Iespējams, tā nepavisam nebija gudra doma - skatīties šo filmu. Rovans Atkinsons manā skatījumā ir komiķis, kurš savas karjeras laikā labi ja 10% ir piedalījies kaut cik baudāmos projektos. Faktiski vienīgais, par ko es Atkinsonu cienu un godāju, ir Blackadder, kamēr visi viņa "bīniskie" personāži mani diezgan pamatīgi tracina, un šī filma varētu būt viens no sliktākajiem Atkinsona humora piemēriem.

Drosmīgāk, bet ne tik labi kā iepriekš - tā īsumā varētu raksturot otro "Pere Ubu" veikumu ar nosaukumu "Dub Housing". Grupa kļuvusi ievērojami vairāk "artsy" nekā savā pirmajā veikumā, līdz ar to dziesmas izklausās vai nu daudz komplicētākas vai arī daudz primitīvākas kā pirmajā albumā (atkarībā no tā, kādu efektu attiecīgajā brīdī Pere Ubu vēlas panākt). Albumu ievada "Navvy" ar tipisku troglodītu ritmu un brīžam teju vai Robert Wyatt stila troksni. Vispār šajā ierakstā daudz prominentāki kļuvuši taustiņinstrumenti un visādas grūti raksturojamas skaņas (atkal jau brīžiem Wyatt gaumē), tāpat varētu minēt līdzību ar Captain Beefheart daiļradi. Kas nu ir izteikti - šī mūzika vairs nekādi nav pieskaitāma pankrokam, vismaz diez vai tu vari iedomāties Džoniju Rotenu un kompāniju spēlējam kaut ko līdzīgu šī ieraksta skaņdarbam "Caligari`s Mirror", kas savā būtībā ir klasiskā roka un eksperimentāla velns viņu zina kā krustojums - taču visai baudāms krustojums! Šī nav īsti tāda mūzika, kuras pavadījumā kratīt savu grebeni, dzert alu no skārdenēm un spārdīt ar kājām bomzi.

Lai arī "Dinamo" vēl regulārajā sezonā priekšā ir 14 spēles, šķiet, ka kaut kādus secinājumus par komandas varēšanu šajā KHL sezonā izdarīt jau var - nedomāju, ka līdz tās noslēgumam kaut kas radikāli varētu mainīties - turpat ap 7., 8.vietu "Dinamo" vajadzētu palikt, no astotnieka izkrist it kā nevajadzētu, tikšana augstāk nerādās ticama.

Iespējams, man vajadzētu turpmāk rūpīgāk izvēlēties, kādas grāmatas lasīt. Tas vien, ka grāmata ir populāra Gutenberg project mājaslapā un ka to var likumīgi iegūt bez maksas (iztecējušas autortiesības) nav pietiekams iemesls, lai lasītu kaut ko tik bezvērtīgu. Vispār mani šobrīd ir grūti nosaukt par agrīnās zinātniskās fantastikas cienītāju (pat Herberts Velss diez vai bija tik izcils, kā viņu reizēm dēvē), bet šī grāmata ir teju vai sliktuma etalons. Kā tikai vēlāk uzzināju, Edgars Raiss Berouzs ir pamatā ievērojams kā Tarzāna radītājs, līdz ar to nav brīnums, ka arī viņa Marsa romānu sērija ir pieskaitāma lētai lubu literatūrai. Šis konkrētais romāns apvieno teju visus zemās šķiras žanrus - vesternu, melodramatisku lubeni, tīņiem domātu piedzīvojumu romānu un komiksu. Galvenais varonis ir kāds amerikānis, kurš visai mistiskā veidā (īsi sakot - nekādi neko neizskaidrojot) nonāk uz Marsa, kuru apdzīvo divas rases - milzīga izmēra zaļie cilvēki un mūsu izmēra sarkanie cilvēki. Sarkanie ir inteliģenti, zaļie brutāli, lai gan vienlaikus arī zaļie reizēm mēdz būt inteliģenti, bet zaļie - brutāli. Džons Kārters (tas ir galvenais varonis) iemīlas sarkano cilvēku princesē (šķiet, ka interspecies sexuality šeit nav nekāda problēma), grāmatas gaitā ar zobenu nogalina tādu daudzumu dažādu sliktuču, ka pats Čaks Noriss būtu lepns un demonstrē tādus trikus, par kuriem arī Makgaivers nekaunētos. Īsi sakot - totāls sviests plastmasas pudelē, kaut kas tāds, ko sevi piespiedu izlasīt līdz galam tikai tāpēc, ka biju to vispār iesācis lasīt, viena vienīga laika nosišana. Pilnai laimei šī gada martā gaidāma filmas "John Carter" iznākšana - lielā mērā filma atstāsta tieši šīs baisi banālās grāmatas notikumus.

Man neizprotamu iemeslu dēļ Pere Ubu tāpat kā virkne citu ļoti ietekmīgu pankroka un postpanka grupu Latvijā nekādi nevar lepoties ar adekvātu atpazīstamību. Protams, var atzīt, ka grupa nekad nav varējusi lepoties ar sevišķiem komerciāliem panākumiem un 35 pastāvēšanas gadu laikā tai ir bijuši tikai divi singli, kas tikuši pie jebkādiem panākumiem ASV vai Lielbritānijas čārtos, taču vienlaikus šis ansamblis pasaulē ir visai labi respektēts, un it īpaši - sava debijas albuma "The Modern Dance" dēļ.

Tā kā sāgai par Šreku Dreamworks ar ceturto daļu izlēma likt punktu, jo par spīti joprojām ļoti atzīstamajiem komerciālajiem panākumiem, tikai paši slinkākie kritiķi neuzskatīja par nepieciešamu iespert tā veidotājiem, pārmetot pašplaģiātismu un iegremdēšanos saharīna upē. Filmā "Puss in Boots" par galveno varoni kļūst Šreka otrā plāna personāžs Runcis zābakos - Antonio Banderasa ierunātais zobenu vicinošais kaķis-mīlnieks. No ikoniskām pasaku pasaules tēmām līdzās Runcim šeit vēl parādās burvju pupas, Humpty Dumpty (latviski, domājams, saucams par Olgalvja kungu) un zoss, kas dēj zelta olas.

Kolkā esmu bijis es, atsaldeņus redzējis. Šādi es varētu sākt stāstījumu par Jura Poškus jaunāko filmu. Tāpat es varētu to sākt ar vārdiem: beidzot viena latviešu filma, kura seko tam principiam, ko uzskatu par obligātiem tādam kino, kur budžets ir viena vienīga problēma. Grūti panākt, lai latviešu filmā krāsas izskatītos dabiskas? Jātaisa melnbalta filma! Nav naudas specefektiem? Jātaisa filma, kur tādi nav nepieciešami. Neveram atļauties filmēt Parīzē? Filmējam Kolkā. Nav naudas nopietnu dekorāciju izgatavošanai? Nevajag dekorācijas.

Domāju, neviens man ar akmeni nemetīs, ja apgalvošu, ka ar rezultativitāti Rīgas "Dinamo" šosezon ir tā pašvakāk, spēles, kurās gūti vairāk nekā divi vārti, ir smags retums. Apkopoju, cik pēdējās spēles katrs mūsējo uzbrucējs ir atstājis laukumu bez gūtiem vārtiem.

Kurš gan varētu būt šodienas rokmūzikā aktuālāks ieraksts par Nika Dreika debijas albumu? Kā nekā tas ir praktiski nupat parādījies ierakstu veikalu plauktos - vēl ne pilni 43 gadi nav pagājuši kopš tā izdošanas. Tādēļ ir tikai likumsakarīgi, ka 2012.gadu sāku šī priekšlaicīgi mūžībā aizgājušā britu dziesminieka pavadījumā.

"50/50" ir savā ziņā ļoti tipiska filma un savā ziņā - ļoti īpatnēja. Sāksim jau ar to, ka tā ir daļēja komēdija, kuras galvenajam varonim ir vēzis un kura iespējas izdzīvot nav diži grandiozas. Turklāt - līdzās Džozefam Gordonam Ljuitam, kas ir relatīvi nopietns aktieris, te piedalās vesela virkne aktieru, kuri nekādi nav izslavēti ar savu līdzdalību dziļās drāmās - Seth Rogen (viens no tipiskākajiem Judd Apatow bandas pārstāvjiem), Anjelica Huston (vislabāk atpazīstama kā Mortīcija Adamsa), Anna Kendrick (Twilight filmu dalībniece). Premisa ir tāda: gados jaunajam galvenajam varonim ārsts paziņo, ka viņam ir vēzis, turklāt izdara to, maigi izsakoties, idiotiskā formā. Čalis, protams, ir šokā, taču pieņem to relatīvi viegli. Un filma ir par to, kā tieši viņš to pieņem.