā reālā sākuma, un šādā nolūkā viņš algo dažādas anarhistu organizācijas. Holmss grib apturēt Moriartiju. Agrāk vai vēlāk visam jābeidzas ar dūru cīņu kaut kur Šveices kalnos, jo jau pirmajā reizē, kad viņš tiek pieminēts, mēs uzzinām, ka Moriartijs ir ne tikai astronomijas profesors, bet arī boksa čempions. Un, kā pirms daudziem gadiem apgalvojis Čehovs - jā grāmatas sākumā parādās pistole, agrāk vai vēlāk tā izšaus. Ja kas - līdzās citām lietām, kas filmā neatbilst Konana Doila pasaulei, var pieminēt to, ka Holmss ir izlasījis Moriartija uzrakstītu grāmatu “Dynamics of an Asteroid”, lai gan grāmatās doktors Vatsons šausminājās par sava dzīvokļa biedra visai specifiskajām zināšanām, kuru komplektā neietilpa informācija par to, ka Zeme griežas ap Sauli un nevis otrādi. Bet lai nu paliek - šī nav tā būtiskākā detaļa, kas atšķir filmu no grāmatas.

Kā jau allaž, no rīta Rihards pamodās agri - ap septiņiem. Ar Jukku-Pekku viņš vakarā bija vienojies, ka Rinalds dzīvokļa īpašnieku īpaši netraucēs - ļaus tam gulēt, bet pats dosies. Tā viņš arī izdarīja, iepriekš iepildījis ūdeni Jukkas-Pekkas dotā pudelē, lai būtu kaut kas, ko pa ceļam padzerties. Jāpiezīmē, ka Somijā visai droši var dzert ūdeni no krāna, kas ir svētīgi, zinot to, ka minerālūdens un kokakola šajā valstī ir vienādā cenā.

Piektdienas rītā, braucot ar velosipēdu no Helsinkiem uz Espoo, viņam radās doma, ka sestdien vajadzētu aizbraukt uz Lahti. Ērtības labad sauksim viņu par Rūdolfu. Iespējams, pasē viņu dēvē kā citādi, bet kālab, lai mēs kādam skatītos pasē? Ieskatījies kartē, viņš secināja, ka attālums starp šīm divām pilsētām ir nedaudz lielāks par 100 kilometriem, kam vajadzētu būt paveicamam bez sevišķām problēmām. Jā, viņš varētu iedomāties, ka viņa par 100 eiro nopirktais lietotais divritenis bija visai čābīgas kvalitātes un ka viņš pats vēl ne reizes šogad nebija nobraucis vairāk nekā 40 kilometrus dienā. Mazliet par to padomājis, viņš izlēma - problēmu nebūs! Caur Couchsurfing viņš pieteicās uz naktsmājām pie pieciem dažādiem potenciāliem saimniekiem, un visai ātri viens vārdā Jukka-Pekka pateica: ok!