Raksti ar birku 'velo'

Piezīmes no Neoficiālā Vienības brauciena

Šis ieraksts būs par manām personīgajām izjūtām un pieredzi, piedaloties NEoficiālajā Latvijas riteņbraucēju Vienības braucienā. Būs arī cits, kur dalīšos pieredzē no organizatoriskās puses. Abas tēmas likt vienā nešķiet pareizi, nevēloties sevi kā dalībnieku kaut kā izcelt visu dalībnieku vidū.
2018-08-31 20:46:29

Vienības retro brauciens rullē!

Pēc 2015. gada dalības Vienības velobrauciena Tautas klasē manī galīgi nebija daudz vēlmes vēl kādu reizi piedalīties šajā masveidīgajā velo pasākumā. Vienu reizi, protams, bija interesanti pārbaudīt, cik ļoti esmu spējīgs cīnīties uz velo plecu pie pleca un triekties garām čupām riteņbraucēju, bet doma šādu pasākumu atkārtot (kur nu - vēl pašam maksājot dalības maksu) galīgi mani neuzrunāja. Līdz pēkšņi izrādījās, ka šogad līdzās jau tradicionālajām distancēm ir nākusi jauna: retro velosipēdu disciplīna, kurā turklāt nebija stingru prasību par obligātu dalību ar pirmskara (ar to domājot - pirms 2.Pasaules kara, nevis pirms Otrā Līča kara) spēkratu. Proti, retro riteņi un velobraucēji bija tikai rekomendācija, nevis prasība, kas uzreiz atviegloja šo pasākumu un darīja iespējamu tajā piedalīties plašākām tautas masām. Brauciens bez rezultāta, toties ar izklaides un atpūtas punktiem? Kā radīts man pasākums!
2017-09-05 18:48:35

Ar dzelzceļu un riteni apceļot Latviju

Šoreiz, manu mazo lasītāju, pastāstīšu tev par diviem mūsu pēdējā laikā izbraucieniem ar velo - uz Sloku un Jelgavas - Elejas - Mežotnes trīsstūri.
2016-07-23 04:53:44

Minies pēc kultūras

Bija tuvu tam, lai mēs par velo pasākumu "Minies pēc kultūras" nemaz nebūtu uzzinājuši - to izziņoja, kamēr bijām Jaunzēlandē, un tajā laikā kaut kā nesanāca sevišķi cītīgi monitorēt Latvijas interneta aktualitātes. Taču pirms laiciņa saņēmām no Baibas un Ilzes ziņu, ka šāds pasākums būšot un ka varbūt mēs varētu ar viņām startēt vienā komandā. Tā kā mēs visi esam tādi kulturāli (teātris un Mantas koncerti cik daudz apmeklēti!), un gan viņas, gan mēs esam piedalījušies arī pasākumā "Pastnieks un kultūra", šaubu nebija - jāpiedalās!
2016-05-04 20:00:11

Vienības brauciena 2015 pēcvārds

Šodien ņēmām un vēl reiz devāmies Vienības braucienā. Tiesa, ne vairs pa šoseju, bet gan MTB trasi. Un ne vairs sacensību, bet gan atpūtas režīmā. Un labi vien, ka atpūtas, jo Marinas ritenis, kurš gan tiek prezentēts kā kalnu ritenis, skaidri apliecināja savu tikai daļējo atbilstību šādam statusam - braukājot pa ne gluži līdzeno virsmu, tam izstaipījās ķēde un tā sāka lēkāt pa zobratiem, darot braukšanu diezgan neizturamu. Ja būtu jābrauc ātri, diez vai no šī būtu kas prātīgs sanācis.
2015-09-12 20:18:12

25. Latvijas Riteņbraucēju Vienības velobrauciens

Pirmo reizi piedalījos vienā no klasiskākajiem Latvijas velopasākumiem. Vienlaikus - pirmo reizi dzīvē ar riteni braucu sacensību režīmā - uz ātrumu, un vēl barā. Jāsaka - interesanta pieredze un šķiet, ka āķis ir lūpā (ui, cik es esmu viegli dajebkur ievelkams).
2015-09-07 07:11:09

Par velo braukšanas kultūru Helsinkos

Savos ikrīta Helsinku velobraucienos uz Aalto (ja kas - šonedēļ esmu Rīgā, nākamnedēļ atkal došos uz Saunu) kļuvu arvien bezkaunīgāks, arvien mazāk respektējot ceļu satiksmes noteikumus. Kauns man par to! Protams, nav tā, ka visi somi brauktu super godīgi, arī pie viņiem ir sastopami velosipēdisti bez ķiverēm (tādu gan ir ne vairāk kā 20% un vairumam, šķiet, ka mājās ir vesela ķiveru kolekcija - lai galvassega saskanētu ar apģērbu), arī viņi mēdz šķērsot krustojumus pie sarkanās gaismas, un braukt tur, kur velosipēdistiem nebūtu jāatrodas.Taču vienā brīdī pāršāvu pār strīpu - šķērsoju ielu pa gājēju pāreju, sarkanajai luksofora gaismai degot, un jau pārbraucis pāri, secināju, ka esmu šķērsojis ielu tieši policijas busiņam gar degunu. Prognozējamā kārtā busiņš apstājās, lai ar mani aprunātos. Mirkli padomāju - varbūt mēģināt aizlaisties, bet paļāvos uz veselo saprātu. Īsti nesapratu, ko man policisti mēģināja pateikt, bet vairākas reizes atkārtoju, ka es apzinos savu nodarījumu un ka atvainojos, un ka tā vairs nedarīšu. Un mani palaida. Nezinu, cik bargs ir par šādu pārkāpumu sods velosipēdistiem Somijā, bet autovadītājam tas ir 130 eiro. Auč! Vajadzētu būt uzmanīgākam.Tāpat varu atzīmēt novērojumu, ka Helsinkos nav ieteicams ar velosipēdu braukt pa ietvi, ja tur nav ierīkots veloceliņš - viena un tā pati sieviete divas dienas pēc kārtas man norādīja, ka man būtu jāatrodas uz tramvaja sliedēm, nevis uz ietves.
2012-05-24 13:02:17

Velobrauciens Helsinki-Porvoo-Loviisa-l

View Larger MapŠodien tika paveikts visai maniakāli apjomīgs velo brauciens, kura kopējā distance pilnīgi noteikti bija virs 200km. Google Maps sazīmētā karte (man nav pieejams pilns GPS tracklog) vēsta, ka nobraukums varētu būt 204km, taču pilnīgi droši tur nav iezīmēti pāris posmi, kuros aizbraucu nepareizi un kurus nespēju tagad identificēt kartē, plus minimāli iezīmēta mana pabraukāšanās pa Porvoo un Loviisa, līdz ar to varu pieņemt, ka 210km kopā noteikti salasījās.Ja nu kas - Porvoo skaitās viena no "interesantajām" Somijas pilsētām, ievērojama ar savu vecpilsētu (tādu Somijā nav daudz) un noliktavām, kas iekļautas UNESCO kultūras mantojuma sarakstā. Loviisa nekādā sarakstā nav iekļauta, taču, manuprāt, arī tā ir ļoti simpātiska pilsēta.Mazliet par pašu braucienu - jau labi sen gribēju saņemties un nobraukt vienā dienā virs 200 km ar velo, ko biju paveicis tikai vienu reizi - 2001.gadā ar Ziņģi uz Liepāju. Tagad Somijā bija iespēja to atkārtot. Jau iepriekš biju noskaidrojis, ka uz Porvoo ir vērts aizbraukt, un Loviisa tika maršrutā iekļauta, lai tajā būtu vairāk kilometru.Izbraucu no viesnīcas 6:10, šoreiz somas saturs bija minimāls - tajā bija tikai iPad, jo laptopu vazāt līdzi nav jēgas, bet Kindle atkal ir atņirdzies. Jā - man atkal nestrādā Kindle, jaunais pārvērtās par normālu ķieģeli, nekādas reakcijas ne uz pogām, ne uz elektrības pieslēgšanu, vienkārši nofrīzojis un viss. Jau ir pasūtīts atkal jauns. Sviests kaut kāds šajā sakarā.Lai arī vakar visu dienu lija, rīta cēliens bija patiešām jauks - saulains un pat relatīvi silts (pēc šejienes standartiem). Biju noskaidrojis, ka uz Porvoo ir iespējams braukt ne tikai pa parasto ceļu, kas iet blakus šosejai (ceļš nr.170), bet arī pa "Karaļa ceļu", kas esot vecais zirgu pasta ceļš no Zviedrijas uz Krieviju un kas esot tēlains un daiļš. Tas gan iet ar pamatīgu līkumu, bet tā jau nebūtu problēma.Veiksmīgi (bez nočakarēšanās) izbraucu no Helsinkiem, atkal mazliet pabraucu pa ceļu nr.140 (kas mani iepriekš aizveda uz Lahti), ieraudzīju brūno zīmi ar kronīti (tās apzīmē Karaļa ceļu) un griezos tik nost no šosejas. Pēc brīža bija arī šāda zīmē, kas apstiprināja, ka esmu uz īstā ceļa.Tālāk zīmju gan nebija, sekoju ielu nosaukumiem (kas, kā man šķita, mani veda tālāk pa karaļa ceļu), un pēc kādām 10 minūtēm nonācu strupceļā. Vēlāk tika novērots, ka Karaļa ceļa zīmes parādās ļoti epizodiski, ne vienmēr tās var redzēt no vajadzīgās puses un tā īsti skaidrības, ar ko šis ceļš būtu īpašs, man tāpat neradās. Dažas reizes brūnajām zīmēm sekoju, bet pēc tam apnika - nekādus izcilos objektus ceļa malās neredzēju, bet skopais zīmju komplekts noveda pie tā, ka vairākas reizes nomaldījos.Faktiski vienīgais objekts, kas bija ievērības cienīgs, ko redzēju ceļā līdz Porvo, bija šis:Un tas nemaz nebija uz brūnā ceļa posma!Līdz Porvo tiku ļoti veiksmīgi - GPS liecināja, ka esmu nobraucis jau vairāk kā 70km, bet pulkstenis vēl rādīja tikai 10:05. Ievērojot to, ka nebraucu ar šosejnieku, bet gan visai draņķīgu MTB, kā arī Somijas ceļu smago noslieci visu laiku iet te augšā, te lejā - labs kustības ātrums. Apskatīju pilsētu:(Katedrāle)(Slavenās noliktavas pie upes)(Pie vecās dzelzceļa stacijas)Un devos tālāk. Līdz Loviisa bija vēl 40 km, arī tie tika veikti gana naski. Par to, kas šajā pilsētā ir apskatāms, nebiju pat painteresējies. Izskatījās gana labi:(rātsnams)(pie bākas piesliets mans rumaks)(ezers)Un sāku atceļu. Bija kaut kas starp vieniem un diviem, dienas ODO jau 115km. Joprojām ar kustības ātrumu viss lieliski.Taču atceļš tik lielisks nebija - vispirms uznāca lietus un vējš (un dienas/vakara gaitā tie vēl daudzas reizes te parādījās, te nozuda). Tad kalnu-leju iespaidā sāka streikot manas kājas. Braukt kļuva arvien grūtāk, bet priekšā vēl milzīgs daudzums kilometru. Kaut kā tiku līdz Porvoo, kur pamanījos nepareizi izbraukt no pilsētas (braucu pa veloceliņu un neievēroju savlaicīgi, ka ceļš uz Helsinkiem nogriezās). Pēdējie 50 kilometri bija vienkārši maniakāli. Braucu ilgi, lēnām, viss sāpēja. Arī tagad vēl ļoti spēcīgi jūtu labās kājas ceļgalu, galva ir dulla, grūti pacelt rokas virs galvas, dibens sūrst no neērtā sēdekļa, totāli stīvi ir kreisās rokas pirksti un un delna, kas turēja stūri.Ne pārmērīgi perfekts izrādījās mans šodienas audio noformējums - biju iPadā ielicis 12 stundas ar audiogrāmatu ar franču valodas nodarbībām, kas patiesībā izrādījās ļoti baudāmas un varbūt pat noderīgas, taču nav tā, ka kaut ko tādu es varētu klausīties vienā piegājienā ilgāk kā kādas pāris stundas, un tajā brīdī, kad nāk virsū besis un no spēka vairs nav ne miņas, nav arī izcils noskaņojums atkārtot dažādas frāzes franču mēlē. Vajadzēja kaut kādu mūziku, jo tomēr vienatnē visu dienu braukt ir diezgan nomācoši.Pēdējos dažus desmitus kilometru man bija tipiskā šādiem velobraucieniem sajūta - kāpēc man kaut ko tādu vajadzēja darīt? Vienlaikus variants ar iekāpšanu autobusā nebija pieļaujams, jo tādā gadījumā man vajadzētu mēģināt 200km distanci pievarēt kādu citu dienu, bet šī brauciena iespaidā droši varu apgalvot, ka ilgi vēl neko tamlīdzīgu nevēlēšos atkārtot.Beigu beigās viesnīcā ierados 21:00, proti ceļā biju pavadījis gandrīz 15 stundas. Diezgan skarbi sanāca. Gandarījums ir milzīgs - pierādīju sev, ka esmu spējīgs (lai gan nosacīti - proti, tas ir bezgala grūti) 200 km vienā dienā pieveikt, un tāpat pierādīju sev, ka tā darīt nevajag.Apskatīju divas smukas pilsētas, atradu vienu slēpni (vairāk vienkārši nebija iekšā meklēt), un ļoti pilnvērtīgi pavadīju sestdienu. Redzēs, kāda būs pašsajūta rītdien no rīta. Pagaidām ir bažas par tās kvalitāti.Skat. Visas (ne pārāk daudzas) šodienas bildes.
2012-05-12 23:58:00

Helsinki-Lahti-Helsinki: 2.diena

Kā jau allaž, no rīta Rihards pamodās agri - ap septiņiem. Ar Jukku-Pekku viņš vakarā bija vienojies, ka Rinalds dzīvokļa īpašnieku īpaši netraucēs - ļaus tam gulēt, bet pats dosies. Tā viņš arī izdarīja, iepriekš iepildījis ūdeni Jukkas-Pekkas dotā pudelē, lai būtu kaut kas, ko pa ceļam padzerties. Jāpiezīmē, ka Somijā visai droši var dzert ūdeni no krāna, kas ir svētīgi, zinot to, ka minerālūdens un kokakola šajā valstī ir vienādā cenā.Šajā rītā Roberts bija ievērojami mazāk svaigs kā dienu iepriekš - tomēr iepriekšējās dienas kilometri lika par sevi manīt, un jau pirmie uzkalniņi nešķita nemaz tik brīnišķīgi. Vienlaikus - varētu būt arī trakāk, kaut kādā mērā spēki tomēr bija atgūti. Patiesībā tieši spēku izsīkums Romualdu uztrauca visai mazā mērā - viņš zināja, ka simts kilometrus visas dienas garumā nenobraukt vispār nav iespējams - cik ļoti lai arī viņš būtu pārguris, kaut vai kustoties ar desmit kilometriem stundā, Helsinkos viņš līdz tumsai nonāks. Cita lieta gan viņu darīja tramīgu - viņa velosipēda aizmugurējā riepa bija visai nožēlojamā stāvoklī, un Renārs pamatoti bažījās, vai tā pa ceļam neņems un neizjuks pavisam, pārsprādzinot kameru. Raivis visu laiku domāja - ko gan viņš iesāks, ja šāda liksta atgadīsies kādu 40 kilometru attālumā no Helsinkiem, kur neviena velo veikala tuvāko dažu desmitu kilometru rādiusā nebūs. Taču īsti izvēles tāpat nebija - iepriekšējā vakarā Lahti visi potenciālie velo veikali bija ciet, tādējādi nācās vien cerēt, ka viss beigsies laimīgi un ka jaunu riepu viņš varēs mierīgi iegādāties Helsinkos jau nākamajā dienā.Sākotnēji Rolfs bija ieplānojis sadalīt ceļu četros posmos - ar atpūtu ik pēc 26 kilometriem, kas šķita visai normāls modelis. Tikai šoreiz, tā kā viņš sevišķi nesteidzās un vienlaikus - bija mazāk sprigans kā turpceļā - viņš paredzēja ilgākas pieturas (iepriekšējā dienā viņš vairākas reizes "atpūtās" vienu vai divas minūtes), kurās mierīgi pasēdēt un palasīt grāmatu. Pirmā pieturvieta tika sasniegta veiksmīgi, Rolands tajā padzērās ūdeni, iestiprinājās ar sausiņiem ar kanēli (kurus bija nopircis iepriekšējā vakarā Lahti, bet nebija pamanījies visus apēst), kādas 15 minūtes palasīja, un brauca tālāk.Tā viņš sasniedza Mäntsälä, kur atkal bija doma ieiet veikalā un paņemt apelsīnu sulu. Taču izrādījās, ka šai domai nebija lemts materializēties - par godu gaidāmajam somu lielākajam gada dzertiņam Vappu (Valpurģa naktij) pārtikas veikals pilsētiņā strādāja tikai no divpadsmitiem. Tikām pulkstenis rādīja 10:20, un gaidīt simts minūtes veikala atvēršanos Ramīns nevēlējās. Līdz ar to viņš tikai varēja domās pateikties Jukkam-Pekkam par piedāvāto ūdeni, citādi būtu bijis pavisam nepatīkami.Kaut kur ap pusceļu pauguru skaits sāka samazināties, līdz ar to braukšana vedās pietiekoši normāli, lai gan kāju muskuļi visu laiku bija labi jūtami. Nedaudz pēc pusceļa Ralfs veica otro pietura, izdzēra atlikušo ūdeni un vēl drusku palasīja. Ceļa zīme tobrīd vēstīja: Lahti - 54, Helsinki - 50. Viss gāja perfekti pēc plāna, vairāk kā ideāli. Ja vēl būtu kaut kas dzerams, vispār nebūtu pamata žēloties.Un tad notika tas, ko Rūdigers bija jau paredzējis - sākumā aizmugurējais ritenis sāka dīvaini sanēt, bet tad ar varenu paukšķi pārsprāga kamera. "Dokatiļisj", viņš padomāja. Tieši blakus bija kārtājais ceļa rādītājs, kas vēstīja, ka līdz Helsinkiem ir vēl 42 kilometri. Šajā brīdī Raitis pat nespēja saskatīt šī notikuma dziļo simboliku, atbildi uz dzīvības un visuma pamatjautājumu, bet tikai varēja lādēt sevi un velosipēdu. Teorētiski viņš droši vien varētu šos 42 kilometrus veikt ar kājām, riteni stumjot, bet tas būtu tik baisi ilgi un nogurdinoši, ka vai bail. Iekāpt autobusā? Uzreiz vairākas problēmas:1) nav skaidrās naudas;2) vai tur varēs ielikt riteni;3) vēl vairāk kā 10 kilometri līdz vietai, kur ceļmalā Ralfam vajadzēja pacelt iepriekšējā dienā aizmirsto saslēgu.Nācās izvēlēties trulāko variantu - turpināt braukšanu ar pilnīgi tukšu aizmugurējo riteni. Vismaz par to, ka šādā veidā tiks sabojāta riepa, uztraukties nevajadzēja. Aplocei gan tas arī noteikti par labu nenāca, bet nebija jau tā, ka Romualdam šis ritenis bija sevišķi dārgs un ka viņš ar to plānotu braukt vēl gadiem ilgi. Kā būs, tā būs. Protams, sajūtas ilgstoši šādi braucot, nebija patīkamas - ritenis visu laiku smagi klabēja, viss trīcēja un drebēja, prieka no šādas braukšanas nebija nekāda. Taču virzība uz priekšu sanāca pietiekoši normāla - vismaz vidēji ar kādiem 15 kilometriem stundā šādi varēja braukt, katrā ziņā tas bija daudz labāk kā iet ar kājām. Turklāt, pateicoties lielākam satraukuma līmenim, Rodiona kājas pēkšņi vairs nebija nogurušas un sparīgi minās par spīti šādas braukšanas relatīvajam grūtumam.Velo saslēgs atradās tieši tur, kur Romāns bija to atstājis, tas tika piekabināts savā tradicionālajā vietā pie velosomas, un sērīgi lēnais klabēšanas brauciens varēja turpināties. Līdz aptuveni 25 kilometrus no Helsinkiem tālāka braukšana vairs nebija iespējama. Riepa bija tik lielā mērā izjukusi, ka tā sāka ķerties bremzēs un ritenis vairs nebija gatavs griezties. Rostislavs mēģināja to sakārtot, bet jau pēc 15 sekundēm situācija atkārtojās. Atlika vairs tikai viens variants - stumties. Optimālākajā scenārijā varēja rēķināties ar vēl 4-5 stundām uz šosejas, kas nepavisam nepriecēja, it īpaši zinot to, ka šodien saule labi sildīja un slāpes kļuva arvien spēcīgākas. Un tā viņš stumās. Ik pēc brīža garām pabrauca kāds vietējais velobraucējs, bet somi neradīja par sevi sevišķi izpalīdzīgu un iejūtīgu cilvēku iespaidu. Aptuveni trīs stundu laikā, ko Reinis stūma riteni, tikai trīs reizes viņu kāds uzrunāja, un nevienā gadījumā nebija situācija, ka kāds būtu piedāvājis palīdzību. Pirmais bija kāds sportiska paskata vīrietis, kurš painteresējās, kas noticis, tad nopētīja izjukušās riepas stāvokli un pavaicāja, vai tas vispār ir Regnāra ritenis, vai arī viņš to ir kaut kur atradis. Hā hā, ļoti smieklīgi! Tad vēl kāds pensionāru pāris izteica kādu komentāru somiski, un viena gados vecāka sieviete, garām braucot, noteica kaut ko, kas izklausījās pēc: Tev nu gan nav paveicies! Nīgrajā Latvijā nez kāpēc Rustams bija novērojis, ka velobraucēji biežāk bija atsaucīgi. Bet neko darīt - tāda ir dzīve.Viņš stūma riteni un domāja par trim scenārijiem, kas vismaz daļēji varētu viņu glābt:1) veikals ar sulu;2) bankomāts, lai varētu nopirkt autobusa biļeti;3) veloveikals.Ja būtu atrasts trešais, pārējie vairs nebūtu tik būtiski, taču nebija zināms, cik ilgi būtu jāiet līdz šādam veloveikalam. Kad viņš bija gājis jau vismaz divas stundas, vismaz vienu iepriecinošu vēsti Ruslans saņēma - viņa priekšā bija pārtikas veikals. Klunk-klunk, un apelsīnu sula deva jaunus dzīvības spēkus, un viņš turpināja savu gājienu. Tā kā braucienā uz Lahti iepriekšējā dienā viņš nebija izbraucot no pilsētas izvēlējies īsāko ceļu, šoreiz Rubens centās ietaupīt katru pēdējo metru un aizgāja drusku citur kā vakar bija braukts. Un te pēkšņi sākās viena Somijā bieži novērota iezīme - ja tu esi no pilsētas centra vairāk kā piecu, bet mazāk kā 20 kilometru attālumā, tu pēkšņi vairs neredzēsi nevienu norādi uz centru. Teju katrā krustojumā ir velosipēdistiem domātas zīmes, kas tev pateiks, cik tālu ir līdz vietējā Ziepniekkalna trešajam blokam, bet nekad - kurā virzienā un cik tālu ir centrs. Tā kā Rimanta mobilā telefona baterijas līmenis tuvojās nullei un viņš drīzumā varēja palikt pavisam bez navigācijas (un pat tāpat viņam telefonā bija ielādēta tik raupja karte, kurā knapi varēja saprast vajadzīgos virzienus), tas nepriecēja. Pāris vietās viņš izvēlējas ceļu tīri intuitīvi, un tad beidzot viņš ieraudzīja kaut ko patiešām iepriecinošu. Milzīga IKEA. Protams, IKEA nav tas veikals, kurā tu parasti atradīsi detaļas velosipēdam, bet - ja nu? Pienākot tuvāk, izrādījās, ka tur ir arī citi veikali. Pirmie atrastie gan nebija iepriecinoši - Sotka un Asko nav īstās vietas, kur meklēt jaunas riepas, bet pēc neilga laika Ričards nonāca veikalā ar nosaukumu "Hong Kong" un nopirka tur lētāko pieejam riepu un kameru. Par laimi uzgriežņu atslēga un velo pumpis viņam somā jau bija.Velosipēds tika atjaunots, un viņš varēja atkal braukt. Vu hū! Ja vēl būtu skaidrs, uz kurieni tieši būtu jābrauc, vispār būtu lieliski. Pēc vietējo ieteikuma Ritvars izbrauca cauri kādiem kapiem, tad vēl šur tur pamaldījās, un viņš bija Helsinkos. Ap to laiku viņa telefons izslēdzās pavisam, un nācās tīri pēc intuīcijas meklēt centru, uz kuru joprojām norāžu nebija, vai arī ja tās bija, tad iespējami maldinošas. Tā viņš kādu pusstundu palīkumoja, līdz beidzot nonāca kādā vietā, kur bija bijis jau iepriekš, un atlikušais bija vairs tikai laika jautājums. Tā viņš ieradās viesnīcā aptuveni pulksten piecos pēcpusdienā, vismaz trīsarpus stundas vēlāk kā būtu normāli. Taču cik viņš bija laimīgs! Pilnīgi noteikti šāda laime nebūtu bijusi iedomājama, ja viss būtu izgājis gludi. Tomēr Raimondam daudz labāk būtu pateicis scenārijs, kurā vismaz daļa šīs dienas piedzīvojumu tiktu aiztaupīta. Taču dzīvojot 1Q84.gadā, neko citu nevarēja gaidīt.
2012-04-30 09:35:20

Helsinki-Lahti-Helsinki: 1.diena

Piektdienas rītā, braucot ar velosipēdu no Helsinkiem uz Espoo, viņam radās doma, ka sestdien vajadzētu aizbraukt uz Lahti. Ērtības labad sauksim viņu par Rūdolfu. Iespējams, pasē viņu dēvē kā citādi, bet kālab, lai mēs kādam skatītos pasē? Ieskatījies kartē, viņš secināja, ka attālums starp šīm divām pilsētām ir nedaudz lielāks par 100 kilometriem, kam vajadzētu būt paveicamam bez sevišķām problēmām. Jā, viņš varētu iedomāties, ka viņa par 100 eiro nopirktais lietotais divritenis bija visai čābīgas kvalitātes un ka viņš pats vēl ne reizes šogad nebija nobraucis vairāk kā 40 kilometrus dienā. Mazliet par to padomājis, viņš izlēma - problēmu nebūs! Caur Couchsurfing viņš pieteicās uz naktsmājām pie pieciem dažādiem potenciāliem saimniekiem, un visai ātri viens vārdā Jukka-Pekka pateica: ok!Sestdienas rītā nedaudz pēc septiņiem viņš izbrauca. Kartē viņš bija aptuveni apskatījies, pa kuriem ceļiem būs jābrauc (lai nebūtu jāizmanto autobānis, uz kura velosipēdisti atrasties droši vien nedrīkst), tāpēc izbraukšana no Helsinkiem problēmas neradīja. Visai operatīvi Rūdolfs tika uz ceļa numur 140, un sāka rullēt. Viņš bija atlasījis dažus slēpņus, ko apmeklēt pa ceļam, lai braucamais posms būtu sadalīts mazākās iedaļās, jo īstenībā tieši kastes meklēt viņam šoreiz īpaši negribējās. Pirmais bija pie kāda tilta drupām, kur gan Rūdolfs slēpni neatrada, bet tas viņu neapbēdināja, viņš tikai nobildēja (briesmīgā kvalitātē) tiltu, un devās tālāk.Tā viņš brauca, vidēji ik pēc katriem 10 kilometriem bija kāds slēpnis, ne pie visiem Rūdolfs vispār piestāja, bet dažus tomēr atrada. Bija nobraukts aptuveni pusceļš, kad viņš ievēroja, ka ir "pasējis" savu velosaslēgu. Normāli viņš to turēja piekabinātu pie velosomas uz krūtīm, bet droši vien viņš to bija aizmirsis uzlikt vietā pēc tilta slēpņa. Tā kā viņš bija jau vairāk kā 20 kilometru attālumā no tilta, atpakaļ braukt negribējās, tāpēc viņš pieņēma, ka gan jau Lahti viņš iztiks bez saslēga, bet nākamajā dienā, kad brauks atpakaļ, viņš varēs to paņemt. Jo kuram gan Somijā vajadzētu velosaslēgu bez atslēgas, turklāt vēl tādu, kas atstāts nomaļā vietā 20 metru attālumā no šosejas, vietā, kur tikai aptuveni reizi nedēļā piestāj kāds slēpņotājs, bet kur normāliem cilvēkiem nav nekā tāda, ko darīt?Nomierinājis sevi, ka Somijā tāpat neviens riteņus nezog un ka arī saslēgam nekas nenotiks, Rūdolfs brauca vien tālāk, līdz viņš nonāca Mäntsälä. Pati pilsēta nav ne ar ko īpaši ievērojama, ja vien ar to, ka tajā dzimis viens grupas "Lordi" dalībnieks. Toties tā ir vienīgā puslīdz normāla izmēra pilsēta, kas atrodas tieši pie ceļa numur 140, un kurā bija iespējams apmeklēt kādu veikalu. Rūdolfs šādu iespēju izmantoja, un nopirka veikalā garo baltmaizi un apelsīnu sulu. Viņš vienmēr, kad devās garākos velobraucienos, dzēra apelsīnu sulu, jo tā allaž labi palīdzēja atjaunot spēkus. Šoreiz gan sula gadījās pašķidra, taču no enerģijas viedokļa tā nenoliedzami bija ievērojami pārāka par minerālūdeni, kas būtu Rūdolfa otrā izvēle.Pamazām braukt kļuva arvien grūtāk, kājas vairs nebija tik svaigas, un arī ceļš kļuva ar vien bagātāks ar "augšā-lejā" posmiem. Lejā, protams, nevienam nekādas raizes nesagādā, bet ar augšā ir drusku sliktāk. Rūdolfam gan joprojām izdevās braukt ar pietiekami adekvātu ātrumu, taču arvien vairāk viņu pārņēma šādās situācijās tipiskais jautājums: Kāpēc man to vispār vajadzēja uzsākt?Beidzot nedaudz pēc pulksten vieniem viņš ieraudzīja Lahti pilsētas zīmi, un varēja uzgavilēt. Protams, tas vēl nebija centrs, bet tālu vairs nebija. Rezultātā sanāca, ka ceļā Helsinki-Lahti Rūdolfs bija pavadījis aptuveni sešarpus stundas. Domājot par lielāko plānu - 200 kilometriem dienā (ko bija paredzēts īstenot kādā no nākamajām nedēļas nogalēm), varēja secināt, ka pietiekami agri izbraucot, tas būtu iespējams. Vai tas būtu prātīgi darīts, un cik ļoti iztukšots pēc šāda brauciena Rūdolfs būtu, tas būtu jau cits jautājums.Taču vēl pirms iebraukšanas Lahti centrā, Rūdolfs gribēja atrast vienu slēpni. Tas atradās kādā Pirmajam pasaules karam veltītā memoriālā pavisam blakus šosejai. Tā kā Rūdolfs pret šādiem memoriāliem parasti izturējās ar zināmu cieņu, savu velosipēdu viņš atstāja pie memoriāla vārtiem un gāja meklēt slēpni. Tiesa, apraksts bija somiski, un neko atrast neizdevās. Toties pāris minūtes vēlāk Rūdolfs ieraudzīja kādu visai tipisku labi neskūtu bomža paskata alkoholiķi vai alkoholiķa paskata bomzi dodamies projām ar Rūdolfa divriteni. Rūdolfam par laimi - ritenis tika stumts, nevis ar to brauca. Lai gan no otras puses - minētais bomzis izskatījās pēc tāda tipāža, kuru Rūdolfs noķertu arī braucošā veidā. Tā Rūdolfs pieskrēja vecim klāt un skaidrā latviešu valodā iesaucās:- Hei, atdod manu velosipēdu!Vecis kaut ko atbildēja somiski, un Rūdolfs, nebūdams apveltīts ar kaut minimālām vietējās valodas zināšanām telepātiski uztvēra veča teikto: "Vai tu vari pierādīt, ka tas ir tavs ritenis? Varbūt zini tā rāmja numuru?" Lai arī Rūdolfam naudasmakā bija kvīts par riteņa iegādi, viņam nešķita prātīgi iesaistīties garākās diskusijās ar cilvēku, kas nupat bez jebkādām ceremonijām bija nočiepis viņa riteni, tāpēc viņš latviski pateica, ka viņš ne vārda soma teiktā nesaprot un parāva riteni ar rokām. Vecis nospļāvās un riteni atlaida. Tā Rūdolfs atguva savu velosipēdu, un varēja turpināt ceļu. Vismaz vienu mācību viņš bija guvis - arī Somijā nepieķēdētu velosipēdu atstāt nav droši.Vairs ar slēpņošanu neaizraujoties, Rūdolfs aizminās līdz centram, kur izlēma sazināties ar Jukku-Pekku, pie kura dzīvoklī Rūdolfs bija sarunājis palikt gaidāmo nakti. Jukka-Pekka pieteicās ierasties centrā, lai parādītu Rūdolfam, kā nokļūt viņa dzīvoklī. Tā kā bija drusku jāuzgaida, Rūdolfs nosēdās uz soliņa netālu no pieminekļa alnim (šķiet, šādi pieminekļi Ziemeļvalstīs ir populāri) un drusku palasīja kādu grāmatu, kur parādās Air Chrysalis.Jukka-Pekka arī atbrauca ar riteni, pēc kādām 30 minūtēm. Normāls ļoti neliela auguma soms, students, pavadījis gadu Austrālijā, kur nodarbojies ar augļu vākšanu un stopošanu. Viņš parādīja Rūdolfam Lahti pilsētas centrālos apskates objektus (kuru nav sevišķi daudz), kopā viņi piekrastē iedzēra tēju/kafiju, un tad katrs devās savās darīšanās. Jukka-Pekka - nodarboties ar mantu krāmēšanu savu vecāku mājā, bet Rūdolfs - patstāvīgi apskatīt Lahti. Tā kā Rūdolfs bija bez velosaslēga, Jukka-Pekka viņam iedeva savējo, kas bija svētīgi, jo soms latvietim pastāstīja, ka somam esot divu gadu laikā nozagti trīs velosipēdi. Un tas pat pēc Latvijas standartiem nav maz.Lahti vienīgais patiešām ievērojamais apskates objekts ir tramplīnlēkšanas parks, no kura tiešraides Rūdolfs savulaik bija skatījies, dienās, kad Janne Ahonens, Martins Šmits un Adams Mališs cīnījās par augstākajām vietām šajā sporta veidā. Tāpat Lahti var apskatīt visai gleznaino Vesijärvi ezera piekrasti un kādu visai amizantu pieminekli, kas izskatās, ka varētu būt importēts no Padomju Savienības, taču patiesībā tas veltīts Somijas pilsoņu kara upuriem. Katrā ziņā - izskatās tas visai dīvaini.Visādi citādi - daudz apskates objektu šajā pilsētā Rūdolfam atrast neizdevās, kas varētu būt saistīts ar pilsētas visai īso vēsturi - pilsētas tiesības tā ieguva tikai 1905.gadā, un vispār tās izaugsme lielā mērā ir Riihimäki-Sanktpēterburgas dzelzceļa līnijas nopelns. Taču pilsēta kā tāda ir jauka, zaļa, klintīm un ūdeņiem bagāta. Ne tāda vieta, kur Rūdolfs gribētu doties nedēļu ilgā ekskursijā, bet pilnīgi normāls mērķis vienas dienas velobraucienam.Vēl mazliet pasēdējis parkā un palasījis tālāk grāmatu par "maza" un "dohta", Rūdolfs devās uz Jukkas-Pekkas dzīvokli. Vakars tika pavadīts, ēdot picu un stāstot vienam otram dažādus atgadījumus no ceļošanas pieredzes, un tā ap vienpadsmitiem gaisma tika izslēgta, un varēja iet gulēt.Dienas bilance:- nobraukti aptuveni 120 kilometri- vienu reizi nozagts un atgūts velosipēds- atrasti 7 slēpņi- nozaudēts velo saslēgs- iepazīts 1 interesants cilvēks.Un Rūdolfs nemaz nenojauta, kādas drāma viņu sagaidīs atceļā uz Helsinkiem. Bet par to - citu reizi :)
2012-04-29 20:00:06

Velo sezonas atskaite

Šogad man droši vien bija garākā velosezona manā dzīvē - ar sākumu, šķiet, 2.janvārī un noslēgumu 6.decembrī. Kilometros gan varbūt nekā izcila nebija - savu Zilupes-Rīgas braucienu tā arī nerealizēju. Bišķi jau škrobe ir, bet laikam vajadzēs sarunāt uz kādu aprīli-maiju vismaz vienu traku līdzbraucēju, jo īsti komfortabli es varbūt tomēr nejustos, vienatnē teltodams kaut kur Zilupes pievārtē. Tā kā lielāko sezonas daļu braucu bez spidometra, kopējo km skaitu aprēķināt ir pagrūti, visticamākais - atkal kaut kas ap 2500-3500km, kur lielu daļu veido garlaicīgi un vienveidīgi braucieni uz darbu. Tiesa, šogad darbs ir tuvāk kā pagājušogad un mājas-darbs-mājas sanāk kādi 7km dienā. Reāli varētu būt, ka šādā veidā (ieskaitot izbraukšanu pusdienās) salasītos ap diviem tūkstošiem km, varbūt drusku vairāk. Plus šādi tādi braucieni kopā ar Lieni, un vēl šādi tādi slēpņu apmeklējumi vienatnē.Ja pagājušo ziemu braucu bez pārtraukumiem, šoziem tomēr tā nedarīšu - tas, kāds mans velosipēds bija pēc Rīgas sāls sezonas, nav nekas patīkams. Un tā kā vecais ritenis pavasarī tika nofenderēts, jaunajam negribu tādu pat likteni sarūpēt. Diemžēl tā arī nav dabūts lietošanas kondīcijā mans "fiksītis", tas, kā izskatās, braucams varētu būt ne ātrāk kā pavasarī. Līdz ar to, sagaidot pirmo sniegu, velosipēds ir ticis nolikts malā un uz darbu tagad arvien biežāk mani ved Liene (jo viņa ir laba), bet atpakaļ - braucu ar tramvaju/trolejbusu un palasu kādu drusku Kindlā, kas arī principā nav slikti (tā gan saku pēc 3 šādu dienu pieredzes).
2011-12-09 22:50:44

Nedaudz iz pagātnes

Iesūtīju savu pirkstošanas stāstu. Daudzi gan to noteikti ir (vairākkārt) no manis jau dzirdējuši anyway.Bet bija arī jauns mini velostāsts pagājušo piektdien - braucu pa Kuldīgas ielu (ietvi), tur - sētniece. Šī bišķi pabīdās, lai es tieku garām. Nokāpju no riteņa. Dialogs:- Kad vienreiz no jums būs miers?!- Droši vien nekad. Kur tieši ir problēma?- Gan ziemu, gan vasaru te braukājat.- Un kāpēc tad nedrīkst?- Jūs neesat gājējs, tāpēc jābrauc pa ielu. (rāda uz brauktuvi, kur iebrauktas divas auto rievas, bet kur ar riteni stabili nav iespējams pabraukt)- Diemžēl pēc noteikumiem man ir visas tiesības braukt pa ietvi.- Kāda man darīšana gar jūsu tiesībām.Ok, sapratu - sētniekiem velosipēdisti arī traucē. Bet ir šāds CSN punkts:"Netraucējot gājējus, atļauts braukt pa nomali, bet velosipēdu vadītājiem - arī pa ietvi."
2011-02-15 10:54:40

Kad riteņbraucējs pats pie sava tramvaja tiek

Tā nu ir sanācis, ka uz nenoteiktu (bet domājams - ne ilgu) laiku esmu palicis bez velosipēda. Vakar atceļā no darba pie Kalnciema ielas pēkšņi konstatēju, ka aizmugurējā ratā vispār nav gaisa. Paskatos - ohoho! pārsprāgusi riepa. Jā, riepa un nevis kamera. Protams, ar kaut ko tādu varēja rēķināties, zinot to, ka man aizmugurējā riepa jau sen bija pārvērtusies par gandrīz autentisku "sliku". Un tomēr - nepatīkami. Tagad būs nepieciešams kaut kā saņemties aizcilpot līdz kādai bodei un nopirkt jaunu riepu, turklāt, ja rēķinās, ka sanāk braukt arī ziemā - ar nopietnāku protektoru, nevis pilsētas variantu.Tā rezultātā šodien uz darbu braucu ar tramvaju, un būtu varējis iekulties ziepēs. Ļoti godprātīgi sarunāju, ka Liene mani no mašīnas izlaiž pie Kalnciema ielas, kur es varēju papildināt e-talonu. To es arī izdarīju, taču nez kāpēc, iekāpis tramvajā, neiedomājos, ka vajadzētu to arī nopīkstināt, un par to atcerējos jau tikai darba dienas beigās, saprazdams, ka neviļus biju braucis pa zaķi. Taču neatkarīgi no tā, vai ir tev biļete vai nav, šobrīd man tomēr šķiet, ka vajadzētu ātrāk atkal sēsties uz riteņa, jo tā baciļu gūzma, ko jūti tramvajā sev apkārt, nav patīkama. Un vēl jo vairāk sabiedrisko transportu vilinošāku nedarīja kāda kolēģa stāstījums, ka viņa tramvajā šorīt bija iekāpis bomzis, kā rezultātā šis kolēģis esot bijis spiests pārkāpt otrā vagonā, jo viņš esot nonācis mata attālumā no apvemšanās.
2011-01-12 22:11:18

3000!

Beidzot esmu izpildījis vienu ilgu laiku veiktu uzdevumu - nobraukt sezonas laikā ar velosipēdu 3000km. Patiesībā pat nezinu, vai jebkad iepriekš man ir izdevies sasniegt šādu sezonas ODO, pēdējos gados nobraukums svārstījās ap 2000, un līdz ar trīs tūkstoši bija visai ambiciozs mērķis. Neko daudz nopietnu braucienu šogad atkal jau uzorganizēt neizdevās, plānos nākamajai vasarai atliek vesela virkne velo pasākumu:1) nedēļas brauciens pa ārzemēm (jau divas reizes šī lieta ir izgāzusies, varbūt trešā būs laba?)2) 200 kilometri vienā dienā - domājams, jau šogad plānotā Zilupe-Ērgļi-Rīga brauciena veidā;3) "veco laiku" stila brauciens ar vismaz kādu daļu no skolas laiku čomiem, ar ko kopā tika veikti neskaitāmi kilometri.Kad strādāju Bolderājā, biju domājis, ka varēšu 3k nobraukt līdz 1.oktobrim, jo rēķinājos, ka ilgāk par kādu 10.oktobri diez vai uz darbu varēšu riteņot. Taču nomainot darbu samazinājās distance, kas braucama uz darbu, vienlaikus pagarinot sezonu (jo braukt uz Mūkusalas ielu principā var kaut vai visu ziemu).Līdz ar to oficiāli 3000 kilometru atzīme sasniegta 5.novembrī, sezona sākta 2.aprīlī. Nav slikti, manuprāt. Redzēs, cik vēl nobraukšu līdz gada beigām, jo jau minēts, ka sasniegtais līmenis neliek man nolikt velosipēdu ziemot.
2010-11-05 12:39:21

Velobrauciena piedāvājums

View Larger MapMaršruts:1) ar vilcienu no Rīgas uz Zilupi piektdienas pēcpusdienā-vakarā (tizli ir tas, ka Zilupes vilciens no Rīgas izbrauc jau 16:45, bet domāju, ka varētu darbā sarunāt, ka vienu dienu izbraucu nedaudz ātrāk)2) tālāk braukšana ar velosipēdu - pirmajā vakarā vajadzētu vienkārši izbraukt kādus 10km no Zilupes un sliet teltis3) sestdien - brauciens uz Rāznas ezeru un gar to, nakšņošana kaut kur jau pie Zosnas4) svētdien - uz Viļāniem, kur ap sešiem ir vilciens atpakaļ uz RīguKopējā distance ar velo - atbilstoši Google Maps - 109 kilometri, praksē, protams, sanāks nedaudz vairāk, jo normālā velobraucienā nav nepieciešams durt visu laiku pa taisno. Taču uz divām dienām tā nepavisam nav liela distance, faktiski - tāda, kurā var piedalīties arī lielāka kompānija un nevajadzētu rasties problēmai, ka kāda daļa braucēju "nolūzt".Datums pagaidām vēl nav izdomāts. Ja nu kas - ir arī variants braucienu rīkot 22.-24.jūnijā, jo 22ajam būtu jābūt saīsinātajai darba dienai - proti, konkrēti man darbs beigsies 15:35 un nevis 16:35 kā citas dienas, kas nozīmē - normālu paspēšanu uz vajadzīgo vilcienu.Kāda ir cilvēku attieksme pret šadu velobraucienu Jāņos - to ceru noskaidrot.
2010-05-10 19:44:36

Ar velo uz Bolderāju nav bīstami

Pēdējās dienās, lai brauciens ar velosipēdu uz Bolderāju nebūtu tik ļoti bīstams, drošības labad visu ceļu veicu nevis pa brauktuvi, bet gan pa taciņu / zemes ceļu, kas iet dažu metru attālumā no Daugavgrīvas šosejas. Protams, tā ir lēnāk, bet vienlaikus arī mierīgāk. Nepatīkami gan ir daži mīksto smilšu posmi, kuros braukšana ir apgrūtināta, toties sajūtas braucot ir pilnīgi citādas kā iepriekš. Ok, nelielu posmu (no Krēmeru pagrieziena līdz vietai, kur iegriežos rūpnīcas teritorijā) tomēr veicu pa šosejas malu - bet tie ir nieka 600 metri, tā ka tas vairs nav tik nopietni.
2009-08-06 13:25:37

Ar velo uz Bolderāju? šķiet, ok

Kopš esmu nomainījis darba vietu, ceļš līdz darbam kļuvusi gandrīz divreiz garāks - vismaz atbilstoši Google Maps agrāko 4.6 kilometru vietā jābrauc 8.8 km. Un turklāt vēl liela daļa - pa nepavisam ne patīkamo Daugavgrīvas šoseju. Bet pagaidām šķiet, ka nemaz tik traki nav. No mājas līdz darbam (un tāpat - otrādi) tieku 25 minūtēs (no tām 22-23 minūtes - braukšana, pārējais - parkošanās), kas nav sevišķi daudz (uz veco darbu tiku labākajā gadījumā 18-20 minūtēs). Tā kā maršruts ir maksimāli vienkāršs, bez liela skaita pagriezienu un krustojumu, braukt var ātri un vidējais ātrums sanāk ap 25 km/h - ļoti labs rādītājs, manuprāt.Cita lieta ir ar automašīnām - Daugavgrīvas šoseja ir ļoti šaura un intensīvā satiksmē tā varētu nebūt patīkama. Taču pagaidām intensīvu satiksmi redzējis neesmu, tā ka arī tā nešķiet nopietna problēma. Un tomēr, protams, es būtu gatavs balsot par to Šleseru, kas man apsolītu izbūvēt veloceliņu gar šo ceļu. Nez, vai kāds to sola?View Larger Map
2009-06-03 11:49:44

Cik maksā laipnība krīzes apstākļos?

Katru rītu mans ceļš uz darbu ietver braucienu pār Vanšu tiltu. Centra pusē, lai tiktu pāri Citadeles ielai (jo es kā piesardzīgs cilvēks braucu pa trotuāru, nevis brauktuvi), ir divi varianti:1) sagaidīt, kamēr kāda no pa labi griezošajām mašīnām piestās (vai piebremzēs), lai tevi palaistu;2) sagaidīt, kamēr kāds autobuss no labās joslas gribēs pārkārtoties vidējā, tādējādi nostopējot griezošos mašīnu plūsmu.Tā kā es neesmu "pareiza dzimuma" persona, ar autovadītājiem - palaidējiem sevišķi labi man nav gājis nekad. Tomēr iepriekšējos gados parasti bija tā, ka vienu no trim-četriem braucieniem kāda mašīna mani palaiž. Šī gada 8 braucienos vēl ne reizi neviens mani palaidis nav. Un šodien tika uzstādīts personīgais rekords - nogaidīju 24 mašīnas, kamēr beidzās plūsma un varēju tikt pāri (iepriekšējos gados, cik atceros, 15 mani nepalaidušas mašīnas jau bija ļoti augsts rezultāts). Es jau patiesībā nekur nesteidzos - man allaž ir pāris minūtes rezervē, lai tāpat varētu ierasties darbā savlaicīgi.
2009-03-19 11:13:34

Par braukšanu ar ķiveri jeb Kā es ieraudzīju Tā Kunga gaismu

Patiesībā nekādu Tā Kunga gaismu es neieraudzīju un no apskaidrības manī nav ne miņas. Atvainojos, ja liku tev vilties, bet tāda ir skarbā patiesība, un man nav grūti būt skarbam. Esmu rūdīts tērauds. Yeah, whatever.Ko es gribēju rakstīt? Par velo ķiverēm. Vēl līdz pavisam nesenam laikam (proti - apmēram šī gada augustam) manī valdīja nepārprotama pārliecība, ka ar velosipēdu braucot ķiveres velk vien gatavie sprukstiņi un jefiņi. Kā teikt - panki dirsu neslauka. Bet tad Lienčai uz vārdadienu Kipeloff un Striped uzdāvināja velo ķiveri. Lienča, jāatzīst, nav tā aktīvākā velo braucēja, ko man nācies redzēt, līdz ar to viņai ķiverei pielietojums nesanāca gluži grandiozs. Taču kādu vakaru mēs kopā aizbraucām uz Jūrmalu, un apmēram pusceļā Lienčai apnika braukt ar ķiveri galvā un tā tika nodota man. Kopš tās dienas es ar riteni bez ķiveres gandrīz nekad nebraucu. Man nav nekāda baisā stāsta par to kā ķivere izglāba manu dzīvību vai kā es redzēju kādu notriektu velosipēdistu, kuru ķivere būtu paglābusi, bet tās trūkuma dēļ viņa smadzenes izšķīda pa visu Krišjāņa Barona ielu (posmā no LNB galvenās ēkas līdz pat vietai, kur vēl nesen bija Sporta Pils). Es vienkārši sāku braukt ar ķiveri galvā un man iepatikās, tādā mērā, ka tagad braucot bez ķiveres es jūtos gandrīz vai kails.Vai es būtu guvis kādu mācību? Vai šim ierakstam ir morāle, kas vēstī - tev būs ķiveri lietot? Nē. Ne katrs stāsts ir pamācošs (un interesants), bet šis ir MANS stāsts, un tieši šodien man gribējās TEV to izstāstīt. Ņem par labu un neēd pārāk daudz kompota!
2008-10-06 13:24:59

Which part of the road should a cycler take?

When riding a bicycle I regularly heard "friendly" words from both pedestrians and drivers. The first ones shout at me for riding the bicycle on the pavement: You should be on the street, you demented moron! - so they say.And when I`m on the street I get honked at and shouted at by drivers (it doesn`t matter, how close to the right side of the street I ride my bicycle, I`m still offending them): Move away from the street, you retarded faggot! - so they say.And I always have the dilemma - which way to choose, as in both cases I`m the target of cursing. And I wonder - why? According to traffic rules I can ride my bike in the street, if I`m close enough to the right side; and I can ride it on the pavement, if I don`t disturb pedestrians. The problem is that for some reason both drivers and pedestrians usually considers cyclists as some kind of untermensch - that is worse than themselves, so they think that pushing around a cyclist and letting their anger out.And how can I prove them that in all the years that I have been cycling not once have I crashed into a pedestrian and not once have I done damage to a car (although I was hit by a car once but it was not my fault then).
2008-09-24 16:45:39

Bicycle trouble

Yesterday when I went out from work from my lunch brake I noticed that the rear tyre on my bicycle had gone flat. I wasn`t too happy about it as it meant that I would be walking and not riding on my way home. That wouldn`t be that bad, of course, as even walking it takes me less than an hour to get home, so I shouldn`t be complaining. However just as I left the office it started pouring. And walking in rain is less pleasant than walking when there`s no rain. As closer I got to my home, the stronger got the rain, so I got home 100% wet. And what happened afterwards? Just as soon as I had entered the front door, it stopped raining. Now isn`t it one heck of a coincidence?Anyway, later in the evening I decided to change the inner tube, so I could use the bicycle tomorrow (today). I knew that I had a spare tube at home, so it should have been a task of 10-15 minutes. But then I noticed a problem - the old tube`s valve was in the bicycle standard, while the new one - in the car standard (that is - significantly wider). And the hole where the valve should go on the rim of the wheel was also in the bicycle standard, so my new inner tube just didn`t fit in. What options did I have? I decided to repair the old tube, yet it proved to be impossible as its problems (so it appears at least) were not because of a hole but because of a malfunctioning valve, and there`s no way for me to repair a valve. So I could either buy a new matching inner tube the next day or make the valve hole bigger. As I hate going to work by public transportation in summer, I chose the first option. With the help of a big screwdriver and a hand-drill over 20 minutes I managed to make the hole big enough for the valve to fit in. So now I have a car standard inner tube on the rear wheel of my bike, and I`m happy about it.
2008-07-01 08:58:02

Ar velosipēdu uz skolu

Savos daudzajos velo braucienu aprakstos kaut kā aizmirsu aprakstīt, manuprāt, ģeniālāko savu izgājienu - braucienus uz skolu ar velosipēdu. Ar šādu ieradu Uldis un es aizrāvāmies, manuprāt, devītajā klasē (iespējams - desmitajā). Vispār jau braukt uz skolu ar riteni nav nekas dīvains, bet gadījumā, ja viens no braucējiem dzīvo no skolas piecu minūšu gājumā ar kājām, bet otrs - septiņu, un riteņa novietošana garāžā skolas pagalmā prasa tikpat laika, cik ceļš līdz skolai, par zināmu dīvainību runāt tomēr var.Ilgi gan mums šis prieks negāja, turklāt vairāku iemeslu dēļ nācās no tā atteikties. Vispirms Uldis kā jau labs draugs nosūdzēja skolas dežurantei, ka man braukšana ar riteni uz skolu tāda māžošanās vien esot, jo patiesībā es dzīvoju gandrīz skolai blakus. Tad man neatlika nekas cits kā nosūdzēt Uldi pretī. Dežurante solījās mums garāžas atslēgas vairs nedot un bija diezgan sašutusi par šādiem velobraucējiem, bet mums par to, protams, bija viens pīpis. Būtiskākais tomēr bija tas, ka šādi braukt uz skolu PATIEŠĀM nebija sevišķi izdevīgi no laika patēriņa viedokļa. Tad jau jēdzīgāk bija katru dienu pēc skolas braukt ar riteņiem uz Mežaparku vai trijatā ar Ziņģi stundām ilgi spēlēt novusu.
2008-03-31 10:19:38

Sniegs

Braucot uz darbu ar velosipēdu, šodien mani neatstāja doma, ka varbūt, izvēloties, kad sākt velosezonu, prātīgāk ir paskatīties ārā pa logu, nevis kalendārā. No otras puses, šādā laikā braukt īstenībā ir pat tīri forši (ja vien mazāk snigtu sejā). Turklāt, redzot, kādi ir korķi uz ceļiem šādā rītā, ar riteni es tiešām pārvietojos ievērojami ātrāk.
2008-03-26 10:28:45

Mana velogrāfija: 4.daļa

Nobeigums. Skat.: 1.daļa, 2.daļa, 3.daļa.2001.gada rudens bija citāds kā visi iepriekšējie rudeņi – skolas vairs nebija, bija augstskola, citiem bija arī darbs (manā gadījumā bija piepelnīšanās, nevis regulārs darbs). Līdz ar to arī velobraucienu ziņā situācija sāka mainīties – vairs nebija iespējams kā “vecajos” laikos katru dienu kaut kur aizbraukt (kā savulaik ar Uldi I. gandrīz katru dienu pēc skolas bez mazākā iemesla braucām uz Mežaparku un atpakaļ). Parādījās viens jauns brauciena maršruts – uz universitāti, kuras iekšpagalmā mans velosipēds nostāvēja diezgan daudz stundu.Brīvdienās tomēr braukājām pietiekami bieži – ar Ziņģi vai bez Ziņģa devos pie N.R. un kaut kur braucām, lielākoties gan šie braucieni nebija īpaši tāli, bet vismaz principā mēs kaut kur braukājām. Nekādu dižo braucienu, kurus tagad ar nostaļģiju varētu atcerēties, gan vairs nebija. Lielos “izrāvienus” bija aizstājuši braucieni no kategorijas “apciemojam Ģirtiņu” vai “pabraukājam Anniņmuižas mežā”.Šādi izskatījās mans Anlen velosipēdsTā gāja līdz 2002.gada pavasarim-vasarai (starp citu, ap šo laiku ziemas pārtraukums starp sezonām bija sarucis pavisam īss). Nē, 2002.gadā neviena epohāla velobrauciena nebija, bet bija kas cits. Vispirms man kaut kad maijā pie LU nospēra velosipēdu, par ko biju ļoti vīlies, bet nākamajā dienā kopā ar N.R. izstaigājām vairākus veloveikalus, līdz nopirku sev jaunu “Anlen Ariel” velosipēdu, kas pēc klases bija stipri līdzīgs manam iepriekšējam ritenim.Ar jauno riteni mans populārākais braucienu maršruts bija uz Jūrmalu, kurp maija beigās-jūnijā devos vienatnē gandrīz katru dienu ar mērķi tur pildīt mājasdarbus pirmajai vasaras sesijai. Īstenībā citu variantu kā braukt vienatnē man tolaik arī nebija – darba dienās N.R. un Bū strādāja, Ziņģis bija praksē jūrā, Scs bija vienkārši pamatīgi atsevišinājies no mūsu kompānijas. Un tad es iepazinos ar Lienču, kas arī manus velo ieradumus dabiskā kārtā mainīja.Pirmajā mūsu pazīšanās vasarā es vairākkārt veicu vienatnē spurtus Zasulauks-Kauguri (tie varētu būt kopsummā kādi 30 kilometri vienā virzienā), arī ar Lienču šur tur pabraukājām, bet manā velobraucēja biogrāfijā bija sācies acīmredzams noriets. Kas bija garākais brauciens 2002.gadā? Es pat nepateikšu. Varbūt pēc Ziņģa atgriešanās no jūras veicām kādu nopietnāku distanci? Neesmu pārliecināts. Pilnīgi iespējams, ka vairāk par kādiem 60-70 kilometriem tā arī ne reizi šajā gadā neveicu, kas, protams, nav nekas dižs.Ziņģis un es pie klasiskā Jūrmalas grausta2003.gads. Ievērojamākais brauciens bija kopā ar Ziņģi un N.R. uz Lielupes ieteku jūrā, bet ne tāpēc, ka tas būtu tāls velobrauciens (par tālumu tur runāt būtu smieklīgi), bet mūsu izgudrotā pilnīgi bezjēdzīgā sporta veida – sēdekļu mētāšanas – dēļ. Un tad man atkal nozaga velosipēdu. Šoreiz gan aizgāja kopā divi velosipēdi – mans “Anlen” un N.R. vecais labais “TREK”. N.R. jau pēc pāris dienām iegādājās jaunu velosipēdu – masīva paskata “Giant”, bet es atmetu ar roku, man bija apnicis, ka man tik bieži zog velosipēdus, turklāt dižas vajadzības pēc velosipēda arī vairs neizjutu – braucienu mums bija tik maz, ka saukties par velobraucēju vairs īsti nevarēju.Pēc kāda laika gan nopirku kaut ko velosipēdam līdzīgu – par piecīti iegādājos pusizjukušu padomju velosipēdu, kuru sākotnēji domāju saremontēt un kļūt par tādu kā Scs atdarinātāju. Tomēr faktiski izrādījās, ka mans “jaunais” ritenis bija ne tikai ļoti sliktā stāvoklī, bet tas arī bija kaut kā dīvaini konstruēts, ka ar to braucot neizbēgami sākās sāpes kreisajā plecā. Līdz ar to kopumā ar šo nezvēru veicu labi ja pāris desmitus kilometru, līdz tas nonāca savās mūža mājās – pagrabā.Converse kedas un velocimdi nedara mani par lielāku velobraucēju kā lakats un lietusmētelisPagāja gads, pienāca 2004.gada vasara un es tomēr saņēmos iegādāties jaunu velosipēdu – vislētāko pieejamo “Rock Machine” modeli, kāds bija atrodams. Protams, ne tam bija klase, ne komforts, bet jauno laiku vajadzībām – braukāšanai uz lekcijām – ar to bija vairāk nekā pietiekami. Viens puslīdz jēdzīgs brauciens šajā vasarā mums tomēr sanāca – ar Lienču, Bubļiku un N.R. izbraucām Cēsu-Valmieras maršrutu. Šis brauciens iezīmējās ar to, ka tajā "nolūza" Lienča, kā rezultātā Bū un N.R. aizbrauca mums pa priekšu. Vispār uz šo laiku N.R. bija kļuvis jau par dominējošo velosipēdistu mūsu kompānijā, proti, viņš ar Noru bija vienīgie, kas braukāja patiešām regulāri un nopietni, bet viņu stāsts nav mans stāsts.Pirms Limbažu velobrauciena2005.gadā arī bija tikai viens brauciens, par kuru būtu vērts pastāstīt – ar Ati un divām Lienēm apkārt Limbažiem. Raugoties uz iepriekšējo gadu standartiem, tas nebija nekāds dižais sasniegums – divās dienās knapi pāri par 100 kilometriem, bet pieticīgajos velo braukšanas apstākļos, kādos biju nonācis, nu jau arī tas vairs nebija tik maz. Protams, braucienu mazliet izbojāja regulāri līstošais lietus un fakts, ka biju sapūdējis savu telti, bet tā jau ir cita tēma.Tikām par 2006.gada piedzīvojumiem ar velosipēdu man vispār nav nekā ko teikt. Šķiet, ka vienreiz bijām Baltajā kāpā, kaut kad pabraukājām pa Rīgu, bet būtu smieklīgi to visu saukt par “velobraucieniem”. Ja pieņem, ka 1999.-2002.gadā šādu “braucienu” man bija pāris simti, bet 2003.-2007. - labākajā gadījumā pāris desmiti, nākas izdarīt bēdīgus secinājumus.Pie UEFA mītnes NionāVispār par pēdējiem kādiem 4 gadiem man bija tikai viens brauciens, par kuru varu kaut kādā mērā lepoties, un tas bija 2007.gada februārī, kad biju komandējumā Ženēvā un veicu braucienu uz Lozannu, pievarot dienas pirmajā pusē pāri par 100 kilometriem. Ilgstoši netrennētais organisms gan pamatīgi niķojās un šis brauciens bija patiešām smags, bet vismaz reizi par ilgiem laikiem varēju teikt – jā, es to vēl varu! Viens ir droši – ja man vēlreiz vajadzēs braukt uz Ženēvu, tad vajadzēs kādās brīvdienās šo sasniegumu pārsist un veikt divās dienās pilnu loku ap Ženēvas ezeru (ap 220km).Šodien ir 2008.gada 24.marts. Esmu apņēmības pilns šogad veikt vismaz vienu “nopietnu” velo braucienu. Vai šī apņēmība pāraugs arī darbos, laiks rādīs.
2008-03-24 12:06:04

Mana velogrāfija: 3.daļa

Turpinājums. Skat.: 1.daļa, 2.daļa.Ziņģis pie Scs mājas pārdomā dzīviPar gadiem man kaut kas tagad ir pilnīgi sajucis, bet laikam sanāca tā, ka Ziņģim savs velosipēds parādījās kaut kad vienpadsmitās klases laikā un tuvāk mācību gada sākumam pie saviem velosipēdiem tika arī N.R. un Buu. Mēs – vecie velobraucēji – Ziņģis, Sīcis, es – uz šiem jaunajiem veloentuziastiem raudzījāmies ar zināmu skepsi, ka viņiem velosipēdi nopirkti tikai izrādīšanās pēc, ka par intensīviem velo braucējiem viņi nekļūs. Laiks parādīja, ka attiecībā uz Bū sava tiesa tur bija, bet par N.R. to gan nevar teikt, jo – un tas man ir jāatzīst – vairākus pēdējos gadus viņš gadā nobrauc ievērojami vairāk kilometru nekā es.Velobraukšanas kompānijā līdz ar to pamazām notika pārmaiņas – Uldis I. vairs ar mums tik bieži kopā nebrauca, viņam bija parādījusies personīgā dzīve, bet par jauno velo sastāvu kļuva kompānija: N.R. (laba violetas krāsas Trek velosipēda īpašnieks), Bū (viņa Rockmachine Outpost bija pilnīgi pieņemams), Ziņģis (Rockmachine Manhattan viņam nokalpoja ilgus gadus), Scs (“nekad nepirkšu moderno riteni!” - tāds bija viņa sauklis) un es (“Jaguar” - tā ir laba velosipēdu ražotāju firma) – tāds pats sastāvs, kādā pavadījām kopā lielāko daļu laika arī bez velo braukšanas. Ar Uldi I. vēl atceros, ka vienreiz tiku braucis kopā ar Vērpi apciemot tā vectēvu kaut kur Jaundubultos (vai tas bija 10. vai 11.klasē – tagad vairs nezinu).No šīs pirmās jaunā sastāva vasaras braucieniem visspilgtāk atmiņa man palikuši divi – pirmais braucens uz Saulkrastiem un mans un Bubļika varoņeposs – brauciens uz Madonas rajonu.Sāksim ar pirmo, kas bija pēdējais mans fiziskās pārbaudes fiasko. Tolaik mēs vispār bieži braukājām uz Saulkrastiem pie Bū, bet parasti – ar vilcienu. Taču tajā reizē mēs braucām ar riteņiem. Dalībnieku sastāvs bija diezgan neparasts – es, Scs un Agnija (viena no tā sauktajām “Skļifovska vāverēm”). Īsi sakot brauciena pamata specifika bija tāda, ka es atkal “nolūzu” un man brauciens prasīja stipri daudz laika. Taču pamata triks, ja pareizi atceros, bija tajā, ka arī pārējie divi brauca ar pamatīgu atstatumu – Scs nesās kā vēja spārniem, Agnija kaut kur pa vidu, un es atpaliku daudzus kilometrus un droši vien ceļa mērķi sasniedzu par kādu stundu vēlāk. Būdams visilggadīgākais velo braucējs no trijiem, es droši vien jutos totāli pazemots (labi, ka savu tās dienas emocionālo stāvokli īpaši vairs neatceros). Tikām atceļā Scs laikam atkal aiznesās (viņš kaut kur steidzās), bet vismaz es tik nežēlīgi nenolūzu (lai gan jāsaka, ka atšķirībā no turpceļa, kurā izjustais nogurums man joprojām labi palicis atmiņā, atceļu es neatceros – zinu tikai to, ka ar vilcienu atpakaļ nebraucu). Bubļiks ar pārsistu celi pie BērzukrogaTomēr vasaras pēc 11.klases galvenais brauciens bija tas, ko mēs ar Bū veicām kaut kad tuvāk vasaras beigām. Stāsts tam visam apakšā bija stipri muļķīgs un vairāk vai mazāk bezjēdzīgs. Īsi sakot – bija mums radies tāds prikols, ka mēs varētu apciemot viņu “laukos” visas “Skļifovska vāveres”. Mēs bijām jau pabijuši kaut kur aiz Lapmežciema pie Danas (kuras mātei Bū mēģināja pārdot kaut kādus plastmasas traukus, ar kuriem tolaik bija aizrāvies), un numurs divi sarakstā bija Agnija, kurai bija lauki Aronas pagastā (netālu no Madonas).Protams, Agnija par mūsu gaidāmo ierašanos informēta nebija (un priecīga – vēl jo mazāk), bet es vienmēr esmu bijis traku iniciatīvu atbalstītājs (Bū kaut ko tik absurdu, domāju, bez manis uzsācis nebūtu). Tātad – mēs braucām pa šoseju uz Madonu. Jau kaut kur pie Rīgas robežas Bubļiks skaisti nolidoja no velosipēda un pārsita celi, kas pēc tam viņam ilgstoši asiņoja (Bū vispār tolaik salīdzinoši bieži iekļuva dažādās velo avārijās), bet mūsu braukšanas tempu tas nekādi neietekmēja. Pie Bērzukroga mēs iekļuvām pamatīgākajā lietusgāzē, es uzrādīju personīgo rekordu ūdens patēriņā – divos piegājienos izdzēru 3,5 litrus minerālūdens, un ap pulksten sešiem pēcpusdienā mēs bijām sasnieguši savu ceļa mērķi, veikuši aptuveni 160 kilometrus – mans rekords uz to laiku, Bubļika visu laiku rekords. Dīvainākais bija tas, ka mēs pat nebijām nereāli pārguruši. Par sevi es tolaik jau biju puslīdz drošs, ka man vajadzētu varēt ar šādu distanci galā tikt, jo biju ļoti daudz iepriekš braukājis, bet arī Bū bija līmenī pateicoties tam, ka katru dienu vasarā viņš ar velosipēdu brauca uz Mārupi, kur piedalījās savas māsas mājas celtniecībā.Jā - šī nenoteiktā dzimuma un seksualitātes būtne esmu es. Yuck!Kā jau minēju, Agnijas pārsteigums mūs ieraugot, nebija īsti pozitīvs, bet tas nekas. Kopumā mēs tur sabijām līdz aiznākamās dienas rītam, kad uzsākām atceļu. Savā ziņā es brīnos, cik labi mēs tajā trešajā dienā atkal mināmies – jo dienā pa vidu mēs ar pamatīgām pūlēm bijām varējuši aizbraukt līdz kaut kādam tuvējam ciematam, kopā tad nobraucām maksimums divdesmit kilometrus, bet bija ļoti smagi. Tikām atceļš atkal gāja pietiekami raiti. Tiesa, man kaut kā šis brauciens bija pietiekami piegriezies un es Bū pierunāju Siguldā iekāpt Rīgas vilcienā. Tas pat nebija noguruma dēļ vai baidoties, ka atkārtosies iepriekšējā mana Siguldas brauciena scenārijs – laiks bija ap dienas vidu, pat lēnām ripinoties mēs bez problēmām tiktu uz Rīgu. Bet lieta ir tāda, ka braucieni pa šoseju tomēr nav sevišķi laba izklaide un pēc ilgāka laika tie kļūst stipri apnicīgi un Pleskavas šoseja vispār nav fenomenāli saistoša.Vispār šīs divas vasaras – pēc 11. un pēc 12.klases bija visintensīvākās velobraukšanas laiks. Uz Saulkrastiem vien tiku braucis ne mazāk kā piecas reizes. Vismaz vienu reizi – vienatnē. Bet šis vienatnes brauciens, protams, nebija pats atmiņā paliekošākais (vienīgais, ar ko tas bija zīmīgs, ka ievēroju savu vēlāk ļoti iecienīto stratēģiju – bez vajadzības neapstāties, braukt, kamēr ir spēki).Pie Bemberu ceptuves kādā no daudzajiem Saulkrastu braucieniemPar interesantākajiem Saulkrastu braucieniem: viens no tādiem neapšaubāmi bija tas, kurā Scs pazaudēja savu somu ar kompaktdiskiem. Vairs neatceros, kā toreiz bijām uz Saulkrastiem aizbraukuši (proti, vai tas bija kāds no ievērojamajiem braucieniem vai nē), bet situācija bija tāda: mēs braucām trijatā – Scs, N.R. un es. Tā kā es biju manāmi apslimis, tika izlemts Lilastē iekāpt vilcienā un braukt uz Rīgu, ar veselību kā teikt nav ko riskēt. Izkāpām mēs no vilciena gan nevis Rīgā, bet kaut kur pierīgā (nezinu, kas mūs dīdīja tā darīt, laikam bijām izlēmuši, ka nedaudz pabraukāties tomēr par ļaunu nenāks). Taču gandrīz uzreiz attapāmies, ka Scs vilcienā atstājis savu somu, kurā līdzās viņa drēbēm bija vairāki legālie mūzikas kompaktdiski, kurus viņam nepavisam negribējās pazaudēt. No tā, starp citu var secināt, ka Saulkrastos bija bijis kāds “tusiņš”, tāpat vien jau diski līdzi nevienam nebija. Izteikšu pieņēmumu, ka tā varētu būt bijusi Scs 17. dzimšanas diena, tātad datums – ap 2000.gada 29.jūliju (lai gan tikpat iespējams, ka tas bija kāds cits pasākums). Kā lai arī nebūtu, mēģinājām vilcienu panākt. Scs bija tik ļoti aizsvilies domā, ka tas būtu iespējams, ka mēs ar N.R. viņam līdzi neturējām un viņš aizgāja mums garām kā viesulis. Mēs tikām braucām savā tempā un, sasnieguši Rīgu, uzzinājām, ka somu Scs atgūt izdevies nebija.Otrs zīmīgākais brauciens uz Saulkrastiem bija mums ar Ziņģi divatā (droši vien – pēc 12.klases). Tā bija viena no retajām reizēm, kad vienā dienā veicām gan turp-, gan atpakaļ ceļu (kopā – ap 100 km). Turpceļā nekas vērā ņemams nenotika, viss labums sākās jau Saulkrastos. Tur mēs kopā ar Bū aizgājām uz mežu, bet Ziņģis bija nopircis vienu tumšo “Vanaga” alu plastmasas pudelē. Mēs ar Bū spriedelējām – kurš izrādīsies uzvarētājs – Ziņģis vai alus. Acīmredzami uzvarēja otrais, jo atpakaļ brauciens uz Rīgu man atmiņā ir palicis kā viens no spraigākajiem piedzīvojumiem manā velobraukšanas pieredzē. Kāpēc? Tāpēc ka Ziņģis bija pamatīgā pālī un nevarēja nobraukt taisni, regulāri izbraucot šosejas vidū. Vienā no situācijām es pat ievēroju, ka viņš brauc aizvērtām acīm – atpūšas. Mēs piestājām pie tā sauktā Apaļā ezera, kur Ziņģis nopeldējās un pēc tam atkal bija tīri jēdzīgā kondīcijā (vismaz – salīdzinoši ar to, kāds viņš bija iepriekš). Alu viņš līdz galam tā arī neizdzēra – tas kaut kur tika izmests, starp citu, šajā braucienā uzstādījām apstāšanās reižu rekordu – manuprāt, mēs stājāmies kādas 7 reizes 50 kilometru maršrutā, kas uz to laiku jau nebija nekāds labais rādītājs. Bija vēl viens brauciens uz Saulkrastiem, kurā devāmies trijatā - Ziņģis, N.R. un es, lai tur Bū palīdzētu malkas skaldīšanā. Tā kā es un Ziņģis bijām N.R. pamatīgi nokaitinājuši, jo kamēr mēs skaldījām malku, viņš sēdēja un neko neskaldīja, beigās viņam atbrauca pakaļ tēvs un velosipēds tika iekrāmēts mašīnā. Tas gan ir jāatzīst, ka mēs bijām stipri nejauki (reizēm).Bijām arī ĶemerosKopumā dažādu braucienu mums tolaik bija ļoti daudz – katrā nedēļas nogalē tādi bija viens vai divi. Kaut kā sanāca, ka ar Scs kopā braukājām salīdzinoši retāk (jo viņš bija “sliktais” līdz ar to, ka bija vairāk iecienīts pretējā dzimuma vidū), visvairāk braucienus veicām trijatā – Ziņģis, N.R. un es. Bubļiks vairāk braukāja pirmajā vasarā, otrajā mazāk. Kas arī nebija brīnums, jo visai ātri pēc skolas beigšanas Bū bija iekārtojies darbā un līdz ar to pārstāja būt viens no mums – parastajiem braucējiem.Mūsu standarta maršruti tātad bija – uz Saulkrastiem, uz Jūrmalu, ar Ziņģi vienreiz aizbraucām arī nopeldēties Ķīšezerā, reizēm veicām arī lielākus līkumus, kaut kad vienreiz ar N.R. un Ziņģi braucām garāku posmu ap Ķīšezeru (toreiz sēdējām pieturā kaut kur galīgos laukos un skaitījām, cik no garāmbraucošajām mašīnām bija VW Golf). Attiecībā uz Ķīšezera braucienu var pieminēt, ka tas sākās kā gluži vienkāršs brauciens uz Zaķumuižu, kura gaitā mēs nomaldījāmies un sākām pilnīgi bezmērķīgi braukāt pa mežu, uz dullo izvēloties, kurp braukt tālāk, ar vienīgo mērķi - izvairīties no lielajiem ceļiem.Tā izskatījās N.R. kamera brauciena beigāsNo braucieniem, kuros piedalījās Scs, ievērojamākā bija mūsu tūre uz Pelēm – ir tāda apdzīvota vieta salīdzinoši netālu no Mārupes. Tas brauciens bija zīmīgs ar to, ka tajā mēs jau pašā sākumā pamatīgi salijām, tad nekādi nevarējām atrast to vietu, uz kuru braucām (tur arī faktiski nekā apskates vērta nebija), bet galvenā dienas atrakcija bija N.R. velosipēda aizmugurēja kamera, kura sākumā cītīgi laida gaisu, bet beigās pavisam pārsprāga. Beidzās tas ar iespēju N.R. dažus kilometrus velosipēdu nest uz pleca. Tā gadās.Uldis, Dana, N.R. - Ādažu benzīntankāReizēm braucienos piedalījās arī mazāk aktīvi mūsu pasākumu dalībnieki – vienreiz uz Saulkrastiem braucām ar Uldi I. un Loti un vairākām “vāverēm”; kaut kad bija arī Saulkrastu brauciens, kurā mums piebiedrojās Gints (vai arī tas bija Ģirts?). Kaut kad braucām ar divām no “vāverēm” uz Balto kāpu (Dana un Nora?), viņas nepavisam nebija sajūsmā par braukšanu pa draņķīgas kvalitātes ceļiem (vai arī par mūsu sabiedrību – kāda starpība). Bija arī brauciens uz Rīgas lidostu. Īsi sakot – braucienu bija tik daudz, ka tagad tos pat uzskaitīt ir smags darbs un divās intensīvākās braukšanas vasarās mēs veicām patiešām neskaitāmus kilometrus. Ziņģim vēl bija viņa vairāki braucieni uz Mālpili, es tīri sporta pēc regulāri rullēju turpu-šurpu pa velo celiņu.Piemērs ar barankāmVēl viena piebilde: mūsu uzturs tā laika velobraucienus sastāvēja no divām lietām – barankām un minerālūdens (reizēm – kolas, bet obligāti barankām). Es esmu bijis baranku cienītājs kopš laika gala, bet draugi, šķiet, man pielāgojās, pieņemot, ka barankas – tas ir labākais velosipēdista ēdiens.Pārskatot tās nedaudzās bildes, kas man ir no šiem braucieniem, varu secināt, ka gandrīz visi augstāk aprakstītie braucieni notikuši vai nu 2000.gada vasarā vai 2001.gada vasaras pirmajā pusē, jo augustā es iegādājos savu gaišzilo Rockmachine un uzticamais “Jaguar” tika diskvalificēts kā transporta līdzeklis. Par to, kā es ar savu “Jaguar” biju noņēmies, varētu uzrakstīt atsevišķu stāstu – tam bija mainītas riteņu rumbas (vairākkārt), centrālais monobloks, pedāļi un pat vienreiz metināts salūzušais rāmis. Tomēr ievērojot to, cik daudz tolaik braukājām, tur pat nevajadzētu brīnīties. Jaunais RM velosipēds bija gan vieglāks par manu veco, gan kvalitatīvāk taisīts, gan aprīkots ar priekšējo amortizatoru. Tā pirmais īstais pārbaudījums bija Liepājas brauciens, kas vienlaikus bija pēdējais mans “lielais” veikums velo braukšanā, bet tolaik to vēl nenojautu.Cik mēs stilīgi...Mēs bijām pārliecināti, ka pieaugušo dzīve un autovadītāja apliecības iegūšana neko mūsu velobraukšanas ieradumos neizmainīs. Ka tik ne tā.Turpinājums sekos
2008-03-21 15:24:21

Mana velogrāfija: 2.daļa

Turpinājums rakstam Mana velobiogrāfija.Kā jau minēju pirmās apraksta daļas beigās, ap kādu 6.-7. klasi velosipēdi bija pilnīgi izgājuši no modes. Ja ne Uldis I., pilnīgi iespējams, ka visi mani tālākie velobraucieni nekad arī nebūtu notikuši. Pat vēl trakāk – es pat neizslēgtu varbūtību, ka ne tikai manējie. Ja velosipēdu nebūtu Uldim un man, tā nebūtu arī Ziņgim. Ja vienīgais velosipēda īpašnieks mūsu draugu lokā būtu Scs (kuram velosipēds faktiski tāpat bija brāļa), diez vai viņš daudz braukātu. Līdz ar to velobraukšana nebūtu populāra tēma un velosipēdus nenopirktu N.R. un Bū (jo nebūtu kompānijas, kurā notiek velobraucieni). Turpinot attīstīt teoriju – iespējams, ka visu mūsu dzīves būtu iegrozījušās savādāk, ja kādu dienu pēc 9.klases beigām Uldis nebūtu man paziņojis, ka viņš ir nopircis jaunu velosipēdu. Protams, varbūt viss augstāk rakstītais ir kaķa murgi, bet – vai tu vari par to galvot?Tātad, kādu dienu vasarā pēc devītās klases un pirms ģimnāzijas sākuma Uldis nopirka “Jaguar” velosipēdu. Tas bija īsts MTB velosipēds, ar 21 ātrumu, divām rokas bremzēm un šausmīgi masīvu rāmi. Tam laikam tas bija arī (pēc mūsu standartiem) stipri padārgs – 109 lati veikalā “Trek”. Nezinu, kādā veidā man izdevās dabūt no vecākiem naudu tāda paša velosipēda iegādei, bet izdevās, un tā ar vienas dienas starpību ar Uldi arī es kļuvu par lepnu kalnu velosipēda īpašnieku. Tolaik es pat nenojautu, ka 18 kilogramu svars velosipēdam skaitās kaut kas liels.Pirmie izbraucieni notika netālu – turpat pa tuvējo apkārtni, taču pamazām mēs sākām justies drošāki par saviem spēkiem un sākām uzņemties tālākas distances. Pirmais mūsu “nopietnais” brauciens bija uz Vārnu krogu un Balto kāpu. Mazāk kā gadu iepriekš mēs daļu šī maršruta bijām gājuši kājām ekskursijā ar tā saukto Svoloču (tā būtu pelnījusi atsevišķu aprakstu un varbūt pat kādreiz tādu saņems), bet ar velosipēdiem gluži tik intensīvi pa purviem mēs nedevāmies, toties mums izdevās cits sasniegums – nomaldīties mežā un ilgstoši meklēt ceļu. Tomēr beigās mēs to, protams, atradām (citādi es diez vai rakstītu šo velogrāfiju) un pat laimīgi nokļuvām mājās. Pilnīgi pārguruši, bet guvuši apliecinājumu savam pārdabiskajam spēkam velobraukšanā.Vēl pēc nedēļas devāmies nākamajā braucienā – nu jau uz Jūrmalu, kas pēc mūsu standartiem bija vispār īsts varoņdarbs. Aizbraukuši līdz Majoriem un atpakaļ, mēs jutāmies kā īsti pasaules čempioni velo braukšanā (protams, atceļā mēs neskaitāmas reizes apstājāmies, lai atpūstos). Kad kāds vecāks paziņa man teica, ka aizbraukt līdz Majoriem jau nav nekas dižs, es pat apvainojos.Mūsu pirmajā velo sezonā diezgan bieži braucienos iesaistījās arī Ziņģis, kuram gan sava velosipēda tolaik nebija, bet viņam bija izdevies gluži labu riteni aizņemties no paziņām. Faktiski tolaik velobraucieni notika trijos dažādos dalībnieku sastāvos – Uldis un es; Uldis un Ziņgis; un mēs visi trijatā, tā vismaz bija ar garākajiem braucieniem, ar Ziņģi divatā garākos braucienos nedevāmies, jo visas velobraukšanas galvenais entuziasts tolaik bija Uldis – visrūdītākais no mums trijiem. Vismaz vienu reizi bija arī gadījums, kad Ziņģis brauca ar mana māsasvīra trīs ātrumu vācu “drātēzeli” - toreiz aizbraucām līdz Jaundubultiem.No tiem laikiem, kad velobraucieni nebija iedomājami bez Ulda līdzdalības, varu pieminēt vēl dažus. Viens no tiem bija mana lielākā izgāšanās velo braukšanas vēsturē – mēs braucām trijatā ar Uldi un mūsu bijušo klasesbiedru Didzi, kas bija vairākus gadus trenējies velobraukšanā, bet es “nolūzu” vēl pie Rīgas robežas un visai drīz pateicu: “Brauciet tālāk bez manis.” Pavisam lēnā tempā aizripinājos līdz Jūrmalas robežai, lai vismaz teorētiski varētu teikt, ka līdz Jūrmalai esmu ticis.Patiesību sakot, tolaik braucieni, kuros neizturēju, nebija nekāds retums. Atlētisks es nekad neesmu bijis, un bez nopietna darba kaut cik normālu velobraucēja kondīciju sasniegt nav iespējams.Tolaik visiem mūsu braucieniem bija viens mērķis – sagatavoties lielajam triecienbraucienam uz kaut kādu vietu apmēram 90 kilometru attālumā no Rīgas, kur bija paredzēta kaut kāda nometne no skolas. Es īstenībā (tā man vismaz tagad šķiet) nopietni domājis par to īsto braucienu nemaz nebiju, bet tas taču neliedza gatavoties.Vēl mums bija divatā viens tīri labs brauciens uz Ķemeriem (tā laika distances rekords – ap 90 kilometriem vienā dienā), toreiz braucām divatā ar Uldi. Tā kā šis brauciens notika neilgi pēc manas katastrofālās izgāšanās braucienā ar Didzi, biju ļoti priecīgs, ka toreiz sevišķi traki noguris nebiju (vismaz ne tādā mērā, ka ar savu vilkšanos traucētu Uldim).Vēl bija daudz īso braucienu – uz tuvo Jūrmalu (pēc pirmajām reizēm tas vairs nebija tik grūti), tomēr “agrīnās” braukšanas fāzes virsotne un vienlaikus – dziļākā bedre man bija brauciens uz Siguldu.Toreiz mums piebiedrojās Scs, ar kuru iepriekš nekur braukuši nebijām. Atceros, kā pirms brauciena mēs abi ar Uldi šaubījāmies, vai Scs būs nopietns braucējs – viņa velosipēds nebija vis stilīgs “Jaguar” kā mums abiem, bet 40 gadus vecs zviedru armijas vienātruma rumaks. Jau braucienā turp kļuva skaidrs, ka Scs ir ne mazāk nopietns braucējs kā mēs abi, bet atceļā – ka daudz nopietnāks par mani. Ja līdz Siguldai tiku bez sevišķām problēmām (pa Pleskavas šoseju mēs rullējām kā īsti lielceļa karaļi), tad atceļā gan sākās šausmas. Kaut kur posmā starp Sēnīti un Vangažiem man iestājās pilnīgs spēku izsīkums, tik pilnīgs, ka nekādas atpūtas, nekādi uzmundrinājumi, nekas vairs nespēja neko mainīt. Uldis un Scs pamatīgi nopūlējās ar mani, kustība līdz ar to mums bija katastrofāli lēna un skumīga. Ja viņi man būtu ļāvuši, no Julgas es būtu braucis mājās ar tramvaju, bet kaut kādā veidā šie abi mani tomēr pārliecināja turpināt. Vienu reizi es pat nolikos zemē, kad kedas šņore bija aptinusies ap pedāli, un man bija tāds pārgurums un vienaldzība, ka pat augšā celties negribējās. Pāri visiem tiltiem stūmos, nevis braucu. Kad beidzot nokļuvu mājās, es biju vienlaikus ļoti laimīgs un pārliecināts, ka vairāk ar šādiem muļķīgiem braucieniem neaizraušos. Kopumā tajā dienā laikā no 13:00 līdz 22:00 bijām veikuši 120 kilometrus – mans pārliecinošs tā laika rekords.Labākais šajā stāstā bija tā epilogs – nākamajā dienā Uldis, kas nepavisam nebija noguris, ar Ziņģi aizbrauca uz Jelgavu un atpakaļ, un lielāko daļu atceļa Uldis atkal varēja kurnēt, ka Ziņģis “nevilka”. Cik sapratu, Ziņģim šajā braucienā bija piemetusies tāda pati kaite kā man dienu iepriekš, bet Uldis atkal bija vilcēja un uzmundrinātāja lomā. Ziņģis tikām pēc šī brauciena ilgstoši apgalvoja, ka viņš ar Uldi bija braucis uz Liepāju, un tikai pēc mūsu īstā brauciena uz Liepāju iemācījās šīs divas pilsētas atšķirt.Precizējums: aprakstītie braucieni notika divu nevis vienas vasaras garumā, hronoloģija gan varētu būt pareiza. Tikai vasarā pēc 11.klases sākās mūsu braucieni pilnīgi jaunā dalībnieku sastāvā.Turpinājums sekos
2008-03-20 17:16:49

Mana velobiogrāfija: 1.daļa

Piezīme: šajā rakstā pievienotās fotogrāfijas ir to autoru īpašums, man pašam no šiem laikiem foto uzņēmumu nav, tālab raksta iedzīvināšanai izmantoju netā atrodamus materiālus.Nu jau droši vien ir pagājuši savi divdesmit gadi, kopš pirmo reizi esmu apsēdies pie velosipēda stūres, un kamēr vēl vecuma marasms nav saēdis manas smadzenes, vēlos pierakstīt šo savas dzīves aspektu.Tāpat kā droši vien vairumam tā laika bērnu, mans pirmais velosipēds bija padomju ražojuma trīsritenis. Neko vairāk par to nepastāstīšu, kā vien to, ka tam bija pildītas gumijas riepas. Tad to nomainīja jau gandrīz īsts divritenis, taču patiešām tikai gandrīz, jo – un to man nākas ar kaunu atzīt – es ilgstoši tā arī nespēju iemācīties noturēt līdzsvaru, braucot bez mazajiem palīgritenīšiem.Īstā velobraukšana man sākās līdz ar skolas laika pienākšanu, kad vecāki man (ja nemaldos – uz pirmo skolas dienu) uzdāvināja visklasiskāko padomju bērnu velosipēdu - “Škoļņik”. Ar to tad arī mācījos īsto braukšanu, sākumā diez ko labi nevedās, bet tad (loģiski) sāka vesties labāk un man vairs nebija nepieciešams, lai kāds mani pieturētu, lai es neapgāztos. Ar “Šķoļņiku” tad arī devos savos pirmajos izbraucienos “pa rajonu”.Protams, es nebiju ne tuvu tik glauns kā mans bērnības draugs Artūrs, kuram bija īsts “Start-šosse” sportinieks divritenis, taču manējais transporta līdzeklis vismaz lielākoties bija labākajā tehniskajā stāvoklī nekā Artūra transporta līdzeklis (tas, protams, bija tāpēc, ka manam velosipēdam nebija nekā tāda, kas varētu salūzt).No “Škoļņika” es tomēr diezgan ātri izaugu, un man parādījās jauns (lietots) velosipēds – kaut kāds lietuviešu ražojuma saliekamais divritenis (nosaukums tam bija “Ergļunas” vai kaut kas līdzīgs). Īstenībā es gan ne reizes šo velosipēdu salicis nebiju – neradās vajadzība, vizuāli tas droši vien bija kaut kas līdzīgs kā “Aist”. Ar šo riteni man sākās jau puslīdz nopietnāki braucieni, pirmās reizes iepazinu klasiskā Rubika veloceliņa asfaltu. Un piedzīvoju visus savus sāpīgākos kritienus no velosipēda (dažādos piegājienos, ar ilgākiem intervāliem starp kritieniem):1. Pašā veloceliņa sākumā mani reiz aizķēra garām braucošs mopēds, kā rezultātā es elegantā stilā pārsitu degunu.2. Pirmo reizi mēģinot pievarēt veloceliņu pilnā tā garumā (10 kilometri turp, 10 – atpakaļ), kopā ar vēl vienu tā laika draugu, atceļā starp Priedaini un Babīti, braucot lejā no uzkalniņa, nesavaldīju stūri un iebraucu krūmājā, kas bija nedaudz izstiepies arī uz celiņa, pamatīgi nolidoju no velosipēda un izsitu priekšzobu. Ai, ku tas bija nepatīkami. Plus pēc tam raudošs pārradies mājās dabūju brāzienu no mātes. Labi vēl, ka zoba sakne nebija skarta, bet rezultātā nu jau vismaz 15 gadus staigāju ar vienu pa pusei mākslīgu zobu (pretīga detaļa, ne?).3. Ar diviem klasesbiedriem – Scs un Niku – braukājām pa netālo Dzegužkalnu. Parasti mēs braukājām tikai pa asfaltu, bet tajā reizē gribējām būt drosmīgāki un laidām lejā pa zālīti, tur, kur ziemā bija labākā kamanu “trase” (jā – tolaik katru ziemu diezgan ilgstoši bija tādi apstākļi, ka varēja braukt ar ragavām – un saki vēl man, ka klimats nemainās). Nolikos uz sāniem, nokritu uz rokas. Bija sajūta, ka labi nebūs, jo roka kaut kā pēc tam ļoti slikti klausīja. Draugi mierināja, ka viss ir kārtībā, palīdzēja man aizstumt velosipēdu līdz mājām. Pēc tam skatījāmies televizoru, Niks kā labs draugs man sataisīja kivi salātus ar krējumu (kur kādam varētu ienākt prātā kaut ko tik pretīgu ēst?). Roka tomēr bija lauzta, nostaigāju piecas nedēļas ģipsī. Savas pozitīvas sekas tam tomēr bija – dabūju skolā atbrīvojumu no sporta, kas man tolaik pagalam nepatika, līdz ar to vienīgo reizi pamatskolas laikos manā liecībā nebija nevienas atzīmes zem septiņi.Tajos - agrīnās stadijas velobraucienos, kad mani ceļabiedri lielākoties bija Niks un Artūrs, pietiekami daudzos īsajos braucienos piedalījās arī mana mamma, kas tolaik bija ja ne gluži intensīva, tad tomēr velobraucēja. Tikām savu tēvu uz velosipēda esmu redzējis labi ja pāris reizes, lai arī kādu laiku viņam vismaz oficiāli velosipēds bija.Nākamais mans velosipēds pēc leišu ražojuma bija dīvains BMX veida transporta līdzeklis (ar nosaukumu GTX). Tas tika man kā dāvana no viena māsas vīram draudzīga vācieša, kura bērniem šāds vecs velosipēds vairs nebija vajadzīgs (vai arī velosipēds nāca kaut kā savādāk caur “johannītu” palīdzības organizāciju, neatceros). Katrā ziņā es ticis pie šāda velosipēda, jutos nereāli glauns, jo tolaik (kad tas bija? 93.-94.gadā?) šāda veida velosipēdi bija salīdzinošs retums. Protams, es to neizmantoju kā BMX, bet kā parastu “ceļa” velosipēdu, bet tas ir cits jautājums. Lai būtu vēl stilīgāks, es šo velosipēdu nolīmēju ar dzeltenu izolācijas lenti un pārvērtos līdz ar to par īstu lielceļa biedu (vai vismaz man pašam tā tolaik šķita).Vēl kādu laiku biju ticis braukājis ar maniem vecākiem piederošu pieaugušo velosipēdu ar augsto rāmi, kas sākotnēji man bija stipri neērts, bet tā kā es ātri augu, tad ar to man problēmu nebija. Vismaz viens ir droši – tādā veidā, kā ar šādiem velosipēdiem tolaik braukāja Scs (sāniski, neizmantojot sēdekli, ar kāju zem augšējā rāmja, nevis virs tā, man braukāt nevajadzēja. Arī tajā gadā, kad vasarā kādu laiku nodzīvoju Scs laukos Gaujienā, es braukāju ar vīriešu velosipēdu, bet viņš – ar sieviešu.Tā mēs ar velosipēdiem braukājām – diezgan regulāri, bet nekur tālu, tepat pa Rīgu. Vienreiz ar Niku bijām Zaķusalā, to droši atceros, turklāt uz turieni braucām caur centru. Vispār Vecrīga dīvainā kārtā tolaik bija viens no populārākajiem mūsu braucienu mērķiem. Dažādos laikos manā velo braucēju kompānijā ietilpa jau iepriekš minētie Niks, Scs, kā arī Uldis I. Uldis mūsu vidū bija tehniski visizglītotākais, viņam mājās bija visdažādāko izmēru velo atslēgas, kuras viņš arī regulāri lika lietā, remontējot savu velosipēdu, kas pastāvīgi nebija lietošanas kārtībā. Vēlāk Uldim gan parādījās jauns velosipēds, taču pēc kāda laika gan vienu, gan otru velosipēdu viņam nozaga.Un tad vienā brīdī velo braukšana mums pajuka – bija pienākuši bišķi citi laiki, citas intereses, notika pārmaiņas draugu lokā un uz kādiem diviem gadiem šī nodarbe no manas dzīves izzuda, lai atgrieztos jau gluži citā līmenī.Turpinājums sekos... (ofic)
2008-03-19 12:24:01

The longest journey

The following text is a description of the longest one day bicycle trip of my life (I could use the expression “so far” but who am I kidding – I will never top it especially considering that over the past few years I`ve rarely ridden more than ten kilometers a day). I took it on August 10, 2001 with two of my friends (nicknamed Zin and N.R. respectively). The overall distance was around 240 kilometers.Looking back at it the reasons for taking this death-march don`t seem that important but my motivation back then was pretty simple. Me and Zin had gotten a “no” for participating in a boat trip with some friends because (as it could be easily concluded) we weren`t “cool” enough. So we decided to have an adventure of our own – to go by bicycle to the port city of Liepāja to watch the “Liepājas dzintars” music festival there. Actually we weren`t that much interested in the festival as in proving that we could master such a long trip at all. N.R. came along because he didn`t have anything better to do (by that I mean to say that he didn`t have a big motivation to complete the “race”).There wasn`t much of a planning before the trip – I borrowed a tent from my sister, we took the minimum required luggage and decided to start at 7 AM on the morning of the 10th of August. Theoretically we were prepared to split the distance for two days because in some ways it was certainly over our heads but at the same time we believed that the distance could be mastered over a single day, thus the early start.Our choice of the route was simple as a rock – we decided to ride the entire distance on the Riga-Liepāja highway which didn`t promise much thrills but was the shortest and fastest way. Plus back then we almost never took any minor roads despite the fact that all our bikes were essentially MTBs.So we began at seven. The original plan was to make a 10 minutes stop after either every one hour of riding or after every 20 kilometers (which was basically the same thing). Our equipment for the ride included: one tent, three sleeping bags, some spare clothes, some sandwiches and a couple bottles of water.The early stages of the day were easy and pleasant. The day was neither cold nor hot, we were feeling great and ready to kcik the ass of the road. We were young (my friends were 18, I was 17 at that time), I had bought a new bicycle just a couple of months earlier and we had had much practice over shorter distances, so there was no reason why we couldn`t succeed with our plan. Close to the Riga city limits we overtook a couple of Finnish bikers who certainly weren`t on the road for the first day. But we were much faster and younger than them, so we had nothing to fear.The first few relaxation stops weren`t really needed – we could go on for some time without too much fatique. Personally I`m not a big fan of making stops during bicycle trips as they tend to make you lose the riding rhythm but we all understood that on a distance this long it wouldn`t be wise for us to play heroes.My personal experience suggested that there were two stages of a bicycle trip when I was known to experience exhaustion – the first one was very early – around 20-30 kilometers from the beginning, another – at around 60-70 kilometers. Luckily we had passed the first tricky part, so I knew that even if the strength would leave me later on we still would have enough time to make at least half the planned distance to Liepaja by the end of the day. But for some reason at around 60 kilometers I was feeling just fine and as the road had many downhill sections we were rolling just great. Still there was a problem – by we I mean only me and Zin, meanwhile N.R. was experiencing difficulties. First, he had made a mistake by putting too much weight on his shoulders (literally – his bag was too heavy) and second he just wasn`t feeling that great. It was a bad situation in a way that when one of the riders gets tired in a race like this there`s little you can do. We made some stops but as I already stated previously – a ten or even 20 minutes stop doesn`t change a thing – in fact I believe that you can`t regain much strength without at least a couple of hours of complete relaxation – that means sleep. Yes, there are ways like energy drinks and stuff like that but sitting for ten minutes on a bench doesn`t give you the same kick as a can of spinach.So for quite long periods Zin and me were riding a couple of kilometers in front of N.R. I know the feeling when you`re behind by such a distance and are feeling terribly (for quite a few times I`ve been in the position myself), there`s little nice about it. But – and that`s a fact – there isn`t anything that the other riders can do about it. By riding on a slower pace you don`t gain anything – if you`re out of juice, you`re out of juice completely and there isn`t a slower speed at which you still are feeling comfortable, it is equally hard to ride at 25 km/h and at 15 km/h in such a state. But still you can`t help from feeling that the people who aren`t waiting for you enough are complete jerks who have dragged you into something that isn`t right for you at all. (here I speak in general and not about the feelings of N.R. in this particular situation, as I wasn`t miraculously reading his mind).The last of N.R. we saw approximately 100 kilometers in to the race, slightly before the town of Broceni. Zin and me took a small loop to the center of the town (slightly left off the highway) to buy some drinking water. As we learned to know later on Broceni was the final destination of the day for N.R. - he hopped on a bus there and returned to Riga. So then we were two.There isn`t much to describe about the road – it was a regular Latvian highway with a bad asphalt quality, no infrastructure for bicycles and a boring terrain around it. Now I don`t even understand how we were able to make it at all – even by car the road is long and event-less but on a bicycle when your butt hurts like hell and your speed is painfully low it is a completely different level of boredom.It was around noon (or maybe one o`clock) when we entered the town of Saldus – the most serious town on the way to Liepaja. As it is nearly in the middle between Riga and Liepaja we could have even stayed for the night if we had wanted to leave the rest of the distance for day two. But it was surely too early to call it a day, so we only had a lunch in Saldus (cheap and relatively tasty food on plastic dishes) and went on. Actually we didn`t really go on – for approximately an hour we sat next to the Saldus city limit sign regaining strength. I`m not sure that we were really that much tired but we certainly knew that we would grow very tired pretty soon.Back on the road we had a relatively funny episode. We were sitting on a bench during one of our many stops when a car stopped by us. A fellow asked us if we knew the road to Kuldiga, we replied that we weren`t local and didn`t know much about geography anyhow. Only after having answered we noticed that at the moment we were looking at a map of Latvia and considering how far we already were. And you know what? Kuldiga is in Latvia.Anyhow we rode on. As time and kilometers went by it became harder and harder to go on. At around 160 kilometers both of us were already pretty much exhausted. But what could we do apart from going on? Nothing, so I think. We just rode on, of course we had to stop more often now and the stops themselves also grew longer, but we were slowly moving towards our goal. In some small village we bought orange juice (not fresh orange juice but some synthetic “nectar”) and at least to me the juice gave something similar to second breath. The final kilometers from Grobina to Liepaja were long as hell anyhow. It was past 9 in the evening when we entered Liepaja, more than 14 hours from the beginning of our trip. The ride through Liepaja wasn`t that difficult as we had the feeling of mastered a devious task but I still was feeling very dizzy and when my sleeping bag fell of from the handle of the bike I even nearly missed it.Of course we were way too tired to even think about something as crazy as going to a concert, we just wanted make it to the beach in order to put our tent up there. For some reason finding the beach wasn`t as easy as it should have been, we got a bit lost and found ourselves in a cemetery but at the end we reached our destination anyway.On the next morning we decided that we had enough fun already and bought tickets on a train back to Riga.We had several hours before the departure of the train, so we took a very, very slow ride to the city park (next to the place where the music festival was held, if I remember it correctly), sat on a bench like boring old men and then – here comes the most exciting part – the last 2 hours in Liepaja we spent on the train station looking at pigeons and some amateur taxi drivers who offered to take anyone willing to Riga. As we had bicycles and not much money we weren`t interested. So we waited for the train. And then we went home. End of story.I doubt that this experience taught us much (if anything). We had proven to ourselves that we could do it and we had also understood that there wasn`t a necessity to do so. But this is the life. Even if your journey isn`t a spiritual one and you don`t learn shit from it, it`s still in some ways sweet and sad to look back on it and reminiscence the days when you could do something this useless and not even regret it for a minute.
2008-03-13 13:59:36

Atklāju velosezonu

Šorīt sanāca atklāt velo sezonu, īsti plānojis to nebiju, bet apstākļi tā sagadījās, ka nācās vien ripināties. Protams, būtu varējis vēlēties, lai manā pirmajā gada velobraukšanas dienā nebūtu sals, bet kopumā nebija tik traki kā varēja gaidīt. Viens gan ir skaidrs - man steidzami jāiegādājas speciāla jaka, kurā braukt ar velosipēdu, braukt mētelī tomēr nav īpaši ērti.
2008-02-29 09:36:37

Velo nedienas

Šorīt izlēmu braukt uz darbu ar savu velosipēdu un nevis Lienes. Tā kā konstatēju, ka riepas tam bija patukšas, ķēros pie pumpēšanas. Un kaut kādā veidā vai nu saplēsu kameru vai arī (nesaprotu kādā veidā, bet tas izskatās ticamākais variants - gumiju pie ventiļa. Rezultātā - trešo reizi šogad man ir tukšās riepas problēma un atkal jau braukāju ar Lienes velosipēdu.Interesanti gan, cik ilgi izturēšu kā velosipēdists. Pagājušogad sezonu beidzu līdz ar 1.oktobri un darbavietas maiņu. Šogad līdz 10.oktobrim braukāju godīgi.
2007-10-10 12:39:26

Bet man - nospļauties

Vanšu tilts šorīt izskatījās visai nepatīkami - korķi atkal savā tradicionālajā līmenī, Ķīpsala pārbāzta ar mašīnām, daudzi cilvēki, izkāpuši no sab.transporta sparīgi soļoja pāri tiltam. Bet man kā velosipēdistam - tāds pats rīts kā visas iepriekšējās nedēļas. Un šodien pat ir salīdzinoši siltāks nekā bija pagājušonedēļ.
2007-09-03 11:25:41

Sasodītie laika apstākļi

It kā vēl pat augusts nav beidzies, bet katru rītu ar riteni uz darbu braucot ir arvien pretīgāk un pretīgāk auksts. Šorīt - 6 grādi. Ko tas, lūdzu, nozīmē? Vai nākamnedēļ jau sniegu gaidīt? Es, protams, neesmu nīkulis, kas kurn, ka ar velosipēdu braukt tikai vismaz +20 grādos, un tomēr - šāds laiks jau nu arī nerullē. Lietains, vējains, pretīgs.Tagad rodas jautājums - cik ilgi šogad būs iespējams braukāt ar velosipēdu? Pagājušogad braukāju līdz 1.oktobrim, kad nomainīju darbavietu. Šogad ir skaidrs, ka otrajā septembra pusē Latvijā nebūšu, līdz ar to šajā laikā velo braukšanā būs pārtraukums. Bet kas to lai zina, vai pēc atgriešanās vēl ritenis būs atzīstams par saprātīgu transporta līdzekli?
2007-08-31 10:24:55

Par dopingu velosportā

Patiesībā šis raksts nebūs par dopingu velosportā, bet par to, cik ģeniāls resurss ir TheOnion.com. Ja mūsu pašu patiesi.lv tikai reizēm spēj pārsteigt ar patiesi smieklīgām viltus ziņām, tad TheOnion tikai reti to nespēj, turklāt viņu rakstiem līdzās humora komponentei ir arī pamatīga "saturiskā" deva. Attiecībā uz dopingu velosportā, iesaku izlasīt šo te rakstu, kurā tiek atzīmēts, ka pāris mēnešus pēc "oficiālā" uzvarētāja Tour de France velobrauciena finišu sasnieguši arī dopingu nelietojošie sportisti.
2007-08-30 11:25:56

Pilnīgi cita līmeņa nogurums

Vakar es domāju, ka esmu pēc velobraukšanas noguris. Šodien es patiešām tāds esmu. Sanāca, ka uz riteņa pavadīju vairāk nekā pilnu darba dienu - 9 stundas. Nu, labi, reāli mazliet mazāk - pa brīžam es riteni stūmu, dažas reizes arī atpūtos. Izbraucu ļoti savlaicīgi - 7 no rīta. Atzīšos, ka man iecere tomēr nebija aizbraukt uz Nionu (15-20 km no dzīvesvietas), bet gan uz Lozannu (50-60 km).Tāpēc arī tāds izbraukšanas laiks. Atšķirībā no vakardienas, jau no pirmā kilometra brauciens gāja smagi. Ārā vēl bija tumšs, bet ceļš, par laimi, bija normāli apgaismots. Cerēju līdz kādiem 8iem nokļūt Nionā. Tas man arī izdevās. Pirmām kārtām tur nogāju gar Eiropas futbola federācijas - UEFA - galveno mītni. Patiesībā neko citu Nionā arī neapskatījos, jo domāju - gan atceļā vēl paspēšu. Mani gan māca bažas, vai atceļš nebūs jau tumsā, bet mana loģika bija tāda, ka uz Nionu es varēšu aizbraukt arī citreiz - nav jau tālu. Tiesa, jau ap to laiku mani sāka mākt lielas šaubas par visa šī pasākuma lietderīgumu - ceļš visu laiku augšā-lejā, pūta diezgan pretīgs vējš un februāris patiesībā nav tas laiks, kad esmu sportiskās formas virsotnē. Tomēr - 8 no rīta sākt atpakaļceļu? Tas jau nu būtu pārāk debīli. Tāpēc turpināju.Neskaitāmas reizes gan ceļā šo lēmumu nožēloju. Kilometri vilkās bezgala ilgi, katru reizi, kad ieraudzīju kādu ceļa zīmi ar attālumiem, varēju tikai lamāties, ka tā nav godīgi - es noteikti esmu nobraucis jau vairāk. Visnepatīkamākais elements (ja neskaita vēju, kalnus un ātro noguruma iestāšanos) šādā braucienā ir nespēja priecāties par nobraucieniem - jo tu lieliski apzinies, ka atceļā tie kļūs par braucieniem kalnā. Izbraucu cauri tādām vietām kā Rolle, Morget un vēl dažām citām, laiks vilkās arvien lēnāk un beidzot ieraudzīju kaut ko, kas varētu būt Lozanna. Pilsēta, protams, sākās ar milzīgu kalnu. Jau daudzas reizes es biju kalnā braukšanu aizstājis ar velosipēda stumšanu kalnā, bet šoreiz stumties nācās kādu pusstundu (vai arī man nebija precīza laika izjūta). Kad biju nokļuvis Lozannas vecpilsētā, īpašas vēlmes kaut ko tajā apskatīt man sen vairs nebija. Galvenokārt domāju tikai par to, kā tikt atpakaļ - ar vilcienu (šausmīgi dārgi) vai mēģināt stopēt (bezcerīgi - kurš gan ņems mašīnā mani un vēl riteni?). Kā lai arī nebūtu, tomēr šo to pilsētā apskatīju (tā kā man nebija kartes vai kāda ceļveža, absolūti nezinu, ko man tur vajadzēja redzēt) - īstenībā jau smuki, tikai labāk uz šādu vietu aizbraukt ar mašīnu. Apsēdos uz soliņa pie vietējās katedrāles un sāku dzert no mājām paņemto persiku sulu un sajutu, ja ne gluži spēku piepludumu, tad vismaz pārliecību - jā, es to varēšu.Protams, apzinājos, ka tas būs nežēlīgi smagi, bet bija vēl gana agrs, tā ka tomēr izlēmu arī atpakaļ braukt ar riteni. Un dīvainākais - atceļš noteikti nebija grūtāks par turpceļu, likās pat, ka šoreiz vairāk jābrauc lejā. Protams, tas nenozīmē, ka es jau tāpat nebiju beigts no pārguruma un braucot nenoguru vēl vairāk, bet tas viss vismaz likās paveicams. Pat saņēmos un iespēju robežās apskatīju Nionu (ja pareizi atminos, tur kādreiz mitinājušies romieši) un šo to sabildēju arīcitās vietās. Patiesībā jau brauciens bija lielisks un velosipēds ir ideāls transporta līdzeklis, lai apskatītu šādu apvidu.Tikai optimāli droši vien būtu uzbraukšanai kalnā līdzi ņemt kādu cilvēku ar mašīnu. Bildes un precīzāks apraksts par vietām, kur pabiju, kādreiz sekos. Domājams, ne šodien.
2007-02-05 02:03:26

Welospēle

Tā! Norādes beidzot esmu sagatavojis, tā ka no manas puses viss spēlei ir gatavs.Priekšnosacījumi spēles notikšanai: visiem dalībniekiem ir jāsapulcējas Kauguros Neste benzīntankā. Diena: sestdiena vai svētdiena, atkarībā no tā, kas var kad tikt un kādi būs laika apstākļi. Pēc analoģijas ar NxN šī gada spēli nepieciešams, lai kāds brauktu līdzi un tas laikam būšu es abām komandām. Jautājums Normundam: vai video materiālu būs iespējams izgatavot? Ja jā, apsolos kameru neapskādēt un izgatavot profesionāli sviestainu dokumentālo filmu pēc visiem žanra kanoniem (kas gan, protams, prasīs ilgāku laiku montāžas telpā, līdz ar to nākamā februāra Oskariem filmu pieteikt nepaspēsim :D). Kas vēl? Vēlams iegādāties, piemēram, izprintējot, kādas Jūrmalas kartes apgabalam Dubulti-Kauguri.Un būtiskākais jautājums: kas piedalās?
2006-08-24 04:21:54

Velobraucēju aptauja

Šodien, kad braucu uz centru pāri Akmeņniekam, lai satiktu Lienču un iekostu pusdienas, mani apturēja viena sieviete un piedāvāja piedalīties Rīgas domes/tomes/tumes aptaujā par velobraucēju vajadzībām, interesēm un prasībām. Tā man beidzot bija iespēja atklāt nevienam nezināmo faktu, ka Rīgā veļļus zog un ka ir stipri maz veloceliņu (pat Limbažos tāds ir uztaisīts). Tomēr labākais bija pēc tam - man pavaicāja, vai es nevaru piedalīties diskusijā par Internetu. Tiesa, tur vajadzēja atbilst diezgan precīziem kritērijiem: proti, nepieciešams, lai man mājās būtu bērns un dators, bet nebūtu Interneta, un es domātu par Interneta ievilkšanu. Eh, laikam vienīgais, kas tur izpildās, ir tas, ka man ir dators. Ar to varētu arī nepietikt.
2006-07-10 06:28:53