Kazhes pierakstu burtnīca

Šajā stāstu krājumā tika apkopoti Vudhauza stāsti, daži no kuriem bija radīti vēl pirms 1.Pasaules kara sākuma, bet pārējie - jau kara laikā. Lieki teikt, ka karš kā tēma Vudhauza daiļradē parādīties nespēj - šis autors nekādi nebija politiski šausmīgi aktīvs cilvēks un man arvien vairāk rodas sajūta, ka viņš pats arī bija prototips savam varonim Bērtijam Vūsteram - bagātam un dīkdienīgam aristokrātiskas ģimenes pārstāvim, kas nevar lepoties ar šausmīgu intelektu. Šajā stāstu krājumā Vudhauzs vēl nav īsti nostabilizējies uz Vūstera personību, un vairākos stāstos parādās cits liriskais varonis - Redžijs Pepers - kurš raksturā no Vūstera nav nekādi atšķirams, taču kuram nav tāda lieliska sulaiņa kā Džīvss. Līdz ar to jāatzīst, ka Pepera stāsti uz Vūstera stāsta fona izskatās pavisam pelēki, jo tajos pietrūkst pārnopietnā otrā personāža, kas veidotu balansu ar pamuļķo galveno varoni.

Nez, kāda būtu pasaule, ja cilvēki nemācētu melot? Uz šo jautājumu visai idiotiskā veidā atbildēja Ricky Gervais savā filmā The Invention of Lying. Par laimi šī filma nekrīt tajās pašās bedrēs, turklāt šajā gadījumā filmas varonis patiešām ir čalis, kurš nemāk melot (un galvenokārt - nesaprot, kuros gadījumos viņam vajadzētu tā darīt un kuros nē). Filmas sākumā Neds strādā kaut kādā biosaimniecībā, taču viņa laimīgā dzīve negaidīti beidzas, kad viņš lauku tirdziņā tiek pieķerts, pārdodot marihuānu... policistam formastērpā. Čalim gan sākumā veselais saprāts saka priekšā, ka nevajag policistam tādu lietu dot, bet iedzimtā labestība neļauj viņam padomāt, ka šis cilvēks varētu viņu tā apčakarēt (jāpiezīmē, ka viņš policistam, kurš sūdzas par grūtu nedēļu, grib "zāli" iedot par brīvu, taču tas uzstāj, ka viņa sirdsapziņa nebūs tīra, paņemot kaut ko bez maksas, kā rezultātā Neds tiek pie panta par narkotiku tirdzniecību). Iznācis no cietuma, Neds atklāj, ka viņa draudzenei ir jau cits puisis (aptuveni tāds pats kā Neds miermīlīgs hipijs) un ka viņa ne tikai nevēlas Nedu atpakaļ, bet arī negrib viņam atdot Viliju Nelsonu - suni, kuru Neds mīl vairāk par visu pasaulē.

Es vienmer esmu teicis, ka jebkadi apdeiti ir Satana izgudrojums. Un tomer, par spiti visam, atjaunoju Ubuntu no 10.versijas uz 11. Rezultata viss tagad izskatas visai negliti (ok, kreisas malas menucis ir normals), latvieshu valodas atbalsts ir pazudis un esmu atgriezies briniskigaja translita era, FTP gljuko, VLC nav skanjas. Vienvardsakot brinshkigi. Vel neesmu izmantojis Windows lietotaja standarta izgajienu - restartu, lai parliecinatos, ka tas nekam nelidz.

Filmas ievadā tās režisors Jans Švankmajers atvainojas skatītājiem par to, ka tās uzņemšanas komandai bija beigusies nauda un viņiem nācās filmu uzņemt, izmantojot no papīra izgrieztas aktieru fotogrāfijas un tāpat arī vidi aizstāt ar fotogrāfijām, visu sasaistot kopā ar animāciju. Tāpat Švankmajers pavēsta, ka filma žanriski esot saucama par "psihoanalītisku komēdiju". Kāpēc psihoanalītisku? Tāpēc, ka viens no personāžiem ir psihoanalītiķis. Kas attiecas uz komēdiju, citēju pašu metru: "As for the comedy, I`m pretty sure you won`t find much to laugh at. Neither did we when we were shooting."

Mēdz teikt, ka ēšana ir vairāk nekā tikai eksistencei nepieciešamās enerģijas uzņemšana. Kultūra, rituāls, varbūt pat garīgs pasākums. Nenoliedzami - svinīgas pusdienas, kur sanāk kopā ģimene, kas citkārt netiekas, ir kaut kas vairāk kā vienkārša pieštaukāšanās. Kopīgu ēdienreizi neaizstāsi ar pāris uzturvielām bagātām kapsulām.

Lai ari ka datorikim man laikam pieklatos fanot par dazhadiem tehnologiskiem sasniegumiem, patiesiba es esmu ljoti konservativs attieciba pret teju visu moderno.

Foto: Liene

Arvien vairāk pārliecinos, ka mūsdienās kaut cik jēdzīgiem rokmūziķiem vēl ir iespējams gūt normālus panākumus ar albumu tirdzniecību, bet singlu čārtos rokeriem īsti vietas nav, un jo it īpaši - Amerikas mūzikas tirgū

Šogad man droši vien bija garākā velosezona manā dzīvē - ar sākumu, šķiet, 2.janvārī un noslēgumu 6.decembrī. Kilometros gan varbūt nekā izcila nebija - savu Zilupes-Rīgas braucienu tā arī nerealizēju. Bišķi jau škrobe ir, bet laikam vajadzēs sarunāt uz kādu aprīli-maiju vismaz vienu traku līdzbraucēju, jo īsti komfortabli es varbūt tomēr nejustos, vienatnē teltodams kaut kur Zilupes pievārtē. Tā kā lielāko sezonas daļu braucu bez spidometra, kopējo km skaitu aprēķināt ir pagrūti, visticamākais - atkal kaut kas ap 2500-3500km, kur lielu daļu veido garlaicīgi un vienveidīgi braucieni uz darbu. Tiesa, šogad darbs ir tuvāk kā pagājušogad un mājas-darbs-mājas sanāk kādi 7km dienā. Reāli varētu būt, ka šādā veidā (ieskaitot izbraukšanu pusdienās) salasītos ap diviem tūkstošiem km, varbūt drusku vairāk. Plus šādi tādi braucieni kopā ar Lieni, un vēl šādi tādi slēpņu apmeklējumi vienatnē.