Kazhes pierakstu burtnīca

Vispār jau Neoficiālais Vienības brauciens strauji iet uz galu, ne velti šogad tā finiša pasākumā bija četri cilvēki, bet tas īsti neietekmē manis paša iesaistīšanos. Galvenais jau ir iemesls izbraukt ar riteni pieklājīgu distanci.

16. jūlija centrālais notikums bija skaidrs jau pāris nedēļas iepriekš: PPK spēle pret Riga FC Latvijas kausa 1/8 finālā "Skonto" stadionā. Taču, tā kā Marina ar Esteri un Jurģi devās uz bērnu ballīti, laiks pirms un pēc futbola man bija relatīvi brīvs, un es nebūtu es, ja nebūtu centies to maksimāli aizpildīt. Obligātie plāna punkti bija divi - izaicinājuma Pilsētnieks ietvaros aizbraukt uz Dobeli un savākt atlikušos 12 kilometrus nedēļas skriešanas normai.

Jau piekto gadu pēc kārtas organizēju (ja to šādi būtu nepieciešams saukt) Neoficiālo Latvijas riteņbraucēju Vienības braucienu - proti, augusta pēdējā nedēļas nogalē tie, kam bija šāda vēlme, varēja izbraukt maršrutu vismaz 50 kilometru garumā, kuram vajadzēja noslēgties Rīgā. Slinkums katru gadu atstāstīt to, kāda ir šī pasākuma būtība, tālab to nedarīšu. Ļoti ceru, ka nākamgad man būs iedevsma jau savlaicīgāk izziņot šo pasākumu, to aktīvāk reklamēt un piešķirt tam jaunu dzīvību (šogad dalībnieku skaits, šķiet, bija starp 15 un 20, kas ir tālu no diviem pirmajiem gadiem, kad aktivitāte bija būtiski augstāka). Kā parasti, vairāk par to, kā gāja man pašam, kur braucu, ko redzēju, kādi secinājumi.

Jau ceturto reizi augusta pēdējā nedēļas nogalē risinājās Neoficiālais Latvijas riteņbraucēju Vienības brauciens. Šoreiz dalībnieku skaits bija mazākais no visiem gadiem, taču manis paša apņēmību braukt tas, protams, nekādi neietekmēja un domāju, ka arī tie pārējie, kas šajā pasākumā piedalījās, savu izvēli nenožēloja.

Šim gadam man pasākumam bija lieli plāni, proti, biju domājis kāpināt dalībnieku skaitu, savlaicīgi informējot potenciālos dalībniekus, uzrunāt provinces riteņbraucēju klubus un tā tālāk. Diezgan ātri kļuva skaidrs, ka šiem sapņiem, tāpat kā lielai daļai ne tikai manu ieceru šim gadam nebūs lemts piepildīties. Kad vasaras sākumā pamazām sāka atļaut pasākumu norisi, sapratu, ka Neoficiālais vienībnieks tikai nedaudziem cilvēkiem varētu kļūt par pirmo prioritāti nedēļas nogalē, kurā notiks virkne no citiem datumiem pārceltu pasākumu. Kādu laiku biju domājis, ka mans vienībnieks vispār nenotiks, tik vien kā pats kaut kur šajā nedēļas nogalē izbraukšu, tomēr beigās izlēmu izziņot, ka šogad pasākums notiks vēl neoficiālāk kā citus gadus, pāris nedēļas pirms tā norises dienām izziņojot, ka pilnīgi atcelts pasākums netiek.

Šis būs mans personīgais stāsts par NVB2019, pretstatā jau uzrakstītajam publiskajam stāstam, kurā tika pabeigts kāds ļoti sen iesākts darbiņš.

Līdzīgi kā pērn, arī šogad augusta pēdējā nedēļas nogalē organizēju Neoficiālo Latvijas riteņbraucēju Vienības braucienu. Mazliet bija piekoriģēts pasākuma formāts, atsakoties no stingrās prasības, ka jābrauc kāds no 1938. gada maršrutiem, papildinot to ar iespēju vienkārši veikt vismaz 50 kilometru distanci (apļveida vai vienvirziena, kā nu dalībnieks pats vēlās). Kaut kā diezgan pašvaki pašam gāja ar pasākuma reklamēšanu, līdz ar to līdz pat pēdējam brīdim šķita, ka dalībnieku skaits būs būtiski mazāks kā pērn, taču beigās, šķiet, vismaz 50 dalībnieki kādu distanci veica, kas nebūt nav peļams rezultāts.

Šis ieraksts būs par manām personīgajām izjūtām un pieredzi, piedaloties NEoficiālajā Latvijas riteņbraucēju Vienības braucienā. Būs arī cits, kur dalīšos pieredzē no organizatoriskās puses. Abas tēmas likt vienā nešķiet pareizi, nevēloties sevi kā dalībnieku kaut kā izcelt visu dalībnieku vidū.

Pēc 2015. gada dalības Vienības velobrauciena Tautas klasē manī galīgi nebija daudz vēlmes vēl kādu reizi piedalīties šajā masveidīgajā velo pasākumā. Vienu reizi, protams, bija interesanti pārbaudīt, cik ļoti esmu spējīgs cīnīties uz velo plecu pie pleca un triekties garām čupām riteņbraucēju, bet doma šādu pasākumu atkārtot (kur nu - vēl pašam maksājot dalības maksu) galīgi mani neuzrunāja. Līdz pēkšņi izrādījās, ka šogad līdzās jau tradicionālajām distancēm ir nākusi jauna: retro velosipēdu disciplīna, kurā turklāt nebija stingru prasību par obligātu dalību ar pirmskara (ar to domājot - pirms 2.Pasaules kara, nevis pirms Otrā Līča kara) spēkratu. Proti, retro riteņi un velobraucēji bija tikai rekomendācija, nevis prasība, kas uzreiz atviegloja šo pasākumu un darīja iespējamu tajā piedalīties plašākām tautas masām. Brauciens bez rezultāta, toties ar izklaides un atpūtas punktiem? Kā radīts man pasākums!

Šoreiz, manu mazo lasītāju, pastāstīšu tev par diviem mūsu pēdējā laikā izbraucieniem ar velo - uz Sloku un Jelgavas - Elejas - Mežotnes trīsstūri.

Bija tuvu tam, lai mēs par velo pasākumu "Minies pēc kultūras" nemaz nebūtu uzzinājuši - to izziņoja, kamēr bijām Jaunzēlandē, un tajā laikā kaut kā nesanāca sevišķi cītīgi monitorēt Latvijas interneta aktualitātes. Taču pirms laiciņa saņēmām no Baibas un Ilzes ziņu, ka šāds pasākums būšot un ka varbūt mēs varētu ar viņām startēt vienā komandā. Tā kā mēs visi esam tādi kulturāli (teātris un Mantas koncerti cik daudz apmeklēti!), un gan viņas, gan mēs esam piedalījušies arī pasākumā "Pastnieks un kultūra", šaubu nebija - jāpiedalās!

Šodien ņēmām un vēl reiz devāmies Vienības braucienā. Tiesa, ne vairs pa šoseju, bet gan MTB trasi. Un ne vairs sacensību, bet gan atpūtas režīmā. Un labi vien, ka atpūtas, jo Marinas ritenis, kurš gan tiek prezentēts kā kalnu ritenis, skaidri apliecināja savu tikai daļējo atbilstību šādam statusam - braukājot pa ne gluži līdzeno virsmu, tam izstaipījās ķēde un tā sāka lēkāt pa zobratiem, darot braukšanu diezgan neizturamu. Ja būtu jābrauc ātri, diez vai no šī būtu kas prātīgs sanācis.

Pirmo reizi piedalījos vienā no klasiskākajiem Latvijas velopasākumiem. Vienlaikus - pirmo reizi dzīvē ar riteni braucu sacensību režīmā - uz ātrumu, un vēl barā. Jāsaka - interesanta pieredze un šķiet, ka āķis ir lūpā (ui, cik es esmu viegli dajebkur ievelkams).

Savos ikrīta Helsinku velobraucienos uz Aalto (ja kas - šonedēļ esmu Rīgā, nākamnedēļ atkal došos uz Saunu) kļuvu arvien bezkaunīgāks, arvien mazāk respektējot ceļu satiksmes noteikumus. Kauns man par to! Protams, nav tā, ka visi somi brauktu super godīgi, arī pie viņiem ir sastopami velosipēdisti bez ķiverēm (tādu gan ir ne vairāk kā 20% un vairumam, šķiet, ka mājās ir vesela ķiveru kolekcija - lai galvassega saskanētu ar apģērbu), arī viņi mēdz šķērsot krustojumus pie sarkanās gaismas, un braukt tur, kur velosipēdistiem nebūtu jāatrodas.

Kā jau allaž, no rīta Rihards pamodās agri - ap septiņiem. Ar Jukku-Pekku viņš vakarā bija vienojies, ka Rinalds dzīvokļa īpašnieku īpaši netraucēs - ļaus tam gulēt, bet pats dosies. Tā viņš arī izdarīja, iepriekš iepildījis ūdeni Jukkas-Pekkas dotā pudelē, lai būtu kaut kas, ko pa ceļam padzerties. Jāpiezīmē, ka Somijā visai droši var dzert ūdeni no krāna, kas ir svētīgi, zinot to, ka minerālūdens un kokakola šajā valstī ir vienādā cenā.

Šogad man droši vien bija garākā velosezona manā dzīvē - ar sākumu, šķiet, 2.janvārī un noslēgumu 6.decembrī. Kilometros gan varbūt nekā izcila nebija - savu Zilupes-Rīgas braucienu tā arī nerealizēju. Bišķi jau škrobe ir, bet laikam vajadzēs sarunāt uz kādu aprīli-maiju vismaz vienu traku līdzbraucēju, jo īsti komfortabli es varbūt tomēr nejustos, vienatnē teltodams kaut kur Zilupes pievārtē. Tā kā lielāko sezonas daļu braucu bez spidometra, kopējo km skaitu aprēķināt ir pagrūti, visticamākais - atkal kaut kas ap 2500-3500km, kur lielu daļu veido garlaicīgi un vienveidīgi braucieni uz darbu. Tiesa, šogad darbs ir tuvāk kā pagājušogad un mājas-darbs-mājas sanāk kādi 7km dienā. Reāli varētu būt, ka šādā veidā (ieskaitot izbraukšanu pusdienās) salasītos ap diviem tūkstošiem km, varbūt drusku vairāk. Plus šādi tādi braucieni kopā ar Lieni, un vēl šādi tādi slēpņu apmeklējumi vienatnē.

Iesūtīju savu pirkstošanas stāstu. Daudzi gan to noteikti ir (vairākkārt) no manis jau dzirdējuši anyway.

Tā nu ir sanācis, ka uz nenoteiktu (bet domājams - ne ilgu) laiku esmu palicis bez velosipēda. Vakar atceļā no darba pie Kalnciema ielas pēkšņi konstatēju, ka aizmugurējā ratā vispār nav gaisa. Paskatos - ohoho! pārsprāgusi riepa. Jā, riepa un nevis kamera. Protams, ar kaut ko tādu varēja rēķināties, zinot to, ka man aizmugurējā riepa jau sen bija pārvērtusies par gandrīz autentisku "sliku". Un tomēr - nepatīkami. Tagad būs nepieciešams kaut kā saņemties aizcilpot līdz kādai bodei un nopirkt jaunu riepu, turklāt, ja rēķinās, ka sanāk braukt arī ziemā - ar nopietnāku protektoru, nevis pilsētas variantu.

Beidzot esmu izpildījis vienu ilgu laiku veiktu uzdevumu - nobraukt sezonas laikā ar velosipēdu 3000km. Patiesībā pat nezinu, vai jebkad iepriekš man ir izdevies sasniegt šādu sezonas ODO, pēdējos gados nobraukums svārstījās ap 2000, un līdz ar trīs tūkstoši bija visai ambiciozs mērķis. Neko daudz nopietnu braucienu šogad atkal jau uzorganizēt neizdevās, plānos nākamajai vasarai atliek vesela virkne velo pasākumu:

Pēdējās dienās, lai brauciens ar velosipēdu uz Bolderāju nebūtu tik ļoti bīstams, drošības labad visu ceļu veicu nevis pa brauktuvi, bet gan pa taciņu / zemes ceļu, kas iet dažu metru attālumā no Daugavgrīvas šosejas. Protams, tā ir lēnāk, bet vienlaikus arī mierīgāk. Nepatīkami gan ir daži mīksto smilšu posmi, kuros braukšana ir apgrūtināta, toties sajūtas braucot ir pilnīgi citādas kā iepriekš. Ok, nelielu posmu (no Krēmeru pagrieziena līdz vietai, kur iegriežos rūpnīcas teritorijā) tomēr veicu pa šosejas malu - bet tie ir nieka 600 metri, tā ka tas vairs nav tik nopietni.

Kopš esmu nomainījis darba vietu, ceļš līdz darbam kļuvusi gandrīz divreiz garāks - vismaz atbilstoši Google Maps agrāko 4.6 kilometru vietā jābrauc 8.8 km. Un turklāt vēl liela daļa - pa nepavisam ne patīkamo Daugavgrīvas šoseju. Bet pagaidām šķiet, ka nemaz tik traki nav. No mājas līdz darbam (un tāpat - otrādi) tieku 25 minūtēs (no tām 22-23 minūtes - braukšana, pārējais - parkošanās), kas nav sevišķi daudz (uz veco darbu tiku labākajā gadījumā 18-20 minūtēs). Tā kā maršruts ir maksimāli vienkāršs, bez liela skaita pagriezienu un krustojumu, braukt var ātri un vidējais ātrums sanāk ap 25 km/h - ļoti labs rādītājs, manuprāt.

Katru rītu mans ceļš uz darbu ietver braucienu pār Vanšu tiltu. Centra pusē, lai tiktu pāri Citadeles ielai (jo es kā piesardzīgs cilvēks braucu pa trotuāru, nevis brauktuvi), ir divi varianti:

Patiesībā nekādu Tā Kunga gaismu es neieraudzīju un no apskaidrības manī nav ne miņas. Atvainojos, ja liku tev vilties, bet tāda ir skarbā patiesība, un man nav grūti būt skarbam. Esmu rūdīts tērauds. Yeah, whatever.

When riding a bicycle I regularly heard "friendly" words from both pedestrians and drivers. The first ones shout at me for riding the bicycle on the pavement: You should be on the street, you demented moron! - so they say.

Yesterday when I went out from work from my lunch brake I noticed that the rear tyre on my bicycle had gone flat. I wasn`t too happy about it as it meant that I would be walking and not riding on my way home. That wouldn`t be that bad, of course, as even walking it takes me less than an hour to get home, so I shouldn`t be complaining. However just as I left the office it started pouring. And walking in rain is less pleasant than walking when there`s no rain. As closer I got to my home, the stronger got the rain, so I got home 100% wet. And what happened afterwards? Just as soon as I had entered the front door, it stopped raining. Now isn`t it one heck of a coincidence?

Savos daudzajos velo braucienu aprakstos kaut kā aizmirsu aprakstīt, manuprāt, ģeniālāko savu izgājienu - braucienus uz skolu ar velosipēdu. Ar šādu ieradu Uldis un es aizrāvāmies, manuprāt, devītajā klasē (iespējams - desmitajā). Vispār jau braukt uz skolu ar riteni nav nekas dīvains, bet gadījumā, ja viens no braucējiem dzīvo no skolas piecu minūšu gājumā ar kājām, bet otrs - septiņu, un riteņa novietošana garāžā skolas pagalmā prasa tikpat laika, cik ceļš līdz skolai, par zināmu dīvainību runāt tomēr var.

Braucot uz darbu ar velosipēdu, šodien mani neatstāja doma, ka varbūt, izvēloties, kad sākt velosezonu, prātīgāk ir paskatīties ārā pa logu, nevis kalendārā. No otras puses, šādā laikā braukt īstenībā ir pat tīri forši (ja vien mazāk snigtu sejā). Turklāt, redzot, kādi ir korķi uz ceļiem šādā rītā, ar riteni es tiešām pārvietojos ievērojami ātrāk.

Nobeigums. Skat.: 1.daļa, 2.daļa, 3.daļa.

Turpinājums. Skat.: 1.daļa, 2.daļa.

Turpinājums rakstam Mana velobiogrāfija.

Piezīme: šajā rakstā pievienotās fotogrāfijas ir to autoru īpašums, man pašam no šiem laikiem foto uzņēmumu nav, tālab raksta iedzīvināšanai izmantoju netā atrodamus materiālus.

The following text is a description of the longest one day bicycle trip of my life (I could use the expression “so far” but who am I kidding – I will never top it especially considering that over the past few years I`ve rarely ridden more than ten kilometers a day). I took it on August 10, 2001 with two of my friends (nicknamed Zin and N.R. respectively). The overall distance was around 240 kilometers.

Šorīt sanāca atklāt velo sezonu, īsti plānojis to nebiju, bet apstākļi tā sagadījās, ka nācās vien ripināties. Protams, būtu varējis vēlēties, lai manā pirmajā gada velobraukšanas dienā nebūtu sals, bet kopumā nebija tik traki kā varēja gaidīt. Viens gan ir skaidrs - man steidzami jāiegādājas speciāla jaka, kurā braukt ar velosipēdu, braukt mētelī tomēr nav īpaši ērti.

Šorīt izlēmu braukt uz darbu ar savu velosipēdu un nevis Lienes. Tā kā konstatēju, ka riepas tam bija patukšas, ķēros pie pumpēšanas. Un kaut kādā veidā vai nu saplēsu kameru vai arī (nesaprotu kādā veidā, bet tas izskatās ticamākais variants - gumiju pie ventiļa. Rezultātā - trešo reizi šogad man ir tukšās riepas problēma un atkal jau braukāju ar Lienes velosipēdu.

Vanšu tilts šorīt izskatījās visai nepatīkami - korķi atkal savā tradicionālajā līmenī, Ķīpsala pārbāzta ar mašīnām, daudzi cilvēki, izkāpuši no sab.transporta sparīgi soļoja pāri tiltam. Bet man kā velosipēdistam - tāds pats rīts kā visas iepriekšējās nedēļas. Un šodien pat ir salīdzinoši siltāks nekā bija pagājušonedēļ.

It kā vēl pat augusts nav beidzies, bet katru rītu ar riteni uz darbu braucot ir arvien pretīgāk un pretīgāk auksts. Šorīt - 6 grādi. Ko tas, lūdzu, nozīmē? Vai nākamnedēļ jau sniegu gaidīt? Es, protams, neesmu nīkulis, kas kurn, ka ar velosipēdu braukt tikai vismaz +20 grādos, un tomēr - šāds laiks jau nu arī nerullē. Lietains, vējains, pretīgs.

Patiesībā šis raksts nebūs par dopingu velosportā, bet par to, cik ģeniāls resurss ir TheOnion.com. Ja mūsu pašu patiesi.lv tikai reizēm spēj pārsteigt ar patiesi smieklīgām viltus ziņām, tad TheOnion tikai reti to nespēj, turklāt viņu rakstiem līdzās humora komponentei ir arī pamatīga "saturiskā" deva. Attiecībā uz dopingu velosportā, iesaku izlasīt šo te rakstu, kurā tiek atzīmēts, ka pāris mēnešus pēc "oficiālā" uzvarētāja Tour de France velobrauciena finišu sasnieguši arī dopingu nelietojošie sportisti.

Vakar es domāju, ka esmu pēc velobraukšanas noguris. Šodien es patiešām tāds esmu. Sanāca, ka uz riteņa pavadīju vairāk nekā pilnu darba dienu - 9 stundas. Nu, labi, reāli mazliet mazāk - pa brīžam es riteni stūmu, dažas reizes arī atpūtos. Izbraucu ļoti savlaicīgi - 7 no rīta. Atzīšos, ka man iecere tomēr nebija aizbraukt uz Nionu (15-20 km no dzīvesvietas), bet gan uz Lozannu (50-60 km).

Tā! Norādes beidzot esmu sagatavojis, tā ka no manas puses viss spēlei ir gatavs.

Šodien, kad braucu uz centru pāri Akmeņniekam, lai satiktu Lienču un iekostu pusdienas, mani apturēja viena sieviete un piedāvāja piedalīties Rīgas domes/tomes/tumes aptaujā par velobraucēju vajadzībām, interesēm un prasībām. Tā man beidzot bija iespēja atklāt nevienam nezināmo faktu, ka Rīgā veļļus zog un ka ir stipri maz veloceliņu (pat Limbažos tāds ir uztaisīts). Tomēr labākais bija pēc tam - man pavaicāja, vai es nevaru piedalīties diskusijā par Internetu. Tiesa, tur vajadzēja atbilst diezgan precīziem kritērijiem: proti, nepieciešams, lai man mājās būtu bērns un dators, bet nebūtu Interneta, un es domātu par Interneta ievilkšanu. Eh, laikam vienīgais, kas tur izpildās, ir tas, ka man ir dators. Ar to varētu arī nepietikt.